Rolands Zauls: Vai valsts uzņēmumu kotēšana biržā ir pareizais solis?

Attīstīts kapitāla tirgus nozīmētu to, ka arvien vairāk vietējie uzņēmumi pieņemtu lēmumu kotēt savas akcijas biržā, piedāvāt savas akcijas plašākam investoru lokam un piesaistīt papildus investoru naudu dažādu attīstības projektu veikšanai. Vienkāršiem vārdiem sakot, jo vairāk uzņēmumu kotējas biržā, jo ekonomika kļūst stiprāka. Spēcīgs kapitāla tirgus ir viens no galvenajiem spēcīgas valsts ekonomikas mugurkaula sastāvdaļām.

Akciju kotēšana biržā nevar būt pašmērķis, un šis solis būtu jāizvērtē attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kuriem ir izstrādāta skaidra, pamatota un sabiedrības interesēm atbilstoša ilgtermiņa attīstības stratēģija, kurā ir noteikti kapitālietilpīgie attīstības mērķi. Gadījumā, ja šie mērķi ir un to finansēšanai ir nepieciešama papildu kapitāla piesaiste, ir pamatoti izvērtēt akciju kotēšanu biržā kā vienu no finansējuma avotu iespējām.

Protams, nedrīkst arī aizmirst par citām iespējām, piemēram, obligāciju emitēšanu, ko veiksmīgi jau vairākus gadus īsteno piemēram, AS "Latvenergo", tādējādi iegūstot līdzekļus uzņēmuma attīstībai, bet neielaižot privāto kapitālu akcionāru sastāvā. Šāda lēmumu pieņemšanas secība, loģika un pieeja atbilst normālai finanšu plānošanas praksei uzņēmumos. Taču situācijā, ja vismaz viens no posmiem iztrūkst, valsts un pašvaldību uzņēmumu izvešana biržā var izvērsties kā neefektīva, nelietderīga un nenest cerētos ieguvumus vai pat nest zaudējumus uzņēmumiem, valstij vai pašvaldībai, kā arī to akcionāram.

2023.gadā beigās Latvijā tirgus daļa sastādīja tikai 10,06% no kopējās NASDAQ Baltijas biržas kopējas tirgus kapitalizācijas, kamēr pārējo daļu sastādīja Lietuva 64,39% un Igaunija 25,55%. Arī no kopējā apgrozījuma Baltijas akciju tirgū Latvija veidoja tikai 6,73%, kamēr Igaunijā tie bija 61,99% un Lietuvā 31,28% Valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržās ir jaudīgs instruments kapitāla tirgus attīstības veicināšanai, kas varētu mainīt Latvijas atpalicību no kaimiņiem.

Zema akciju tirgus kapitalizācija ir apburtais loks - investori "neredz" mazu tirgu un neinvestē tajā līdzekļus, jo faktiski nav telpas, kur investēt, savukārt uzņēmumi nenāk šajā tirgū, jo te nav investoru, kas nopirktu šo uzņēmumu akcijas, attiecīgi uzņēmumi vērtē kapitāla piesaistīšanas potenciālu kā zemu.

Daudzu valstu pieredze, tostarp mūsu kaimiņu Lietuvas un Igaunijas, liecina, ka tieši valsts uzņēmumu kotēšana biržā ir spēcīgs stimuls, kā pārraut šo apburto loku. Kotējot valsts uzņēmums, tirgus sāktu attīstīties pats - parādītos arvien vairāk gan iekšējo, gan ārējo investoru. Pieaugot kotēto uzņēmumu skaitām, tirgus kapitalizācija un likviditātei, arvien vairāk privāto uzņēmumu pieņemtu lēmumu iziet biržā. Tāpat arī privātie un institucionālie investori sāktu aktīvāk skatīties uz mūsu tirgu.

Valsts un pašvaldību uzņēmumi iegūtu līdzekļus attīstības mērķu finansēšanai, protams, ievērojot to, ka uzņēmumiem jābūt vajadzībai pēc šī finansējuma, kas ir pamatota ar skaidriem ilgtermiņa biznesa plāniem. Akciju kotēšana biržā nekad nevar būt “ķeksīša pēc”. Kopumā arī pašai valstij un pašvaldībām tas būtu izdevīgi, jo šādi tās izvairītos no nepieciešamības ieguldīt papildu valsts vai pašvaldības līdzekļus uzņēmumu darbības finansēšanai, bet varētu novirzīt citiem mērķiem. Ieguvēji no tā būtu visi.

Publiskajā telpā ir paustas bailes un spekulācijas, ka šādi mēs pārdotu visus sev piederošos valsts uzņēmumus un paliktu bez nekā. Taču, manuprāt, nav pamata bailēm, jo Finanšu ministrija ir uzsvērusi, ka valsts rokās paliktu vismaz 70% akciju, tātad uzņēmumi jebkurā gadījumā būtu valsts kontrolē. Svarīgi, ka biržā netiks pārdota uzņēmumu akciju kontrolpakete, nepārsniedzot 30% vai citu slieksni, kas ir noteikts konkrētās kapitālsabiedrības statūtos kā nekontrolējošā līdzdalība.

Līdzīgi procesi jau vairākus gadus notiek Igaunijā un Lietuvā, piemēram:

Kā redzams no mūsu kaimiņiem, akciju kotēšana biržā nebūt nenozīmē, ka šie uzņēmumi kādam ir pārdoti vai valsts pār tiem būtu zaudējusi kontroli. Gluži pretēji – valsts uzņēmumi, kas ir kotēti biržā, parasti kļūst, tā teikt, caurspīdīgāki un ar labāku pārvaldības praksi. To gluži vienkārši pieprasa investori. Vai labas pārvaldības trūkums ir galvenais šķērslis, kāpēc mūsu valsts uzņēmumi netiek kotēti biržā? Uz to var atbildēt tikai politikas veidotāji, kuru rokās šobrīd ir lēmums par vietējā kapitāla tirgus straujāku attīstību. Investoriem un sabiedrībai kopumā atliek cerēt, ka lēmumi par kāda uzņēmuma kotēšanu biržā tiks pieņemti visas sabiedrības interesēs un ka drīzumā tomēr sagaidīsim arī labos piemērus tepat Latvijā, ne tikai pie mums kaimiņos.