Zīmola stāsts
'Husqvarna'
No slavena ieroču ražotāja par dārzkopju palīgu
Foto: Edijs Pālēns, Leta
Teksts: Giedrjus Drukteinis , "Delfi.lt"
Reiz kāds krietns cilvēks, kurš sevi uzskatīja par dizaineru, man apgalvoja, ka uzņēmuma "Husqvarna" logotips – burts H ovālā ar trim zobiem augšpusē – simbolizē benzīna zāģi, kuram viņš izgatavojis asmens paraugu. Taču realitāte izrādās citāda – zāģus "Husqvarna" ražo tikai kopš 1959. gada, bet lielāko daļu savas 325 gadus ilgās vēstures uzņēmums visā pasaulē bijis pazīstams kā ieroču ražotājs, un arī mūsdienās tā logotips ir stilizēts šautenes tēmēklis. Lai arī "Husqvarna" mūsdienās ražo tikai "mierīgus produktus", mēdz sacīt, ka tā senais logotips nozīmē: uzņēmums tēmē nākotnē.
Mūsdienās esam pieraduši zviedrus uzskatīt par miermīlīgu tautu un Zviedriju par neitrālu valsti, taču, ja atceries vēstures grāmatās lasīto, savulaik zviedri nekautrējās uzbrukt visiem kaimiņiem un 18. gadsimta sākumā Zviedrija bija visspēcīgākā un ietekmīgākā valsts Baltijas reģionā. Tiesa, citos gadsimtos Zviedrijas teritorijām nācās sarukt, taču pašiem zviedriem izdevās nekad nezaudēt savu neatkarību. Pēc kļūšanas par neitrālu valsti Zviedrija, kā jau pienākas, veiksmīgi attīstīja vienu no lielākajām savas ekonomikas nozarēm – ieroču un munīcijas ražošanu.
Mūsdienās Zviedrija ir 10. lielākā bruņojuma eksportētāja pasaulē. 1646. gadā dibinātais metalurģijas koncerns "Bofors Carl Gustaf" ir vissvarīgākais zviedru armijas piegādātājs un savulaik bija lielākais kuģu lielgabalu ražotājs Eiropā. 1902. gadā Amotforsā dibinātajam munīcijas uzņēmumam "Norma Precision" ir vislielākais militārās munīcijas klāsts pasaulē. Zviedru meistari ir slaveni ar saviem durkļiem, rapieriem un špagām, ar ko tagad sportisti cīnās olimpiādēs. Nemaz nerunājot par zviedru Alfrēdu Nobelu, sava laika lielākā graujošā spēka – dinamīta – izgudrotāju.
Un pirms 200 gadiem Zviedrijas militāro industriju nevarēja iedomāties bez nozares lielākā uzņēmuma, kura nosaukums bija "Husqvarna".
Mūsdienās esam pieraduši zviedrus uzskatīt par miermīlīgu tautu un Zviedriju par neitrālu valsti, taču, ja atceries vēstures grāmatās lasīto, savulaik zviedri nekautrējās uzbrukt visiem kaimiņiem un 18. gadsimta sākumā Zviedrija bija visspēcīgākā un ietekmīgākā valsts Baltijas reģionā. Tiesa, citos gadsimtos Zviedrijas teritorijām nācās sarukt, taču pašiem zviedriem izdevās nekad nezaudēt savu neatkarību. Pēc kļūšanas par neitrālu valsti Zviedrija, kā jau pienākas, veiksmīgi attīstīja vienu no lielākajām savas ekonomikas nozarēm – ieroču un munīcijas ražošanu.
