"Delfi Bizness" regulāri publicē slavenu uzņēmumu neparastās vēstures līkločus rubrikā "Zīmola stāsts". Visus šīs sērijas stāstus vari izlasīt šeit.

Ferdinands Porše dzimis vienkāršā ģimenē Mafersdorfas mazpilsētā, Bohēmijā, Austroungārijas impērijā (tagad Vratislavice Čehijā). Tēvs Antons Porše bija kalējs, viņam piederēja metāla darbnīca, un, kad vecākais dēls gāja bojā negadījumā, tēvs sāka mācīt amatu jaunākajam – Ferdinandam. Tomēr metāls bērnu neaizrāva – viņu piesaistīja tikai elektrība. Netālu esošās pilsētas hidroelektrostacijas īpašnieks savulaik mazajam Ferdinandam to parādīja, un pēc tam viņš sāka eksperimentēt ar skābēm un akumulatoriem – topošais "gadsimta inženieris" jau bērnībā demonstrēja neparastus talantus un uzņēmību. Pateicoties viņa eksperimentiem, Poršu ģimene Mafersdorfā bija pirmā, kam jau 1893. gadā bija elektrība...

Ferdinands Porše beidza tehnikumu Raihenbergā (tagadējā Liberecā) un 18 gadu vecumā devās uz Vīni. Vecāki gaidīja, ka viņš turpinās studijas Vīnes Tehniskajā universitātē, taču Ferdinands teorētisko zināšanu vietā izvēlējās praksi – viņš strādāja par laboratorijas asistentu uzņēmumā "Bela Egger Elektrik" (vēlāk "Brown Boveri" – daļa no pašreizējā ABB koncerna). Universitāti ik pa laikam viņš apmeklēja tikai vakaros – tā bija visa viņa augstākā inženierzinātņu izglītība (kas, starp citu, Ferdinandam Poršem netraucēja vēlāk saņemt goda doktora grādu). Dažu gadu laikā Porše tika paaugstināts par Testēšanas un eksperimentu nodaļas vadītāju, kur sāka izstrādāt elektromotoru. Tur notika vēl viens nozīmīgs notikums – Ferdinands Porše apprecēja uzņēmuma grāmatvedi.

1898. gadā Porše tika pieņemts darbā uzņēmumā "Jakob Lohner & Co", kas ražoja ratus un citus transportlīdzekļus imperatoram Francim Jozefam I, kā arī Anglijas, Zviedrijas un Rumānijas karaliskajām ģimenēm. Pāris gadu bija arī mēģinājumi tur izgatavot automašīnas, taču uz priekšu lietas aizgāja līdz ar Poršes ierašanos. 1898. gadā uzņēmums iepazīstināja ar savu pirmo automobili "System Lohner-Porsche" – karietei līdzīgu mašīnu, kuru darbina divi bezvadu motori. Protams, šī mašīna bija mazjaudas, taču, kad tajā vēlāk tika uzstādīts "Daimler" iekšdedzes dzinējs, pasaulē nāca pirmais hibrīdauto, un tas bija arī pirmais automobilis ar priekšējo piedziņu. "Lohner-Porsche" automobilis sasniedza Austrijas ātruma rekordu – satriecošus 56 km/h, un tika pārdotas 300 vienības. Parīzes 1900. gada auto izstādē šī automašīna bija vispopulārākā. Un 1905. gadā Ferdinands Porše tika nosaukts par "Austrijas labāko automobiļu inženieri".

Neskatoties uz slavu, Porše 1902. gadā tika iesaukts obligātajā militārajā dienestā Austrijas armijā, kur dienēja par šoferi un transportēja pašu impērijas erchercogu Franci Ferdinandu, kura slepkavība pēc 10 gadiem izraisīja Pirmo pasaules karu... Pēc dienesta viņš atgriezās "Lohner" uzņēmumā, kur izstrādāja kravas automašīnu ar ļoti neparastu piedziņas sistēmu, kuras elektromotori tika uzstādīti uz riteņiem.

