Žans Renē Lakoste dzimis Parīzē, dižciltīgā ģimenē – viņa tēvs bija Spānijas autobūves uzņēmuma "Hispano-Suiza" vadītājs, turīgs un visā valstī cienījams vīrietis. Dēla izglītībai viņš neko nežēloja – 1917. gadā Renē Lakosti nosūtīja studēt uz Angliju, kur viņš iemācījās spēlēt āra tenisu un to iemīlēja. Tēvs cerēja, ka dēls turpinās studijas prestižajā Parīzes Politehniskajā skolā, tāpēc bija ļoti pārsteigts, kad Renē Lakoste paziņoja, ka vēlas kalt profesionāla tenisa spēlētāja karjeru.

Lai arī viņa tēvs jaunībā pats bija sportists un atlēts, un pat pirmā Francijas akadēmiskās airēšanas čempionāta finālists, taču viņš uz profesionālo sportu raudzījās piesardzīgi. Turklāt viņa dēls bija sīks, izstīdzējis, bāls un vārgs pusaudzis – galīgi nelīdzinājās ne profesionāla sporta atlētam, ne topošajam čempionam. Bet Renē Lakostam bija vēl kāda rakstura iezīme – viņš bija spītīgs. Un galu galā tēvs un dēls atrada kompromisu – tēvs uzstāja, ka tad, ja nākamajos piecos gados Renē nekļūs par pasaules čempionu, sportošanai būs jāmet miers un jāpievēršas zinātnei. Viņi noslēdza vienošanos.

Par Renē izredzēm šaubījās ne vien tēvs, bet arī praktiski visi viņa treneri. Tomēr mērķa sasniegšanā neatlaidības netrūka. Bez īpašām fiziskajām dotībām Renē Lakoste intensīvi gatavojās, cītīgi apguva spēles noslēpumus, izlasīja visu pieejamo metodisko literatūru, ko vien varēja atrast, uzlaboja savu spēles tehniku un analizēja visu nākamo pretinieku stiprās un vājās puses. Un arī vēlāk Renē Lakoste bija izslavēts ar savu īpašo teorētisko sagatavošanos jebkuram mačam, un, vērojot savu konkurentu un pretinieku spēli, viņš vienmēr kaut ko atzīmēja savā leģendārajā piezīmju grāmatiņā.

1923. gadā viņa profesionālā sportista karjera atdzīvojās – Renē Lakoste tika uzaicināts ar Francijas valsts vienību sacensties Amerikas lielākajā starptautiskajā turnīrā, lai iegūtu Deivisa kausu. Viņa pirmā oficiālā konfrontācija ar vienu no pasaules spēcīgākajām raketēm austrālieti Patu O'Haru beidzās ar graujošu sakāvi, bet Renē Lakoste sava spēles stila, stingrā rakstura un neatlaidības dēļ tika iesaukts par Aligatoru. Šī iesauka pirmoreiz izskanēja pirms turnīra sākuma Bostonā, kur Renē Lakoste veikala skatlogā ieraudzīja viņam iepatikušos krokodila ādas čemodānu. Uz šo čemodānu viņš salīga ar toreizējo franču kapteini Alanu Mūru, ka pārspēs savu pirmo pretinieku Patu O'Haru. Amerikāņu presei patika šis stāsts, un, lai arī viņam neizdevās ne uzvarēt maču, ne kausu, ne arī iegūt čemodānu, iesauka pielipa un, kā izrādījās vēlāk, mainīja visu Renē Lakostes dzīvi.

1926. gadā Renē Lakoste pirmais pasaulē kortos izgāja tērpies Londonā iegādātā polo kreklā (modelis 1212), un drīz visi pasaules tenisisti sāka spēlēt tādā pašā – bija acīmredzams, ka ar īsām piedurknēm ir vieglāk šūpot tenisa raketei, bet paceltā apkakle neļāva kaklam saulē apdegt.