Mūsdienās Zviedrija ir 10. lielākā bruņojuma eksportētāja pasaulē. 1646. gadā dibinātais metalurģijas koncerns "Bofors Carl Gustaf" ir vissvarīgākais zviedru armijas piegādātājs un savulaik bija lielākais kuģu lielgabalu ražotājs Eiropā. 1902. gadā Amotforsā dibinātajam munīcijas uzņēmumam "Norma Precision" ir vislielākais militārās munīcijas klāsts pasaulē. Zviedru meistari ir slaveni ar saviem durkļiem, rapieriem un špagām, ar ko tagad sportisti cīnās olimpiādēs. Nemaz nerunājot par zviedru Alfrēdu Nobelu, sava laika lielākā graujošā spēka – dinamīta – izgudrotāju.
Un pirms 200 gadiem Zviedrijas militāro industriju nevarēja iedomāties bez nozares lielākā uzņēmuma, kura nosaukums bija "Husqvarna".
Šaudīgie zviedri
Pēc arheologu domām, šaujamieroči Zviedrijas armijā tika izmantoti jau 14. gadsimta vidū. Hronikās ir ierakstīts, ka 1471. gada Brunkebergas kaujā no zviedru musketes izšauta lode Dānijas karalim Kristianam I izsitusi pāris zobu. Septiņu gadu karā ar Dāniju no 1563. līdz 1570. gadam visiem zviedru karavīriem āvu un arbaletu vietā, kā tolaik armijās pieņemts, bija musketes, un šādi bruņotie zviedru kājnieki piedalījās Livonijas karā ar Krieviju no 1558. līdz 1583. gadam. Tomēr karā ar Polijas–Lietuvas ūniju no 1600. līdz 1629. gadam muskete izrādījās nepietiekami spēcīgs ierocis pret straujo poļu kavalēriju Kirkholmas kaujā 1605. gadā, jo tās lēni pārlādējās un nespēja apturēt "jātnieku zobenu lavīnu". Pēc šīs kaujas zviedru kājnieki atkal tika apbruņoti ar āvām un šķēpiem.
Diemžēl nekas neuzlabojas tik ātri kā cilvēku iznīcināšanas tehnoloģijas, un, kad Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa protestantu armija Trīsdesmitgadu karā 1631. gadā iebruka tagadējā Vācijā (Šlēsvigā-Holšteinā), zviedru muskete jau pirmajā cīņā pie Breitenfeldes itin viegli sakāva katoļu armijas šķēpu. Arī vāciešiem bija šaujamieroči – arkebūzas (degļa bises), bet zviedru musketes bija vieglākas un tās varēja pārlādēt trīs reizes ātrāk. Tiesa, cits zviedru karalis Kārlis X, baidoties no sprādzieniem, deva priekšroku šķēpiem un durkļiem un ierobežoja, viņaprāt, "barbarisko" taktisko līdzekļu – šauteņu – pielietojumu. Saskaņā ar viņa rīkojumu šaut uz ienaidnieku varēja tikai tad, kad šāvējs varēja redzēt ienaidnieka acu baltumus, un, šaujot tikai vienu reizi, bija obligāti jādodas uzbrukumā arī ar šķēpu un zobenu.
Kārlis XI, kurš kļuva par Zviedrijas karali 1660. gadā, apbrīnoja šautenes un drīz vien pavēlēja reģistrēt savā karalistē visus cilvēkus, "kuriem vēl nav musketes", – nekavējoties viņus apbruņot un "iemācīt viņiem izmantot rīku".
Kārlis XI, kurš kļuva par Zviedrijas karali 1660. gadā, apbrīnoja šautenes un drīz vien pavēlēja reģistrēt savā karalistē visus cilvēkus, "kuriem vēl nav musketes", – nekavējoties viņus apbruņot un "iemācīt viņiem izmantot rīku".
Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs
Jācoba Hoefnagela gleznotais portrets, arhīva foto
16. gadsimtā Zviedrijā musketes izgatavoja kalēji (lielāko daļu bruņojuma Zviedrijas armijai ieveda no citām Eiropas valstīm), un vidēji viens kalējs gadā varēja saražot tikai 40 musketes, ar ko nemitīgi karojošajai Zviedrijai bija par maz. 1620. gadā pēc karaļa Gustava II Ādolfa pavēles kalēji, kuri bija apguvuši muskešu izgatavošanas mākslu, pārcēlās uz noteiktām pilsētām – Erebrū, Arbogu, Jenčēpingu, Sundsvallu, Soderhamnu un Norčēpingu – un koncentrējās ieroču ražošanas darbnīcās, kas vēlāk tika reorganizētas par septiņiem valsts arsenāliem, 17. gadsimta vidū ražojot 15 tūkstošus krama muskešu gadā.