1906. gadā Porše sāka strādāt par galveno dizaineru automobiļu uzņēmumā "Austro-Daimler". Tur viņš nostrādāja 17 gadus un pirmo reizi izmēģināja spēkus arī ieroču radīšanā. Porše uzkonstruēja pirmos smagās artilērijas lielgabalus, uzlaboja lidmašīnu dzinējus un savu slaveno lieljaudas kravas automašīnu "Ceļu vilciens", pie kuras viņš sāka strādāt vēl "Lohner" uzņēmumā. 1916. gadā Porše tika paaugstināts par ģenerāldirektoru, bet 1923. gadā uzņēmumu pameta domstarpību dēļ ar akcionāriem – viņu nākotnes vīzija atšķīrās. Pēc kara Porše cerēja, ka firma sāks ražot mazus masveida automobiļus, līdzīgus "Model T", ar kuru Henrijs Fords pārņēma Ameriku. Porše vispār apbrīnoja viņa izstrādāto sistēmu un centās pēc iespējas vairāk viņa izgudrojumu pārcelt uz Vāciju. Tomēr, apmeklējot rūpnīcu Detroitā, viņu visvairāk pārsteidza demokrātiskā atmosfēra strādnieku un vadītāju attiecībās, kas Vācijā bija kas pilnīgi neierasts. Porše bija pārsteigts, kad viņam, cienījamam rūpnīcas viesim, liela uzņēmuma ģenerāldirektoram, nācās pašam ēdnīcā nest paplāti ar netīrajiem traukiem...

Tomēr "Austro-Daimler" akcionāri nepiekrita amerikāņu attīstības modelim un ticēja, ka komerciālie panākumi slēpjas trolejbusos. Konflikts starp Porši un akcionāriem augstāko punktu sasniedza, kad Ferdinands Porše slavenajam Austrijas aristokrātam, pleibojam un filmu veidotājam Sašam Kolovratam uzkonstruēja "Sascha" – atvērtu divvietīgu sporta automašīnu ar ātrumu 130 km/h, kas tolaik bija kas ārkārtīgi ekstrēms. Tomēr tas piesaistīja cita "Daimler" uzņēmuma uzmanību, tikai šoreiz jau vācu. Sporta automobiļu tirgū dominēja "Daimler Motor Gesellschaft", un tas Ferdinandu Porši pieņēma darbā par tehnisko direktoru rūpnīcā Štutgartē, kur atradās toreizējais Vācijas automobiļu rūpniecības centrs (vēlāk Štutgartes universitāte Poršem piešķīra goda doktora grādu).

Pēc apvienošanās ar "Benz" 1926. gadā Porše strādāja pie jaunākajām "Mercedes" sporta automašīnām, taču konfliktu dēļ ar vadību (Porše necieta iebildumus) 1929. gadā viņš pārgāja uz Austrijas automašīnu uzņēmumu "Steyr Automobile", kas, sākoties globālajai ekonomikas krīzei, pēkšņi bankrotēja. Arī Ferdinands Porše pēkšņi kļuva par bezdarbnieku.

Pēc tam viņš nolēma pārtraukt strādāt citu labā un kļūt par neatkarīgu dizaineru. 1931. gadā Ferdinands Porše un viņa dēls Ferdinands Antons Ernsts (1909–1998) Štutgartē nodibināja savu dizaina firmu "Dr.Ing.h.c. F. Porsche GmbH, Konstruktionen und Beratung für Motoren und Fahrzeuge" (uzņēmuma nosaukumā iekļautie "Dr.Ing.h.c." nozīmēja "inženierzinātņu doktors honoris causa") un pulcināja daudzus savus bijušos darbiniekus. Porše paziņoja, ka ir gatavs strādāt pie visiem, kas viņam maksās, un vēstules ar šādu piedāvājumu viņš nosūtīja visiem Vācijas un Austrijas automašīnu uzņēmumiem.

