Vairāk nekā 30 gadus darbojoties uzņēmējdarbībā, ir nācies redzēt dažādas pieejas ekonomikas politikā un arī dažādu eksperimentu sekas. Mainās uzņēmēju paaudzes, un mainās domāšana. Nupat publiskotais Finanšu nozares asociācijas kreditēšanas indekss uzņēmējdarbības segmentā rāda, ka pēdējā gada laikā ir augusi gan Latvijas banku spēja un vēlme finansēt uzņēmējus, gan pēdējo spēja aizņemties, tomēr daudz lēnāk aug vēlme prasīt aizņēmumu. Vai Latvijas uzņēmējiem trūkst ambīciju? Vienkāršas atbildes nav, taču nedomāju, ka vaina būtu ambīciju trūkumā.
Šobrīd esam uz tādas kā robežlīnijas, kur vecākā uzņēmēju paaudze labprāt atkārtotu deviņdesmito gadu vieglās peļņas pasākumus, ko vairs nepieļauj bankas un likumdošana, savukārt jaunākajiem uzņēmējiem ir dotas plašas iespējas, bet tie ar izteiktu piesardzību raugās uz riskiem, ko nāktos uzņemties. Lai izprastu mūsdienu uzņēmēju piesardzību, jāatskatās pagātnē.
Pēc neatkarības atgūšanas piekoptā "pedāli grīdā" ekonomikas politika beidzās ar pamatīgu finanšu krīzi 2008. gadā. Deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā netrūka t.s. blata uzņēmēju, kuriem labas pazīšanās īstā padomju garā ļāva "kārtot lietas" – galvenokārt denacionalizācijas un privatizācijas jomā. Tas veicināja strauju nekustamā īpašuma industrijas attīstību, ļaujot ātri gūt pamatīgu peļņu. Valsts naudu ieguldīja vērienīgi – tur, kur to vieglāk ātri nopelnīt, nevis tajās nozarēs, kur patiešām būtu vajadzīgas darba vietas un kas ražotu globāli konkurētspējīgas preces, pakalpojumus vai piedzīvojumus. Tāpēc pirms 15 gadiem piedzīvotais kritiens daudziem izrādījās ļoti sāpīgs – cilvēki zaudēja īpašumus, piedzīvoja maksātnespējas procedūras, bija spiesti doties uz citām valstīm labākas dzīves meklējumos. Atgūšanās pēc ekspansīvās kreditēšanas ballītes izrādījās tik smaga, ka prasīja daudzus gadus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
