Tur viņš īslaicīgi strādāja par maizes cepēju, vēlāk par kalēju uzņēmumā, kas izgatavoja seifus. Un tad Pasaules izstādē viņš ieraudzīja to, kas kļuva par viņa aizraušanos visa mūža garumā, – šujmašīnu.

Eiropā jau bija sākusies industriālā revolūcija, un pasaules tirgus šādām lietām bija atvērts (tieši šujmašīna padarīja daudzus cilvēkus par miljonāriem, piemēram, Īzaku Zingeru). Ādamam Opelam bija pietiekama izglītība, lai ātri izprastu šujmašīnas darbības principus, taču pirmie modeļi, ko viņš ieraudzīja, joprojām bija diezgan primitīvi un nepilnīgi.

Lai iedziļinātos ražošanas noslēpumos, Opels pievienojās "F Journaux-Leblond" uzņēmumam, kas ražoja skaistākās (un šobrīd kolekcionāru visvairāk iekārotās) šujmašīnas pasaulē. Nedaudz vēlāk viņš pārcēlās uz lielāku uzņēmumu – "Huguenin & Reimann", kas pirmais sāka masveidā ražot šujmašīnas. Tur viņš ieguva nepieciešamos rasējumus un instrumentus.

1859. gadā Ādams uz Parīzi uzaicināja savu jaunāko brāli Georgu, lai kopā iedziļinātos šujmašīnu ražošanas biznesā. Brāļi ātri vienojās, ka Ādams atgriezīsies Vācijā un sāks tās ražot tur, bet Georgs paliks Parīzē, lai sekotu līdzi jaunākajām tendencēm šajā tirgū.

Tēvu gan Ādama interese pievērsties šujmašīnu ražošanai atstāja vienaldzīgu, prasīto naudu viņš nedeva, tāpēc Opelam atkal bija jāpievēršas slēdzeņu remontam. Tomēr viņš kala plānus uzsākt uzņēmējdarbību un vakaros pēc darba eļļas lampas gaismā uzbūvēja savu pirmo šujmašīnu.

Tēvs, mazliet apbēdināts par vecākā dēla dīvaino dedzību, lūdza savu brāli piešķirt Ādamam pamestu govju kūti, kurā 1861. gadā viņš iekārtoja savu darbnīcu. Tēvocis pat piešķīra Ādamam aizdevumu, lai ar Parīzē palikušā Georga starpniecību pasūtītu nepieciešamās detaļas un instrumentus, kurus nevarēja dabūt Vācijā.

Ādams Opels steidzās – šujmašīnas strauji izplatījās visā Eiropā. 1862. gada sākumā viņš kopā sasauktajai ģimenei parādīja savu pirmo uzbūvēto aparātu – tobrīd nevienam vēl nebija ne mazākās jausmas, kāda impērija no tā izaugs. Vienīgi tēvam Filipam diemžēl nācās atskārst, ka neviens vairs nevēlas pārņemt viņa kalēja biznesu, jo ģimene, kā izskatās, ir atradusi jaunu aizraušanos...

Govju kūtī ražotā "Opel Nahmaschinen" šujmašīna ātri kļuva par populāru produktu. 1865. gadā jau pazīstamais uzņēmējs un rūpnieks Ādams Opels apprecējās ar meiteni vārdā Sofija no turīgas ģimenes, kuras pūrs un entuziasms par šujmašīnām noveda pie tā, ka 1867. gadā Riselsheimas dzelzceļa stacijā tika izbūvēta divstāvu šujmašīnu rūpnīca, ko darbināja ar tvaika dzinēju enerģiju. 1870. gadā tajā sākās pirmo "Opel" šujmašīnu "Sophia" masveida ražošana, kas guva atsaucību visā pasaulē un atnesa Opelu ģimenei lielu bagātību.

Ādams Opels nepiedzīvoja viņa vārdā nosauktā zīmola turpmākās gaitas. Viņš nomira 1895. gadā, atstājot biznesu sievai Sofijai un diviem vecākajiem dēliem. Toreiz viņa dibinātajā rūpnīcā jau strādāja pusotrs tūkstotis cilvēku, ražojot pusmiljonu šujmašīnu un tikpat daudz velosipēdu.

