Šo koncernu radīja diezgan neparasts sīkums – vienkārša cilvēka dusmas. "Canon" stāsts datējams ar laiku, kad jauns māceklis vārdā Goro Jošida (1900–1993), kurš strādāja kino projektoru remonta uzņēmumā Tokijā un bieži tika sūtīts uz ārzemēm, lai pārvadātu nepieciešamās detaļas, 1932. gadā Šanhajā, Ķīnā, ieraudzīja toreizējo fototehnikas šedevru – vācu "Leica Model II" fotokameru. Tā bija dārga (cena bija līdzvērtīga sešām vidējām japāņu algām), taču Jošida nežēloja visus savus ietaupījumus, lai to iegādātos, – viņš nebija fotografēšanas entuziasts, bet redzēja to kā iespēju uzzināt Eiropas tehnoloģiju noslēpumus, pret kuriem viņš nebija vienaldzīgs.

Izjaucot kameru, saskaņā ar viņa paša vārdiem – "bez īpaša plāna nākotnei" – Jošida bija pārsteigts, ka tajā neatrada nevienu dārgakmeni, kaut arī preces cena bija tik augsta, ka tajā noteikti bija jābūt kaut kam dārgam. Tā vietā viņa nopirktais "Leica" bija izgatavots no vara, alumīnija, dzelzs un gumijas. Jošida pārsteigumu ātri nomainīja dusmas, un tajā pašā laikā piedzima negaidīts mērķis – radīt vēl labāku kameru, tikai lētāku un pieejamu cilvēkiem visā pasaulē.

1933. gadā viņam izdevās pārliecināt savu draugu inženieri Saburo Učidu (1899–1982) izveidot uzņēmumu, kuru viņi ambiciozi sauca par "Precīzo optisko instrumentu laboratoriju" ("Seiki Kogaki Kenkyo"). Ar ko sākt labākās kameras pasaulē būvēšanu? Ar to pašu, ar ko sāka lielākā daļa Japānas uzņēmumu, – ar tirgū dominējošo tehnoloģiju apzināšanu.

Tas, starp citu, prasīja ne mazumu naudas. Partneriem izdevās atrast sponsoru – Učidas draugu, turīgu ginekologu Takeši Mitaraji (1901–1984), kurš iedeva naudu, lai nopirktu visas tajā laikā tirgū esošās vācu "Leica" un "Contax" kameras. Jaunie uzņēmēji tās izjauca līdz pat mazākajai skrūvītei un rūpīgi pārbaudīja, tajā pašā laikā meklējot veidus, kā tās uzlabot. Tas ilga veselu gadu, un tajā laikā viņiem pievienojās vēl viens inženieris Takeo Maeda (1909–1977), kurš viņu darbā sniedza profesionālu ieskatu.

Partneri lūdza Japānas lielākajam optikas uzņēmumam "Nippon kogaku" ("Nikon" priekštecis) izgatavot viņiem objektīvu, un tas lieliski atbilda paša "Nippon kogaku" stratēģiskajiem mērķiem, jo uzņēmumam kā lielākajam militārās optikas ražotājam bija valdības rīkojums uzsākt arī civilo ražošanu. Tāpēc tika atbildēts uz "Precīzo optisko instrumentu laboratorijas" pieprasījumu. Tādējādi 1935. gadā pasaulē nāca pirmā 35 mm fokālās plaknes aizvara fotokamera (ar "Nikkor" objektīvu) "Kwanon" – par godu budistu žēlsirdības dievietei Kvanonai (Jošida bija dedzīgs budisma piekritējs, un reliģijai arvien bija lemts ietekmēt uzņēmuma attīstību).

Tomēr, sākoties pasaules karam, radās pirmās grūtības ar nepieciešamo materiālu piegādi, un šīs grūtības tikai palielinājās. Japānai tajā laikā bija nepieciešamas bumbas un torpēdas, nevis fotoaparāti.

Nezinot, pie kā vērsties, partneri lūdza palīdzību cilvēkam, kurš viņiem jau bija palīdzējis, – Takeši Mitaraji, kurš 1942. gadā kļuva par "Canon" vadītāju un, starp citu, nekad nebija atteicies arī no savas ginekologa prakses. Viņš bija slavens ar savu organizatora talantu, ko drīz vien demonstrēja, reorganizējot uzņēmumu. Viņš bija pirmais cilvēks Japānas ekonomikas vēsturē, kas ignorēja valstī ierasto "klanu vadības" principu, radinieku vietā ieceļot vadītājus ar atbilstošām prasmēm, kā tam būtu jābūt. Viņš veicināja jauno inženieru karjeru, kas Japānā tajā laikā arī bija ļoti neparasti.

Takeši Mitaraji bija arī pirmais, kas kara laikā ieviesa mēnešalgu un darba ņēmēju sociālās labklājības programmas, kā arī bezmaksas fluorogrāfijas pārbaudi saviem darbiniekiem (pārnēsājamo rentgena aparātu izstrādāja pati kompānija) – tajā laikā tuberkuloze bija galvenā karojošās Japānas sabiedrības problēma, tāpēc šāds aparāts ātri kļuva par sensāciju.