Pirmo uzņēmumu, kas viņam pasūtīja izveidot automašīnas modeli, sauca "Wanderer". Lai nerastos iespaids, ka tas ir viņa pirmais pasūtījums, Ferdinands Porše jauno modeli nosauca par "Type 7" (pirmo sešu nemaz nebija). Vēlāk parādījās "Type 8", kas daudzus gadus bija paša Poršes automašīna. Tieši šī automašīna kļuva par "Audi" zīmola galveno produktu, kas radās, apvienojoties "Wanderer" un vēl divām citām bankrotējušām Vācijas auto kompānijām, izveidojot "Auto-Union" grupu (un Porše saņēma komisijas maksu par katru saražoto "Wanderer" automašīnu). 1931. gada decembrī pie Poršes viesojās motociklu uzņēmuma "Zündapp" īpašnieks, kuram bija vērienīgs sapnis – izveidot tādu automašīnu, kādu neviens vēl nav redzējis. Porše viņam uzkonstruēja "Type 12" – to pašu, kas vēlāk kļuva par "Volkswagen Beetle"...

1932. gadā Ferdinands Porše apmeklēja Padomju Savienību, kur iepazinās ar Staļinu. Padomju Savienības diktators piedāvāja viņam pārcelties uz Krieviju, kur apsolīja sagādāt villu, nodrošināt laimīgu dzīvi visiem viņa darbiniekiem no Štutgartes un neierobežotu finansējumu nelielas masu patēriņa automašīnas izgatavošanai. Tas bija vilinošs piedāvājums, bet Porše no tā atteicās, jo Padomju Savienībā nenotika autosacīkstes, taču viņš ne par kādu naudu nebija gatavs no šī prieka atteikties.

Tomēr cits diktators – Ādolfs Hitlers, kurš Vācijā nāca pie varas 1933. gadā, – izteica Ferdinandam Poršem priekšlikumu, no kura viņš nevarēja atteikties.

Pats savā dzīvē tā arī nekad neiemācījies vadīt automobili, Hitlers savā politiskajā programmā automobiļu rūpniecībai iezīmēja divus virzienus. Viens bija panākt, lai katrai vācu ģimenei ar 10 cilvēkiem būtu savs auto vai traktors. Otrs – lai vācu automašīna sasniegtu ātruma rekordu.

Ferdinands Porše īpaši neinteresējās par ātrumu, taču Hitlera vīzija par "tautas automašīnu" sakrita ar dizainera seno sapni. Ferdinands Porše vairākas reizes tikās ar Hitleru, un 1934. gadā pats fīrers dizaineram deva rīkojumu radīt šādu automašīnu. Tiesa, Porše nebija vienīgais, kas piedalījās šajā projektā un konkursā, taču citi auto uzņēmumi tajā piedalījās bez īpaša entuziasma, jo šāda auto, kurā saskaņā ar fīrera prasībām pietiek vietas diviem vecākiem un trim bērniem un kas maksā ne vairāk kā 1000 marku un sasniedz ātrumu 100 km/h, izstrādes izmaksas bija augstas, bet nākotne – diezgan neskaidra. Tomēr Ferdinands Porše piedāvāja fīreram šādas automašīnas prototipu, kura pamatā bija paša 1932. gada "Type 12" modelis. Pirmie divi testa modeļi tika pabeigti 1935. gadā, un 1938. gadā tika ieviests un nodots sērijveida ražošanā divdurvju sedans (kā runā, fīrers arī ir pielicis roku tā izskatam) un "Volkswagen 38" (1938. gada tautas auto modelis).

Reihs par šādu darbu Ferdinandam Poršem samaksāja 1,7 miljonus marku un piešķīra Vācijas nacionālo mākslas un zinātnes balvu, kas ir īpaši rets un augsts apbalvojums.

1938. gada maijā sākās "Volkswagen" rūpnīcas celtniecība, un Lejassaksijā netālu no Falerslebenas pilsētas tika izvēlēta vieta, kas drīz tika pārdēvēta par "Stadt des KdF-Wagens" (mūsdienās pilsēta pārdēvēta par Volfsburgu par godu blakus esošajai pilij, tajā atrodas "Volkswagen" grupas galvenā mītne). Saīsinājums "KdF" nozīmēja nacistu saukli "Kraft durch Freude" ("Spēks caur prieku"). Rūpnīca, kas izmaksāja 50 miljonus marku, bija gatava, taču "tautas automašīnas" ražošana aizvien nesākās, jo sākās karš un bija jāražo "Kubelwagen" un "Schwimmwagen" militārās automašīnas.

