Jānis Ošlejs: Kā attīstīt Latvijas inovāciju ekosistēmu un eksportējošos uzņēmumus

Latvijas uzņēmējdarbībā trūkst inovāciju un attīstība notiek pārāk lēni. VK kā divus galvenos iemeslus Latvijas stagnācijai min, ka

- atbalsta pasākumiem nebija piešķirts pietiekams finansējums, lai to īstenošanas ietekme būtu būtiska;

- ministriju uzliktie intervences pasākumu iznākuma rādītāji ir formāli – atbalstu saņēmušo uzņēmumu skaits utml., tie nekādi neraksturo, kā pasākumu īstenošana ietekmē politikas mērķa sasniegšanu.

- Latvijas mērķi ir aprakstīti Nacionālās Industriālās politikas stratēģijā, proti, audzēt produktivitāti un apstrādes rūpniecības īpatsvaru ekonomikā. Diemžēl ir sasniegts mērķis atbalstīt daudz uzņēmumu, katru ar nelielu atbalsta summu, bet nav sasniegti NIP mērķi un nav vērojams plānotais ekonomikas izrāviens.

LEA piekrīt šiem VK secinājumiem un aicina atbildīgās ministrijas tos ievērot, palielinot inovāciju budžeta finansējumu un uzliekot kā galveno rezultatīvo (lagging) mērķi produktivitātes pieaugumu uzņēmumos. Produktivitāti nevar sasniegt bez eksporta apjoma pieauguma, tāpēc eksporta pieaugumam ir jābūt procesa mērķim.

Latvijas produktivitāte uz vienu strādājošo atpaliek no kaimiņu valstīm, jo Latvijā ir vieni no zemākajiem investīciju tehnoloģiskajās iekārtās un intelektuālajā īpašumā rādītājiem Eiropā. Latvijas uzņēmumi nespēj radīt pietiekamu pievienoto vērtību uz vienu strādājošo, sekojoši nespēj maksāt labas algas un pietiekami pelnīt, lai atlicinātu tālākām investīcijām. Tas rada atpalicības apli, kas jāpārlauž.

Lielākas ražošanas partijas ļauj palielināt ieņēmumu uz strādājošo stundā. Eksportā ir iespējams mērogs un tāpēc ražīguma, tātad bagātības pieaugums. Strauja eksporta izaugsme ir bijis vienīgais vēsturiski sekmīgais nelielu valstu izaugsmes ceļš. Tā bagātas ir kļuvušas gan Dienvidaustrumāzijas, gan Eiropas valstis, gan tepat blakus Lietuva.

Ir ļoti svarīgi atbalstīt tikai eksportētājus – citu valstu pieredze rāda, ka protekcioniski atbalstot vietējā tirgū strādājošos aug korupcija un no pabalstiem atkarīgu uzņēmumu skaits, nemaz nerunājot par to, ka Latvijas mazajā tirgū nav iespējams pietiekams mērogs.

Diemžēl Latvijas eksports stagnē, jo Latvijas uzņēmumi atrodas nevienlīdzīgas konkurences apstākļos – mums jākonkurē ar citvalstu ražotājiem, kuri saņem ļoti lielu valsts atbalstu – gan pateicoties lielākam un labāk mērķētam fondu atbalstam, gan daudz lielākam zinātnes finansējumam. Vājais Latvijas bāzes finansējums un līdz ar to zemā zinātnieku un uzņēmumu kapacitāte neļauj apgūt arī nozīmīgus ES zinātnes fondus, tāpēc, piemēram, Horizon 2030 programmā Latvijas pētnieki un uzņēmumi spēj saņemt ļoti maz grantu.

Situāciju pasliktina Latvijas banku zemais izsniegto kredītu apjoms un ļoti zemais kapitāla tirgus attīstības līmenis.

VK revīzijas ziņojums par uzņēmējdarbības inovāciju politiku izvirza astoņus jaunus kritērijus inovāciju sekmju izvērtējumam – bruto rentabilitāte, saimnieciskās darbības rentabilitāte, ilgtermiņa aktīvu rentabilitāte, ieņēmumu pieauguma dinamika, darbaspēka produktivitāte un kopējā faktoru produktivitāte.

Šie rādītāji ir labi zināmi un tiek plaši izmantoti uzņēmumu finanšu analīzei, tomēr tie nav piemēroti, lai izvērtētu uzņēmējdarbības inovāciju politiku.

Ir labi, ja bruto rentabilitāte, mērīta procentos, pieaug, tomēr vienlīdz labi ir, ja pie vienādas rentabilitātes pieaug pārdošanas apjoms, palielinot kopējo bruto ieņēmumu.