Viņa atraitne Sofija izrādījās ne sliktāka uzņēmēja un ne mazāk apsviedīga rūpniece par savu vīru. Novērtējot strauji popularitāti gūstošo jaunumu – automašīnas, 1899. gadā viņa kļuva par biznesa partneri citam Riselsheimas kalējam Frīdriham Lutmanam, kurš tajā pašā gadā izveidoja automašīnu darbnīcu un uzbūvēja pirmo "Opel" automašīnu "Opel Patent Motor Car, System Lutzmann".

Pēc diviem gadiem un vairāku desmitu automašīnu izgatavošanas "Opel" kļuva par franču autoražotāja "Darracq S A" partneri, ar kuru kopā ražoja vienkāršu divu cilindru automašīnu ar nosaukumu "Opel Darracq", tiesa, "Opel" piegādāja tikai metāla korpusus.

Partnerība ar francūžiem beidzās 1906. gadā, kad "Opel" jau bija pietiekami daudz pieredzes, lai uzsāktu savu automašīnu masveida ražošanu, tāpēc 1907. gadā Riselsheimas šujmašīnu un velosipēdu rūpnīca tika pārbūvēta, lai to pielāgotu automašīnu ražošanai.

1911. gadā "Opel" saražoja vairāk nekā miljonu šujmašīnu, bet tajā pašā gadā ugunsgrēks izpostīja visu rūpnīcu. Brāļi Opeli rūpnīcu atjaunoja, tomēr šujmašīnu ražošanu nolēma neatsākt un koncentrējās tikai uz automašīnām un velosipēdiem (šajā kategorijā tika iekļauti arī motocikli).

1913. gadā "Opel" jau bija lielākais automobiļu ražotājs Vācijā. "Opel" automašīnas bija lētas un uzticamas, un tās palīdzēja tautai pārdzīvot visu pēckara Vācijas inflāciju. 1924. gadā tika izbūvēta pirmā konveijera lente Vācijā, no kuras noripoja "Opel Laubfrosch" (koku varde – vācu val.) automobilis – ar raksturīgās zaļās krāsas automašīnu Vācija panāca to pašu, ko Henrijs Fords savulaik izdarīja Amerikas labā, – pārvērta automašīnu no luksusa transportlīdzekļa par ikvienam pieejamu braucamrīku par pieņemamu cenu. Maksājot tikai 1990 markas, "Opel Laubfrosch" lielā mērā iedvesmoja Ādolfu Hitleru radīt savu "Volkswagen" – līdz Otrā pasaules kara sākumam tika saražots viens miljons "koku varžu".

1928. gadā "Opel" kļuva par lielāko autoražotāju Vācijā, tomēr Lielā depresija noveda pie "Adam Opel AG" pārdošanas ASV autobūves gigantam "General Motors". GM atvēra "Opel" jaunus ārzemju tirgus, 1936. gadā padarot "Opel" par lielāko automašīnu ražotāju Eiropā. Tajā pašā gadā brāļi Opeli pārdeva arī savu velosipēdu rūpnīcu NSU uzņēmumam. "Opel" bija Vācijas lielākais velosipēdu ražotājs, kas saražoja četrus tūkstošus velosipēdu dienā (ar "Opel" zīmolu tika izlaisti aptuveni 2,5 miljoni velosipēdu, bet to ražošana tika pārtraukta).

"Opel" no 1929. līdz 2017. gadam piederēja "General Motors", bet pēc tam franču autobūves koncernam "PSA Peugeot Citroen", un tagad, saplūstot vairākām autoražotāju grupām, ir jaunizveidotajā koncernā "Stellantis". "Opel" automašīnas Lielbritānijā tiek pārdotas ar zīmolu "Vauxhall", bet Austrālijā ar zīmolu "Holden", savukārt Ziemeļamerikā un Ķīnā atsevišķi "Opel" modeļi tika piedāvāti arī ar zīmoliem "Buick", "Saturn" un "Cadillac".