Ilze Burkovska-Jakobsena: Kaimiņu būšana

Dubaijas uzrakšanas entuziastu vadonis visiem ir zināms, savukārt otrā iedzīvotāju daļa ir skaitliski lielāka, visiem vārdu nenosaukt. Tādēļ gribu pastāstīt par savu kaimiņieni, piederīgu sektai "Rīgā-kvadrātmetrs-maksā-tik-cik-es-prasu", un, cienot kundzes privātumu, nesaukšu viņu vārdā. Kaimiņiene viņa gan ir nosacīti, jo kaimiņi tomēr kaut kā kopā arī dzīvo, savukārt minētā kundze sarakstēs ar mums, mājas pārējiem iedzīvotājiem, nemitīgi uzsver, ka Rīgā un Latvijā nedzīvo jau 20 gadu. Par ko tad sāpe?

Vispirms jau par to, kā Rīgas vēsturiskie nami brūk, dilst, pelē un mokās.

Otra sāpe par to, ka mūsu mājai ir apsaimniekošanas parāds, kuru nespējam nomaksāt, lai arī cik pašaizliedzīgi mēs ik mēnesi pārskaitītu no saviem kontiem naudiņas par pakalpojumiem mājai. Mājas parādu pamanījusies izveidot mūsu klāt neesošā kaimiņiene.

Viņas māte mūsu mājā dzīvoja kopš sendienām. Kad es iegādājos dzīvokli šajā ēkā, 2010. gadā, man bija aizdomas, ka pirmā stāva iedzīvotāja pārtiek no gaisa un saules labvēlības. Viņa neieslēdza elektrisko gaismu, izskatījās sakritusies, bet bija novērojama meditējam ar lūgšanā saliktām rokām, aizvērtām acīm pie atvērta loga un seju, vērstu saullēkta staros. Viņas dzīvoklim ir logi gan uz ielas pusi, gan pagalma daļā, un dažkārt pie atvērta loga virs atkritumu konteinera viņa laipni runājās un izteica visādus jaukus novēlējumus. Maigi, smaidot. Ļoti patīkamas atmiņas. Kaimiņi viņai nesa ēdienu.

Tad sāku ievērot sadaļu "mājas kopējais parāds" ikmēneša rēķinos, saņemtos no apsaimniekotāja. Tūkstoš latu. Tad pakāpeniski – divi tūkstoši latu. Tad kundzi pirmajā stāvā vairs nevarēja manīt pat vairs kā ēnu dzīvokļa tumsas dziļumos, kā tas bija pirms vairākiem mēnešiem. Logi palika drūmāki un drūmāki, sadaļā "parāds" cipari auga.

2017. gadā mājas katastrofālais tehniskais stāvoklis jau bija redzams no ielas fasādes puses, un mums tika piešķirts grausta statuss. Pašvaldība, paldies visiem augstajiem spēkiem, uzlika mums lielu nekustamā īpašuma nodokli, un kaimiņu nespēja sarunāties izbeidzās ar skaistu kodienu maciņos.

Mājas iedzīvotāji nodibināja biedrību un sāka savstarpēji komunicēt. Katastrofālāko problēmu novērsām, izstrādājām plānu tālākajiem remontdarbiem. Jumts tek, pamati šķobās, sienā ir sēne, un par kosmētiskajiem jaukumiem vispār pat vēl nesapņojam.

Nomainījām apsaimniekotāju – ja ne mēs paši, tad kurš gan cits cīnīsies par pārskatāmu īpašuma pārvaldīšanu? Vienlaikus mājas parāds nu jau spoži turpināja augt valūtā eiro.

Kur ir tā pirmā stāva tumšā dzīvokļa īpašnieks? Mirušās sievietes meita esot Dānijā. Vai Dānijā ir iespējams atrast cilvēku, ja viņš nevēlas tikt atrasts? Varbūt caur Sarkano Krustu, kā pēc Otrā pasaules kara meklēja bezvēsts pazudušos?

Īpašniece atradās, kad mājas parāds kliedza rēķinu lapā nejaukus 8 tūkstošus eiro. Īpašniece mēģināja pārliecināt apsaimniekotāju, ka ūdens un apkure uz viņu taču neattiecas, jo viņa šeit nedzīvo. Bet, tā kā šis pakalpojums dzīvoklim joprojām tiek piegādāts, nav gan iespējams tā vienkārši pateikt – es gaismu izslēdzu, jūs tieciet galā.

