1884. gadā atgriezies dzimtenē, Karls Elseners, talkā ņemot mātes ietaupījumus, Ibahā atvēra ķirurģisko instrumentu, skuvekļu un nažu ražošanas, remonta un asināšanas darbnīcu, ko lepni nodēvēja par "Messerfabrik Elsener" (Elsnera nažu fabrika – vācu val). Karla izgatavotie naži tika pārdoti viņa mātes Viktorijas cepuru veikalā.

Meklējot lielākus pasūtījumus savas meistarības demonstrēšanai, Elseners drīz vien secināja, ka nažus Šveices armijai ražo un piegādā ārvalstis, galvenokārt Vācijas uzņēmumi, jo Šveices tērauda amatnieki, kas strādā vieni paši, vienkārši nespēj saražot šādus daudzumus. Tāpēc viņš 1890. gadā apvienoja 37 Šveices nažu ražotājus Šveices nažu ražotāju asociācijā "Schweizerischer Messerschmiedverband", pārliecinot viņus, ka ir pienācis laiks apvienoties un atņemt vāciešiem tik ienesīgo rūpalu, saistot to pat ar patriotisku misiju.

Viņa ideja tika uzņemta ar lielu entuziasmu, tāpēc 1891. gadā 25 asociācijas biedri saražoja pirmo "tēvzemes ražojuma" nažu partiju, kas tika svinīgi nodota valdībai lēmuma pieņemšanai. Visi šie naži tika rūpīgi nokopēti pēc to parauga, kas tika importēti no Vācijas, – tiem, tāpat kā vācu darinātajiem, bija integrēti koka rokturi, lieli asmeņi, skrūvgrieži, kārbu atvērēji un īleni. Tomēr šai skaistajai koncepcijai nebija lemts gūt panākumus – Šveices izgatavotie naži bija ļoti kvalitatīvi, bet arī divreiz dārgāki nekā Vācijas kolēģu darinājumi. Šveices valdība pieklājīgi pateicās saviem meistariem un ieteica viņiem atrast veidus, kā samazināt nažu izmaksas. Pēc tam lielākā daļa meistaru pameta asociāciju, un 1892. gadā tā pilnībā izjuka, līdz Karls Elseners galu galā palika viens. Izvairīties no bankrota viņam palīdzēja viņa visu varošā māte, taču viņš zaudēja visus savus ietaupījumus.

19. gadsimta beigās "Messerfabrik Elsener" beidzot kļuva par galveno nažu piegādātāju Šveices armijai. Elseners bija vienīgais spēlētājs tirgū līdz 1908. gadam, kad, lai izvairītos no rīvēšanās starp franču un vācu valodā runājošajiem kantoniem, Šveices valdība pusi no saviem nažu ražošanas pasūtījumiem nodeva konkurentiem – uzņēmumam "Wenger", kas atradās Kortelā, Delemonas ielejā, Juras kantonā. Uzņēmumiem savstarpēji vienojoties, "Messerfabrik Elsener" reklamēja savus produktus kā "oriģinālos Šveices armijas nažus", bet "Wenger" – kā "īstus Šveices armijas nažus".

1909. gadā nomira Viktorija Elsenere, ne tikai uzņēmuma dibinātāja Karla māte, bet arī vissvarīgākā iedvesmotāja un palīdze viņa dzīvē. Viņai par godu "Messerfabrik Elsener" pārdēvēja par "Victoria", bet Šveices krusta emblēma tika uzlikta uz uzņēmuma nažu roktura kā oficiāls uzņēmuma logotips. Tādā veidā Elsenera ražotie naži kļuva vēl atpazīstamāki.