Beidzoties karam, uzņēmums tika slēgts, taču tam izdevās izvairīties no apsūdzībām par būtisku ieguldījumu Japānas militarizācijā. Mitaraji iesniedza pieprasījumu okupācijas pārvaldei sadzīves tehnikas ražošanai, taču amerikāņi ieteica viņam atjaunot fotokameru ražošanu, un 1945. gada 1. oktobrī vēlreiz pārdēvētā "Precīzo optisko ierīču kompānija" sāka ražot to pašu, no kā reiz sāka. Un tas izrādījās gudrs risinājums – japāņu kameras pēc kvalitātes nebija sliktākas par amerikāņu un eiropiešu kamerām, taču bija nesalīdzināmi lētākas, un tieši tāpēc tās patika ASV militārpersonām.

Drīz vien "Precīzo optisko ierīču kompānija" jau atkal nomainīja nosaukumu, 1947. gadā pēc Mitaraji iniciatīvas kļūstot par "Canon Camera" (vārds "Camera" no nosaukuma pazuda tikai 1969. gadā, kad fotokameras vairs nebija uzņēmuma galvenais produkts). Tas tāpēc, ka Korejas karš deva impulsu uzņēmuma paplašināšanai, jo "Canon" vārds kara žurnālistu vidū kļuva zināms kā lēta, bet kvalitatīva profesionāla fotografēšanas aprīkojuma simbols.

Tā nu "Canon" pamazām sāka paplašināt savu produktu klāstu. Sākās savas optikas ražošana – līdz 1950. gadam, kā arī visas "Canon" pirmskara fotokameras tika izgatavotas bez objektīviem, taču pielāgotas "Nikkor" ierīcēm, kuras tobrīd Japānā ražoja tikai "Nikon". Turpretī pats "Nikon" ražoja tikai objektīvus, no kuriem lielākā daļa bija saderīga tikai ar "Canon" kamerām. Šī situācija neapmierināja nevienu pusi, un galu galā abi koriģēja trūkstošā komponenta ražošanu, padarot "Canon" un "Nikon" par sīvākajiem konkurentiem ne tikai Japānā, bet arī visas pasaules fototehnoloģiju tirgū.

1955. gadā "Canon" sāka eksportēt fotoaparātus uz ASV un pēc diviem gadiem – uz Eiropu. Tajā pašā gadā "Canon" atklāja jaunu tirgus nišu: amatieru kinokameras. Tradicionāli "Canon" atkal paļāvās uz ārzemnieku – šoreiz amerikāņu – darbu un pieredzi, pamatīgi izpētot militāristu ievesto vai atstāto kinokameru darbības principus. Un visbeidzot 1956. gadā uzņēmums radīja to, ko pasaule vēl nekad nebija redzējusi, – "Canon Cine 8", pārnēsājamu 8 milimetru amatieru kinokameru. Pēc diviem gadiem tika izlaists "Canon P-8" projektors.

Daudzi šo kameru uzskata par "Japānas ekonomikas brīnuma" sākumu, jo tas bija pirmais japāņu tehnoloģiskais produkts, kas ar savu kvalitāti, dizainu, praktiskumu un pieņemamo cenu iekaroja visu pasauli. 1961. gadā mazā, lētā un vienkāršā "Canonet" kamera ar "elektrisko aci" kļuva par jaunu globālu sensāciju – visi šīs kameras modeļi tika izpirkti jau pirmajā dienā, un līdz 1963. gadam bija pārdots vairāk nekā miljons vienību.

Tomēr arī konkurenti negulēja – līdz 1965. gadam filmu un foto tehnoloģijas Japānā neražoja tikai sliņķi, arī Eiropas un Amerikas kompānijas pieņēma japāņu izaicinājumu un pārsteidza tirgu ar saviem izgudrojumiem. Tad "Canon", kuru jau vadīja Takeši Mitaraji mazdēls Fudžio Mitaraji, nobrieda pārliecība, ka "fotogrāfijas tirgū uzvaru svin tie, kas ražo fotofilmas", jo, pēc jaunā vadītāja vārdiem, "principā mēs strādājam tiem, kas veido filmas", ar to domājot amerikāņu "Kodak" un japāņu "Fuji". Pēc tam tika nolemts izveidot produktu, kas ļautu "Canon" ražot ne tikai attēlu, bet arī iekārtu, ar kuras palīdzību šis attēls tiktu veidots. Tam varēja kalpot tikai kopētājs.

Tolaik kopētāju tirgū dominēja amerikāņu kompānija "Xerox". Tai bija ar patentu aizsargāti un nepieejami tehnoloģiskie bastioni, taču, kā savulaik mācīja samuraju māksla, "ja ienaidnieks šķiet neuzvarams, meklējiet iemeslu, kāpēc, un pēc tam veiciet pretpasākumus". 1968. gadā parādījās pirmais "Canon" NP sērijas elektrogrāfiskais kopētājs (tas bija oriģināls, nevis kopija), pārsteidzot pasauli ar negaidītu jauninājumu – tas strādāja ar parastu papīru –, kāda nebija ne "Xerox", ne kādam citam. Un atšķirībā no "Xerox" politikas "Canon" nekavējoties sāka pārdot šo elektrografiskās iekārtas licenci visiem, kas to vēlējās, un tieši šis tehnoloģiju koplietošanas princips uzņēmumam katru gadu rada ienākumus aptuveni 100 miljonu ASV dolāru apmērā.