Talantīgais inženieris
Vienu šādu arsenālu Jenčēpingā – vismazāko – uzticēja vadīt majoram Ērikam Jonsonam Dālbergam (1625–1703). Viņš bija īpaša personība – inženieris, kartogrāfs, gleznotājs un Zviedrijas armijas reformators. Lai arī Dālbergs bija zemākas izcelsmes, viņš spēja uzkāpt līdz feldmaršala pakāpei un tik labi pārzināja militāro nocietinājumu būvniecību, ka viņu sauca par "zviedru Vobānu" (atsauce uz slaveno franču militāro inženieri Sebastjanu Leprestu de Vobānu). Dālbergs agrā bērnībā kļuva par bāreni, taču bija apdāvināts ar īpašiem talantiem – zīmēja, dziedāja, skaisti dejoja, pārzināja matemātiku un arhitektūru –, tāpēc patronu viņam netrūka. Kad Dālbergs Itālijā studēja mākslu, viņu sasniedza ziņas par Zviedrijas un Polijas–Lietuvas karalistes karu, kas sākās 1655. gadā. Patriotisku jūtu pārņemts, viņš meta pie malas otas un vijoles lociņu, paķēra zobenu un, 23 dienās nokļuvis no Romas līdz Štetinai (tagadējā Ščecina), pievienojās armijai.
Karojot Polijā, viņš piedalījās otrajā cīņā par Varšavu. Tiesa, šajā dzīves posmā viņš gandrīz nomira no mēra. Nākamajā karā ar Dāniju viņš piedalījās Kopenhāgenas un Kronborgas kaujās, kur kļuva slavens ar paša projektētajiem nocietinājumiem. Galu galā viņa arhitekta talantu pamanīja pats karalis, un 1676. gadā Dālbergs kļuva par Zviedrijas armijas galveno nocietinājumu inženieri, un, pateicoties viņa centieniem, tika izveidots Zviedrijas armijas inženieru korpuss, kas pastāv arī šodien. Ziemeļu karā ar Krieviju, kas sākās 1700. gadā, Dālbergs organizēja Rīgas aizsardzību, un, tikai pateicoties viņa projektētajiem nocietinājumiem, izdevās atvairīt divus lielākos Krievijas armijas uzbrukumus.
Karojot Polijā, viņš piedalījās otrajā cīņā par Varšavu. Tiesa, šajā dzīves posmā viņš gandrīz nomira no mēra. Nākamajā karā ar Dāniju viņš piedalījās Kopenhāgenas un Kronborgas kaujās, kur kļuva slavens ar paša projektētajiem nocietinājumiem. Galu galā viņa arhitekta talantu pamanīja pats karalis, un 1676. gadā Dālbergs kļuva par Zviedrijas armijas galveno nocietinājumu inženieri, un, pateicoties viņa centieniem, tika izveidots Zviedrijas armijas inženieru korpuss, kas pastāv arī šodien. Ziemeļu karā ar Krieviju, kas sākās 1700. gadā, Dālbergs organizēja Rīgas aizsardzību, un, tikai pateicoties viņa projektētajiem nocietinājumiem, izdevās atvairīt divus lielākos Krievijas armijas uzbrukumus.