1944.–1945. gadā sabiedroto aviācijas spēki iznīcināja vairāk nekā pusi no šīs "Volkswagen" rūpnīcas, taču "Kubelwagen" ražošana neapstājās ne mirkli – pie drupu ieskautajiem konveijeriem necilvēcīgos apstākļos strādāja karagūstekņi un no nacistu koncentrācijas nometnēm sapulcētie speciālisti (1945. gada pavasarī tikai katrs 10. rūpnīcas darbinieks bija vācietis). Tiesa, Ferdinands Porše rūpnīcu apmeklēja reti, jo vadīja Vācijas tanku komisiju, kas bija atbildīga par jaunu ieroču izstrādi, un vairāk laika pavadīja okupētajā Francijā, pārraugot "Peugeot" rūpnīcas, kas vērmahtam piegādāja militāro produkciju.

Tieši viņa vizīte Francijā pamudināja Francijas pēckara okupācijas administrāciju arestēt Ferdinandu Porši. Dižonas cietumā Francijā viņš un viņa kara noziegumos apsūdzētais znots pavadīja 20 mēnešus. Porše, kurš brīvprātīgi iestājās nacistu partijā 1937. gadā un simpatizēja Hitleram, tomēr apgalvoja, ka viņš nav "aptraipījis rokas asinīm" un ka "vergu darbs" "Volkswagen" rūpnīcā bija vienkārši neizbēgama nepieciešamība, jo tolaik "visi Vācijā" izmantoja tādu darbaspēku... Poršes dēls, kurš Itālijā pārdeva sporta auto modeļa spēkratus, savāca pietiekami daudz līdzekļu, lai iemaksātu drošības naudu un atbrīvotu tēvu. Lai arī vēlāk apsūdzība tika atcelta, ģimene drošības naudu neatguva.

Tajā gadā izpostītajā "Volkswagen" rūpnīcā pamazām atgriezās darbinieki. Lielbritānijas okupācijas iestādes piedāvāja divus risinājumus – vai nu atsākt automašīnu ražošanu, saražojot 1000 auto mēnesī, vai arī slēgt rūpnīcu. Vācu strādnieki izvēlējās pirmo variantu. Tā beidzot pienāca laiks pasauli iekarot "Volkswagen Beetle". Jau 1946. gadā rūpnīca izlaida tūkstoš nedaudz modernizētu pirmskara "Volkswagen 38" automašīnu, un nākamajā gadā piecas no tām tika pārdotas Nīderlandei – Vācija atkal bija automašīnu eksportētāja. Formas dēļ nokristīts par "vaboli", "Volkswagen Beetle" automobilis parādījās 1948. gadā formā, kas palika nemainīga līdz pat 2003. gadam, kad ražošana tika pārtraukta (tika saražoti 20 miljoni eksemplāru; pati "vabole" jau bija kļuvusi par īstu stila un dizaina ikonu).

Pats Ferdinands Porše 1948. gadā atdzīvināja arī savu uzņēmumu, taču biznesu vadīja viņa dēls. Tajā gadā uzņēmums radīja pirmo "Porsche" zīmola automašīnu ar nosaukumu "Porsche 356" – pirmās 49 automašīnas ar alumīnija virsbūvēm tika montētas tikai ar rokām. Kopš tā laika "Porsche" pretēji dibinātāja vīzijai ir koncentrējies uz piedāvājumu luksusa sporta automašīnu entuziastiem.

Ari pašlaik "Porsche" automobiļu ražotāja galvenā mītne un muzejs atrodas Štutgartē. Autoražotājs specializējas jaudīgu sporta automašīnu, apvidus automašīnu un sedanu ražošanā. Uzņēmums pieder "Volkswagen" grupai.