"Delfi Bizness" katru sestdienu publicē slavenu uzņēmumu neparastās vēstures līkločus rubrikā "Zīmola stāsts". Visus šīs sērijas stāstus vari izlasīt šeit.

Taču uzņēmuma dibinātājs Ērlings Persons (1917–2002) pirmajos 40 dzīves gados nebija bagāts. Pabeigtas astoņas klases ciemata skolā – tā ir visa viņa izglītība. Zviedrijas provinces snaudošā vide – visa viņa iedvesma. Bet viņam bija enerģija, vīzija un ambīcijas – dažreiz ar to pietiek, lai uzsāktu lielu biznesu. Par to liecina daudzi mums tik labi zināmi zviedru uzņēmumi: "Ikea", "Volvo", "Husqvarna", "Ericsson", "Oriflame", "TetraPak" u. c.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Ērlings Persons, kurš dzimis nelielā Zviedrijas ciematā Borlange miesnieku un zemnieku ģimenē, bija aktīvs bērns. "Mani interesēja viss," viņš vēlāk atcerējās, "es domāju un joprojām ticu, ka zinātkāre ir viena no dzīves svarīgākajām vērtībām (..). Bet labs pārdevējs ir tāds, kurš redz, kā pasaule griežas, kā cilvēki dzīvo."

Taču, kā mums visiem zināms, lielais bizness darbojas tur, kur ir daudz pircēju. "Jābrauc uz lielu pilsētu, tur ir vairāk iespēju," šo dzīves patiesību Persons saprata, kad 1938. gadā atgriezās no dienesta armijā. Tēvs gan dēla ideju neatbalstīja. "Ko tu, lauku bērns, darīsi tajā lielajā pilsētā? Brauc, ja tā gribi, bet drīz atgriezīsies," viņš teica Ērlingam. Dēls aizbrauca uz Stokholmu un no tiesas atgriezās – tikai pēc 10 gadiem.

Lielpilsētā Ērlings Persons jutās kā zivs ūdenī. Tur viņš veiksmīgi tirgojās ar vācu pildspalvām. "Vissvarīgākais – nebaidieties no jauniem izaicinājumiem!" Lai cik banāli tas neizklausītos, viņa dzīvē tas darbojās ļoti uzskatāmi. Tāpat kā "pirkt lētāk, pārdot dārgāk" – viņš importēja pildspalvas no nacistiskās Vācijas (pat pēc Otrā pasaules kara sākuma neitrālās Zviedrijas bizness un attiecības ar karojošajām pusēm darbojās ierastajā tempā). 1942. gadā Persons ieradās Hamburgā, lai tiktos ar piegādātāju. Tajā pašā naktī sabiedroto aviācija bombardēja Hamburgu, un Ērlings Persons no slēpņa, kur kopā ar citiem viesnīcas viesiem dzēra viskiju, apreibis iznāca tikai no rīta – lai ieraudzītu, ka ēkas visapkārt it nolīdzinātas līdz ar zemi... Varbūt tā bija Dieva griba, varbūt zīme – Persons tajā rītā savas emocijas nekomentēja, bet 1980. gadā savu pirmo "H&M" veikalu Rietumvācijā viņš atvēra tajā pašā vietā – blakus pašreizējai viesnīcai "Four Seasons" Hamburgā.

1947. gadā Ērlings Persons kopā ar Zviedrijas uzņēmēju delegāciju apmeklēja ASV. Atbraucējus no pēckara Eiropas Amerika ar savu krāšņumu, dinamiskumu un pārpilnību varēja tikai apdullināt, ne mazāk. Persons iemīlēja Ameriku, pirmkārt, tās uzņēmējdarbību. Viņš apbrīnoja Henriju Fordu un citus amerikāņu magnātus, kuriem izdevās izveidot milzīgas biznesa impērijas un tās veiksmīgi vadīt. Saprotams, viņš gribēja darīt to pašu... "Lerner" universālveikalā viņš bija pārsteigts, redzot, ka sieviešu apavi Amerikā ir par 75% lētāki nekā tie paši Zviedrijā, bet "Macy's" veikalā viņš bija pārsteigts par skaistu, kvalitatīvu un, pats galvenais, lētu sieviešu apģērbu piedāvājumu. Tad viņam pirmo reizi radās ideja izveidot tādu pašu sistēmu arī Zviedrijā – pārdot skaistas un modernas drēbes par pieņemamu cenu.

