Laila Vārtukapteine: Pārtikas tirgotāji – tautas putinātāji vai nacionālās ekonomikas stūrakmens?  (2)

Tirgotājs ir ērts "vainīgais" – pats gandrīz neko neražo, tik pērk un pārdod, turklāt ir skaidrs, ka, ienākot veikalā, lielākā daļa no mums skaudri apzinās - gribas ļoti daudz ko, bet naudas visam nepietiek! Un te pat nav nozīmes, cik lieli ir personīgie ienākumi. Brīvā tirgus ekonomikas apstākļos piedāvājums vienmēr pārsniedz atsevišķa indivīda finansiālās iespējas. Tā kā mūsu kultūrā vēl arvien ir samērā populāri atbildību par situāciju novelt uz kādu abstraktu un milzīgu "ļauno", piemēram, valsti, valdību vai vakcīnām, nav pārsteigums, ka arī šajā situācijā ir vainīgais – tirgotājs, kura uzņēmējdarbības finansiālais pamats ir produktiem piemērotais uzcenojums! Un tas noteikti ir pārāk liels, visi to zina! Vislabāk zina tie, kas nekad nav nodarbojušies ar uzņēmējdarbību un tirgojuši tikai savu lietoto auto kādā pazīstamā sludinājumu portālā. Viennozīmīgi – lētāk, nekā savulaik nopirka.

Preču cenas veikala plauktā visiem ir labi redzamas. Tās var salīdzināt starp dažādām tirdzniecības vietām un pat valstīm, tās ir viegli apspriest, fotografēt un kritizēt. Bet kas tad īsti veido preces cenu veikala plauktā? Vai tiešām tirgotājs piemēroto uzcenojumu "uzmet uz labu laimi" pēc iespējas augstāku?

Preces cenas pamatu veido ražotāja (vai izplatītāja) piedāvātā cena, par kādu tirgotājs produktu var nopirkt tālākai realizācijai. Profesionālā žargonā šīs tiek dēvētas par iepirkuma cenām un tās tiek noteiktas, savstarpēji vienojoties. Katram tirgotājam piedāvātās iepirkuma cenas ir atšķirīgas. Vienošanās par iepirkuma cenām ir īstens "turku tirgus" – ar kaulēšanos, apjoma darījumiem, nepielūdzamiem uzstādījumiem un īpašiem piedāvājumiem. Ja kāds domā, ka, imitējot tirgotāju, piezvanot ražotājam un palūdzot piedāvājumu, par kādu produktus varētu iegādāties tirgošanai, viņš ir ieguvis absolūto patiesību par produktu iepirkumu cenām, viņš ļoti rūgti maldās. Vairumā gadījumu šis piedāvājums par patieso sadarbību nepasaka neko un varbūt pat ir smalks "PR gājiens" ar apzināti zemākas cenas piedāvājumu, kas neatbilst patiesajai situācijai tirgū.

Preču iepirkuma cenai tirgotājs, protams, pievieno piecenojumu. ELVI tīklā tā apjoms katrai precei tiek aprēķināts individuāli, tas nav fiksēts pa kategorijām vai kādām preču grupām. Zemākais piecenojums ir pirmās nepieciešamības produktiem un precēm, kam ir akcijas cena. Augstāks – premium precēm un lietām, bez kurām ikdienā var iztikt. Kāpēc tā? Jo pirmās nepieciešamības preces pērk visi un, neliegsimies, visi tirgū esošie uzņēmumi konkurē par klientiem, vēloties, lai visa sabiedrība iepērkas tikai pie viņiem. Konkurē, pirmkārt, ar cenām. Pirmās nepieciešamības preču uzcenojums ir tāds, ka pat īsti nespēj nosegt ar tirdzniecību saistītās izmaksas, tāpēc veikalā ir produkti, kas palīdz kompensēt trūkstošo un kaut ko arī nopelnīt. Tiem piecenojums, protams, ir lielāks. Modelis mazliet līdzīgs progresīvā ienākumu nodokļa sistēmai, pēc kuras daudzi sabiedrībā tā ilgojas.

