Rihards Muižnieks un Mārtiņš Mālnieks stāsta par to, kā darbojas ēku demontāžas nozare Latvijā – par kļūdām un panākumiem, par mūsdienīgiem demontāžas veidiem un par to, cik kravas mašīnu nepieciešams, lai uz izgāztuvi aizvestu nojauktu piecstāvu namu.

"Man ir augstākā izglītība ekonomikā, esmu ilgi nodarbojies ar nekustamo īpašumu darījumiem. Biju nopircis lielu zemes gabalu un grasījos būvēt ciematu, taču iestājās 2007. gada krīze. Bizness bankrotēja, nebija darba. Dzīve piespieda izgrozīties: vieglo automašīnu nomainīju pret ekskavatoru, pats sēdos pie stūres un sāku strādāt. Pirmais nojaukšanai paredzētais objekts bija graudu noliktava Stalbē," stāsta Rihards Muižnieks.

Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai viena ekskavatora vietā parādītos jau 15, bet autostāvvieta piepildītos ar kravas automašīnām, frontālajiem iekrāvējiem un piekabēm smagās tehnikas pārvadāšanai. "Tiklīdz uzradās kāds objekts, nopirku jaunu tehniku. Daudzi konkurenti ņēma kredītus aprīkojuma iegādei. Taču, kad aiz muguras ir krīzes pieredze, aizdevumus centies tik vienkārši vairs neņemt. Objekti var arī neuzrasties viens pēc otra, bet līzings ir jāmaksā. Tādēļ daudziem tolaik bizness apstājās," stāsta Muižnieks.

Uzsākt demontāžas biznesu Mārtiņam Mālniekam ieteica paziņas no Lietuvas: "Mana pirmā reakcija bija – kādēļ gan man nodarboties ar atkritumu pārstrādi? Šķita, ka vajag vienkārši jādauza ar veseri pa sienām, lūk, arī viss bizness. Kad sāku to pētīt, izrādījās, ka ir viss daudz sarežģītāk. Process ir komplicēts un ļoti atšķiras no būvniecības. Sadarbību ar Rihardu uzsākām piecus gadus pēc tam, kad atvēru savu uzņēmumu. Katram ir stiprā un vājā puse. Izrādījās, ka mana stiprā puse ir viņa vājā un otrādi. Tagad esam izlīdzinājuši spēkus un viens otru papildinām."

"Ja tiek nojaukta piecstāvu ēka, jums paliek pieci tūkstoši kubikmetru celtniecības atkritumu. Tas ir milzu apjoms! Vienā kravas automašīnā ietilpst 20 kubikmetru, tātad nāksies izvest 250 smagās automašīnas, piekrautas ar celtniecības atkritumiem. Ja šādu apjomu nodod "Getliņu" poligonā, tur neviens par to seviški nepriecāsies. Izmaksas ir ļoti lielas gan tiem, kuri atkritumus nodod, gan tiem, kuri tos pieņem. Ne Latvija, ne citas valstis nevar atļauties tāda atkritumu daudzuma apglabāšanu," biznesa aprises iezīmē Mālnieks.

Tādēļ šobrīd demontāža nepavisam neizskatās tā, kā to redzam padomju multiplikācijas filmā "Pagaidi tikai!", kur objekta nojaukšanai tiek izmantota ķēde ar metāla bumbu, bet pats process atgādina gigantisku boulinga maču. Turklāt čuguna bumba pilsētas apstākļos tiek uzskatīta par bīstamu. Mūsdienīgā demontāža vairāk līdzinās rotaļai ar konstruktoru: nojaukšanai "nolemto" ēku izjauc pa daļām. Betons, koks, armatūra un atkritumi – viss atsevišķi.

