Sandi, atceros, kad pirms vairākiem gadiem tikāmies kādā latviešu pasākumā Sanfrancisko, tu man stāstīji par uzņēmumu "Anatomy Next", kas ir virtuāls mācību līdzeklis medicīnas studentiem. Šodien varu abus brāļus Kondrātus apsveikt ar lielisku panākumu – radīts uzņēmums "Exonicus inc." un sadarbība ar ASV armijas mediķiem! Kā veidojusies jūsu dzīve, lai nonāktu līdz šai sadarbības programmai?
Sandis: Dzimis un audzis esmu Talsos, talsenieks. Četrpadsmit gadu vecumā pārcēlos uz lielpilsētu Rīgu, gribēju mācīties tēlniecību Lietišķās mākslas koledžā, un pēc tam – Mākslas akadēmijā. Tātad – mākslinieks! Akadēmijas pēdējos gados iesāku taisīt smilšu skulptūras un ceļot pa smilšu skulptūru festivāliem. Es ieraudzīju pasauli, un manī sāka rasties protests pret Latvijā ierasto mākslas vidi – izstādīt darbus salonos, prasīt naudu Kultūrkapitāla fondam... Vajag pielietot to mākslu – mārketinga kampaņās, kāzās, ledus skulptūru bāros, taisīt darbus, par kuriem maksā. Domāju, ka svarīgi veidot šo apriti: māksla – nauda – sabiedrība. Kopā ar kolēģiem, tādiem pašiem "pretī runātājiem", iesākām Smilšu skulptūru festivālu un nodibinājām ledus skulptūru biznesu.
Jānis: Esmu septiņus gadus jaunāks, un jau kopš bērnības braucu līdzi Sandim uz dažādiem skulptūru festivāliem, kur viņš taisīja gan ledus, gan smilšu skulptūras. Ļoti bieži kaut kur devāmies kopā. Jau skolas laikā man patika matemātika, fizika, visas tehniskās zinātnes. Esmu beidzis Rīgas Tehnisko universitāti kā informācijas tehnoloģiju speciālists, IT projektu vadītājs. Pēc augstskolas četrus ar pusi gadus strādāju uzņēmumā "Latvijas vēstnesis", izstrādājot informācijas sistēmas. Sandis nodarbojās ar mākslu, bet es – ar loģiku skaitļiem, matemātiku... Tā arī, manuprāt, ir mūsu abu "pievienotā vērtība". Sandis varbūt meklēja loģiskāku cilvēku, un es atkal piesaistos radošam, mākslinieciskam prātam. Radniecība ir viens, bet mūsu dažādās smadzeņu puslodes, šī kombinācija, spēj radīt kaut ko vērtīgu, vajadzīgu, cerams, arī veiksmīgu.
Un tomēr – dalība smilšu skulptūru festivālos un uzņēmuma radīšana ir dažādi ceļi. Sandi, kā tu nonāci līdz idejai radīt savu uzņēmumu?
Sandis: Es vairākus gadus pavadīju, klaiņojot pa pasauli un taisot smilšu un ledus skulptūras. Ar laiku sāku to darīt automātiski, man kļuva garlaicīgi, un, lai paplašinātu savu apziņu, sāku klausīties audio lekcijas no Stenforda universitātes par uzņēmējdarbību. Tur bija arī intervijas ar veiksmīgākajiem ASV uzņēmējiem, piemēram, Zakerbergu, ar visiem pēc kārtas!
2013. gadā Dānijā taisīju smilšu skulptūras, biju līdz ceļiem dubļos un domāju: "Kaut kas ir jāmaina dzīvē. Man ir divas rokas, divas kājas, man ir viena dzīve ... ir laiks ..." Klausījos grāmatu par ASV ekonomikas vēsturi, un pēkšņi vējš man uzpūta virsū kaut kādu dēļa gabalu, nosita mani pie zemes, man bija arī nelieks smadzeņu satricinājums, un tad es nolēmu: "Viss, pietiek! Pietiek nodarboties ar hipiju dzīves veidu". Izlēmu iesākt savu biznesu.
Tomēr jaunam projektam ir vajadzīgi sadarbības partneri un finansiālā bāze.
Sandis: Tas nenotika vienā dienā. Kopā ar kolēģi Uldi Zariņu nolēmām izveidot anatomijas mācību grāmatu māksliniekiem. Uldis Zariņš bija radījis anatomiskos zīmējumus, man savukārt bija tiesības iesākt naudas vākšanas kampaņu "Kickstarter" fondā. Divatā nofilmējām video, iesākām kampaņu, savācām 23 tūkstošus dolāru, un tas veidoja mūsu finanšu bāzi. Tā radās grāmata un interneta platforma "Anatomy for sculptors" ("Anatomija skulptoriem").