Un ko tad īsti ietver mītiskais "veikala uzcenojums"? Pirmkārt – visus izdevumus par tirdzniecības procesam nepieciešamo telpu uzturēšanu – nomas maksu, apsaimniekošanu, apkuri, elektrību, ūdeni un uzturēšanu. Otrkārt, piecenojums tiek izmantots, lai segtu preču tirdzniecībai nepieciešamo materiālu izmaksas – papīrus cenu zīmju drukāšanai, saiņojamos materiālus, kasu lentas, svaru uzlīmes, dažādus kancelejas piederumus, plauktu līstes, plakātu rāmjus, plastikāta turētājus un vēl veselu lērumu dažādu lietu, kas nepieciešamas, lai veikals izskatītos tā, kā esam pieraduši. Treškārt, te ir izmaksas par tirdzniecības tehniku, IT risinājumiem un to uzturēšanu – cenu skeneri, svari, kases, programmatūra, licences utt. Daudz iedomājamu un ar šo nozari nesaistītam cilvēkam pat neiedomājamu lietu. Ceturtkārt, uzcenojumā ietvertas mārketinga izmaksas – reklāmu un mārketinga aktivitāšu veidošana no idejas līdz realizācijai klienta TV ekrānos, pastkastītēs vai pašvaldības aktivitāšu atbalstā. Piektais piecenojuma veidošanās elements ir darbinieku atalgojums un dažādi atbalsta pasākumi darbiniekiem – veselības apdrošināšanas polises, bezmaksas pusdienas utt.. Sestā sastāvdaļa ir ar uzņēmējdarbību saistīto nodokļu nomaksa valstij, bet septītais – tirdzniecības procesā radušos zaudējumu kompensācija. Produkti sabojājas, žūst un tāpēc zaudē svaru, kaut kas tiek sajaukts, preces tiek pārdotas par nepareizu cenu, kaut ko vienkārši nozog. Vēl piecenojumam ir jānosedz arī preču loģistika no piegādātāja līdz veikala plauktam.

Kā redzams, uzcenojumam ir jākompensē ļoti daudzas izmaksas, un tikai pavisam neliela daļa no tā kļūst par tirgotāja peļņu. To labi apliecina arī tirdzniecības uzņēmumu gada pārskati, kur katrs pats var pārliecināties, cik tad patiesībā pelna "alkatīgie" tirgotāji, cik procenti no apgrozījuma tiešām ir peļņa?!

Šausminoties par lielajām preču cenām veikalos un lamājot tirgotājus, daudzi aizmirst, ka lielākajai daļai preču cenā ir ietverts pievienotās vērtības nodoklis 21% apjomā (ar dažiem izņēmumiem). Daļai preču – arī akcīzes nodoklis. Un šīm lietām vairs nav nekāda sakara ar piecenojumu – tikai un vienīgi ar nodokļu politiku.

Šāds ir konspektīvais stāsts par to, kā veidojas preču cena veikala plauktā. Diemžēl dzīvojam populisma laikmetā un skaļa bļaušana neuzliek nekādus pienākumus atbildēt par saviem vārdiem. Ar patiesu interesi gribētu ieraudzīt faktus – kuram pārtikas produktam kurā veikalu tīklā un kad laikā ir fiksēts publiski nosauktais 300% uzcenojums? Taču apzinos, ka šis ir retorisks jautājums... Vienu labu lietu gan šī diskusija ir uzsākusi – es ticu, ka tas ļaus sabiedrībai kļūt gudrākai, vairāk analizēt un domāt – vai tiešām viss ir tā, kā izskatās? Un tas daļai cilvēku vairos zināšanas par ekonomiku un tirdzniecības procesu norisi, jo, arī publiski pelta, mazumtirdzniecība tomēr ir viens no mūsu valsts ekonomikas stūrakmeņiem. Turpat, kur lauksaimniecība, ražošana un citas nozares.

Analizējot Centrālas statistikas pārvaldes apkopotos datus bez emocijām, jāsecina – legālā mazumtirdzniecības nozare valstī veido vidēji 10% no iekšzemes kopprodukta, turklāt - jo grūtāka ir situācija ekonomikā, jo vairāk. Tas tāpēc, ka pārtika ir nepieciešama arī tad, kad viss cits ekonomikā pieklust - pat pandēmiju un karu laikos. Mazumtirdzniecība nodarbina aptuveni 4% strādājošo Latvijas iedzīvotāju.