Mūsdienu tehnika ļauj šķirot celtniecības atkritumus paralēli demontāžai. Ekskavatori ar hidraulisko slēdžu šķērēm un hidrauliskajiem āmuriem, frontālais iekrāvējs un mobilais smalcināšanas aprīkojums uzreiz sadala atsevišķi koka detaļas, betonu un armatūru. Vēlāk betona celtniecības atkritumi tiek pārstrādāti betona šķembās, kas tiek izmantotas, piemēram, ceļubūvē. Koks tiek pārvērsts skaidās (daļa materiāla tiek eksportēta uz Kazahstānu, kur notiek koka saplākšņu ražošana), armatūra tiek sadalīta un pa jūras ceļiem nogādāta Ķīnā vai Turcijā. Agrāk metāllūžņi tika piegādāti kompānijai "Liepājas metalurgs". Galu galā izgāztuvē nonāk, augstākais 10% celtniecības atkritumu.

"Šādā veidā nojaucot piecstāvu ēku, iegūstam 200 kravas automašīnu betona šķembu, 20 mašīnu koka skaidu un tikpat daudz armatūras. Protams, var arī vispirms nojaukt ēku un tikai tad šķirot materiālus. Taču tas ir ļoti dārgi. Turklāt daudzās pilsētās ir problēmas ar celtniecības atkritumu poligoniem. Teiksim, Bauskas rajonā nav pat sava poligona mājsaimniecības atkritumiem – viss tiek vests uz Rīgu. Par celtniecības atkritumiem nav pat vērts runāt," turpina Mālnieks.

Metāla bumbu var izmantot tur, kur ir tam piemērota vieta. Firmai "Demontāža.lv" tas nav aktuāli, jo daudzi no darbiem tiek veikti apdzīvotās pilsētās, ielās, kur notiek transporta kustība, ir izveidotas apakšzemes komunikāciju sistēmas un trokšņa un vibrāciju līmenis nedrīkst pārsniegt noteikto normu. "Pieprasītākais un saprātīgākais demontāžas veids ir ar materiālu šķirošanu. Sagāzt ēku var acumirklī. Taču ko iesākt ar atkritumiem? Atceros, ka pieņēmām darbinieku, kurš rādīja video, kur viņš ar vienu ekskavatora kausa sitienu sagāzis ēku. Pēc tam pārējie darbinieki ar rokām šķiroja celtniecības atkritumus. Viņam šķita, ka video atstās uz mums iespaidu. Patiesībā – nē. Mēs demontāžas laikā sagatavojam izejvielas otrreizējai pārstrādei. Jā, varētu šķist, ka šāds darbs ir ķēpīgāks, bet tas ir arī lētāks, efektīvāks un videi draudzīgāks," piebilst Muižnieks.

Daudzi ekskavatoristi, kuri strādā demontāžā, sauc sevi par ekskluzīviem speciālistiem. Daļēji viņiem ir taisnība. Ēku būvniecību Latvijā māca, bet nojaukšanu – nē. "Neviena mācību iestāde Latvijā nesagatavo šādus speciālistus. Celtniecībā piedāvājumu ir vairāk, bet mūsu nozarē darbojas, augstākais, 100 cilvēku. Rīkot kursus nav izdevīgi. Savus darbiniekus mēs apmācām paši," stāsta Muižnieks. Piesakās arī pavisam jauni puiši: "Viņi ir kā mīkla, no tādiem daudz vienkāršāk izveidot labus speciālistus."

Visi darbinieki ir universāli. Viens cilvēks var aizvietot 3 – 4 strādniekus parastā būvlaukumā. "Tas nenozīmē, ka viņi veic vairākas darbības vienlaicīgi. Taču mēdz būt arī objekti, kuros nav nepieciešams izmantot visu tehniku. Šādos gadījumos darbinieks izmanto vai nu ekskavatoru, vai frontālo iekrāvēju. Vai, piemēram, vadītājs var strādāt ar kravas automašīnu, bet citudien ar piekabi pārvadāt lielgabarīta tehniku," viņš skaidro. Riharda dēli strādā kopā ar tēvu, arī viņi mēdz sēsties pie ekskavatora stūres.

Pamatā demontāžas pasūtītāji ir juridiskas personas. Visbiežāk Latvijā tiek nojauktas pirmskara mājas – rēgi, padomju laikā nepabeigtās ēkas un bijušie industriālie kompleksi. Pēdējo kļūst aizvien vairāk. Ierodas attīstītāji un degradējušās teritorijas pārvēršas zaļos laukumos ar daudzstāvu dzīvojamām ēkām vai daudzfunkcionāliem sporta, kultūras, tirdzniecības kompleksiem un attīstītu infrastruktūru.