Turklāt dzīvokļa īpašniece ir rīkojusies vēl interesantāk. Viņa ir rīkojusies vienkārši gudri. Viņa ir pieņēmusi mantojumu no mātes, bet nav reģistrējusi īpašumu Zemesgrāmatā uz sava vārda. Un, tā kā viņa Latvijā nedzīvo jau "sazin cik tur" un "man vienalga" gadus, tad nedz mājas apsaimniekotājam, nedz īpašnieku biedrībai nav nekādu ekonomisku instrumentu, kā privāto cūcību izsargāt no kopējo sāpju maciņa.

Ik rudeni mēs lūdzamies "Rīgas siltumam", lai apkuri tomēr pieslēdz.

Mūsu sirgstošā ēka nevar pieteikties pašvaldības projektiem – renovācijas apmaksas kopfinansējumam, jo mums ir parāds. Toties kaimiņiene lieto rūtiņknaģi "veselīgs dzīvesveids" un demonstrē savu veselīgo ķermeni Dānijas dzidrajos ūdeņos.

Mājas parāds patlaban pārsniedz 10 tūkstošus eiro. Kaimiņienes plāns, šķiet, ir bijis pārdot dzīvokli un tad no iegūtās naudas atmaksāt parādu. Bet pieprasītā cena ir tik augsta, ka gribētājs pirkt joprojām nav atradies. Tie ir 69 kvadrātmetri, kuri prasa kapitālo remontu, iekams sludinājumā tiek vidžināts par savas sapņu vietas izveidi.

Kundze tātad rēķinus neapmaksā, savukārt mēs, pārējie iedzīvotāji, veidojam uzkrājumu fondu, lai būtu iespējams veikt mājai tik nepieciešamos fundamentālos remontdarbus. Apsaimniekotājs mēģina tiesāties ar dzīvokļa puslīdz īpašnieci (Zemesgrāmatā taču viņa nav īpašumu reģistrējusi). Un Latvijas likumdošana kundzei neko nevar padarīt. Nav kontu, no kuriem ieturēt summas, nav darbavietas, ar kuru sazināties.

Tā kā parāda summa ir pārsniegusi līgumā ar apsaimniekotāju atrunāto, mums priekšā ir sarežģīts laiks, kurā kopībai jāgarantē ēkas tālākā fiziskā drošība, neskatoties uz to, ka esam atsisti atpakaļ no starta līnijas vēl lielākā mīnusā, nekā tas bija, mainot apsaimniekotāju.

Remontus tekošajam jumtam, iebrukušajam segumam sētā un drūpošajiem pamatiem mums neredzēt, kamēr parāds turpinās augt viena dzīvokļa dēļ. Jo kāds ir izsapņojis šī dzīvokļa cenu, neskatoties uz pārdošanas misijas iespējamību. Reāli būtu izsapņoto cenu samazināt uz pusi, jo graustu tirgū piedāvājums ir gana plašs, skatīt vietni "ss.com".

Tikmēr kundze ar veselīgo dzīvesveidu katru dienu pozē savos sociālo tīklu stāstos ar visnotaļ cikliskām darbībām. Attēlos viņa redzama vai nu stāvam jūras viļņos, vai arī stāvam uz vienas kājas, vai arī stāvam uz galvas, apzinīgās treniņu pozās. Smaidi sejā liecina par vienaldzību pret dzimtajā pilsētā samilzušo parādu, ar kura sekām cīnās kādi citi cilvēki.

Es jūtos apzagta, jo viena cilvēka bezatbildības radītais problēmu komplekss kopīpašumā grauj dzīves kvalitāti pārējiem 55 dzīvokļu īpašniekiem. Ēka Rīgas vēsturiskajā centrā ar savu seno vēsturi un, uzdrošinos apgalvot, savu lomu Rīgas šarma noturēšanā tiek grūsta postā.

Jūtos apzagta ne tikai materiāli, kā jau minēju sākumā. Sāpe ir par tiem simtiem melno plaisu ēku sienās, kuras bezpalīdzīgi vēsta pasaulei, ka tumsonīgi grūst mūsu pilsētas unikalitāte.