Jānis: Mūsu ceļi bijuši ļoti dažādi. Es nodarbojos ar programmēšanu, biju tepat Latvijā, ceļoju tikai atvaļinājuma laikā. Mana motivācija vairāk ir karjeras kāpnes, profesionālā attīstība, loģiska iešana uz priekšu. 2015. gadā pametu "Latvijas vēstnesi" un devos uz Sietlu, kur tajā laikā dzīvoja Sandis. Gribēju atrast darbu ASV kā programmētājs, bet tik īsā laikā tas neizdevās. Tad Sandis piedāvāja dalību uzņēmumā "Exonicus", jo uzņēmumam bija vajadzīgs "tehniskais cilvēks". Tā es pievienojos "Exonicus", veidoju mājas lapu un citus digitālos produktus.
Kā izveidojās sadarbība ar Vašingtonas universitāti ASV pilsētā Sietlā?
Sandis: Par mūsu grāmatu "Anatomy for sculptors" radās interese arī mediķiem, un nonācām pie "Anatomy Next", kas ir virtuāla anatomijas apmācību programma medicīnas studentiem. Mēs šo trīsdimensiju apmācības programmu būvējām un virzījām tālāk vairākus gadus, un no tās radās virkne citu projektu. Tie bija: anatomija ortopēdiem, zobārstiem, plastiskajiem ķirurgiem. Viens no tiem – arī traumu simulators Amerikas armijas mediķiem. Atrast kopīgu valodu ar ārstiem mums palīdzēja arī ASV dzīvojošs latvietis, medicīnas zinātņu doktors, Vašingtonas universitātes profesors Pauls Keire, kurš jau iepriekš bija mūs atbalstījis kā konsultants anatomijas programmai un arī iepazīstinājis mūs ar citu universitāšu mediķiem.
Kā notika "liktenīgā" satikšanās ar sadarbības partneri Kailu Kouperusu no ASV armijas (Kyle Couperus)?
Jānis: Tas notika pilnīgi neplānoti. Viesojoties ASV, kā parasti apmetos pie Viļņa Klepera, mūsu investora un arī Sanda krusttēva, kurš agrāk ir strādājis militārajā sfērā, bet tagad viņam pieder vīna darītava Sietlas apkārtnē. Toreiz biju paņēmis līdzi Hololens brilles (brilles, kas ļauj attēlu ieraudzīt trīs dimensijās) un galvaskausa 3D paplašinātās realitātes programmu. Kādu dienu Vilnis man saka: "Pie mums ir atbraucis viens ASV armijas ārsts, viņš ar sievu degustē mūsu vīnus. Paņem tās savas brilles, nāc parādi viņam to galvaskausa programmu!" Es arī aizgāju un parādīju šim ārstam mūsu brilles un to galvaskausu. Tas bija dakteris Kails Kouperus, viņš "iedegās" par šo programmu, un viņa acīs tas bija pilnīgs "kosmoss". No tās dienas mums izveidojās labs kontakts, pēc tam vairākkārtīgi satikāmies, radās šī kopīgā aizraušanās. Mūsu tikšanās reizēs piedalījās arī profesors Pauls Keire.
Kails Kouperus ir armijas ārsts, neatliekamās medicīniskās palīdzības instruktors ASV armijas Madiganas medicīnas centrā un apmāca jaunos mediķus. Viņš pats ir ļoti radošs cilvēks, viņam ir arī citi sasniegumi, un mūsu programmā viņš redzēja iespēju radīt kaut ko jaunu, inovatīvu, vajadzīgu savam centram, sadarbojoties ar mums kā partneriem.
Kā darbojas jūsu produkts?
Sandis: Savā virtuālajā programmā esam izveidojuši neatliekamās palīdzības telpu un četras galvenās ievainojumu grupas: iekšējā un ārējā asiņošana, iekšējo orgānu ievainojumi un krūšu kurvja ievainojumi vai pneimotorakss. Tie ir traumu veidi, no kuriem kareivji visbiežāk iet bojā.
Spēlētājam tiek uzliktas īpašas brilles un uz rokām arī ir īpašas uzmavas, kas ļauj attainot roku kustības uz ekrāna. Galvenais spēlētājs ir ārsts, un tiek izspēlēts scenārijs: ievests ievainotais, ārsts nomazgā rokas, veic apskati, pieprasa nepieciešamos izmeklējumus, nosaka diagnozi un ārstēšanu. Apmācāmajam vai šīs izglītojošās spēles dalībniekam ir piecas minūtes laika pareiza lēmuma pieņemšanai, lai glābtu kareivja dzīvību. Notiek ilgstoša vingrināšanās šajā digitālajā vidē, kas orientēta uz pareizā lēmuma pieņemšanu. Šobrīd esam izveidojuši produktu tā, ka varam simulēt veselas mediķu komandas darbu, izmantojot multipleijeri.