Tas nebija viņa vienīgais ieguldījums pasaules tenisā. Renē Lakoste bija pirmais, kurš tenisa raketes rokturi aptina ar leikoplastu, lai plaukstai būtu labāka saķere, un galu galā tas kļuva par raketes apdares standartu, ko pēcāk izmantoja visi spēlētāji.

1928. gadā Renē Lakoste patentēja savā vārdā nosauktu simulatoru – mašīnu, kas ar lielu ātrumu izšauj tenisa bumbiņas (ir vērts pieminēt, ka 1934.–1939. gadā Renē Lakoste reģistrēja vēl vairākus patentus āra tenisa rakešu uzlabošanai, un tālā nākotnē, 1964. gadā, viņš arī izgudroja pirmo metāla tenisa raketi).

Tomēr veselības problēmu dēļ Renē Lakostes sportista karjera bija īsa – 1928. gadā viņš piedalījās pēdējā Deivisa kausa izcīņas turnīrā un pēc atkārtotas pneimonijas paziņoja, ka tajā pašā gadā pamet lielo sportu. Tomēr no sporta viņš tālu netika – 1930. gadā Renē Lakoste apprecējās ar Francijas čempioni golfā Simonu Tionu de la Šaume, ar kuru viņam bija četri bērni. Interesanti, ka viņu meita Katrīna kļuva par vēl labāku spēlētāju nekā viņas māte un sieviešu pasaules čempioni golfā. Pats Renē Lakoste vēl mēģināja spēlēt tenisu 1931.–1933. gadā, taču iespaidīgākus rezultātus viņš vairs nesasniedza un neuzrādīja.

1933. gadā Renē Lakoste kopā ar Francijas lielākās trikotāžas fabrikas īpašnieku Andrē Žiljēri nodibināja tenisa apģērbu ražošanas uzņēmumu "La Société Chemise Lacoste". Tad arī parādījās viņu pirmais baltais polo krekls "L1212", kura nosaukumā burts "L" nozīmē "Lacoste", 1 – kokvilnu, no kuras tika šūti apģērba gabali, 2 – īsas piedurknes, un 12 – Renē Lakostes pirmā uzvilktā polo krekla modeļa numurs.

Renē Lakostes ieguldījumu krekla dizainā uzsvēra arī fakts, ka uz tā krūtīm bija zaļā krokodila kontūra, uzsverot viņa iesauku. Krokodils pirmo reizi dienasgaismu ieraudzīja 1927. gadā uz Francijas komandas formas žaketes, kuru Renē Lakoste bija uzvilcis, ierodoties ASV atklātajā čempionātā Amerikā – šo emblēmu viņam izveidoja viņa draugs mākslinieks Roberts Džordžs.

Ļoti oriģināls izrādījās uzņēmuma lēmums uzšūt zaļo krokodila logotipu uz balta krekla krūtīm, nevis vidū, kā tas bija pieņemt līdz šim. Un, lai gan sākotnēji "Lacoste" apģērbs bija paredzēts tikai tenisistiem un uzņēmuma apģērbu katalogi tika izplatīti tikai sporta klubos un sporta preču veikalos, kā izrādījās, tad visi vēlējās komfortu! "Lacoste" polo kreklam drīz vien netrūka piekritēju arī golfa spēlētāju vidū, un galu galā ar krokodilu marķēts balts apģērbs kļuva populārs ne vien sportistu, bet arī jauniešu vidū.

