Linda Liukasa: robeža starp cilvēku un tehnoloģijām kļūst aizvien neskaidrāka  (12)

Kā jūs no produktu dizaina nonācāt pie tehnoloģijām?

Tā bija veiksmīga sakritība. Pēc "Nokia" krīzes Helsinkos un visā Somijā notika strauja jaunuzņēmumu ekosistēmas attīstītība, un daudzi jaunieši vēlējās uzsākt kaut ko jaunu. Manī bija zināms dumpinieciskums, ko īpaši izjutu, studējot Stenforda Universitātē Kalifornijā un atrodoties tik tuvu Silīcija ielejas inovācijām.

Tehnoloģiju uzņēmumiem patīk sevi uzskatīt par celmlaužiem, bet patiesībā tehnoloģijas ir kļuvušas par impēriju. Tehnoloģijas ir uzvarējušas, un mūsu pienākums ir izturēties pret tām atbildīgi. Kā mēs turpināsim dzīvot šajā pasaulē? Daiļliteratūrā ir iezīmēti dažādi distopiski, nevis utopiski pavērsieni. Ir nepieciešams saprast, kā izmantot tehnoloģijas, lai mazinātu diskrimināciju, aizsargātu minoritātes u. tml.

Neesmu gluži absolūta optimiste, taču redzu milzīgu potenciālu cilvēka intelekta un mākslīgā intelekta mijiedarbībai. Mani iedvesmo Bjorkas prasme savienot dabu un tehnoloģijas savā radošajā darbībā, kā arī Hajao Mijadzaki mākslas darbi, kuros viņš ataino dabas trauslumu un cilvēces attīstības radīto ietekmi. Caur šāda veida stāstiem mēs varam mācīties, kā radīt vidi, kurā kopīgi strādāt un risināt problēmas.

Kāda ir mākslīgā intelekta loma tehnoloģiju attīstībā?

Manuprāt, jebkura veida bažas par mākslīgā intelekta attīstību ir tumsonīgas. Tie, kuri runā par singularitātes apdraudējumu, ir baiļu radītāji, kuriem trūkst iztēles, lai spētu domāt plašāk un novērstu tehnoloģiju negatīvos aspektus.

Kā ir iespējams radīt interesi par tehnoloģijām?

Esmu Montesori mācību metodes piekritēja, kurā galvenais akcents ir aktīvs mācību process. Lietas, kuras saistām ar tehnoloģijām, – ekrāns, datorpele, klaviatūra utt., iespējams, nemaz nebūs nākotnes tehnoloģiju sastāvdaļa. Jau pašlaik ir novērojama pāreja uz balss komandu pārvaldi, bet kas būs tālāk? Tāpēc, mācot par tehnoloģijām, nepieciešama filozofiskāka pieeja.

Dažkārt tehnoloģijas tiek uztvertas kā "puišu lietas". Vai šajā ziņā ir notikušas kādas izmaiņas?

Dažādība darbinieku vidū noteikti palielinās, un, manuprāt, ar nākamo paaudzi viss būs kārtībā. Jau kopš tehnoloģiju pirmsākumiem sievietes vienmēr ir iesaistījušās, sākot ar pirmo programmētāju Adu Lavleisu līdz pat tām dāmām, kuras strādāja pie pirmā NASA kosmosa kuģa, un tām lieliskajām sievietēm, kuras darbojas tehnoloģiju sektorā mūsdienās.

Mums ir daudz izcilu piemēru, no kā mācīties, un es esmu lepna, ka Rūbija – manu bērnu grāmatu varone – ir viena no tiem. Attieksme mainās, un es vairākkārt esmu piedzīvojusi, ka jauni puiši nāk man klāt un saka, ka Rūbija ir viņu mīļākais tēls.

Kādas prasmes bērniem būtu noderīgas nākotnē?

Bērnus nepieciešams sagatavot darbam, bet ne konkrētai profesijai. Jāveicina zinātkāre, radošums un prasme bezbailīgi pielāgoties jaunām situācijām. Tas ir labākais veids, kā varam veidot viņu nākotni. Mūsdienās izmantojam ekrānus, bet nav zināms, kas notiks nākotnē. Manuprāt, tiešsaistes mācības zaudēs savu nozīmi. Mums ir nepieciešams darboties fiziskajā pasaulē, lai izprastu abstraktas lietas. Bērniem ir jāiesaista rokas, kājas, ķermenis un kustība, radot visaptverošu pieeju mācībām.

Es mēģinu palīdzēt bērniem apgūt tehnoloģijas jautrā un saprotamā veidā – gan ar "Sveika, Rūbij!"( "Hello Ruby") bērnu grāmatām, gan ar "Rails Girls" programmēšanas darbnīcām. Esmu arīdzan izveidojusi "YouTube" sēriju ar nosaukumu "Mīlas vēstules datoriem" ("Love Letters for Computers"). To galvenais uzdevums ir palīdzēt sākumskolas skolotājiem rast idejas, kā jautrā un iesaistošā veidā mācīt datorzinātnes pamatus.

Vai valsts var un vai tai vajadzētu piedalīties izglītošanā par tehnoloģijām?

Pilnīgi noteikti! Īstas pārmaiņas notiks tikai tad, kad valdība investēs pasniedzējos un skolēnos, taču dažādās valstīs šis process noris atšķirīgi. Visur pasaulē ir līdzīgi domājoši vecāki, kam rūp bērnu sagatavošana darba gaitām, taču pieejas ir atšķirīgas, piemēram, Apvienotajos Arābu Emirātos, Ķīnā, Šveicē vai Japānā.

Mums ir jāmācās vienam no otra, taču jābūt piesardzīgiem kāda konkrēta modeļa atzīšanā par vienīgo un labāko. Lielbritānijā ir uz cilvēku vērsta izglītības sistēma, amerikāņu izglītības sistēma ir ļoti metodoloģiska, bet Somijā programmēšana tiek integrēta visos mācību aspektos.

Kur ir robeža starp tehnoloģijām un cilvēku?

Varbūt šāda robeža nemaz neeksistē? Varētu pat teikt, ka cilvēks bija pirmā mašīna. Mēs esam bijuši skaitļotāji un programmētāji. Mēs arī cenšamies padarīt tehnoloģijas līdzīgas sev, cilvēciskākas, līdz ar to šī robeža starp cilvēku un tehnoloģijām kļūst aizvien neskaidrāka.