"Katrai celtnei ir sava demontāžas specifika, gadu gaitā esam iemācījušies to noteikt. Pirmskara ēkas satur vairāk koka, mazāk betona. Ar ģipsi ir sarežģīti, to nevar sašķirot. Tas neder ne malkai, ne grants ražošanai. Padomju laikos būvētos namos ar dzelzsbetona karkasu viss ir vienkārši. Arī mūsdienu ēkas ar vati un reģipsi nozīmē ietilpīgu šķirošanas darbu. Tas ir tāds sendvičs, kas jāizjauc pa slāņiem," stāsta Muižnieks.

Dažkārt investori nopērk zemi ar vecu būvobjektu, bet nevēlas neko būvēt. Tad demontāžas kompānija attīra teritoriju un izveido zālienu. "Jā, mēs darām visu, varam arī zāli iesēt. Daži zemes īpašnieki pasūta iegūto materiālu sasmalcināt grantī. Ja nojaucam ēku un sasmalcinām betonu šķembās, tad demontāžas izmaksas nekustamā īpašuma īpašniekiem samazinās divkārt. Nav jāmaksā ne par betona šķembu izvešanu, ne par transportu," spriež Mālnieks.

Ja manāt, ka kaut kur ir nojaukta ēka, bet no nojauktā objekta ir palikušas "lauskas", rēgojas armatūra, zeme nobārstīta akmeņiem, tad ziniet, ka darbs izdarīts nekvalitatīvi. "Tas ir kā pagājušajā gadsimtā. Visu ir iespējams paveikt rūpīgi. Tajā skaitā arī izsist pamatus, kas atrodas zem zemes. Ja demontāžas vietā celtnieki neierodas uzreiz, tad mēs nepieciešamības gadījumā atstājam būvbedri. Ja zemes gabalā netiek plānota būvniecība, tad visu sakopjam – nokaisām ar smiltīm vai iestādām zālienu," piebilst Muižnieks.

Viens no pirmajiem objektiem kompānijai kļuva par nepatīkamu pārsteigumu: "Pieņēmām pasūtījumu ar koka māju Ganību dambī. Atbraucām, paskatījāmies pirmā stāva atvērtajos logos – it kā, plus mīnus, viss normāli. Pateicām cenu, noslēdzām līgumu un sākām darbu. Kad tikām otrajā stāvā, tas izrādījās līdz augšai piebāzts ar saimniecības atkritumiem. Izvedām apmēram 30 konteinerus! Visu nopelnīto naudu iztērējām, nododot šos atkritumus, darbu beidzām ar mīnusiem. Kopš tā laika celtnes pārbaudām pilnībā – no pagraba līdz augšējam stāvam un jumtam," stāsta Mālnieks.

Līdzīgi gadījās arī ar sūkņu staciju: zem mazas būdiņas virszemē stiepās sešus metrus dziļa aka ar metru biezām pazemes sienām. "Tā bija laba mācība," smejas Muižnieks.

Gada laikā kompānija apkalpo līdz pat 200 objektiem, vienlaikus strādājot četros vai piecos. Dažus pasūtījumus iespējams izpildīt nedēļas laikā, bet citi, piemēram, Šķirotavas cietuma kompleksa nojaukšana, kur tiks būvēta jaunā "Grindeks" ražotne, var aizņemt vairākus mēnešus.

Daži objekti, piemēram, "Kimmel" kvartāls, apbūves apjoma ziņā atgādina nelielu nojauktu pilsētiņu. "Visbiežāk industriālās teritorijas tiek pārvērstas dzīvojamos masīvos. Uzņēmuma "Vidzemes maiznieks" vietā Ropažu ielā būs piecstāvu nami, bet industriālo objektu Ganību dambī nomainījis "Bonava" dzīvojamo māju komplekss. Tomēr ražotne ražotnes vietā arī nav retums. Piemēram, uzņēmuma "Liepājas metalurgs" teritorijā vienu celtni nomainījusi cita," stāstu turpina Muižnieks. Kompānija "Caljan Rite-Hite Latvia" Liepājā tagad izgatavo teleskopiskos konveijerus nelielu iepakojumu iekraušanai un izkraušanai. Visa produkcija paredzēta eksportam. Šādus konveijerus izmanto visas lielās pasta sūtījumu kompānijas, kas piegādā pircējiem preces, kas iegādātas internetā, tajā skaitā arī "Amazon.com".

