'Sorainen' eksperti: Kā nepieļaut aizliegtu vienošanos pirkuma un komercializācijas nolīgumos

Taču nereti bažas par iespējamu pārkāpumu var nepamatoti bremzēt komercdarbības attīstību. Piemēram, uzņēmumi var būt pārāk piesardzīgi uzsākt savstarpēju sadarbošanos, kas varētu sniegt efektivitātes uzlabojumus un tādējādi labumu gan to biznesa attīstībai, gan patērētājiem.

Lai veicinātu skaidrību un izpratni, kādas vienošanās uzņēmumu starpā ir pieļaujamas un pat atbalstāmas, 2023.gada 1.jūlijā Eiropas Savienībā (ES) pieņemti jauni horizontālo vienošanos noteikumi – Horizontālo nolīgumu grupu atbrīvojuma regula par pētniecības un izstrādes nolīgumiem (Atbrīvojuma regula), kā arī regula par specializācijas nolīgumiem.

Jaunais regulējums ir skaidrāks un vieglāk lietojams, un tā mērķis ir palīdzēt tirgus dalībniekiem novērtēt plānoto vai noslēgto horizontālo nolīgumu atbilstību konkurences tiesībām. Detalizētāks jaunā regulējuma skaidrojums sniegts arī Eiropas Komisijas atjaunotajās vadlīnijās par horizontālajām vienošanām (Vadlīnijas).

Vadlīnijās izdalīti vairāki vienošanos veidi, nosakot katrā jomā esošās īpatnības un gadījumus, kuros vienošanās ir atbrīvojamas no vienošanās aizlieguma, proti, kad šādu līgumu ir pieļaujams slēgt. Turpmāk šajā rakstā detalizētāk pievērsīsimies tieši pirkuma un komercializācijas jeb pārdošanas nolīgumu regulējumam, kas varētu būt ikdienas komercdarbībā biežāk sastopamie gadījumi, kad ir nepieciešams sadarboties ar citu uzņēmumu.

Ko nozīmē horizontālās vienošanās?

Vispirms atgādināsim, ko nozīmē jēdziens "horizontālās vienošanās" un kādēļ šādas vienošanās var būt aizliegtas konkurences tiesību izpratnē.

Horizontālā vienošanās ir tāda, kuru slēdz tirgus dalībnieki, kas darbojas vienā ražošanas vai izplatīšanas līmenī. Piemēram, viens konkrētu preču ražotājs ar citu šāda paša veida preču ražotāju. Pretstats ir vertikālās vienošanās, kuru slēdz tirgus dalībnieki, kas darbojas atšķirīgā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī – piemēram, ražotājs ar izplatītāju. Horizontālās vienošanās tātad tiek slēgtas starp konkurentiem, un ir aizliegtas tādas vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana vai izkropļojums.

Šādas aizliegtas horizontālās vienošanās var potenciāli ietekmēt gan pārējos tirgus dalībniekus, gan arī patērētājus, kuri ir vismazāk aizsargātie šajā situācijā. Tomēr ne jebkura horizontālā vienošanās ir aizliegta, jo var būt tāda sadarbība uzņēmumu starpā, kas ne mazākā mērā neskar to konkurenci. Kā arī pat tad, ja horizontālā vienošanās pirmšķietami varētu kaut kādā mērā ierobežot konkurenci, pastāv izņēmumi no aizlieguma, ja vienošanās atbilst noteiktiem kritērijiem, un kuru rezultātā tirgus tiek nevis kropļots vai būtiski ierobežots, bet gan labvēlīgi ietekmēts.

Tieši šādiem gadījumiem ir paredzētas Atbrīvojuma regula – lai uzņēmumi varētu bez padziļināta konkurences vērtējuma noskaidrot, vai to vienošanās varētu tikt "atbrīvota" no aizlieguma. Savukārt Vadlīnijās ir sniegti praktiski skaidrojumi un piemēri, kas vēl labāk palīdz izprast, kuras horizontālās vienošanās ir pieļaujamas un atbalstāmas. Tālāk apskatīsim detalizētāk, kādi pirkuma un komercializācijas nolīgumi Vadlīniju izpratnē ir atbalstāmi.

