"Delfi Bizness" katru sestdienuregulāri publicē slavenu uzņēmumu neparastās vēstures līkločus rubrikā "Zīmola stāsts". Visus šīs sērijas stāstus vari izlasīt šeit.

Viņa vārdu un uzvārdu var redzēt uz pasaules šikāko pilsētu modes veikalu izkārtnēm, kā arī uz drēbēm, apaviem, smaržu pudelēm un pulksteņiem. Pat viņa uzvārds skan izmeklēti skaisti – "Dior", ko franču rakstnieks Žaks Kokto atšifrējis kā divu vārdu savienojumu – "Dieu" (Dievs) un "Or" (zelts). Franču modes cienītājiem viņš bija vienkārši "zelta svētais", Parīzes elegances un greznības simbols.

Lai gan viņa dzīve nebūt neatgādināja pasaku un tajā netrūka arī kritienu.

Tas izklausījās banāli, un 14 gadus vecais Kristiāns, protams, tam neticēja, jo ģimene dzīvoja pārticībā. 1928. gadā ar tēva palīdzību Kristiāns Diors un viņa draugs Žaks Bonzaks atvēra mākslas galeriju, kurā tika pārdotas Anrī Matisa, Pablo Pikaso un citu ne tik slavenu mākslinieku gleznas, senlietas.

Peļņu šī mazā galerija nenesa, un tēvs nemitīgi finansēja projektu, lai dēls vismaz apmierinātu savu interesi par mākslu. Viss gāja labi, līdz 1929. gadā sākās neveiksmju un traģēdiju sērija: Kristiāna Diora brālis tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā, viņa mīļotā māte nomira un 1931. gada sākumā viņa tēvs bankrotēja, neveiksmīgi ieguldot visu savu kapitālu nekustamajā īpašumā. Ģimenes dārgakmeņi tika izpārdoti izsolē, turklāt tēvs saslima ar tuberkulozi.

Kristiāns, bēgot no šīm neveiksmēm un depresijas, kopā ar grupu jauno arhitektu nolēma doties uz Padomju Savienību, kur apmeklēja Ļeņingradu, Kaukāzu un Melnās jūras piekrasti. Atgriežoties Parīzē, viņš atklāja, ka viņa galerijas durvis ir aizslēgtas, jo bez tēva papildu finansējuma tā bija bankrotējusi. Aizņemoties naudu no draugiem, Kristiāns Diors devās uzlabot savu veselību uz Baleāru salām, kur aizrāvās ar paklājiem, sāka veidot paklāju skices un pat vēlējās pats sākt darināt paklājus, taču nekādi nevarēja atrast projekta finansētāju.

Atgriežoties Parīzē, bija jāsāk meklēt maizes darbu. Tas nebija tik vienkārši, jo ar viņa pieredzi mākslas darbu tirdzniecībā nebija pietiekami, lai kļūtu kaut par sekretāru vai kurpnieku. Tomēr viena no bankrotējušās galerijas izglābtajām gleznām negaidīti tika pārdota, un ar saņemto naudu bija gana, lai pārējā ģimene varētu pārcelties uz Francijas dienvidiem.

Pats Kristiāns palika pie sava drauga, mākslinieka un aktiera Žana Ozena, kurš tajā laikā strādāja par modes mākslinieku. Šajā nodarbē viņš ievilināja arī Dioru: Kristiāns sāka zīmēt kleitas, vispirms kopējot skices no modes žurnāliem un vēlāk veidojot tās pats. Ozens sāka piedāvāt Diora skices šuvējiem kopā ar savējām, un noiets pamazām auga. Drīz vien Diors pameta darba meklējumus un nodarbojās tikai ar skicēšanu. Viņa kleitu un cepuru zīmējumi pat parādījās žurnālā "Le Figaro Illustre", turklāt ar zināmu regularitāti, un 1937. gadā Diors jau nopelnīja tik daudz, ka varēja noīrēt sev māju.