"Demontāža.lv" periodiski saņem piedāvājumus arī no citām valstīm, bet šobrīd situācija ir tāda, ka pasūtījumu ir gana daudz tepat un nepietiek jaudas: "Daudzi vēlas ar mums strādāt, ir gatavi gaidīt, līdz atbrīvosimies. Turklāt mēs izpildām pasūtījumus līdz pilnai gatavībai. Tas ir, jums ir nekustamais īpašums, ko vajag nojaukt, mēs izstrādājam projektu, nojaucam, visu pārstrādājam, nododam objektu būvvaldē un iestādām zālienu, ja nepieciešams. Ja klients vēlas, varam pat uzstādīt žogu," skaidro Muižnieks.

Reizēm ēkas saimnieki nevēlas nojaukt pamatus. "Iedomājieties, ka redzat vecu, padomju laikā būvētu fermu. Virszemes daļa ir tikai puse nelaimes. Galvenā problēma ir tieši pamati. To nojaukšana izmaksā dārgāk, ir vairāk risku, var uzdurties gruntsūdeņiem. Uzreiz nav saredzams, kāds apjoms ir zem zemes. Tas ir kā aisbergs. Tādēļ daudzi nolemj pamatus neaiztikt. Tad tiek izstrādāts īpašs konservācijas projekts," stāsta Mālnieks.

Gadās arī objekti, ko vienkārši žēl nojaukt. "Nācās sagraut jaunu celtni. Atbraucām uz objektu, bet tur – grezna villa. Saimnieks stāsta: man tāda māja nav vajadzīga, gribam mazāku. Reizēm gadās "pilis" 500 – 600 kvadrātmetru platībā, ko cilvēki nomaina pret mazāka apjoma ēkām. Vienreiz klients nojauca labu māju un vietā novietoja moduļuēku. Viņam tā gribējās," stāsta kompānijas pārstāvji. Nācās demontēt arī celtniecības kļūdas: piemēram, jaunās mājas pamati izrādījās augstāki par deklarētajiem. "Darbu vadītājs bija kļūdījies. Šī kļūda celtniekiem izmaksāja apmēram 100 000 eiro. Kad jānojauc laba māja, sāp sirds," apliecina Mālnieks.

Kā jau visi darbi, kas ir saistīti ar veciem nekustamajiem īpašumiem, arī demontāžas bizness ļoti bieži darbojas roku rokā ar arheologiem. Ko tikai strādnieki nav atraduši: Špagina mašīnpistoles, rokas granātas, aviācijas bumbu, porcelāna traukus ar svastiku no Otrā pasaules kara laikiem un pat cilvēku mirstīgās atliekas.

"Mēs pastāvīgi sekojam, kā strādā citās valstīs. Šķiet, ka daudzi stipri atpaliek no mums. Piemēram, Jaunzēlande. Ekskavatori it kā tie paši, bet mēs izmantojam satvērējus un mobilo aprīkojumu, šķēres un greiferus ar rotāciju. Mums ir daudz attīstītāka tehnika, kas tehnoloģiski ir vienā līmenī ar Vāciju. Nepārtraukti tiek radītas jaunas tehnoloģijas. Mainās gan biznesa vadības, gan klientu apkalpošanas modeļi," skaidro Mālnieks.

Tuvāko divu vai trīs gadu laikā darba noteikti nekļūs mazāk. "Atdzīvojas celtniecības bizness, daudzi būvnieki attīsta savas teritorijas, biznesa vidē ienāk jauni attīstītāji. "Rail Baltica" būvniecība perspektīvā nozīmē transporta mezglu attīstīšanu Centrālās stacijas rajonā, Torņakalnā un Rīgas lidostas apkaimē. Mūsu pakalpojumi būs noderīgi visur," secina Mālnieks.