Huskvarnas pilsētiņa Zviedrijā. Foto: Shutterstock
Savukārt tālajā 1682. gadā, kad masveida ražošanu ierobežoja enerģijas avotu trūkums, Dālbergs, kurš vadīja Jenčēpingas karalisko arsenālu, meklēja veidus, kā attīstīt krama muskešu ražošanu. Impulss radās, parādoties pirmajām primitīvajām hidroelektrostacijām, un Dālbergs atklāja Zviedrijas otrā lielākā ezera Veterna ūdenskritumus netālu no Huskvarnas priekšpilsētas, vien dažus kilometrus no Jenčēpingas centra. Viņš nosūtīja vēstuli karalim Kārlim XI ar priekšlikumu izveidot un attīstīt muskešu ražošanu otrpus Veternas ezeram, un drīz vien Huskvarnas ciematā ar ļoti mierīgu nosaukumu ("hus" zviedru valodā nozīmē "māja" un "qvarn" – dzirnavas) tika sākta jaunas ražotnes celtniecība. Tā tika pabeigta pēc septiņiem gadiem, 1689. gadā, kas tika pieņemts kā oficiālais "Husqvarna" dibināšanas datums.
Husqvarna M/40 pistoles maks. 1941. gads. Foto: Shutterstock
Dālbergam dodoties jaunās kara gaitās, 1695. gadā par uzņēmuma vadītāju tika iecelts cits virsnieks, gudrais un enerģiskais Joakims Ērenpreiss, pateicoties kura pūlēm "Husqvarna" mazais arsenāls izauga par lielu manufaktūru. Jau pavisam drīz tā spēja saražot līdz 11 tūkstošiem šaujamieroču gadā (un 150 gadu laikā uzņēmums kopumā bija saražojis vairāk nekā 230 tūkstošus šauteņu un pistoļu) un nodarbināja 1000 strādnieku. Un, kad 1719. gadā Ziemeļu kara laikā krievi nodedzināja Nortaljes arsenālu ar visu pilsētu, "Husqvarna" kļuva par vienu no lielākajiem Zviedrijas ieroču ražotājiem.
Pēc sakāves Ziemeļu karā tika iedragāta Zviedrijas militārā vara un politiskā ietekme. Valsts kasē nauda bija beigusies, un 1757. gadā karalis pārdeva "Husqvarna" arsenālu toreizējam direktoram Fredrikam Ērenpreisam, Joahima dēlam. Ērenpreisu dinastija, kurai līdz 1821. gadam piederēja "Husqvarna", attīstīja Zviedrijas ieroču eksportu – pēc kārtējās sakāves Krievijai un Somijas zaudējuma 1809. gadā Zviedrija pievērsās neitralitātei un vairs nebija vajadzīgs tik daudz ieroču.
Pēc sakāves Ziemeļu karā tika iedragāta Zviedrijas militārā vara un politiskā ietekme. Valsts kasē nauda bija beigusies, un 1757. gadā karalis pārdeva "Husqvarna" arsenālu toreizējam direktoram Fredrikam Ērenpreisam, Joahima dēlam. Ērenpreisu dinastija, kurai līdz 1821. gadam piederēja "Husqvarna", attīstīja Zviedrijas ieroču eksportu – pēc kārtējās sakāves Krievijai un Somijas zaudējuma 1809. gadā Zviedrija pievērsās neitralitātei un vairs nebija vajadzīgs tik daudz ieroču.
No ieročiem pie šujmašīnām
Vecmodīgo ieroču ražošana Eiropā beidzās 19. gadsimta vidū, kad kontinentālās armijas ātri nomainīja krama ieročus pret modernākām šautenēm un pistolēm, ko pārlādē ar slēdzeni vai atsevišķu konteineru. Parādoties "Husqvarna" revolveriem, tirgus pieprasījums arī palielināja piedāvājumu. Tehnoloģija arvien uzlabojās, un "Husqvarna" šautenes un pistoles tika uzskatītas par vienām no labākajām Eiropā. "Husqvarna" bija lielākais uzņēmums Jenčēpingā, un tas bija iesaistīts visos Zviedrijas militārās nozares panākumos.
