Lādē var satilpināt itin visu: gultas veļu, drēbes, zāles, virtuves piederumus, trauku servīzi, tabaku, skūšanās piederumus un mutes bļodu ar krūzi. Tik vienkārši bija ceļot ar nūjā iesietu paunu, kas pārmesta pār plecu! Taču izglītotam un turīgam cilvēkam ar prasībām pret dzīvi vajadzēja daudz vairāk. Galu galā, jāņem ari vērā ceļošanas ātrums sendienās – piemēram, lai apceļotu Eiropu, jums bija ilgstoši jāatstāj savas mājas un ceļojumā jāņem līdzi tik daudz nepieciešamo lietu. Teiksim, grāmatas – lai ceļojums nebūtu garlaicīgs.

Lāžu "gulbja dziesma" beidzās, kad Eiropā sāka būvēt uzticamākus un modernākus ceļus – dzelzceļus. Ceļojums uz kūrortu pārstāja atgādināt tautu staigāšanu, pilsētās atvēra tūrisma birojus, bet ceļotāji nopietni piedomāja, kā bagāžu padarīt vieglāku. Tā pasaulē "ieradās" koferis.

Pirmie koferi tika izgatavoti no kartona (tādus, starp citu, mīlēja taisīt pat ķīmijas korifejs Dmitrijs Mendeļejevs, kurš dažos sabiedrības slāņos nebija pazīstams vis kā ķīmisko elementu tabulas tēvs, bet gan kā bagāžas izgatavošanas meistars). 19. gadsimta vidū tā bija ultramoderna lieta, un cilvēks, kurš iemācījās to izgatavot, raisīja bijību, līdzīgi ziemeļu tautām šamanis.

Tomēr kofera parādīšanās apglabāja visu cienījamas profesijas amatnieku ģildi, tā sauktos "lāžu krāmētājus", kuri prata meistarīgi salikt lietas lādēs, lai neviens klients nevarētu atrast, pie kā piesieties. Tieši tāds bija Luijs Vitons (1821-1892) – šodien mums viņš zināms kā luksusa ceļojumu somu simbols.

Viņš piedzima Jura provincē Francijas austrumos, tāpat kā Jēzus Kristus – galdnieka ģimenē. Jau no agras bērnības viņš gatavojās pārņemt tēva amatu, un, starp citu, no tā neizvairījās – koku viņš mīlēja visu mūžu. Tomēr lauku dzīve viņu nomāca, runas par citām, krietni vien jautrākām iespējām lielajās pilsētās viņu vilināja, un 16 gadu vecumā Luijs Vitons nolēma meklēt laimi Parīzē, uz kurieni viņš aizgāja kājām un sākumā darīja dažādus gadījuma darbus. Parīzē kādu laiku viņš strādāja par lāžu krāvēju, bet pēc tam – par vietējā lāžu meistara "Messenger Marechalieu" mācekli, kura darbnīcā viņš strādāja līdz 1854. gadam, līdz tā kļuva slavena ar savu ražoto lāžu izturību un stilīgumu.

Tieši Luijs Vitons, uzzinājis par lāžu izgatavošanu praktiski visu, visbeidzot saprata, ka vislabāk tās gatavot no papeles – pati koksne ir lēta, bet viegli apstrādājama, salīmējama un krāsojama. Baumas par Luija Vitons "zelta rokām" turpināja izplatīties, līdz nonāca pašā Francijas karaļu pilī, kur monarhi jau sen bija lauzījuši galvu un meklējuši meistaru, kurš gatavo lādes un cepuru kastes, kas būtu izturīgas, pārsteidzošas un estētiskas. Beidzot tika atrasta atbilde – Luijs Vitons.

Svarīgākā Luija Vitona kliente bija toreizējā imperatora Napoleona III sieva, grāfiene Eiženija de Montiho, kuras apmeklējums viņa darbnīcā visam galmam lika saprast, kur turpmāk pasūtīt savu bagāžu. Luijs Vitons drīz izmantoja iespēju. 1854. gadā Elizejas laukos viņš atvēra savu grezno lāžu veikalu "Louis Vuitton: Malletier a Paris" – tas darbojas vēl šobaltdien.

Tieši šajā veikalā un blakus esošajā darbnīcā izsmalcinātās lādes kļuva par koferiem. 1858. gadā Luijs Vitons izraisīja sensāciju, iepazīstinot ar savu izgudroto jauninājumu – plakanu čemodānu, kas pārklāts ar ūdensnecaurlaidīgu audumu "Trianon" (nosaukts par godu karalienei Marijai Antuanetei – tā sauca pili, ko viņai dāvināja vīrs karalis Luijs XVI). Viņa radītais koferis tika atvērts nevis no augšas kā tā laika lādes, bet gan no sāniem. Un tas nozīmēja, ka bija iespējams salikt vairākus koferus vienu virs otra un atvērt tos atsevišķi, tādējādi atvieglojot piekļuvi meklētajiem priekšmetiem, kuru dēļ agrāk bija jāpārmeklē lāde līdz pat apakšai.

