Dainis Gašpuitis: Kur bankas ņem naudu kredītiem

Šāds priekšstats izslēdz racionālu diskusiju par banku lomu ekonomikā un sabiedrībā, jo no šīs ainas ir izgaisis nozīmīgs aspekts - bankas naudu aizņemas, lai to izsniegtu tālāk. Naudas aizdošana (kredīti) ir cieši saistīta ar šo aizņemšanos, jo publiski piesauktās "savas naudas" (pašu kapitāls) apjoms banku bilancē ir neliela daļa, bet paļauties tikai uz noguldītāju līdzekļiem ne vienmēr iespējams. Šo nosacījumu dēļ ne viena vien banka arī Latvijā ir nonākusi bankrota priekšā.

Tādēļ daži aspekti par banku darbību, lai veidotu pilnīgāku izpratni par finanšu sektoru, lieti noderēs.

Banku biznesā izaicinošākais uzdevums ir sabalansēt piesaistītās naudas un kredītos izsniegtās naudas termiņus. Tātad, lai izsniegtu hipotekāro kredītu, piemēram, uz 25 gadiem, bankai ar savu naudu nepietiek, jo pašu kapitāls ir vidēji 10% no kopējās bilances. Tas nozīmē, ka bankai ir jāpiesaista papildu finansējums. Iespējamie finansējuma avoti ir klientu noguldījumi, kuri mēdz būt nepastāvīgi. Tā, piemēram, norēķinu kontos esošos līdzekļus klients jebkurā brīdī var aizskaitīt prom. Arī krājkontos esošā nauda klientam ir pieejama dažu dienu laikā. Nedaudz stabilāks finansējums ir termiņdepozīti, taču to termiņi parasti ir no 3 mēnešiem līdz 3 gadiem.

Tādēļ, lai piesaistītu finansējumu, bankas izmanto arī finanšu tirgus, piemēram, emitējot obligācijas, vai sindicētos kredītus, kas ir vairāku banku (grupas) aizdevums. Šie resursi parasti ir uz termiņu līdz 5 gadiem, maksimāli - uz 10 gadiem. Bankām ir iespēja aizņemties naudu arī no Centrālās bankas dažādu programmu (2020 un 2021. gadā) ietvaros uz termiņu līdz 3 gadiem. Taču ne visas bankas tās izmanto un arī šī ir 'īsā' nauda un tās izmantošana ilgtermiņa hipotekāro kredītu finansēšanai ietver tādus pašus riskus, tostarp neziņu par to, vai līdzīgas programmas būs arī nākotnē.

Vēl pie finansējuma var tikt, piesaistot to no "mātes bankas", kas arī nav bezmaksas. Parasti banka par aizņēmumu maksā Euribor likmi un riska uzcenojumu, bet var būt arī fiksētas likmes aizņēmumi. Iespēja ir arī aizņēmumi starpbanku tirgū, proti, no citām bankām un finanšu iestādēm. Šīs aizņemtās naudas cena var atšķirties. Tādēļ kā atskaiti izmanto Euribor likmi.

Euribor atspoguļo cenu, par kādu Eiropas bankas viena otrai aizdod naudu ar termiņu līdz 12 mēnešiem. Likmi aprēķina, balstoties 19 banku darījumu datos - tās ir bankas ar lielāko darījumu apjomu eirozonas naudas tirgos. Eiropas Komisija 2016. gadā ir pasludinājusi Euribor par kritisku etalonu, jo tam ir sistēmiska nozīme finanšu stabilitātei. Saskaņā ar aprēķiniem, kopējā finanšu instrumentu un līgumu summa, kas izmanto Euribor kā atsauci, pārsniedz 100 triljonus eiro.[1]

Tādēļ Euribor ir atzīts par visnozīmīgāko atskaites punktu Eiropas naudas tirgū. Vēl bankas var izmantot citas iespējas, piemēram, ilgtermiņa tirgus likmes (Interest Rate Swap), bet tad kredīti būtu dārgāki, jo šīs likmes caurmērā ir augstākas. Citiem vārdiem, bankai nepārtraukti jāvada piesaistītā finansējuma avoti un izmaksas, lai spētu nodrošināt ne tikai kredītu plūsmu, bet arī savu darbību.

Uz banku klientu kontos esošo naudu aizdevumu izsniegšanā nevar paļauties, jo gan krājkontos, gan norēķinu kontos esošā nauda var tikt izņemta ļoti īsā laikā. Lai arī šī nauda tiek izmantota kreditēšanā, tas ietver lielu risku un nav vēlams atkārtot kādu no Latvijas finanšu sistēmas bēdīgākajām pieredzēm.

