Jūnija sākumā plaši tika apspriests straujais Latvijas konkurētspējas kritums, kas fiksēts Starptautiskā menedžmenta attīstības institūta (IMD) Pasaules konkurētspējas centra pētījumā[1]. Ja pērn Latvijai šajā 64 valstu novērtējumā izdevās pakāpties līdz 35. pozīcijai, šogad Latvija ir 51. vietā, būtiski atpaliekot no Igaunijas (26. vieta) un Lietuvas (32. vieta). Protams, katra pētījuma tapšanā tiek izmantoti vairāk vai mazāk subjektīvi faktori, kas var ietekmēt tā rezultātus, taču tas, ka Latvijas ekonomikas politika buksē, izriet arī no citiem vērtējumiem.
Piemēram, saskaņā ar Economist Intelligence Unit pētījumu[2] (tajā uzmanība pievērsta tieši biznesa videi) Latvija ir ierindota to valstu vidū, kur gada laikā piedzīvots ievērojams biznesa vides novērtējuma indeksa kritums. Indekss Latvijai samazinājies par sešām vietām pamatā tādēļ, ka pasliktinājusies situācija darba tirgū – tiek pieminēta jauno speciālistu emigrācija un darbinieku prasmju trūkums. Ārvalstu Investoru padome nesen publicēja ikgadējo investīciju vides indeksu, kas apliecina, ka, pēc investoru domām un vērtējuma, investīciju vide ir drīzāk pasliktinājusies, nevis uzlabojusies. "Investoru ieskatā, valstī notiek mērens haoss, un nav saprotams, uz kurieni tas kuģis tiek stūrēts," komentējot indeksa rezultātus medijiem atzina Rīgas Ekonomikas augstskolas (REA) profesors Arnis Sauka[3].
Nodokļu politika – paredzama un biznesu veicinoša – ir viens no spēcīgiem instrumentiem ikvienas valdības rokās. Nodokļu likmes un piemērošanas kārtību investori vērtē, salīdzinot dažādas ekonomikas savai attīstībai. Nodokļi var noslāpēt arī vietējo uzņēmēju vēlmi veidot uzņēmumus, vai tieši pretēji – tas var būt veids, kā panākt, lai lielāka daļa uzņēmīgo cilvēku sāktu uzņēmējdarbību. Tāpēc eksperimenti ar nodokļiem maksā ļoti dārgi. Piemēram, ideja par tā saucamo virspeļņas nodokli bankām nozīmētu, ka, pirmkārt, investori vairs nevar rēķināties ar paredzamu un valdības deklarācijai atbilstošu nodokļu politiku. Ir risks zaudēt jau esošās investīcijas (notiek kapitāla aizplūšana) un daudz grūtāk būs piesaistīt Latvijai jaunu kapitālu, kā arī uzņēmumus.
Otrkārt, valstī strādājošie uzņēmumi var atturēties no ieguldījumu veikšanas, jo virspeļņas nodokļa gadījumā lielāka daļa no ienākuma būtu jāmaksā nodokļos. Turklāt uzņēmumi šādas politikas gadījumā nemaz nav ieinteresēti pelnīt, – labāk strādāt "pa nullēm" vai ar nelieliem zaudējumiem, lai tikai nepievērstu sev politiķu uzmanību un tie nesāktu domāt par papildu nodokļiem. Ir skaidrs, ka šāda domāšana ilgtermiņā noved pie augstāka bezdarba (uzņēmumi neattīstās), pie zemākas biznesa aktivitātes, mazākiem ienākumiem valstij un dzīves līmeņa samazinājuma.
Uz šiem faktoriem ir norādījusi Eiropas Centrālā banka (ECB), visai kritiski vērtējot Lietuvas soli ieviest banku virspeļņas nodokli. Šī lēmuma sekas būs redzamas pēc ilgāka laika, – kā norāda ECB, tas var padarīt bankas mazāk izturīgas pret ekonomiskajiem satricinājumiem, var radīt šķēršļus jaunu noguldījumu piesaistei, tādējādi mazinot aizdevumu iespējas ekonomikas finansēšanai un bremzēt valsts ekonomisko izaugsmi kopumā.
Kapitālam robežu nav – tas plūst uz tām ekonomikām, kur nopelnīt ir vieglāk, nodokļi ir labvēlīgāki. Tas nozīmē, ka, ieviešot papildu nodokli bankām, tās pievērsīsies citiem tirgiem, piemēram, labprātāk finansēs uzņēmumus Igaunijā, kas vēl vairāk palielinās Latvijas atpalicību. Te jāpiekrīt Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka teiktajam, ka daudz lielāks mūsu ieguvums būtu no zemākām procentu likmēm, mazākām komisijas maksām un augstākām depozītu likmēm[4], ko komercbankas jau dara, aktīvi pārskatot kredītu komisijas, kā arī ceļot depozītu likmes līdz ar katru ECB lēmumu par bāzes likmes paaugstināšanu. Taču tas nekādi nav savienojums ar jauna nodokļa uzlikšanu bankām, kas radītu tieši pretējus efektus un nozīmētu īstermiņa vajadzību nofinansēšanu uz valsts attīstības un cilvēku labklājības rēķina.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