"Trianon" koferi bija tik populāri, ka Luija Vitona izstrādājumi jau tajā pašā 1858. gadā tika imitēti un kopēti. Pēc tam meistars nāca klajā ar savu firmas rakstu, kuru, pēc viņa domām, nebija iespējams viltot, un mūsdienu cilvēkam tik pazīstamo bordo toni, kas kopš 1888. gada ir bijis redzams visos "Louis Vuitton" izstrādājumos. Bet kulta monogrammu "LV" un apli ar četru lapu puķīti 1895. gadā izveidoja dibinātāja dēls Žoržs Vitons, kurš pārņēma 1892. gadā mirušā tēva biznesu (1959. gadā tika nolemts mainīt monogrammu uz vienkāršāku, lai to varētu novietot arī uz mazākiem uzņēmuma izgatavotiem aksesuāriem).

Luija Vitona izstrādājumus bija viegli atšķirt – viņa koncentrēšanās uz detaļu pilnību un tieksme pēc dārgiem materiāliem bija grūti pielīdzināma jebkam citam. Un viņa izstrādājumi simbolizēja ne tikai karalisko cieņu, bet arī Francijas tehnisko progresu – sava kofera metāla konstrukcijas un furnitūru meistars noskatīja no Eifeļa torņa (Gistavs Eifelis vēlāk projektēja Luija Vitona ģimenes māju un rūpnīcu, kas atradās Parīzes priekšpilsētā).

Jā, mūsdienās materiāli ir mainījušies, bet ražošanas tehnoloģijas un principi – nē. "Louis Vuitton" koferi joprojām tiek izgatavoti no Āfrikas papeles, āda nāk no Ziemeļeiropas reģioniem, to odere joprojām ir izgatavota no īpaši audzētas Indijas kokvilnas, ārējā apdare – no tradicionāli rūpīgi izgatavota auduma "Monogram", koferis ir sastiprināts ar 700-1000 kniedēm – standarts, no kura atkāpties nevar. Koferu stūru aizsardzības formas un slēdzenes ir patentētas kopš seniem laikiem. Jau 1890. gadā Luijs Vitons izgatavoja īpašu slēdzeni, kas pārvērta viņa koferus seifos. Uuzņēmums pat izaicināja slavenāko 20. gadsimta sākuma burvi Hudīni, aicinot viņu izkļūt no "Louis Vuitton" kofera. Katra slēdzene ir pielāgota unikālai atslēgai un tai ir savs kods (gadījumā, ja klients to pazaudē).

Pats Luijs Vitons daudz ceļoja pa pasauli, popularizējot un reklamējot savus koferus, it īpaši braucieniem ar kuģiem (33 cm augsts, lai ietilptu zem gultas). 1869. gadā Ēģiptes vicesultāns Ismails pašā kļuva par pirmo ārzemju augstmani, kurš pasūtīja "Louis Vuitton" bagāžu, vēsturiskajai Suecas kanāla atvēršanai. Pēc tam pieplūda pasūtījumi no visas pasaules – Krievijas, Āfrikas un Āzijas. Un, kad Luijs Vitons izgatavoja īpašu bagāžu leģendārajam Āfrikas pētniekam grāfam Pjēram Savornjānam de Braza, kurš vēlējās koferi, kas pārvēršas tūrisma pārgājienu gultā, viņš ieguva ne tikai augstas kvalitātes, bet arī izsmalcinātu produktu meistara reputāciju.

Klienti ļāva vaļu savai fantāzijai – taču Luijam Vitonam nekas nebija neiespējams.

Viņš izgatavoja iebūvētus koferus, kas bija pārvēršami drēbju skapī. Izgatavoja koferus, kuros ietilptu "ceļojošā džentlmeņa komplekts": seši uzvalki, lietusmētelis, mētelis, pieci apavu pāri, 18 krekli, kabatlakatiņi, kaklasaites un lietussargs. Viņš izgudroja apaļu koferi šoferiem (to varēja novietot rezerves riteņa vietā), negrimstošu koferi ar gaisa spilvenu un koferi-sekretāru, ko varētu izmantot kā galdu ar blakus novietotiem plauktiem iemīļotajām. Tāds bija, piemēram, rakstniekam Ernestam Hemingvejam. Viņš izgatavoja koferus ar īpašām kabatām piezīmju grāmatām, kucēnu gultiņām un golfa nūjām.