Te jāatgādina par "Parex" bankas sabrukumu, kura pamatā bija neatbilstības aizdotās un piesaistītās naudas termiņos un apjomā. Šis gadījums parāda to, kas notiek, ja naudu sindicētā kredīta veidā aizņemas uz salīdzinoši īsu termiņu, bet hipotekārie kredīti ir izsniegti uz ilgāku termiņu. Pienāk brīdis, kad bankai jāatdod aizņēmums, taču klienti ar jauniem noguldījumiem uz banku nesteidzas. Bankas tad var piedāvāt augstas procentu likmes, kas "sliktos laikos" var raisīt aizdomas, nevis uzticēšanos. Šādas problēmas banku sektorā rada nopietnus riskus ekonomikai un diskusija par t.s. virspeļņas nodokli šādos apstākļos izskatītos pēc pārpratuma. Valsts ilgtermiņa interesēs ir stabilas un nosvērtas bankas.

Bankām ir jārēķinās ar to, ka ekonomika attīstās cikliski – augšupejas brīžos cilvēki labprāt nogulda naudu, izmanto dažādus finanšu instrumentus, bet krīzes laikā steidz savu naudu izņemt, lai risinātu neatliekamas vajadzības. Ja banka nav rēķinājusies ar šo cikliskumu, un labajos laikos izsniegtie kredīti ir finansēti ar īstermiņa noguldījumiem, krīzes brīdī nauda strauji aizplūst, banka nonāk maksātnespējas situācijā. Īpaši mūsdienās, kad banku var iztukšot vienā momentā. Turklāt var kavēties arī izsniegto kredītu maksājumi.

2008.–2010. gadu krīzes laikā izsniegto kredītu un piesaistīto noguldījumu attiecība bija aptuveni 2 pret 1 (uz 1 eiro, kas noguldīts, kredītā izsniegti 2 eiro), kas izveidoja apjomīgu nesabalansētību ekonomikā un sekas mēs labi atceramies. Optimāla, sabalansēta kredītu un noguldījumu attiecība ir tad, ja kredītos izsniedz 80%–90% no piesaistītajiem noguldījumiem. Latvijā šis rādītājs šobrīd ir 74% (kredītos rezidentiem jūlija beigās izsniegti 13,8 miljardi eiro, bet rezidentu noguldījumu apjoms – 18,7 miljardi eiro).[2]

Būtiski, ka sabalansēts parādsaistību līmenis ir viens no faktoriem, kas ļauj uzturēt augstu kredītreitingu. Šī gada jūlijā starptautiskā kredītreitingu aģentūra "Fitch Ratings" saglabāja Latvijas kredītreitingu esošajā "A-" līmenī, paaugstinot kredītreitinga nākotnes vērtējumu no stabila uz pozitīvu. Kā viens no pozitīvā skata elementiem tika minēts arī mērenais privātpersonu parādsaistību līmenis.[3]

Tātad, – ilgtermiņa kredītu izsniegšana (piemēram, hipotekārie kredīti) ir jāsabalansē ar bankas spēju šādus aizdevumus finansēt, uzņemoties adekvātus riskus, lai neapdraudētu savus noguldītājus. Ekonomikas cikliskums nozīmē to, ka nauda bankās pieplūst un aizplūst. Kredītus mēdz neatdot, uzņēmumu attīstības plāni var nerealizēties, ekonomika var sabremzēties, tāpēc atbildīga politika ir t.s. labajos laikos veidot uzkrājumus. Un tas nav stāsts tikai par banku izdzīvošanu, bet par spēju finansēt ekonomiku laikos, kad tas ir īpaši aktuāli.

Kas notiktu situācijā, ja valsts sāktu strikti regulēt aizņemšanās un aizdošanas nosacījumus, likmes un citus jautājumus? Atbilde uz šo jautājumu sazarojas ap diviem atslēgvārdiem – cikliskums un konkurence. Naudas piesaistē bankas šodien konkurē un nākotnē vēl asāk konkurēs ar citiem naudas ieguldīšanas veidiem. Cilvēku rīcībā ir plaša ieguldījumu izvēle – no investīcijām nekustamajā īpašumā līdz dažādiem vērstpapīriem, tostarp valsts krājobligācijām.

Izsniedzot aizdevumu, bankām jārēķinās ar lielu izaicinājumu naudas piesaistē. Ja noguldījumi aizplūdīs, bankām būs vēl grūtāk atbildīgi finansēt ilgtermiņa aizdevumus. Tādēļ katra banka atsevišķi un banku sektors kopumā konkurē par resursiem, bet katram noguldītājam ir izvēles iespējas kur un kā ieguldīt savus līdzekļus. Jāpiekrīt finanšu ministra Arvila Ašeradena publiski paustajam viedoklim[4], ka "pēc inflācijas krituma un ECB likmju kāpuma beigām, valstij būs svarīgi, lai banku sektors uzreiz būtu gatavs iesaistīties kreditēšanas kāpināšanā, tādējādi atbalstot ekonomisko izaugsmi."

[1] https://www.emmi-benchmarks.eu/benchmarks/euribor/

[2] Latvijas Banka

[3] Fitch Ratings paaugstina Latvijas kredītreitinga nākotnes novērtējumu | Fitch Ratings paaugstina Latvijas kredītreitinga nākotnes novērtējumu | Valsts kase

[4] https://www.delfi.lv/news/versijas/arvils-aseradens-banku-nodoklim-jabut-taisnigam-tiesiskam-un-ilgtspejigam.d?id=55883252