Ir labi, ja pieaug saimnieciskās darbības rentabilitāte, tomēr ir arī labi, ja uzņēmums pēc inovāciju veikšanas spēj vienkārši paaugstināt algas pie vienādas rentabilitātes.

Ilgtermiņa aktīvu rentabilitāte būs augstāka uzņēmumam, kurā ir maz iekārtu, tātad pēc lielu investīciju veikšanas rentabilitāte var kristies, un tas var nebūt ne labi, ne slikti, ja vien uzņēmums var sekmīgi palielināt ieņēmumus uz strādājošo.

Ir labi, ja ieņēmumi aug straujāk, kā nozarē, taču vēl labāk, ja pie vienādiem vai krītošiem ieņēmumiem pieaug bruto ieņēmums.

Kopējā faktoru produktivitāte ir labs rādītājs, taču sekmīgs būs arī uzņēmums, kurš vienkārši sāk lietot vairāk iekārtu un tā audzē savu produktivitāti, palielinot piesaistītā kapitāla apmēru. Latvijā kopumā ir ļoti zems rūpniecisko investīciju līmenis, tāpēc jebkura politika, kas palielina investīcijas, ir apsveicama, pat ja tā tikai palielina kapitāla intensitāti.

No VK izvirzītajiem jaunajiem kritērijiem noteikti atbalstāma ir Darba spēka produktivitāte.

Nabadzīgās un bagātās valstis savā starpā atšķiras tikai ar darbaspēka produktivitāti. Ja vienā mēnesī labklājīgas valsts uzņēmums rada, piemēram, desmit tūkstošu eiro bruto pievienoto vērtību uz strādājošo, tad pietiks, gan lai izmaksātu labu darba algu, samaksātu nodokļus, investētu attīstībā un izmaksātu peļņu kapitāla turētājiem.

Ja pievienotā vērtība nabadzīgas valsts uzņēmumā ir vien, piemēram, trīs tūkstoši mēnesī uz strādājošo, tad knapi izdosies izmaksāt algas, bet investīcijām nepietiks, un arī valstij nodokļos nevarēs daudz samaksāt, bet kapitāla turētājiem pāri nepaliks nekas. Šādu uzņēmumu īpašniekiem, ja vien nebūs pieejams finansējums bruto ieņēmuma uz strādājošo palielināšanai, nekas cits neatliks, kā nekavējoši pieprasīt arvien lētāka tātad mazkvalificētāka darbaspēka ievešanu un nodokļu samazināšanu, kas, savukārt, noved pie vēl mazākām iespējām investēt tehnoloģijās un ir ceļš uz nekurieni.

Tāpēc ir vēlreiz jāuzsver, ka vienīgais ceļš uz bagātību Latvijai ir attīstīt uzņēmumus, kas spēj radīt augstu pievienoto vērtību uz strādājošo. To paredz arī, tajā skaitā Nacionālās Industriālās politikas pamatnostādnes, kur galvenie sekmīgas attīstības kritēriji pareizi tiek uzsvērti tieši produktivitātes pieaugums un, apzinoties, ka produktivitātes pieauguma līderis ir apstrādes rūpniecība, tās apjoma pieaugums, absolūtos skaitļos un procentos no IKP. Te jāpiebilst, ka produktivitāte aug arī eksporta pakalpojumu nozarēs, īpaši IT.

Astoņi kaut ko raksturojoši, bet uz galveno mērķi nevedoši, pretrunīgi kritēriji neļauj novērtēt, vai inovāciju programmas bijušas sekmīgas. VK izvērtējumā daudzas no līdzšinējām inovāciju programmām ir bijušas nesekmīgas. Tam nevar piekrist, ja kā galveno kritēriju izvēlas galveno – produktivitātes pieaugumu, tad ir redzams, ka visas programmas ir spējušas paaugstināt, tātad ir bijušas sekmīgas. Tātad Latvijas zemās inovāciju izaugsmes problēma nav tik daudz programmās, kā pieejamo fondu apmērā, un fokusa uz mērogojamu uzņēmumu atbalstu trūkumā.

Produktivitātes uz vienu strādājošo pieaugums kopsummā ar saražotā apjoma pieaugumu ir skaidri kritēriji inovāciju veiksmīguma izvērtēšanai.

Tālākos VK pētījumos būtu interesanti redzēt atbalstīto uzņēmumu produktivitātes rādītājus uz vienu strādājošo pret Latvijas un Baltijas vidējo un pret nozares vidējo.