To ilustrē arī kāda epizode – aktīvās sacensībās par dominanci jūrā 19. gadsimta sākumā Zviedrijā strauji izzuda kuģu būvei nepieciešamie ozoli. 1831. gadā karalis Kārlis XIV pavēlēja Jenčēpingas apgabalā iestādīt 300 000 jaunu koku, kas ir pietiekami, lai uzbūvētu 150 kuģus. Ozoli tika stādīti Veternas ezera salās, un tos ar lielu atbildību aprūpēja "Husqvarna". Un tikai 1975. gadā zviedru flotes komandieris saņēma zvanu no "Husqvarna" mežziņa, kurš paziņoja, ka karaliskie ozoli pēc teju 150 gadiem beidzot ir izauguši un flote tos var savākt...
Jauns posms "Husqvarna" vēsturē sākās, kad pēc dažiem Dānijas–Prūsijas un Francijas–Prūsijas kariem 1871. gadā Eiropā beidzot iestājās ilgstošs miers. Nepieciešamība pēc ieročiem eiropiešiem dabiski mazinājās, un jaunais "Husqvarna" vadītājs Gustavs Tamass 1872. gadā uzņēmuma valdē pirmoreiz ieminējās, ka ir pienācis laiks ražot "kaut ko citu bez ieročiem un pistolēm". Lai arī "Husqvarna", kas tika pārveidota par akciju sabiedrību, joprojām tika saukta par draudīgu – "Husqvarna Vapenfabriks" AB (""Husqvarna" ieroču fabrika"), togad tika izlaists arī tās pirmais miermīlīgais izstrādājums – šujmašīna "Nordsjernan", kas izgatavota uz darbgalda, kur tikai nesen vēl ražoja "Remington" tipa šautenes. Pēc deviņiem gadiem parādījās "Husqvarna" šujmašīna "Freja" – pirmā šujmašīna pasaulē, kas šuva šuves taisnā līnijā. Šis modelis tika ražots līdz 1925. gadam.
To ilustrē arī kāda epizode – aktīvās sacensībās par dominanci jūrā 19. gadsimta sākumā Zviedrijā strauji izzuda kuģu būvei nepieciešamie ozoli. 1831. gadā karalis Kārlis XIV pavēlēja Jenčēpingas apgabalā iestādīt 300 000 jaunu koku, kas ir pietiekami, lai uzbūvētu 150 kuģus. Ozoli tika stādīti Veternas ezera salās, un tos ar lielu atbildību aprūpēja "Husqvarna". Un tikai 1975. gadā zviedru flotes komandieris saņēma zvanu no "Husqvarna" mežziņa, kurš paziņoja, ka karaliskie ozoli pēc teju 150 gadiem beidzot ir izauguši un flote tos var savākt...
Jauns posms "Husqvarna" vēsturē sākās, kad pēc dažiem Dānijas–Prūsijas un Francijas–Prūsijas kariem 1871. gadā Eiropā beidzot iestājās ilgstošs miers. Nepieciešamība pēc ieročiem eiropiešiem dabiski mazinājās, un jaunais "Husqvarna" vadītājs Gustavs Tamass 1872. gadā uzņēmuma valdē pirmoreiz ieminējās, ka ir pienācis laiks ražot "kaut ko citu bez ieročiem un pistolēm". Lai arī "Husqvarna", kas tika pārveidota par akciju sabiedrību, joprojām tika saukta par draudīgu – "Husqvarna Vapenfabriks" AB (""Husqvarna" ieroču fabrika"), togad tika izlaists arī tās pirmais miermīlīgais izstrādājums – šujmašīna "Nordsjernan", kas izgatavota uz darbgalda, kur tikai nesen vēl ražoja "Remington" tipa šautenes. Pēc deviņiem gadiem parādījās "Husqvarna" šujmašīna "Freja" – pirmā šujmašīna pasaulē, kas šuva šuves taisnā līnijā. Šis modelis tika ražots līdz 1925. gadam.