Jānis Konrāds (ar brillēm) demonstrē traumu simulatoru "TechChill 2019" konferencē Rīgā.
Vai ASV armijā šis produkts jau tiek lietots mediķu treniņam?
Sandis: Tieši tagad ASV armijas medicīnas centrā Madiganā mūsu projektu lieto un testē, un Kails Kouperus to prezentēs 26. oktobrī Amerikas Neatliekamās palīdzības ārstu konferencē Denverā (American College of Emergency Physicians). Sanantonio armijas medicīnas centrs Dalasā arī ir ieinteresējies par mūsu produktu.
Pasaulē arī citur strādā pie traumu simulatoru attīstības. Kas jūsu simulatoru atšķir no citiem šādiem produktiem?
Jānis: Ir divi līdzīgi – radīti Oksfordas universitātē Lielbritānijā un Stenforda universitātē ASV. Tie vēl ir agrīnas attīstības stadijā, bet tāds kā mūsējais nav neviens. Mums ir daudz labāka izšķirtspēja, un līdz ar to reālistiskāka pieredze. Mūsu simulatora monitorā un ekrānā redzam pacienta fizioloģiskos rādītājus (sirds ritmu, asins spiedienu, elektrokardiogrammu, utt.), un vēl – mums ir novērtējuma sistēma. Izstrādātajā scenārijā darbības, ko veic apmācāmais, ir piesaistītas punktu sistēmai. Kad tests pabeigts, var redzēt, kas izdarīts pareizi, kas – nepareizi un cik punktus apmācāmais savācis. Līdz ar to varu teikt, ka mūsu traumu stimulators ir unikāls, bet tas arī vēl jāturpina attīstīt.
Vai esat startējuši ar savu jaunuzņēmumu kādā biznesa akseleratorā?
Sandis: Ar "Anatomy Next" piedalījāmies akseleratorā "Startup Wise Guys". Tas bija apzināts lēmums, jo ar anatomijas grāmatu māksliniekiem mēs bijām sasnieguši zināmu apgrozījumu, bet nesapratām, kā turpināt, ko darīt tālāk. Trīs mēnešu laikā šādā akseleratorā tevi izjauc pa detaļām, notīra visas skrūvītes, un tad beigās mēģina salikt atpakaļ (smejas). Kādreiz salikt vairs nevar, jo kaut kas ir pazudis, bet mūsu gadījumā kaut kādi caurumi tika aizpildīti, un viss nostrādāja. Tas ir process, kuram, izejot cauri, pilnīgi viss tiek pārvērtēts un sakārtotas lietas, kas tieši nepieciešamas biznesam: domāšana, struktūra, uzņēmuma prioritātes, finansiālā bāze. Rezultātā arī piesaistījām 500 tūkstošus eiro lielu kapitālu.
Kā rādās "Exonicus.Inc." un kā radās "Anatomy Next"?
Jānis: 2013. gadā Sandis dibināja ASV reģistrētu uzņēmumu "Exonicus LCC", 2015. gadā uzņēmums tika pārveidots par "Exonicus Inc.", un pievienojās Uldis Zariņš un Jānis Kondrāts. Savukārt Latvijā tika dibināts meitas uzņēmums "Anatomy Next", un šo zīmola nosaukumu lietojām, komercializējot mūsu produktus: grāmatu skulptoriem un virtuālo anatomijas mācību līdzekli medicīnas studentiem. 2019. gadā mums bija deviņi lieli investori, kas uzskatīja, ka uzņēmuma daudzie virzieni: grāmatas, apmācību līdzekļi mediķiem un traumu stimulators kavē šo virzienu attīstību. Tika pieņemts stratēģisks lēmums šos zīmolus atdalīt un izveidot divus neatkarīgus uzņēmumus – "Anatomy Next", kas nodarbojas ar anatomijas apmācību materiāliem māksliniekiem un medicīnas studentiem, un "Exonicus Inc.", kas nodarbojas tikai ar traumu simulatoru. Mēs, Sandis un Jānis Kondrāti, strādājam "Exonicus Inc." uzņēmumā.
Produkts ir sarežģīts. Kādi speciālisti piedalījās tā izstrādē?
