Veloinfrastruktūra Rīgā ir apkaunojoša, intervija ar pilsētvides dizaineru Mikaelu Kolvilu-Andersenu  (63)

Vai esat bijis Rīgā iepriekš? Kādi bija Jūsu iespaidi?

Jā, esmu šeit uzstājies dažas reizes. Rīga ir maza, piemīlīga Eiropas pilsēta, kā jau daudzas citas, ne sliktā ziņā, ar jauku viduslaiku vēsturisko centru, kurā redzami centieni saglabāt tā laika autentiskumu. Bet, kad izej no vecpilsētas, tiec iemests mežonīgajā Padomju Savienības un ASV infrastruktūrā un pilsētvides plānojumā.

Padomju Savienība to nekad neatzītu, bet viņi paņēma visu satiksmes inženieriju no amerikāņiem. Līdz ko izej no vecpilsētas, principā nav nozīmes, vai atrodies Latvijā, Amerikā vai Krievijā.

Kāda ir visbiežāk pieļautā kļūda, kuru jūs pamanāt pilsētu plānošanā visā pasaulē?

Ceļu inženieriem ir atļauts dominēt pār visu pilsētas attīstību. Var būt labi vai ne tik labi politiķi, vai visi reizē. Bet tādā pilsētā kā Rīga, vismaz pēdējos gados, ceļu inženieriem ir dota brīva vaļa.

Joprojām tiek pielietoti novecojuši 1950.-1960. gadu standarti, tomēr šodien šajās lietās mēs orientējamies labāk. Pielietojot antropoloģiju un satiksmes psiholoģiju, var saprast, kas motivē cilvēku uzvedību uz ceļa, tāpēc varam būvēt, balstoties uz to visu.

Rīgā notiek nemitīgas debates par riteņbraukšanu. Kam būtu jādod priekšroku – automašīnām vai velosipēdiem?

Šis ir 1965. gada jautājums. Nepārprotiet, taču šis jautājums jau ir atbildēts pirms daudziem gadiem. Barjeras, kas aizsargā riteņbraucējus un gājējus – tas pat nav jautājums. Tas vienkārši ir jādara. Automašīnas ir šīs "barības ķēdes" pēdējā vietā. To visu esmu redzējis pasaulē pēdējos 10 gados.

Kad iepriekš uzstājos Rīgā, man jautāja: "Kur mēs ejam? Ko mums vajadzētu darīt?" Un es atjautāju: "Kāda ir jūsu velosipēdu infrastruktūra?". Atbilde sekoja: "Mums tādas nav". Šīs sarunas ir beigušās visā pārējā Eiropā, un tas ir savādi, ka mums par to joprojām ir jārunā Rīgā.

Francijas iekšlietu ministrs šonedēļ valsts televīzijā stāstīja, ka vajadzētu panākt, lai cilvēki automašīnas lieto mazāk. Automašīnu laiks ir beidzies, un mums ir jāturpina attīstīties. Tieši tik politiski svarīgs šis jautājums ir kļuvis.

Par ko jūs runāsiet "Digital Freedom Festival" laikā?

Es runāšu par to, kāpēc mums vajadzētu strādāt pie ielu dizaina. Mēs strādājam pie visu produktu dizaina, kāpēc gan nestrādāt arī pie mūsu ielu dizaina. Tas tiek darīts Dānijā kopš 1915. gada – 100 gadu pieredze velosipēdu infrastruktūrā. Jebkura pilsēta var ņemt šo piemēru un darīt tāpat, un pielāgot savām vajadzībām.

Es runāšu arī par citām pilsētām, ar kurām es strādāju. Un darīšu to tā, lai apkaunotu Rīgu un tās politikas veidotājus, lai pievērstu visu uzmanību un teiktu – "Beidzot salabojiet šo!".

Es pirmo reizi uzstājos Mehiko, milzīgā pilsētā, apmēram tajā pašā laikā, kad uzstājos Rīgā. Izmantoju fotošopa fotogrāfiju ar velosipēdistiem, lai ilustrētu, kā sastrēgumstundu laikā pilsēta varētu izskatīties, ja tiktu ieviesta riteņbraucēju infrastruktūra. Un Mehiko tiešām sākās pārmaiņas! Salīdzinot ar fotošopa fotogrāfiju, tagad tur izskatās tā dzīvē! Tajā pašā laikā Rīgā nekas nav mainījies.

Vai jūs esat dzirdējis par Barona ielas skandālu?

Jā, protams. Visi aktīvisti nemitīgi ir mani informējuši. Tas ir kā tāds negribīgs mēģinājums izdarīt kaut ko neierastu. Tika ieguldīta liela nodokļu maksātāju nauda, vienlaikus tā iztērētā nepareizi un cilvēki nav guvuši no tā labumu. Nodokļu maksātājiem vajadzētu sacelties. Viņiem būtu jābūt daudz dusmīgākiem par mani, jo es pat šeit nedzīvoju.

Kura ir jūsu visaugstāk novērtētā pilsētas infrastruktūra, ko jebkad esat redzējis?

Pirms trim gadiem man piezvanīja no mazas Krievijas pilsētas Tatarstānā ar 160 tūkstošiem iedzīvotāju un teica, ka viņi vēlas kļūt par Krievijas velobraucēju galvaspilsētu. Viņiem nebija pilnīgi nekādas velobraucēju infrastruktūras, un šajos Krievijas dabasgāzes laukos neviens ar riteņiem nebraukāja. Divu gadu laikā viņi ir uzbūvējuši 100 kilometrus Kopenhāgenas izmēra riteņbraucēju ceļus. Viņi izdarīja vairāk nekā bija nepieciešams – viss pateicoties viena cilvēka vīzijai.

Mūsu mērķis bija 10 gadu laikā panākt, ka 10% cilvēku brauc ar velosipēdiem. Divu gadu laikā jau ir sasniegti 8%. Tas ir bijis mans sapnis – izveidot visdraudzīgāko riteņbraucēju pilsētas infrastruktūru Krievijā. Mums ir milzīgs jaunu līgumu pieplūdums, un tas viss, pateicoties tikai šim vienam cilvēkam. Tagad, kad visa pārējā Krievija ir redzējusi, ka tas ir iespējams, vēlas darīt to pašu. Tas ir lielisks piemērs tam, kas notiek, ja visa pilsēta saprot un saka "pie velna, darām to".

Ko vēl jūs vēlētos, lai Latvijas iedzīvotāji no jums dzirdētu?

Mēs palīdzējām jums iekļūt Eiropas Savienībā. Tas ir diezgan neveikli, ka mēs viens no otra nemācāmies pat, ja mums ir tik ciešas attiecības. Jūs esat mūsu kaimiņi, taču jūs neizmantojat izdevību, lai ņemtu piemēru un zināšanas, ar kurām mēs labprāt dalītos. Baltijas partnerattiecības, lūdzu!