Būtiska piebilde: tas, ka konkrētais pirkuma vai komercializācijas nolīguma veids nav pieminēts Vadlīnijās, nenozīmē, ka tas būtu aizliegts. Iespējams, tas joprojām ietilpst Atbrīvojuma regulas piemērošanas lokā. Un pat tad, ja kāds horizontāls līgums neietilpst Atbrīvojuma regulas tvērumā, tas arī vēl automātiski nav aizliegts: taču tādā gadījumā ir jāveic rūpīgs šādas vienošanās izvērtējums no konkurences tiesību viedokļa.

Pirkuma nolīgumu raksturojums

Pirkuma nolīgumi Vadlīniju izpratnē ir tādas vienošanās, kurās vairāki uzņēmumi veic kopīgu produktu iegādi. Tā ir iepirkšanas darbību apvienošana, kas var izpausties, piemēram, kā kopīgi kontrolētas sabiedrības izveide, kas veic iepirkumus, kā līgumiska vienošanās par kopīgu iepirkumu veikšanu, vai arī kā kopīga pārstāvja izvēle, kas uzņēmumu vārdā veiks sarunas ar pārdevējiem vai izplatītājiem un organizēs iepirkšanu.

Šādi pirkuma nolīgumi var pastāvēt visdažādākajās tautsaimniecības nozarēs, piemēram, pārtikas produktu ražotāji vienojas par kopīgu izejvielu iepirkšanu, elektronikas izplatītāji vienojas par kopīgu tehnoloģiju iepirkšanu no ražotājiem u.tml. Jāatzīmē, ka šādi pirkuma nolīgumi var būt arī vertikālās vienošanās (noslēgtas starp tirgus dalībniekiem, kas darbojas atšķirīgā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī).

Vadlīnijās atšķirībā no iepriekšējā regulējuma ir paplašināts kopīgu iepirkumu jēdziens. Proti, precizēts, ka kopīgi iepirkumi attiecas ne tikai uz situācijām, kad tirgus dalībnieki kopīgi veic produktu iepirkumus, bet arī uz gadījumiem, kad tie sadarbojas kopīgās sarunās par iepirkuma cenām, iepirkuma procedūru vai citiem nosacījumiem, bet pašu produktu iepirkšanu veic katrs atsevišķi.

Lai Atbrīvojuma regulu piemērotu, no sākuma nepieciešams konstatēt, ka pirkuma nolīgums ir horizontāls, tātad noslēgts starp uzņēmumiem, kas darbojas vienā ražošanas vai izplatīšanas līmenī.

Ja vienošanās ir horizontāla, nākamais solis ir noskaidrot, vai atbilstoši Vadlīnijās noteiktajiem kritērijiem šāda vienošanās ir atļauta vai arī tas uzskatāms par aizliegtu pircēju karteli.

Kā noteikt, vai šāds pirkuma nolīgums starp tirgus dalībniekiem ir aizliegts pircēju kartelis vai atļauts kopīgs produktu pirkums?

Vadlīnijās noteikti konkrēti kritēriji un pazīmes, pēc kurām iespējams izspriest, vai šis pirkuma nolīgums starp tirgus dalībniekiem ir aizliegts pircēju kartelis vai atļauts kopīgs produktu pirkums. Pamata jautājums ir par šādas vienošanās raksturu – vai šāda vienošanās ierobežo konkurenci tirgū un kāds ir konkrētās vienošanās mērķis? Ja vienošanās tirgu vispār neierobežo, tad šāda vienošanās netiks atzīta par aizliegtu, un tālāka izvērtēšana nav vajadzīga.