Jānis: Pamatā darbs tika veikts Latvijā, mēs te pazīstam augstas klases speciālistus, tas ir vieglāk un arī lētāk. Amerikā nekas no produkta netika izstrādāts, bet Kails Kouperus strādāja kā produkta attīstītājs. Viņš izdomāja galveno ideju, palīdzēja ar medicīnas konsultācijām, domāja par praktisko pielietojumu un piesaistīja savam centram programmas ieviešanai 250 tūkstošu dolāru valsts dotāciju. Latvijā mēs bijām 6-7 cilvēku komanda, tajā skaitā pieredzējis programmētājs un augstas klases 3D mākslinieks.
Jāni, tu nupat esi atgriezies no lielas aizsardzībai veltītas sanāksmes Briselē. Kā Eiropā reaģē uz jūsu traumu stimulatoru un kāda ir interese?
Jānis: Divas dienas piedalījos Eiropas Aizsardzības aģentūras (European Defense Agency) konferencē, Telemedicīnas seminārā kopā ar militārās medicīnas konsultantu Jāni Grigali. Ar virtuālās realitātes produktu mēs bijām vienīgie, un domājam tālāk, strādājot pie mūsu traumu simulatora, arī pieteikties Eiropas Aizsardzības fonda atbalstam. Paralēli militārajai sfērai cenšamies uzrunāt arī Civilās medicīnas simulācijas centrus, kuri darbojas ar treniņu manekeniem, dažādiem simulāciju atribūtiem medicīnisko situāciju imitācijai. Astoņi no šiem centriem ir atsaukušies un vēlas pievienoties starptautiskam medicīniskam pētījumam ar mūsu virtuālo stimulatoru, kas pasaulē ir pilnīgs jaunums. Pētījumi ir ļoti nepieciešami, lai varam pārliecināt mūsu potenciālos klientus, ka mūsu produkts ir pielietojams un efektīvs.
Sandis: Jānis nodarbojas ar mārketingu Eiropā, bet es – ASV. Uzņēmumi un iestādes, kam tiek piedāvāts traumu simulators, pieder pie viskonservatīvākās kategorijas. Tās ir: medicīna, ļoti konservatīva nozare; izglītība, arī konservatīva; militārā nozare, vienmēr saistīta ar valstu valdībām – tātad arī ļoti konservatīva.
Savukārt, lai pārliecinātu Eiropas klientus, ir jāpierāda, ka produkts jau sekmīgi tiek lietots ASV. Eiropieši ļoti uzticas Amerikas pieredzei.
Kādi ir "Exonicus Inc." nākotnes plāni?
Jānis: Galvenā prioritāte ir iegūt papildu finansējumu, lai varam turpināt produkta attīstību, tāpēc mums ir vajadzīgi šie pētījumi un pielietojamības testi. Nākotnes vīzijā tas būtu multinacionāls treniņu simulators, kurā cilvēki, kas atrodas dažādās valstīs un treniņu centros, vienlaicīgi var virtuāli atrasties šajā kaujas laukā vai negadījuma vietā, un trenēties kopā kā komanda, lai glābtu cietušo dzīvības.
Sandis: Pirmā versija ir izgatavota un piegādāta testēšanai un lietošanai gan ASV, gan Eiropā. Mēs gribētu savu produktu izplatīt NATO un mūsu tuvo sabiedroto valstu vidū kā Somijā, kas nav NATO dalībvalsts, un Ukrainā, kur tagad ir daudz ievainoto. Turpināsim sadarboties ar Latvijas Aizsardzības ministriju, Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federāciju, Amerikas tirdzniecības palātu Latvijā.
Kādas jūsu tīri personiskās īpašības palīdz pārvarēt šķēršļus, attīstot savu uzņēmumu, cīnoties ar konservatīviem, lēni reaģējošiem klientiem?
Sandis: Es nebaidos ar cilvēkiem runāt, iepazīties, komunicēt. Rezultātā izveidojas attiecības ar cilvēkiem no valdības, militārās vai medicīnas sfēras. Jāsaprot, ka tajos kabinetos ir cilvēki un ar viņiem var iepazīties, sadraudzēties, ieklausīties. Un arī viņi sāk ieskatīties, ko tad es piedāvāju. Tieši cilvēciskie kontakti man ir palīdzējuši virzīt mūsu produktu attiecīgajiem klientiem.
Jānis: Esmu mērķtiecīgs, man patīk sastādīt rīcības plānu un to īstenot. Uzņēmumā ir svarīgi domāt par stratēģiju, mērķiem un vīziju, visu laiku to piemērojot realitātei, kas arī visu laiku mainās. Mūsu ģimenē mēs visi: brāļi, tētis, mamma – mēs visi esam ļoti neatlaidīgi, spītīgi, mēs nepadodamies pie jebkādām grūtībām – tas mums ir tas kopīgais.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