Patiesībā tā nebija jauna ideja – plaši pazīstamais holandiešu veikalu tīkls "C&A" jau sen izmantoja to pašu biznesa modeli Eiropā. Jau 1841. gadā brāļi Klemenss un Augusts Brenninkmeijeri (no viņu iniciāļiem izveidots arī uzņēmuma nosaukums) sekoja stratēģijai – lēti pārdot modernas drēbes lielo pilsētu galvenajās ielās netālu no grezniem un elegantiem veikaliem. "C&A" plauka un zēla gandrīz līdz 20. gadsimta beigām, kad to izkonkurēja milzu lielveikali un luksusa apģērbu tirdzniecības vietas, tostarp izdomas bagātie "H&M", "Zara" un "Topshop" veikali uz galvenajām pilsētas ielām (kas 2001. gadā piespieda "C&A" atstāt Lielbritāniju, un tā bijušajos veikalos izmitināja "Primark"), un nu zem "H&M" un "Zara" spiediena "C&A" ir izstājies arī no pēdējā lielā tirgus – Ķīnas.

Persons no Amerikas atgriezās Zviedrijā, jau domājot, kā izveidot šādu sistēmu savā valstī. Skaidrs bija viens – cilvēki visās valstīs skatās vienas un tās pašas filmas, klausās vienu un to pašu mūziku, valkā vienas un tās pašas drēbes. Mode ir universāla lieta. Un, protams, visiem patīk zema cena par kvalitatīvu produktu, pat bagātiem cilvēkiem. Kāpēc lai zviedriem tas nepatiktu?

Un īpaši jauniešiem! Persons, iespējams, bija pirmais uzņēmējs Zviedrijā, kas iedomājās par jaunu vīrieti, kuram nepietika naudas, lai iegādātos modernas luksusa drēbes, bet kuras viņš tik un tā gribēja valkāt. Tomēr Ērlinga Persona centieniem pārdot modernas drēbes lētāk, nekā piedāvā konkurenti, bija viens šķērslis – kur šīs drēbes iegūt? Lai gan Zviedrija nebija kara novājināta (gluži pretēji, tas nesa labu peļņu), izpostītajai Eiropas ekonomikai bija maz ko piedāvāt jauniem biznesa uzsācējiem. Ērlings Persons izdomāja vienkāršu veidu – pēc ārzemju žurnālu paraugiem šūt drēbes ciematos. Tā sākās viņa nebeidzamais ceļojums pie apkārtnes šuvējiem, un, viņa vārdiem sakot, "tas bija viens no jautrākajiem posmiem manā dzīvē" (un pat šodien "H&M" nav savu rūpnīcu, kā liecina pati dzīve, uzticamu piegādātāju pārpilnība atrisina visas problēmas. Starp citu, arī "Ikea" biznesu savulaik izglāba jauni piegādātāji – komunistiskās Polijas mēbeļu rūpnīcas). Tā tapa pirmais veikals "Hennes".

Šāda sistēma – kvalitatīvi, moderni un lēti apģērbi – patika pēckara zviedru tautai, un tērpi "gluži kā no franču modes žurnāliem" izraisīja īstu ažiotāžu Zviedrijas provincē. Pircēji uz Vesterosu devās pat no Stokholmas, kur drīz bija jāatver otrs "Hennes" veikals.

Tiesa, Persona bizness drīz piedzīvoja pirmo neveiksmi: tikai gadu pēc veikala atvēršanas Parīzes dizaineri radīja jaunus sieviešu svārkus, kas bija garāki par tiem, ko pārdeva "Hennes". Garo svārku mode ātri izplatījās pa visu Eiropu, un pēkšņi viss Persona noliktavas sortiments novecoja. Viņam to izdevās pārdzīvot, taču tika gūta jauna biznesa mācība – pirkt vai pasūtīt jaunus produktus vairākas reizes gadā (tādējādi samazinot risku atpalikt no modes), nevis alkatīgi piebāzt noliktavas ar iespējami daudzām precēm.

"Jo mazāk preču mūsu noliktavā, jo labāk – neizpārdota prece maksā dubultā," mēdza atkārtot Ērlings Persons. "Mēs sekojam modei, bet neradām to. Mēs to pārdodam. Atcerieties, ka mode ir apdraudēta parādība, katrs apģērba gabals tiek nemitīgi atjaunots, un mūsu uzdevums ir paredzēt, kā tas tiks atjaunots, un ražot tos, pirms tie parādās," viņš mācīja savus vadītājus. Persons vienmēr ir bijis patiesi pārsteigts par Henrija Forda slavenās frāzes patiesumu – "kad es padaru savas automašīnas par vienu dolāru lētākas, es iegūstu tūkstoš jaunu pircēju". Jo lētākas drēbes pārdeva "Hennes", jo vairāk tās tika pārdotas. Un tie jau ir masas radīti ietaupījumi. Un, jo biežāk tika atjaunināts sortiments, jo ātrāk tas tika izpārdots.