Savukārt, ja vienošanās ierobežo konkurenci tirgū, tad konkurenci veicinošajām sekām ir jābūt nozīmīgākām nekā konkurences ierobežojumiem, kas radušies vienošanās rezultātā. Piemēram, kā konkurenci veicinošas sekas ir minams rezultāts, ka mazāk ietekmīgi tirgus dalībnieki var iegūt sev labākus piedāvājumus, kopīgi slēdzot darījumus ar izplatītāju vai ražotāju, kuram ir lielāka tirgus ietekme un resursi.

Šāda mazāk ietekmīgu tirgus dalībnieku iesaiste var labvēlīgi ietekmēt tirgu, nodrošinot zemākas cenas, lielāku produktu daudzveidību vai labāku kvalitāti, no kā iegūst arī patērētāji.

Vienošanās būs aizliegta un spēkā neesoša, ja konkurenci veicinošās sekas nepārsniedz konkurences ierobežojumus. Lai minēto izvērtētu, ir svarīgi pareizi noteikt tirgu, kurā vienošanās dalībnieki darbojas (tas var būt viens vai vairāki), kā arī tiek noteikt dalībnieku ietekmi šajā tirgū jeb tirgus daļas. Ja vienošanās dalībniekiem ir ievērojama ietekme noteiktajā tirgū, tad pastāv lielāks risks, ka vienošanās var kaitēt kopējai tirgus darbībai un arī patērētājiem.

Savukārt, ja dalībniekiem nav lielas ietekmes tirgū, šāds risks ir ievērojami mazāks. Tāpat jāvērtē, vai vienošanās par kopīgu iepirkumu neizraisa dalībnieku rīcības koordinēšanu saistītajos tirgos, kur tie ir faktiskie vai potenciālie konkurenti. Un, protams, ja pašas vienošanās būtībā jau pastāv mērķis kropļot konkurenci tirgū, šāda vienošanās būtu uzskatāma par aizliegtu pircēju karteli.

Komercializācijas nolīgumu raksturojums

Komercializācijas jeb pārdošanas nolīgumi Vadlīniju izpratnē ietver sadarbību starp konkurentiem, tiem pārdodot, izplatot vai reklamējot savstarpēji konkurējošus produktus. Šāda veida nolīgumiem var būt ļoti dažāds tvērums atkarībā no komercializācijas funkcijām, uz kurām attiecas sadarbība.

No vienas puses, kopīgas pārdošanas nolīgumu rezultātā var tikt kopīgi noteikti visi komerciālie aspekti, kas saistīti ar produkta pārdošanu, tostarp cena, kas jebkurā gadījumā rada aizliegtas vienošanās risku un tādēļ būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē. No otras puses, ir ierobežotāki nolīgumi, kas attiecas tikai uz vienu konkrētu komercializācijas funkciju, piemēram, izplatīšanu, pēcpārdošanas pakalpojumiem vai reklāmu.

Atjaunotās vadlīnijas sniedz paplašinātas norādes par ražošanas apjomu ierobežojumu risku, kas var rasties no komercializācijas līgumiem. Pusēm noteikti ir patstāvīgi jāpieņem lēmums par ražošanas apjoma samazināšanu vai palielināšanu.

Nozīmīgs jaunums ir arī nodaļā par komercializācijas nolīgumiem iekļautā iedaļa par atšķirību starp likumīgu pretendentu apvienību jeb kopīgu piedāvājumu iepirkumā un aizliegtu sadarbību iepirkumā, iesniedzot piedāvājumu. Šajā iedaļā precizēts, ka pretendentu apvienība pati par sevi nav konkurences ierobežojums, ja i) apvienības dalībnieki nevar iesniegt individuālus piedāvājumus un ii) jebkurā gadījumā kopīgais piedāvājums atbilst Līguma par ES darbību 101. panta 3. punkta nosacījumiem (Latvijas analogs: Konkurences likuma 11.panta otrā daļa).

