Viņam nekad nekā netrūka – ne mīlestības, ne naudas, ne slavas. Taču viņš nedzīvoja kā švītīgs tukšgalvis – visu savu dzīvi Venners-Grens kaut ko pārdeva un radīja. Viņš nebija ne izgudrotājs, ne inženieris, bet tieši viņam cilvēcei ir jāsaka paldies par tādu mūsdienās tik ierastu ierīču parādīšanos kā putekļsūcējs un ledusskapis, kas nu ir atrodamas katrā mājā, kā arī par daudzajiem medicīnas izgudrojumiem, ko viņš dāsni finansēja .

Venners-Grens dzimis Zviedrijas rietumu piekrastes pilsētiņā Udevallā, turīgā zemnieku un tirgotāju ģimenē. Vēlāk gan viņš radīja nabadzīgā tēlu, kurš kļuvis par miljonāru, propagandējot smagu darbu, izglītības nozīmi un ambīcijas, taču patiesībā viņš bērnībā nekad neizjuta trūkumu. Viņa senči, kuru saknes meklējamas 17. gadsimtā, tāpat bija lieli zemnieki un viena no svarīgākajām Udevallas ģimenēm, kas draudzējās ar karalistes aristokrātiju. Viens no Napoleona Bonaparta protežē, franču maršals grāfs Žans Batists Bernadots, kurš kļuva par Zviedrijas karali Kārli XIV, 1818. gadā, ceļodams uz Norvēģiju pat apstājās Udevallā, lai apmeklētu Venneru-Grenu dzimtas māju. Pēc tam ģimenes nozīmīgums pieauga vēl vairāk.

Aksela bērnība pagāja trīs vecāku māsu skavās. Bija arī jaunākas, bet viņas agri nomira, un tas kļuva par iemeslu tam, ka topošais magnāts nekad negribēja radīt bērnus un, būdams jau miljonārs, pretojās savas sievas Margeritas (ar kuru viņš nodzīvoja vairāk nekā 60 gadus un pat izdzīvoja lidmašīnas avārijā) vēlmei vismaz kādu bērnu adoptēt. Bēdas par māsām, kas mirušas viņa klātbūtnē, atstāja viņa dvēselē neizdzēšamas pēdas, un viņš nekad negribēja riskēt tās atkal pārdzīvot.

Skolā Aksels īpašus talantus nedemonstrēja. Paradoksāli, bet visgrūtāk viņam gāja tieši valodas, lai gan vēlāk viņš ļoti labi iemācījās runāt angļu, vācu un franču valodā, bet 60 gadu vecumā – arī spāniski. Viņš pats atzina, ka viņam nav talanta svešvalodās, bet viņam ir viens spēcīgs instruments – neticama neatlaidība. 15 gadu vecumā beidzis skolu, viņš piecus gadus strādāja tēva izveidotajā garšvielu tirdzniecības uzņēmumā Gēteborgā, kur pēc darba vakaros mācījās valodas.

1902. gadā Venners-Grens sāka studēt medicīnu Vācijas ziemeļu pilsētā Greifsvaldē, bet vēlāk turpināja studijas Berlīnē. Tomēr viņam nebija lemts kļūt par ārstu. Viņa senču gēni lika saprast, ka viņa patiesā aizraušanās ir tirdzniecība.

Vācijā viņš strādāja zviedru separatoru uzņēmumā "Alfa Laval Separator". 1904. gadā Aksels nolēma, ka var jau uzsākt pats savu biznesu, un ar tēva finansiālu atbalstu Berlīnē izveidoja lauksaimniecības tehnikas uzņēmumu, kas pēc gada bankrotēja. Pēc tam dažus gadus viņš studēja mārketingu un apceļoja pasauli. Šo ceļojumu laikā viņš atrada to, kas padarīja viņu slavenu uz visiem laikiem.