Šādi pasūtījumi nav mitējušies līdz šim – "Louis Vuitton" ir ražojis koferus ar saules paneļiem iebūvētam televizoram un kafijas automātam (jo klients vēlējās izbaudīt savu pagatavoto kafiju katru rītu). Viņš izgatavoja koferus kabuki teātra aktieriem ar speciāliem grima galdiem. Viņš izgatavoja koferi 100 pulksteņiem un 1000 cigāriem (ar iebūvētiem mitrinātājiem). Izgatavoja koferi, kas piemērots skaidras naudas pārvadāšanai. Izgatavoja īpašu koferi tetovējumu māksliniekam, "muzikālu koferi" Karlam Lāgerfeldam (ar kontaktligzdām vairākiem "iPod"), koferi arābu ūdenspīpei, īpašu koferi divām šampanieša glāzēm, no kura klients vēlējās dzert savu šampanieti lidmašīnas biznesa klasē. Un pat koferi ar īpašu nodalījumu dzeltenajai gumijas pīlei, kura kopā ar savu saimnieku vēlējās un bija tiesīga dzīvot viesnīcās...

"Louis Vuitton" klientu saraksts atgādina vēstures mācību grāmatu: cars Nikolajs II, Čārlijs Čaplins, Marlēna Dītriha, Kirks Duglass, Odrija Hepberna, Šarona Stouna un daudzas citas svarīgas un kvalitāti augstā vērtē turošas personības... Līdz ar to "Louis Vuitton" somas un koferus reklamē vesela zvaigžņu plejāde – no Mihaila Gorbačova līdz Andrē Agasi, no Skārletas Johansones līdz Madonnai. No Pele un Maradonas līdz Deividam Bovijam un astronautam Bazam Oldrinam.

Klientu vēlmes dažkārt pārvērtās par masām pieejamiem produktiem. 1925. gadā "Coco Chanel" pasūtīja izgatavot rokassomu "Squire" jeb "Alma", un pēc deviņiem gadiem ar tās atļauju tā tika laista masveida ražošanā.

Savulaik Luijs Vitons nolēma pārcelt ražošanu uz Parīzes priekšpilsētu Anjēru pie Sēnas, pārkāpjot 19. gadsimta tradīciju, kas paredzēja, ka amatnieki strādā savos veikalos, – attiecīgiem izstrādājumiem attiecīgi bija nepieciešama mierīgāka vide (tagad tur atrodas "Louis Vuitton" muzejs). Bet Elizejas laukos atstātais preču salons varēja paplašināties, 1914. gadā padarot "Louis Vuitton" par lielāko veikalu Parīzē. Starp citu, tajā pašā 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, vācu cepelīns uzmeta "Louis Vuitton" rūpnīcai bumbu, kas tomēr nesprāga – franču elegance izturēja Prūsijas brutālo spēku. Uzņēmums bez pārtraukuma darbojās arī Otrā pasaules kara laikā. Tikai tā veikala durvis Parīzē "rotāja" apkaunojošs uzraksts "Suņi un ebreji nav atļauti".

Cauri Anjēras pilsētai plūda Sēna, pārvadājot koku, audumus un ādu, bet gatavie izstrādājumi ar vilcienu jau tika nogādāti Parīzē. Brīvdienās strādnieki no "Louis Vuitton" rūpnīcas pulcējās turpat dzīvojošās Vitonu ģimenes dārzā un pavadīja laiku kopā kā tuvi ģimenes locekļi. "Louis Vuitton" vairāk nekā 100 gadu ir cīnījies, lai saglabātu "ģimenes uzņēmuma" statusu, nododot kontroli saviem dēliem un mazbērniem, bet 1987. gadā "Louis Vuitton" galu galā kļuva par daļu no franču miljardiera Bernāra Arno tirdzniecības kompānijas LVMH, kas tā ari palicis līdz šim.

Jaunie īpašnieki reorganizēja uzņēmumu un paplašināja tā produktu klāstu. 1998. gadā tika laistas klajā vīriešu un sieviešu apģērbu līnijas, apavi, rotaslietas, aksesuāri un rotaslietas. Un arī slavenais "Louis Vuitton" tūristu ceļvedis pa planētas interesantākajām vietām.

Šobrīd visā pasaulē ir vairāk nekā 460 "Louis Vuitton" veikalu, kuriem produkciju piegādā rūpnīcas Šveicē, Itālijā, Spānijā, Francijā un ASV.