"Victoria" naži dažādās izstādēs regulāri ieguva medaļas un plūca laurus, līdz galu galā kļuva par "Šveices kvalitātes un meistarības" simboliem. Sākoties Pirmajam pasaules karam, pieprasījums pēc šādiem nažiem pieauga abās frontes pusēs, taču tas radīja arī daudzas problēmas, kad tika pārtraukta galvenā izejmateriāla – tērauda – piegāde, un 1918. gadā rūpnīcas darbība faktiski apstājās, uzņēmumam ciešot finansiālus zaudējumus. Tajā pašā gadā 58 gadu vecumā nomira uzņēmuma dibinātājs Karls Elseners, nododot kontroli saviem dēliem Karlam un Aloisam. Brāļi spēja atdzīvināt nažu ražošanu, un 1921. gadā, kad angļu zinātnieks Harijs Brērlijs izstrādāja nerūsējošo tēraudu, ražošana uzņēma apgriezienus. Ņemot vērā šī konkrētā tērauda ietekmi uz Šveices nažu rūpniecības atveseļošanos, 1923. gadā uzņēmums tika pārdēvēts un ieguva nosaukumu, kādu mēs to pazīstam šodien, – tas kļuva par "Victorinox", apvienojot divus vārdus – "Victoria" un "Inoxyd", kas saīsinājumā rūpnieciskajā valodā nozīmē "nerūsējošs".

1931. gadā "Victorinox" nažu ražošana tika pilnībā automatizēta – viena naža izgatavošana joprojām prasīja 400–450 soļus. Vispārēju atzinību "Šveices armijas naži" izpelnījās pēc Otrā pasaules kara, kad 1945. gadā amerikāņu karavīri Rietumeiropā sāka tos masveidā iegādāties kā lielisku un praktisku suvenīru. Uzņēmējdarbība paplašinājās, filiāles un tirdzniecības biroji tika izveidoti ārzemēs, tāpēc šo nažu nosaukums "Swiss Army", kas mūsdienās ir labi zināms visā pasaulē, nedaudz vēlāk kļuva par "Victorinox Swiss Army".

1976. gadā vēsture pagriezās otrādi – "Victorinox" beidzot sāka piegādāt nažus Rietumvācijas armijai, bet Šveices krusta vietā uz roktura bija uzdrukāts vācu ērglis. Vācija šobrīd ir otrs lielākais "Victorinox" nažu tirgus aiz ASV.

Šo nažu komplekts tika nepārtraukti paplašināts un papildināts. Vēl 1942. gadā nazis tika papildināts ar alus pudeles korķa atvērēju, bet 1952. gadā – ar nagu vīli. Viss, kas vajadzīgs kārtīgam vīrietim, atrada savu vietu – tāpēc "Šveices armijas nazis", saglabājot savu izturību un vieglumu, kļuva par obligātu instrumentu ne tikai pilotiem, bet arī NASA astronautiem.

Kad padomju vara 1960. gadā demonstrēja nebrīvē turētā U-2 pilota Gerija Pauersa kabatu saturu, padomju žurnālistus visvairāk interesējošais priekšmets bija "Šveices armijas nazis", ko tolaik sauca par "vienu no vissvarīgākajiem spiegu komplekta elementiem".

"Victorinox" rūpnīcas sāka ražot arī virtuves nažus un citus instrumentus, ceļojumu un kempingu piederumus, bagāžas piederumus un ceļojumu somas, pat smaržas un pulksteņus (pēdējos sāka ražot 1989. gadā ASV, bet 1999. gadā ražošanu pārcēla uz Šveici). Viens no dižākajiem izgudrojumiem ir "Victorinox Swiss Card" – vizītkartes izmēra ierīce, no kuras var izvilkt daudzus mini mehānismus un instrumentus.

2005. gadā "Victorinox" iegādājās savu galveno konkurentu "Wenger". Pēc apvienošanās tirgus tika pārdalīts – "Wenger" turpināja ražot ceļojumu nažus, savukārt "Victorinox" pārņēma virtuves nažu tirgu, bet 2014. gadā "Wenger" nažu ražošana tika pārtraukta.