1976. gadā parādījās "Canon AE-1" kamera ar iebūvētu mikrodatoru, kas bija neredzēts jauninājums. 1981. gadā "Canon" kļuva par pasaules lielāko fotokameru ražotāju, apsteidzot "Nikon" (kaut arī 1985. gadā tas īsi atkāpās no līdera pozīcijām "Minolta" priekšā. "Canon" šo pozīciju ir saglabājis līdz pat šai dienai, kontrolējot gandrīz 20% pasaules tirgus). Protams, tas bija saistīts arī ar atšķirīgajiem uzņēmumu stratēģiskajiem attīstības virzieniem – profesionāļi "Nikon" novērtēja vairāk, pateicoties plašākai optikas izvēlei, bet "Canon" pievērsās masveida ražošanai, kas bija izdevīgāka. Pašlaik atšķirība starp masveida un profesionālo izvēli ir zudusi.

Tomēr "Canon" inženieri negulēja uz lauriem un iekaroja jaunas virsotnes. 1982. gadā "Canon" personālais kopētājs tika aprīkots ar vēl nebijušu jauninājumu: nomaināmu tintes kasetni. Ir vērts pieminēt, ka šī bija revolucionāra tehnoloģija, kas pēcāk izraisīja lāzera printeru parādīšanos (kur "Canon" arī kļuva par pasaules līderi). 1987. gadā parādījās pirmie krāsu kopētāji.

"Canon" pieder arī tintes un lāzerprinteru flagmaņa tituls. Tintes printera vēsture, kā tas bieži notiek ar revolucionāriem izgudrojumiem, sākās nejauši.

1977. gadā kāds darbinieks uzņēmuma laboratorijā nejauši uzmeta karstu lodāmuru uz šļirces ar tinti. Saskaroties ar augstu temperatūru, šļirces adatas galā parādījās tintes burbulis, kas drīz pārvērtās par plānu, bet stingru tintes straumīti. Izmantojot šo nejaušo novērojumu, "Canon" četru gadu laikā izstrādāja pilnīgi jaunu tehnoloģisko principu un izgatavoja pirmo tintes printeri ar nosaukumu "bubble-jet". Starp citu, tas ir reģistrēts nosaukums, tāpēc mūsdienu konkurentu printerus sauc par "ink-jet" ("tintes strūklu").

Runājot par lāzerprinteriem, tos mēģināja attīstīt vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, taču nekādi nevarēja izgudrot mobilu lāzera gaismas avotu. Tomēr pagājušā gadsimta 70. gados tas tika izstrādāts, pamatojoties uz amerikāņu izgudroto gāzes lāzera principu, kas tika pielāgots elektrogrāfijas vajadzībām. Izlaists 1975. gadā, "Canon" lāzerprinteris izraisīja īstu sensāciju ASV Nacionālajā datoru konferencē, un pirmais, kurš iegādājās lāzerprintera ražošanas licenci, bija Viljams Hjūlets, viens no "Hewlett-Packard" dibinātājiem. Tas iezīmēja ilgtermiņa partnerattiecību sākumu starp "Canon" un "Hewlett-Packard", kas pārvērtās stratēģiskā partnerībā – "Canon" kļuva par līderi drukāšanas tehnoloģiju izstrādē, bet amerikāņi koncentrējās uz korpusu un programmatūras ražošanu un izplatīšanu. Un arī šodien "Canon" pieder 70% pasaules printeru tirgus.

"Canon" panākumi sakrita ar cita amerikāņu tehnoloģiju uzņēmuma – "Apple" – panākumiem. "Canon" sāka izplatīt "Apple Macintosh" datorus Japānā, bet 1989. gadā iegādājās 16,7% Stīva Džobsa uzņēmuma "NeXT" akciju par 100 miljoniem ASV dolāru, kā arī ekskluzīvas "Apple" produkcijas izplatīšanas tiesības Āzijā.

Tieši pateicoties šādai stratēģiskai sadarbībai un jauniem tehnoloģiskajiem izgudrojumiem, "Canon" apgrozījums no pusmiljarda 1975. gadā pieauga līdz 12 miljardiem ASV dolāru 1990. gadā. 20. gadsimta pēdējā desmitgadē "Canon" pārdošanas apjomi samazinājās, jo pasaules tirgus bija pārpildīts ar kamerām, bet 21. gadsimtā tās izstūma viedtālruņi. Lai arī "Canon" ir dominējošs biroja tehnikas tirgū (un ik gadu tā peļņa joprojām sasniedz aptuveni miljardu ASV dolāru), tomēr nācās meklēt jaunas daudzsološas biznesa nišas.

Par tādu tapa medicīnas aparatūra, 2016. gadā no problēmu māktā "Toshiba" par 5,8 miljardiem ASV dolāru iegādājoties "Toshiba Medical Systems Corporation".