'Delfi' intervija: Proti programmēt – 30% klāt pie algas  (26)

Pirms trīs gadiem "Accenture" uzsāka projektu "Start (IT)". Tas bija iecerēts kā atklāta, neformāla partnerība ar Latvijas skolotājiem, lai viņi varētu mācīt bērniem "citādu" informātiku, bet pārauga sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru (VISC) un jauna skolas priekšmeta virziena izveidē. Protams, "Accenture" ir sava interese. Nupat uzņēmums noalgojis tūkstošo darbinieku, kas ir ļoti iespaidīgs skaitlis Latvijas mērogā. Uzņēmumam nepieciešams arvien vairāk darbinieku, bet izglītības sistēma industrijas vajadzības pagaidām nespēj apmierināt.

Tomēr runa nav tikai par viena vai vairāku uzņēmumu personīgu labumu. Kopumā par dzīvi domājošiem jauniešiem un jaunietēm, kā arī mazāku bērnu vecākiem ir svarīgi saprast: ir atgriezies laiks, kad laba izglītība atkal ir svarīga. Turklāt, ne tikai augstākā, bet arī bāzes, t.i., skolas. Tikmēr kvalitatīvas "digitālās" prasmes ir kā otrā svešvaloda vai pat "jauna lasītprasme".

Ar ko sācies projekts "Start (IT)"?

Pirms aptuveni trīs gadiem Latvijas Universitātē notika sapulce, kurā tika uzaicināti vairāki IT-uzņēmumu pārstāvji, lai parunātu ar skolas programmas "Datorika" metodistiem. Vienubrīd tika skarta statistika – cik daudzās Latvijas skolās tiek pasniegta programmēšana. Un mani pārņēma "budistu" atklāsme.

Visu šo laiku es dzīvoju ar pārliecību, ka katrs bērns Latvijā mācās programmēt vai vismaz viņa skolā ir šāds izvēles priekšmets. Taču izrādījās, ka šis apgalvojums bija patiess tikai attiecībā uz 10-20% skolu. Un tad es sapratu, ka klauvēju pie neīstām durvīm. Mēs uzņēmumā cenšamies ik gadu algot simtiem jaunu darbinieku, kaļam izaugsmes plānus, bet šo mērķu īstenošanai valstī nemaz nav bāzes.

Bet informātika Latvijā ir obligāts priekšmets.

Jā, un Latvija šajā ziņā ir unikāla. Taču programmēšana tik un tā ir izvēles priekšmets, kas neietekmē kopējo "grozu". Turklāt pašreizējā obligātā informātikas programma tika izveidota pirms vairāk nekā 10 gadiem un bija aktuāla tam laikam. Toreiz datoru bija maz, daudzi no tiem baidījās un nezināja pamatlietas. Laiks pagājis, bet šībrīža informātikas programma aizvien risina tā laika problēmas.

Tāpēc šī programma ir jāatjauno, un mēs esam tam pievērsušies. Tās ietvaros māca arī programmēt, taču pavisam nedaudz, lai bērniem būtu priekšstats. Kā atsevišķs priekšmets paliek arī programmēšana, arī to mēs pilnveidojam līdz mūsdienu prasībām.

Kādēļ katram bērnam ir "jābūt priekšstatam" par programmēšanu?

Šodien programmēšana ir kā otrā svešvaloda, taču nevis komunikācijas, bet gan karjeras perspektīvu ziņā. Pēc atalgojuma pētījumiem var secināt, ka programmētāji, kas zina angļu valodu, saņem 20-30% lielu ekonomisko bonusu. Tāpat drīz būs ar programmēšanu.

Katram cilvēkam, kas strādā praktiski ikvienā nozarē, ir jābūt vismaz kaut kādam priekšstatam par "mašīnu valodu".

Piemēram, es esmu ārsts. Man ir ierīce, kas mēra kaut kādus parametrus un izsniedz rekomendācijas. Tiklīdz man šķiet, ka šīs rekomendācijas ir "kaut kāda mistika", "melnā kaste", viss, es kā speciālists automātiski kļūstu sliktāks par kolēģi, kurš izprot šī aparāta darbības principus.

Turklāt mašīnas nevis atņem mums darbu, bet drīzāk otrādi! Lai saprastu, kā tas var būt, jāatceras vēstures mācības. Atcerēsimies revolūciju apģērba ražošanā, kad jaunas iekārtas "solīja" atstāt bez darba milzīgu skaitu šuvēju. Taču izrādījās, ka brīdī, kad apģērbs kļuva pieejamāks, cilvēki to sāka pirkt daudz vairāk, un vairāk bija arī darbs visai nozarei.