Jāuzsver, ka tieši eksportējošie uzņēmumi ir tie, kuriem ir iespējas radīt mērogojamu produktu. Tāpēc skaidram atbalsta kritērijam jābūt – vai atbalsts ir piešķirts eksportējošam uzņēmumam, vai uzņēmumam, kas plāno uzsākt mērogojamu eksportu pēc atbalsta saņemšanas.

VK atzinumā ļoti labi un atbalstāmi ir izcelts Polijas piemērs, kur inovāciju, zinātnes atbalsta politika pilnībā ir balstīta uz problēmu risināšanā balstītu pieeju. Tas nozīmē, ka atbalsts tiek sniegts tikai tādu pētījumu veikšanai un produktu attīstībai, kas risina definētajās prioritārajās nozarēs apzinātās problēmas, kas nav risināmas ar pieejamiem produktiem vai procesiem. Tādējādi tiek radīta jauna tirgus niša un veidoti priekšnosacījumi zinātniskā personāla un industrijas sadarbībai jaunu risinājumu un produktu izstrādē. Šāda pieeja arī veicina zinātnieku un uzņēmumu sadarbību, definējot un risinot inovatīvus risinājumus, kuri var tikt pielietoti ražošanā un līdz ar to radīt ekonomikas izaugsmi.

Līdzīga pieeja inovācijas atbalsta politikas balstīšanā uz tautsaimniecības problēmu un izaicinājumu risināšanu tiek īstenota arī Lielbritānijā, kur 2018. gadā ir izveidots Apvienotās Karalistes pētniecības un inovācijas fonds.

VK kritizē NIPP, kurā kā galvenie mērķi ir izvirzīti produktivitātes paaugstināšana un ražošanas apjoma pieaugums apstrādes rūpniecībā, kā arī ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, sakot, ka šādi mērķi nav vērsti uz inovāciju attīstības atbalsta pasākumu mērķa grupas nozarēm.

Nevaru nepiekrist šim VK viedoklim. Jā, ir jāatbalsta mērķa nozares, tomēr Latvijā ir arī daudz uzņēmumu ārpus mērķa nozarēm, kuri var sasniegt augstu produktivitāti. Ja produktivitātes un izaugsmes mērķi tiek sasniegti, uzņēmums var atrasties arī ārpus mērķa nozarēm, savukārt, ja uzņēmums ir mērķa nozarē, bet nespēj sasniegt produktivitātes mērķus, tas nav atbalstāms. Tāpēc var teikt, ka primārais mērķis ir augstāka produktivitāte, bet izvēlētās nozares drīzāk ieteikums resursu atvēlēšanai. Galvenajam kritērijam ir jābūt, vai uzņēmums eksportē – jo eksportējošam uzņēmumam ir iespējas mērogošanai un izaugsmei.

VK uzsver arī "Altum" nozīmi investīciju finansēšanā, un atbalstāmi vērtē "Altum" kā kritiski svarīgu attīstībai. Noteikti ir absolūti jāpievienojas VK viedoklim, ka Ekonomikas ministrijas kavēšanās saskaņot ANM fondus ir ārkārtīgi liela neizdarība, pilnīgi nepieņemama mūsdienu ārkārtīgi sarežģīto tirgu apstākļos.

Latvija var augt un attīstīties daudz straujāk, taču mums ir nepieciešams investēt daudz vairāk līdzekļu.

LEA atbalsta VK atzinumu, ka sekmīgai ekonomikas attīstībai ir jāinvestē būtiski vairāk līdzekļu fondu un citos atbalstos uzņēmumiem. Kopējam valsts zinātnes finansējumam ir jāsasniedz 0,93 % no IKP, privātajam finansējumam 0,57% no IKP. Kopējam valsts un ES fondu atbalstam inovācijām un produktivitātes celšanai ir jāsasniedz 1,5% no IKP.

LEA noraida 8 VK izvirzītos kritērijus inovāciju programmu sekmju izvērtēšanai kā pārāk neskaidrus.

LEA atbalsta NIP mērķu izmantošanai inovāciju programmu sekmju izvērtēšanai, proti, pievienotā vērtība uz vienu strādājošo un apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP. Papildus LEA izvirza mērķi, ka eksporta pakalpojumiem jāsasniedz % no IKP.

LEA atbalsta, ka kritērijam atbalsta saņemšanai jābūt, ka uzņēmums eksportē vai pēc atbalsta saņemšanas eksportēs vismaz 30% izlaides.

LEA atbalsta problēmu risināšanā balstīto inovāciju pieeju un zinātnes finansēšanu caur uzņēmumu problēmu risināšanu.