Kā noteikt, vai horizontālais komercializācijas nolīgums nav aizliegta vienošanās?

Lai novērtētu, vai komercializācijas nolīgums starp pusēm ir pieļaujams, vispirms ir jāvērtē, vai vienošanās var ierobežot vai ierobežo konkurenci. Galvenais apsvērums, uz ko norāda Vadlīnijas, novērtējot savstarpēju komercializācijas nolīgumu ietekmi uz konkurenci, ir tas, vai līgums ir objektīvi nepieciešams, lai puses varētu ienākt cita citas tirgos.

Ja tā ir, tad nolīgums nerada konkurences problēmas. Tomēr, ja puse var ienākt citas puses tirgū bez nolīguma un nolīgums samazina pirmās puses lēmumu pieņemšanas neatkarību attiecībā uz iespēju ienākt citu pušu tirgū, tam varētu būt konkurenci ierobežojoša ietekme.

Ja vienošanās tirgus konkurenci neierobežo, tad šāda vienošanās netiks atzīta par aizliegtu. Tomēr, ja tā ierobežo konkurenci tirgū, tad konkurenci veicinošajām sekām ir jābūt nozīmīgākām nekā konkurences ierobežojumiem, kas radušies vienošanās rezultātā. Konkurences veicinošās sekas, kas jāņem vērā, novērtējot, vai komercializācijas nolīgums ir aizliegta vienošanās, ir atkarīgas no sadarbības veida un sadarbības pusēm.

Piemēram, kopīga izplatīšana var radīt ievērojamu efektivitātes pieaugumu, kas izriet no apjomradītiem ietaupījumiem, jo īpaši mazākiem ražotājiem vai neatkarīgu mazumtirgotāju grupām, ja tās izmanto jaunas izplatīšanas platformas, lai konkurētu ar lielākiem tirgus dalībniekiem. Kopīgu izplatīšanu var jo īpaši izmantot, lai sasniegtu mērķus, kas saistīti ar vides aizsardzību. Komercializācijas nolīgumi var arī veicināt noturīgu iekšējo tirgu un radīt efektivitātes pieaugumu, kas sniedz labumu patērētājiem, samazinot atkarību un mazinot deficītu un traucējumus piegādes ķēdēs, piemēram, ja tie ļauj pusei ienākt tirgū, kurā tā viena pati nevarētu ienākt.

Savukārt, ja konkurenci veicinošās sekas nepārsniedz konkurences ierobežojumus, tad komercializācijas nolīgums būs uzskatāms par aizliegtu un spēkā neesošu.

Nobeigumā

Horizontālu aizliegto vienošanos sekas tās dalībniekiem var būt nepatīkamas. Ierobežojumi, ko tirgus dalībniekiem nosaka Līguma par ES darbību 101. pants un tā Latvijas analogs – Konkurences likuma 11.pants - ir samērā tālejoši, tāpēc ir būtiski, lai tirgus dalībnieki šos ierobežojumus skaidri saprot un, ievērojot pienācīgu piesardzību, var paredzēt to piemērošanas jomu un robežas, neļaujot tiem arī kavēt veiksmīgu biznesa attīstību un sadarbību starp konkurentiem, kad tas ir pamatoti un pieļaujami.

Eiropas Komisijas atjaunotās vadlīnijās par horizontālajām vienošanām šajā ziņā ir veiksmīgs ceļvedis, kas, papildinot vecās vadlīnijas ar jaunām atziņām, ļauj tirgus dalībniekiem precīzi noskaidrot tiem noteiktos konkurenci sargājošos ierobežojumus, tāpat arī izņēmumus no šiem ierobežojumiem, ņemot vērā arī to, ka pārāk abstrakta vai formāla pieeja ierobežojumu piemērošanai var kavēt tirgu un traucēt tautsaimniecības interesēm.