Ir nepieciešamas jaunas zināšanas un prasmes. Šodien tas ir ļoti acīmredzams mūzikas nozarē. Piemēram, "Spotify" serviss. No vienas puses, zvaigznes cīnās ar to un tā konkurentiem par ienākumiem. No otras – mūzika kļūst pieejama lielām cilvēku masām. Ja kādreiz man nebija nekādas iespējas dzirdēt kaut ko no mazpazīstama autora, tad tagad ir milzum daudz mazpazīstamu autoru, kas rada lielisku mūziku. Tos var dzirdēt, nepērkot diskus un nebraucot uz citu valsti. Taču mūziķim tas prasa arī citas prasmes, jo mūzika jāaiznes līdz platformai, kurai ir savas tehniskās prasības.

Attiecīgi arī "Start (IT)" – tā ir ne tikai programmēšana un jauna informātikas programma, bet arī tehnisku iemaņu mārketings. Mums ir svarīgi tie bērni, kas kļūs par programmētājiem, bet ne tikai. Teiksim godīgi: palaist tik plašu un dārgu programmu, cerot uz to, ka pēc 12 gadiem mums būs 300 jaunu programmētāju gadā – ir šaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Mēs vienkārši cenšamies izskaidrot sabiedrībai, ka informātikas zināšanas, ko gūs viņu bērni, ir vajadzīgas, lai dzīvotu un strādātu mūsdienu pasaulē, lai arī kādu karjeru viņi izvēlētos.

Atgriezīsimies pie "Start (IT)", kā tas strādās?

Jā, kad es uzzināju statistiku par mūsdienu informātikas bēdīgo stāvokli skolās, sāku domāt: ko darīt? Kaut kas bija jādara vai vienkārši jāsamierinās ar to, ka jebkuri mūsu izaugsmes plāni Latvijā atdursies pat ne pret universitāšu, bet gan skolas izglītības nepilnībām. Tas bija reformas sākuma laiks pēc izglītības ministra Roberta Ķīla "zviedru modeļa". Izglītības sistēmā bija nopietns konflikts, un es sapratu, ka mēģinājums ietekmēt to no ārpuses neizdosies. Bija jādara kaut kas paralēli šai konfliktējošajai, reformu plosītajai videi.

Mēs izvēlējāmies modeli, kas varēja pastāvēt līdz ar skolu, nevis aizstāt to, proti, valsts un privāto partnerību. Gājām brīvās pieejas ceļu, mūsu izveidotos materiālus ievietojot internetā un ļaujot tiem piekļūt bez maksas.

Latvija ir neliela valsts. Te var izveidot programmēšanas kursu, ieguldīt tajā naudu, taču, rēķinot uz vienu lietotāju, tas būs ļoti dārgs. Polijā par analoģisku kursu varētu nosacīti prasīt vienu zlotu par stundu, taču tas atmaksāsies, ņemot vērā lielu iedzīvotāju skaitu. Latvijā šāda pieeja nestrādā.

Kurš izstrādāja kursu?

Skolotāji. Mēs aktīvi apmācām pieaugušos, bet ne bērnus. Tā nav mūsu profesija, mēs nezinām, kā to darīt. Mēs atradām skolas pasniedzēju grupu, kas divus gadus izstrādāja jaunu programmu "Start (IT)" ietvaros. Vispirms programmēšanu, bet pirms pusotra gada sadarbībā ar VISC arī skolas priekšmetu "Datorika", t.i., informātiku.

Kurš maksā par šo projektu un vēl bez "Accenture" ir iesaistīts?

Kad mēs iedarbinājām programmu, es ļoti vēlējos, lai koalīcija būtu minimāla. Nebija skaidrs, kas no tā sanāks un vai sanāks vispār. Jo mazāk dalībnieku, jo mazāk diskusiju un viss raitāk virzās uz priekšu. Sākotnēji es nolēmu, ka būtu labi piesaistīt Valsts 1.ģimnāziju – flagmani vispārējā izglītībā un eksaktajās zinātnēs. Tad mēs varētu izmantot viņu pieredzi un būt pārliecināti, ka programmas, kuras izstrādājam, noteikti sakrīt ar labāko pieredzi valstī.

Bija arī jautājums par universitātēm, jo tajās nonāks "mūsu" skolēni. Tāpēc gājām uz augstskolām. Sākotnēji mūs atbalstīja RTU, tad pievienojās Latvijas Universitāte. Vēl mēs vēlējāmies izveidot portālu, un mūs atbalstīja uzņēmums "MakIT".

Pēc pusotra gada kļuva skaidrs, ka tā strādāt var un var daudz ko panākt, tāpēc mēs sākām ļoti aktīvi komunicēt ar citiem uzņēmumiem. Pirmie, kas mūs atbalstīja, bija "Exigen Services". Nākamais solis – šovasar tika izveidots "Fonds Start (IT)". Ar fondu – tādu neitrālu teritoriju – ir vieglāk piesaistīt dalībniekus. Šodien mēs esam atvērti sadarbībai ar visiem.

Cik liels ir projekta budžets?