Neskatoties uz to, ka viņa sieviešu cepuru skices bija ļoti populāras, viņš tomēr nolēma nodarboties vienīgi ar apģērbu dizainu. 1938. gadā viņa zīmējumus pamanīja tolaik slavenais Parīzes dizainers Roberts Pigē, kurš uzaicināja Dioru kļūt par viņa izdotā modes žurnāla galveno mākslinieku. Tajā pašā laikā viņš sāka veidot apģērbu teātrim un kino – viņa radītajos tērpos uzstājās Marlēna Dītriha un Edīte Piafa.

Tomēr viņu turpmāko sadarbību apgrūtināja Otrais pasaules karš. 1939. gadā Kristiānu Dioru iesauca armijā, un viņš dienēja Francijas dienvidos. Pēc Francijas armijas kapitulācijas viņš palika pie tēva un māsas un kādu laiku nodarbojās ar lauksaimniecību, taču zeme viņu nesaistīja. 1941. gadā Kristiāns Diors meta kapli pie malas un atgriezās Parīzē, kur atrada mākslinieka darbu pie tā laika slavenā dizainera Lisjēna Lelonga (pie kura pirms dažiem gadiem viņam tika atteikta sekretāra vieta). Gadu gaitā viņa skices un idejas tik ļoti mainīja Lisjēna Lelonga kolekciju stilu, ka pat kāds amerikāņu žurnālists publiski jautājis Lelongam, kas ir tas jaunais talants, kurš aizkulisēs rada tik skaistus tēlus.

Tas iedvesmoja Dioru pašam nodarboties ar apģērbu dizainu un modi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš jau bija pietiekami pārliecināts un jutās tam nobriedis. Roberts Pigē bija iemācījis viņam uztvert eleganci un vienkāršību, savukārt Lelongs bija iemācījis amatniecību un tehnoloģijas, sajust materiālus un mīlēt rokdarbus. 1946. gadā Kristiāns Diors radīja Lelongam greznas kleitas, kuras pamanīja un apbrīnoja turīgais tekstila magnāts Marsels Busaks, kura nauda tika izmantota, lai atvērtu "Dior" modes namu Monteņas avēnijā Parīzē.

Kristiāna Diora pirmā kolekcija, kas tika demonstrēta 1947. gadā, izraisīja īstu sensāciju un guva atbalsi visā pasaulē, un bez jebkāda pompa to var saukt par "slavenāko kolekciju stila vēsturē". Kāpēc? Tāpēc, ka viņš piedāvāja pilnīgi jaunu sievišķīga tēla koncepciju ar nosaukumu "New Look" (par terminu varam pateikties toreizējai "Harper`s Bazaar" redaktorei, kura pēc kolekcijas prezentācijas izteikusies: "Kāds jauns izskats!"). Pirmo reizi pēckara Eiropā, kas joprojām dzīvoja trūkuma un drupu ēnā, uz pjedestāla kāpa sievietes, kas valkāja spilgtas krāsas greznas kleitas ar kupliem svārkiem, augstu izceltām krūtīm un lapsenes vidukli.

Tiesa, patika ne visiem, ne uzreiz un ne visur. Feministes apsūdzēja Dioru korsešu un krinolīnu izmantošanā, lai sievietes atgrieztu vīriešu vergu statusā (ir bijuši gadījumi, kad Francijas provincē nabadzīgas sievietes uzbrukušas "New Look" stilā ģērbtām tautietēm). Citus biedēja Diora modeļu spilgtās krāsas un ornamenti, kas pelēkajai Parīzei šķita pārāk izaicinoši. Treškārt, daļu biedēja greznie materiāli – satīns, plāna vilna, zīda tafts –, kuru trūka, un tie bija dārgi. Ceturtkārt, viņu vainoja un nopēla par materiālu pārpilnību, pat nesavietojamību. Koko Šanele par viņu teica: "Diors? Viņš neģērbj sievietes. Viņš viņas polsterē."

Taču sievietes šos tērpus vēlējās.