1951. gadā "Lacoste" sāka ražot ne tikai baltus, bet arī dažādu krāsu polo kreklus. 1952. gadā sākās eksports uz ASV, apvienojoties ar amerikāņu zīmolu "Izod" un izveidojot kopuzņēmumu "Izod Lacoste", kas bija atbildīgs par visu pārdošanu Amerikā un drīz vien arī pasaulē. Sākumā uzņēmums piegādāja savus kreklus tā laika tenisa, golfa un burāšanas entuziastiem, tostarp topošajam ASV prezidentam Džonam Kenedijam, toreizējam ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram, dziedātājam Bingam Krosbijam un citiem. Un, kad parastie cilvēki beidzot saprata, ka "Izod Lacoste" polo kreklu nēsāja bagātie un slavenie, bizness sāka plaukt un zelt. Pat citi apģērbu ražotāji sāka modificēt savus logotipus, piemēram, "Ralph Lauren" polo spēlētājs, "American Eagle" ērglis un "Tommy Bahama" zivs. Bet daži vienkārši nokopēja pašu krokodilu – "Lacoste" tiesas prāva pret Ķīnas uzņēmumu "Crocodile Garments" ilga 10 gadus, līdz 2003. gadā tiesa beidzot piespieda ķīniešus mainīt savu logotipu.

1963. gadā "Lacoste" sāka vadīt Renē Lajostes vecākais dēls Bernards (1931-2006), kurš vēl vairāk paplašināja uzņēmuma sortimentu, iekļaujot citus apģērba gabalus, apavus, ādas aksesuārus, brilles un pulksteņus, bērnu apģērbus un vīriešu smaržas. Viņa vadībā katru gadu visā pasaulē tika pārdoti līdz 50 miljoniem "Lacoste" zīmola preču. Bizness sasniedza kulmināciju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad Amerikā modē nonāca "preppy" stils – Efeju līgas koledžu studenti uzsvēra savu īpašo elites statusu ar rūpīgi izvēlētiem apģērbiem: rūtainām biksēm, vilnas vestēm ar romba rakstu, "loafer" stila kurpēm un, protams, "Lacoste" polo krekliem.

20. gadsimta pēdējā desmitgadē modē ienāca "grunge" stils, un "Izod Lacoste" pārdošanas apjomi samazinājās. Uzņēmuma amerikāņu partneri izmantoja pārbaudītu metodi – lai palielinātu zīmola pieejamību, "Izod Lacoste" nolaida cenas un pārdeva savu produkciju pat lētos "Wal-Mart" lielveikalos. 1993. gadā "Izod" un "Lacoste" 40 gadu ilgā sadarbība beidzās, jo amerikāņi gribēja turpināt īstenot savu demokrātisko cenu politiku, bet Francijas vadība nolēma atgūt zīmola iepriekšējo prestižu un zaudētās jauniešu simpātijas. 2000. gadā "Lacoste" sāka atvērt savas tirdzniecības vietas un veikalus prestižās vietās Ņujorkā un Losandželosā, pārvietojot produktus no "Wal-Mart" universālveikaliem uz daudz dārgākiem, bet arī elitārākiem "Bloomingdale" un "Macy`s" centriem.

2005. gadā "Lacoste" vadītājs Bernards Lakoste savas mokošās nāvējošās slimības dēļ nodeva uzņēmuma kontroli jaunākajam brālim Mišelam. Tas bija riskants un piespiedu lēmums – "Lacoste" ģimenē jau bija 22 potenciālie uzņēmuma mantinieki, kuri atklāti sastrīdējās par pusotru miljardu eiro vērtajām "Lacoste" akcijām. Mišels Lakoste nespēja kontrolēt situāciju, kad 2012. gadā viņa paša meita Sofija Lakoste Durnela veica korporatīvo apvērsumu, pārņemot kontroli pār uzņēmumu.

Pēc tiesvedības tika nolemts par vienu miljardu eiro pārdot Mišela Lakostes pārvaldītos 30% uzņēmumu akciju, bet viņa meitas Sofijas Lakostes Durnelas 28% – Šveices tirdzniecības uzņēmumam "Maus Frères", kuram jau piederēja 35% uzņēmuma akciju.

Pašlaik "Lacoste" gada apgrozījums pārsniedz divus miljardus eiro.