Līdz šim "Accenture" ieguldīja šajā programmā 50-100 tūkstošus eiro gadā. Citas organizācijas ieguldīja mazāk, taču no otras puses mums bija ļoti svarīgs to atbalsts citu resursu veidā. Izdevumi krasi samazināsies nākamā mācību gada beigās, kad mēs pabeigsim mācību programmas izveidi. Pēc tam projektu vajadzēs tikai uzturēt un atjaunot. Izdevumu būs mazāk, bet efektu sajutīs visi.

Sanāk, ka jaunu skolas priekšmetu Latvijā var ieviest par pusmiljonu eiro?

Tas tomēr nav jauns priekšmets, bet gan esošā priekšmeta būtiska pārveide. Un tā ir nepieciešama. Vajag, lai bērni apgūst informātiku tad, kad saskaras ar tehnoloģijām – sākumskolā. Vajag, lai programmā būtu iekļauta ētika – mūsdienās sociālajos tīklos ir ļoti izplatīta kibervardarbība. Nepieciešams, lai bērni zinātu drošības normas, lai mums par viņiem interneta vidē nav jāraizējas.

Un mēs nemainām visu kardināli un pēc saviem ieskatiem. Mēs veidojam "saturu" valsts publicētajam standartam. Jebkura skola var to darīt, jebkurš skolotājs var piedāvāt savu stundu izlasi, un, ja VISC to atbalstīs – apmācīt pēc tās bērnus. Tikai mēs šādu stundu izlasi veidojam uzreiz visai valstij.

Tas nozīmē, ka bizness Latvijā var stipri ietekmēt skolas?

Šībrīža izglītības sistēma, kuras ietvaros mēs nodevām mūsu bērnu izglītošanas tiesības valstij, radusies salīdzinoši nesen, tikai 19. gadsimta vidū. Līdz tam viss bija atkarīgs no vecāku lēmuma. Bērni saņēma vai nu to, ko sniedza vecāki, vai nu mācījās pie tiem, kam viņus vecāki nodeva.

Pat ja tu nodevi bērnu apmācībai baznīcas skolā – tas tāpat paredzēja milzu līdzdalības līmeni. Tāpēc, lai tā skola pastāvētu, vajadzēja atdot desmito tiesu. Tā bija tiešā nozīmē tava skola. Savukārt ja es atdevu bērnu par mācekli, tad bērna liktenis arī bija noteikts, parasti uz visu mūžu.

Šodien tas kaut kādā mērā atgriežas – izglītošanas funkciju nevajag atņemt valstij, bet ir jāpalīdz to izpildīt labāk. Jāpalīdz skolām, lai tās nodrošinātu labu abstraktu izglītību, pamatu. Jāpalīdz universitātēm šo abstrakto izglītību pārveidot par konkrētām profesijām.

Vieniem tas izklausīsies pēc revolūcijas, bet kāds teiks – izmanto naudu, lai nozombētu bērnus un savāktu sev.

Vispirms – mūsu pieredze nav unikāla. Vācijā uzņēmumi nekad nepārstāja aktīvi piedalīties jaunās paaudzes izglītošanā. (Smejas) Ir vispārzināms fakts, ka visi ir lieli speciālisti trijās lietās: hokejā, politikā un izglītībā.

Es domāju tā: iespējams, nav jābāžas politikā; cerēsim, ka hokejā notiks pozitīvas pārmaiņas pareizā virzienā; bet izglītības sfērā lieliem uzņēmumiem ir pienācis laiks atdot sabiedrībai parādu pilnīgi citā veidā.

Sabiedrībai no lielā biznesa ir vajadzīgi ne tikai nodokļi – tas ir kāds nulles punkts, kaut kas pats par sevi saprotams. Mūsu jaunais uzdevums – parādīt cilvēkiem, kur iet, jo nodarbinātības struktūra pārredzamā nākotnē būtiski mainīsies. Vēl jo vairāk, mēs katrs savā industrijā redzam, ka cilvēki paši izdara karjeras izvēli, tāpēc nevajag pārlieku raizēties, kurš kuru stipri ietekmē, mums ir brīva sabiedrība, un katrs galu galā izvēlēsies pats. Taču mēs varam pateikt cilvēkiem: šajā virzienā var būt tas, bet tajā – tā.

Šodien vispār ir vajadzīga izglītība – principā visiem ir zināmi stāsti par veiksmīgiem cilvēkiem ar trīs klašu izglītību...

1990-jos gados, kad viss mainījās, laba izglītība kļuva par akmeni kaklā. Vide bija tik brutāla, ka – jo vairāk tu par šo tēmu reflektēji, jo sliktāk kļuva. Visiem pēkšņi kļuva vajadzīgi menedžeri, un mēs galu galā pieņēmām darbā kaudzi jaunu menedžeru, kuriem patlaban ir 40-50 gadi. Un viņi ies pensijā ne tik drīz – šo cilvēku nodarbinātība arī ir problēma, kurai vajadzīgi risinājumi.

Bet tagad mums vajag krietni mazāk menedžeru un atkal radās sapratne, ka šajā dzīvē laikam kaut kas ir jāzina.