šujmašīna "Nordsjernan tika izgatavota uz darbgalda, kur tikai nesen vēl ražoja "Remington" tipa šautenes. Pēc deviņiem gadiem parādījās "Husqvarna" šujmašīna "Freja" – pirmā šujmašīna pasaulē, kas šuva šuves taisnā līnijā. Šis modelis tika ražots līdz 1925. gadam. Vēlāk uzņēmums izstrādāja arī elektriskās šujmašīnas. Foto: Grzegorz Czapski/Shutterstock
Gustavs Tamass, kurš vadīja "Husqvarna" līdz savai nāvei 1911. gadā, darīja visu iespējamo, lai "zobenus pārkaltu lemešos". "Husqvarna" turpināja ražot arī ieročus, taču civiliedzīvotājiem – medību un brīvā laika šautenes, bet, pienākot 20. gadsimtam, to ražošana jau bija samazinājusies līdz pusotram tūkstotim vienību gadā.
1896. gadā "Husqvarna" sāka ražot velosipēdus, un 1903. gadā uzņēmums izlaida savu pirmo motociklu (toreiz to sauca par motocikletu), kā arī sāka ražot krāsnis un trauku mazgājamās mašīnas. Abi pasaules kari atdzīvināja "Husqvarna" ieroču ražošanu, taču kopš 1948. gada uzņēmuma miermīlīgo izstrādājumu ražošana atkal pārsniedza nogalināšanas tehnikas ražošanu. Un, kad pēckara Eiropa beidzot sāka rūpēties par savām mājām un individuālās vides estētiku, "Husqvarna" sāka ražot zāles pļāvējus un vides kopšanas līdzekļus, kas nu ir uzņēmuma galvenais rūpals.
1970. gados tika nolemts, ka "Husqvarna" pārtrauks ieroču ražošanu, un 1972. gadā visas tās iekārtas, tehnoloģijas, tiesības un licences tika nodotas Zviedrijas rūpniecības koncernam FFV ("Forsvarets Farbrikverk"), kas tajā laikā kontrolēja citu ieroču ražotāju "Carl Gustaf". "Husqvarna" medību un dekoratīvos ieročus ražoja līdz 1989. gadam, bet pēdējās 15 šī leģendārā zīmola šautenes tika izlaistas, svinot uzņēmuma 300 gadu jubileju.
Mūsdienās "Husqvarna" gada apgrozījums ir gandrīz trīsarpus miljardi eiro, tā nodarbina 15 tūkstošus cilvēku un ražo tādas vides labiekārtošanas iekārtas kā zāles pļāvēji, motorzāģi, dārza traktori un laistīšanas aprīkojums privātiem patērētājiem.
1970. gados tika nolemts, ka "Husqvarna" pārtrauks ieroču ražošanu, un 1972. gadā visas tās iekārtas, tehnoloģijas, tiesības un licences tika nodotas Zviedrijas rūpniecības koncernam FFV ("Forsvarets Farbrikverk"), kas tajā laikā kontrolēja citu ieroču ražotāju "Carl Gustaf". "Husqvarna" medību un dekoratīvos ieročus ražoja līdz 1989. gadam, bet pēdējās 15 šī leģendārā zīmola šautenes tika izlaistas, svinot uzņēmuma 300 gadu jubileju.
Mūsdienās "Husqvarna" gada apgrozījums ir gandrīz trīsarpus miljardi eiro, tā nodarbina 15 tūkstošus cilvēku un ražo tādas vides labiekārtošanas iekārtas kā zāles pļāvēji, motorzāģi, dārza traktori un laistīšanas aprīkojums privātiem patērētājiem.
1899. gada plakāts, kas vēsta par to, ka ieroču ražotājs "Husqvarna" piedāvā velosipēdus
Arhīva foto
Pirms 20 gadiem "Husqvarna" izstrādāja un kā pirmā pasaulē ražoja zāles pļāvējus-robotus, kuru gada pārdošanas apjoms Zviedrijā nu jau pārsniedz pārdoto parasto zāles pļāvēju skaitu, un ir pasaules līdere šajā produktu kategorijā.