Ēriks Lingebērziņš: Kur palika Latvijas nacionālais stends tūrisma izstādē Londonā?

Novembra sākums nozarē tika aizvadīts Londonas izstādes-gadatirgus zīmē, kas ir viens no trim nozīmīgākajiem pasākumiem līdzās Berlīnes un Madrides izstādēm. Neskatoties uz to, ka trīs dienu laikā izstādes apmeklētājiem bija iespējams apmeklēt teju visu pasauli (šogad debitēja pat Irākas tūrisma piedāvājums), Latvijas nacionālā stenda izstādē nebija.

Iespējams, šāda situācija varētu arī nebūt nekas ārkārtējs, ja Latvijas tūrisma pakalpojumu eksporta rādītāji būtu tādā pat līmenī, kā vairumā Eiropas valstu, salīdzinot ar 2019. gada rādītājiem (pēc dažādām aplēsēm tie būs 90-105% robežās), tomēr Latvijas tūrisma pakalpojumu eksports visdrīzāk šogad būs ar vismaz 25% iztrūkumu.

Nacionālā stenda neesamība, protams, neatturēja nozares aktīvākos uzņēmējus, kuri uz trijām dienām kļuva par lietuviešiem un bija atraduši iespēju sadarboties ar kaimiņvalsts tūrisma attīstības virzītājiem vai izmantot Lietuvas nacionālo stendu kā satikšanās vietu ar saviem sadarbības partneriem.

Jau atkal šaubu par nozares uzņēmēju spēju pielāgoties dažādām situācijām nav. Par iemesliem nozarē ir daudz diskutēts, tāpēc atkārtošanās būtu lieka, tomēr šī situācija rada dažādas tēmas pārdomām un ierosinājumiem.

Latvijas problēma ir tūrisma nozares uztverē – lai gan dažāda līmeņa stratēģiskās plānošanas dokumentos tūrisms tiek minēts kā "atbalstāma" vai "veicināma" nozare, faktiskās rīcības tikai daļēji apliecina šo apņemšanos.

Latvijā nav notikusi un, pēc visa spriežot, nenotiek fundamentāla domāšanas maiņa par ražošanā balstītu ekonomisko attīstību kā vienīgo līdzekli ekonomikas izaugsmei. Pretēji daudzu Eiropas valstu praksei, Latvijā nav nodefinētu principu tūrisma ekonomiskās aktivitātes mērīšanai, tostarp analizējot tūrisma nozares radīto kumulatīvo efektu vai to, cik lielu ekonomisko aktivitāti pakalpojumu nozarē sniedz tieši ārvalstu tūristu esamība galamērķī, to tēriņi, kas rada pievienoto vērtību un paver iespējas arī vietējam patērētājam saņemt pakalpojumus, kuri citkārt nav pieejami, jo nav pietiekami liela vietējā pieprasījuma.

Mūsu ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir izaicinājums un iespēja reizē – lai sasniegtu lielāko daļu Eiropas ekonomikas, Rīgai ir jāattīstās kā nozīmīgam aviācijas centram un "airBaltic" jākļūst par Latvijas tūrisma pakalpojumu eksporta galveno dzinēju, strādājot kopā ar ienākošo tūrismu apkalpojošajiem un viesmīlības uzņēmumiem.

Lai tas notiktu, ir nepieciešamas skaidri un precīzi definēt mērķus un sasniedzamos rezultātus.

Tieši nozares mērķi un sasniedzamie rezultāti ir otrs lielais izaicinājums. Neskatoties uz to, ka Latvija ir kļuvusi par vienu UNESCO mantojuma vietu bagātāka, esam uzņēmuši un uzņemsim dažādus starptautiskos sporta pasākumus, pavisam drīz kļūsim arī par vienu no "Michelin" restorānu galamērķiem, pamatots ir jautājums par šo patiesi pozitīvo un iepriecinošo notikumu iekļaušanos plašākā kontekstā – vēstījumā par to, kas ir Latvijas tūrisma piedāvājums?

Jau pieminētā Londonas izstāde kārtējo reizi atgādina, ka laikā, kad informācijas ir tieši tik daudz, cik tās ir, un katra valsts, reģions, pilsēta cīnās par ārvalstu tūristu tēriņiem, ir nepieciešams skaidrs un nepārprotams vēstījums – kas mēs esam, ar ko atšķiramies no citiem un ar ko esam labāki?