Amerikā, kur Kristiāns Diors 1948. gadā ieradās prezentēt "New Look" kolekciju, viņam uzbruka par "sieviešu vulgarizēšanu". Viņu apsūdzēja par pārmērīgi uzpolsterētām un paceltām sieviešu krūtīm, apgrūtinātu pārvietošanos tik šaurās kleitās, kā arī par to, ka viņa piedāvātā sieviešu apakšveļa bija pārāk apspīlēta.

"Kā var uzdrīkstēties atgriezties greznībā valstī, kuru nomoka streiki, kurā gandrīz katru dienu mainās valdība, valstī, kurā būtībā trūkst visa?" retoriski vaicāja laikraksti, izsmejot Diora ambīcijas ienest pasaulē franču šiku un eleganci. Protams, amerikāņu augstprātību var saprast un attaisnot – kara laikā Parīze bija zaudējusi "pasaules modes galvaspilsētas" titulu un viņus satrauca tik skaļa franču atgriešanās tirgū.

Taisnību sakot, Kristiāns Diors tika apsūdzēts par visu un pastāvīgi visa mūža garumā. Lai gan viņa vārds jau bija kļuvis par elegances un skaistuma sinonīmu visā pasaulē, apsūdzības "augstprātībā", "pārdrošībā" vai "pārliekā drosmē" nerimās. Uz to viņš ironiski atbildēja, ka "lāsts pār visu laikraksta pirmo lappusi ir labāks par divām nožēlojamām uzslavas rindām pēdējā". Tā kā neviena kritika nekad nav spējusi pierādīt, ka Kristiāns Diors kļūdās, interese par viņa kolekcijām turpināja plaukt. Un sievietēm viņa piedāvātais stils patika.

Vēlāk Diors pats savus panākumus skaidroja šādi: "Sievietes ar savu dabisko instinktu ir sajutušas, ka es ne tikai vēlos viņas padarīt skaistākas, bet arī laimīgākas." 1948. gadā viņam tika piešķirta augstās modes "Oskara" balva, ko piešķir dizaineriem par īpašu oriģinalitāti. Un jau 1949. gadā "New Look" kļuva arī par amerikāņu modi.

Tajā pašā gadā Kristiāns Diors jau kontrolēja 75% Francijas modes eksporta un pat kļuva par vienu no pieciem slavenākajiem cilvēkiem pasaulē. Pateicoties viņam, Parīze atguva "modes galvaspilsētas" statusu. "Diors izglāba Parīzi tāpat kā Marnas kauja," ar apbrīnu par viņu rakstīja laikraksti. Un, kamēr visi runāja par viņa radītajiem satricinājumiem modes pasaulē, pats Diors sirds dziļumos zināja, ka tā ir tikai atgriešanās pie normām un labas gaumes. Viņš ienesa modē sievišķīgu tēlu un romantiku, atdzīvinot luksusa kultu. Viņš aicināja cilvēkus baudīt dzīvi un sacīja: "Eiropa ir nogurusi no krītošām bumbām, tagad tā vēlas uguņošanu."

Vienīgās briesmas viņa dominancei radās 1954. gadā, kad Koko Šanele uz īsu brīdi atgriezās modes pasaulē, popularizējot jēdzienu "valkājama un praktiska mode" – pilnīgu pretstatu Diora "universālā luksusa" filozofijai. Koko Šanele viņa darbu nodēvēja par "piecdesmito gadu šausmām", apsūdzot viņu "sieviešu ievietošanā stulbā formātā". Tomēr tas nekaitēja viņa darbam – viņš tika atzīts visā pasaulē. Viņam tika piešķirti vairāki valsts apbalvojumi, un Anglijas karaliene personīgi ir lūgusi viņu prezentēt jaunās kolekcijas Francijas vēstniecībā Londonā vai Bekingemas pilī, kur viņa būtu pirmā, kas tās varētu aplūkot.