1952. gadā Persons Stokholmā atvēra "Hennes" veikalu, kur uzņēmums pirmo reizi piedzīvoja to, kas nu pavada teju katru jaunu veikalu, – cilvēku rindas atvēršanas priekšvakarā un rindu pa visu kvartālu tā atvēršanas dienā.

Tātad "Hennes" koncepcija bija atmaksājusies, un šķiet, varētu būt pienācis laiks paplašināties. Taču Persons nebija piedzīvojumu meklētājs. "Nevajag augt pārāk ātri. Apgrozījuma pieaugums par 15–20% gadā ir mūsu mērķis, un ar to pietiek," viņš mācīja savus vadītājus (patiesībā uzņēmuma apgrozījums katru gadu pieauga par 25%). "Steidzieties lēnām," pie sevis sacīja Persons (saskaņā ar šādu attieksmi uzņēmumam būtu vajadzējis 50 gadus, lai atvērtu savu pirmo veikalu ASV). "Hennes" dibinātājam nekad nepatika aizņemties. "Pirms naudas tērēšanas tā ir jānopelna," viņš teica.

Tādēļ paplašināšanās uz citām valstīm sākās tikai 1964. gadā, kad "Hennes" atvēra savu pirmo veikalu Norvēģijā. 1968. gadā "Hennes" iegādājās slaveno medību apģērbu un ieroču veikalu "Mauritz Widforss", kuru 19. gadsimtā dibināja slavenā zviedru mākslinieka Gunnara Vidfora (1879–1934) vecāki – Maurics un Blenda. Erlings Persons ne tikai ieguva godpilno vārdu, ko viņš arī uzreiz pievienoja sava uzņēmuma nosaukumam, – tā radās "Hennes & Mauritz" –, bet arī paplašināja piedāvāto preču klāstu līdz vīriešu un bērnu apģērbiem, apaviem, aksesuāriem, kosmētikai un sadzīves priekšmetiem.

Ar šo nosaukumu uzņēmums sāka ienākt Eiropas tirgū pagājušā gadsimta 70. gados – misija tika uzticēta dibinātāja dēlam Stefanam. 1976. gadā "Hennes & Mauritz" atvēra pirmo veikalu Londonā. Stefans Persons tā atklāšanas dienā izplatīja klientiem populārās grupas "ABBA" ierakstu, uzsverot, ka "H&M" un ansamblis nāk no vienas valsts. Un savu uzdevumu Stefans izpildīja lieliski. Kad Ērlings Persons 1982. gadā devās pensijā, uzņēmumam jau bija 200 veikalu visā Rietumeiropā. "H&M" strauji mainīgais piedāvājums izskatījās citādi nekā ierasti garlaicīgie veikali, bet pats zīmols kļuva populārs un tika asociēts ar moderniem jauniešu apģērbiem par pieņemamu cenu. Septiņdesmitajos gados "H&M" sāka sadarboties ar slaveniem dizaineriem, lai izveidotu savas apģērbu līnijas. Te jāmin Karls Lāgerfelds, Stella Makartnija, Džimijs Čū, "Versace" u. c., un šī prakse turpinās vēl šobaltdien.

Uzņēmuma dibinātājs Ērlings Persons 2002. gadā varēja mirt mierā, zinot, ka šajā dienā visā pasaulē ir 800 "H&M" veikalu, kuros strādā 34 000 darbinieku. Viņa ideja attaisnojas joprojām, priecējot miljoniem jauniešu no Tokijas līdz Rīgai.

Uzņēmuma dibinātājs Ērlings Persons 2002. gadā varēja mirt mierā, zinot, ka šajā dienā visā pasaulē ir 800 "H&M" veikalu, kuros strādā 34 000 darbinieku. Viņa ideja attaisnojas joprojām, priecējot miljoniem jauniešu no Tokijas līdz Rīgai.

"Laiks ir labākais skolotājs. Neviens man nekad nav teicis, kādas kļūdas es varētu pieļaut, bet es vienmēr ar prieku runāju par tām, kad tās pieļāvu," sacīja Ērlings Persons. "No tām es sapratu, ka prakse vienmēr ir svarīgāka par teoriju. Ekonomikas teorijas? Runājot par ekonomistiem un analītiķiem, man ir viens sapnis – nolikt viņu ķermeņus vienu pie otra un noskaidrot, vai šo pļāpu ir pietiekami daudz, lai ar viņiem apjoztu visu zemeslodi. Katrā ziņā viņu būs vairāk nekā to, kas vispār cenšas kaut ko darīt."

Un, taisnība, savus panākumus viņš guva praksē, un viņam bija skaidrs, uz ko paļauties. "Datori nevar visu paredzēt," savulaik dēlu mācīja Ērlings Persons, "un neviens dators nekad nebūs līdzvērtīgs tam, ko mēs saucam par veselo saprātu un intuīciju."