Šajā jautājumā, iespējams, ir visnopietnākais uzdevums, kuru nepieciešams steidzami atrisināt, lai mainītu tūrisma nozares uztveri un tiktu pie vērā ņemamiem sasniegumiem. Līdzās jau definētajiem četriem prioritārajiem tūrisma virzieniem (kultūra, daba, veselība un darījumi) ir jārada skaidrs un nepārprotams vēstījums, kas tad ir tas unikālais tūrisma produkts katrā no virzieniem?

Vai varam apgalvot, ka koka arhitektūra mazpilsētās un valstspilsētās ir tas, kas padara mūs unikālus, vai varam būt Ziemeļeiropas piļu un muižu galamērķis, vai varbūt tie ir neskaitāmie kilometri dabas pārgājienu maršrutos vai holistiska izpratne par to, kas ir veselība?

Arī darījumu tūrisma jēdziens ir plašs, un bez skaidras specializācijas lielu panākumu nebūs. Citu valstu prakse rāda, ka šādu prioritāro produktu attīstības virzienu noteikšana nav vienkāršs uzdevums, un visas iesaistītās puses nebūs apmierinātas ar rezultātu... līdz brīdim, kamēr sajutīs tūrisma multiplikatora efekta tiešu ietekmi, uzņēmēju apmierinātību un tūristu skaita pieaugumu.

Tūrisma nozares attīstības vēl viens šķērslis ir vājā dažu publiskā sektora iesaistīto pušu izpratne par ieguldījumu nozīmi tūrismā kā valsts tēla un pakalpojumu eksporta komponentē. Prakse rāda, ka tūrisma ieguldījumi atgriežas ne vairāk kā 2-3 gadu laikā. Salīdzinoši ātri, ja ieguldījumi veikti efektīvi.

Kāds var arī apgalvot, ka tūrisma izstādes nav efektīvākais veids, kā ieguldīt, lai sasniegtu rezultātu, tomēr, atsaucoties uz Londonas izstādes dalībnieku sastāvu un distancējoties no eksotiskajām valstīm, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija, Lietuva un pārējās Eiropas valstis, apzinoties ieguldījumu nozīmi un sagaidāmos rezultātus, dara to, kas ir nepieciešams nozares attīstībai.

Taisnība – Igaunija jau daudzus gadus ir samazinājusi tieši izstāžu dalību, tomēr vairāk nekā 7 miljonu eiro lielais budžets 2024. gadā pat pēc ievērojama samazinājuma, salīdzinot ar 2023. gadu, ļaus īstenot ne tikai aktivitātes, kas paredz piedalīties atsevišķās izstādēs, bet rīkot citus pasākumus – nozares uzņēmumu darba seminārus, iepazīšanās vizītes, prezentācijas ārvalstu tirgos un citas.

Un noslēgumā, šķiet esam viens no retajiem galamērķiem, kur sasniedzamie rezultāti nav noteikti konkrētos un ambiciozos ciparos. Pieņemu, ka tā ir bijis vienkāršāk, lai izvairītos no diskusijas par rezultātiem.

Tomēr jau atkal, atsaucoties uz citu Eiropas valstu pieredzi, vai tie būtu somi, dāņi, slovēņi vai grieķi – šīs valstis zina, kāds ir tūristu skaits, kas neradīs negatīvu sociālo ietekmi, kādi ir tūristu skaita rādītāji atšķirīgās tūrisma sezonās, kāda ir tūrisma tirgus struktūra, tūristu apmierinātība dažādos produktu un klientu segmentos un vēl citos rādītājos.

Kāds ir izmērāmais Latvijas tūrisma nozares mērķis 2030. gadam? Piedāvāju sasniedzamu rezultātu – dubultot 2019. gada rādītājus līdz 5 miljoniem tūristu gadā, no kuriem 75% ir ārvalstu tūristi, kuri vidēji pavada Latvijā 2,5 naktis. Mērķis ir sasniedzams, ja vien nākamajos septiņos gados Latvijas tūrisma mārketinga budžets ir stabils un nemainīgs, pārredzams un īstenotās aktivitātes balstītas nozares vajadzībās un gatavībā strādāt vienā ritmā, lai sasniegtu kopīgus rezultātus.

Šo mērķu sasniegšanas cena varētu būt 7-8 miljonu eiro ikgadējs valsts tūrisma mārketinga budžets, kurš ļautu radīt tūrisma pakalpojumu eksporta kopējo apjomu pat 2 miljardu eiro apmērā katru gadu.