Savus darbiniekus viņš apbūra ar neatlaidību, optimismu un spēju īstenot ideju no nulles. Viņš spēja redzēt krāsas tur, kur citi tās nesaskatīja. Pat plaši pazīstamais termins "50 pelēkā nokrāsas" būtībā ir Kristiāna Diora frāze. Viņš bija slavens arī ar spēju saskatīt talantu citos cilvēkos – tieši "Dior" modes namā savu karjeru sāka Pjērs Kardēns, un tieši tur sākās Īva Senlorāna ceļš uz Olimpu. Viņš spēja saskatīt dzīvesprieka avotu. "Es vienmēr esmu uzskatījis savu amatu kā cīņu pret visu, kas ir viduvējs un demoralizējošs," viņš teica.

Taču zem veiksmīga uzņēmēja un radoša dizainera fasādes slēpās ciešanu pilna un nomākta personība. No malas Kristiāns Diors izskatījās kā īsts hēdonists – vienatni nemīlošs gardēdis, kuru nepārtraukti ieskauj neliela draugu grupa, ar kuru viņam tik ļoti patika spēlēt kārtis. Savu draugu lokā viņš šķita maigs, liegs un sapņains. Tiesa, viņam piemita neliela vājība – viņš bija ļoti māņticīgs un nepieņēma nevienu lēmumu, iepriekš nekonsultējoties ar savu zīlnieci Delaē kundzi. To pašu, kas viņam reiz pareģoja, ka viņam nebūs naudas un viņš kļūs bagāts, pateicoties sievietēm. Tieši viņas kārtis ieteica Kristiānam Dioram pieņemt Marsela Bušaka piedāvājumu.

Taču tikai tuvākie draugi redzēja slimu un izmisuma nomocītu personību. Pirmā sirdslēkme Kristiānu Dioru piemeklēja 1947. gadā, uzreiz pēc "New Look" triumfa, taču viņš ignorēja ārstu brīdinājumus samazināt ātrumu. Stress bija viņa pastāvīgais pavadonis, un viņa kalpotāju armijai, kas kalpoja viņa dzīvokļos un mājās, bija jāvalkā tikai kažokādas čības, lai netraucētu maestro mieru. Diora nervi bija tik saspringti, ka dažreiz automašīnas vadītājam nācās riņķot vairākus apļus, pirms viņš saņēmās ieiet savā salonā vai mājā. Dažreiz Kristiāns Diors naktī zvanīja savai saimniecības vadītājai un raudāja kā bērns.

Vēl vienas nepatikšanas, kas vajāja Kristiānu Dioru, bija viņa nelaimīgā mīlestība pret jaunekļiem, kas parasti palika bez sirsnīgas atbildes. Beigu beigās 1956. gadā viņš sāka saieties ar jaunu vīrieti no Alžīrijas, Žaku Benitu, un iemīlējās tā, ka pārstāja rūpēties par savu reputāciju. Kristiāns Diors sāka parādīties ar viņu kopā sabiedrībā, saņemot Parīzes augstāko aprindu nosodījumu. Viņš tik ļoti vēlējās patikt savam mīļākajam, ka nolēma doties uz Itālijas kūrortu Montekatīni, kur tika piedāvāts svara zaudēšanas kurss. Starp citu, zīlniece savās kārtīs ieraudzīja bīstamu zīmi un centās pierunāt meistaru turp nebraukt. Un Diors pirmo reizi mūžā viņai nepaklausīja. Viņš šajā kūrortā nomira no sirdslēkmes. Pat viņa nāvi uzreiz apvija ar leģendām. Saskaņā ar vienu versiju viņš nomira, spēlējot kārtis, citu – aizrijoties ar zivs asaku, trešo – neprātīgas mīlestības dēļ...

Taču neatkarīgi no tā, kas tur notika, dzīves ratu atpakaļ nepagriezīsi – viens no izcilākajiem 20. gadsimta dizaineriem bija miris. Viņam bija tikai 52 gadi.

1984. gadā "Dior" modes nams kļuva par luksusa zīmolu grupas LVMH daļu. Patlaban "Dior" ražo apģērbu, apavus, aksesuārus, rotaslietas, apakšveļu, kosmētiku un parfimēriju, mobilos tālruņus, pulksteņus. Uzņēmumā strādā 56 tūkstoši cilvēku.