1908. gadā Austrijas galvaspilsētas Vīnes skatlogā Venners-Grens pirmo reizi ieraudzīja dīvainu neveiklu aparātu, ko sauca par putekļsūcēju. Septiņu gadu laikā kopš 1901. gada, kad anglis Hūberts Sesils Būts nodemonstrēja pasaulē pirmo putekļsūcēju, šis sadzīves tehnikas priekšmets daudz nebija progresējis – to darbināja iekšdedzes dzinējs, tas bija trokšņains, neērts lietošanā un pieejams vien dažiem. Tas, ko ieraudzīja Venners-Grens, svēra 20 kilogramus, tam bija benzīna dzinējs un tas maksāja ievērojamu summu – 2250 eiro mūsdienu naudā. Taču no vitrīnas dvesa daži tehnoloģiski jauninājumi un nākotnes perspektīva, un turpat uz ielas Venners-Grīns saprata, ka, padarīts vieglāks un lētāks, šis priekšmets atradīs savu vietu visos pasaules namos. Tā bija nojauta, kas viņu nepievīla.

Topošais magnāts iegāja veikalā un satika tā īpašnieku Gustavu Pālenu, kuram bija amerikāņu putekļsūcēja "Santo Stabsauger" izplatīšanas tiesības. Darījums notika ātri. Drīz Venners-Grens ieguva 20% Pālena uzņēmuma akciju, kā arī putekļsūcēju izplatīšanas tiesības Vācijas impērijā. Gadu gaitā bizness pieauga (galvenie putekļsūcēju pircēji tolaik bija pilis, baznīcas, kazarmas un pamazām arī lielie universālveikali), bet, kad Pālens atteicās investēt ērtākā modelī, Aksels pārdeva savu akcijas viņam atpakaļ un 1912. gadā atgriezās Zviedrijā, lai sāktu efektīvāku putekļsūcēju masveida ražošanu.

Savā dzimtenē viņam bija nepieciešamie kontakti – 1910. gadā dibinātā uzņēmuma "Elektromekaniska", kurš ražoja motorus "Santo" putekļusūcējiem, inženieris Svens Karlsteds, kurš varēja izveidot zviedru putekļsūcēju. Savukārt Karlsteds iepazīstināja Venneru-Grenu ar uzņēmuma "Lux" izpilddirektoru C. G. Lindblomu. 1901. gadā dibinātais "Lux" ražoja petrolejas lampas, kuru pieprasījums pēc elektrības bija sācis samazināties, un C. G. Lindbloms, kuram bija liela rūpnīca, meklēja jaunas biznesa nišas.

Šo trīs vīru iepazīšanās noveda pie jauna biznesa. 1912. gadā Aksels Venners-Grens ierosināja Lindblomam ražot Karlsteda izstrādāto putekļsūcēju "Model I", ko viņš apņēmās pārdot 500 vienību gadā Vācijā. Aksels spēja pārliecināt, īpaši uzsverot savu 10 gadu pieredzi Vācijā. Galu galā vīrieši paspieda rokas, un Venners-Grīns kļuva par jauno "Lux" putekļsūcēju aģentu Vācijā, Anglijā un Francijā.

"Lux Model I" svēra 14 kilogramus, bet Karslteds uzreiz ķērās pie vēl vieglāka aparāta būvēšanas. Tā tirgū ienāca "Lux Model II", kas svēra tikai deviņus kilogramus un bija divreiz lētāks nekā "Lux Model I". Lai gan Venners-Grens izpildīja savu solījumu pārdot 500 "Lux Model I" vienību, pēc jaunā "Lux Model II" ieraudzīšanas viņš saredzēja daudz lielākas iespējas, pamatoti saprotot, ka tā jau ir sadzīves tehnika, kas piemērota arī vienkāršu cilvēku mājokļiem. Tomēr Lindbloms piekrita ieguldīt savas rūpnīcas paplašināšanā tikai ar nosacījumu, ka Aksels apņemsies pārdot 5000 "Lux Model II" gadā, un Venners-Grīns tam piekrita. Un viņam atkal izdevās. 1913. gadā pasūtījumi "Lux Model II" putekļsūcējiem no Francijas un Anglijas plūda tādā straumē, ka pēc gada "Lux" rūpnīca vairs nespēja saražot pietiekami daudz ierīču, lai apmierinātu tirgus vajadzības.

Venners-Grīns patiešām nodemonstrēja pārdošanas brīnumus. Lielas Lindbloma simpātijas viņš izpelnījās par to, ka pamanījās noslēgt "Lux" līgumu par 1915. gada Panamas kanāla atklāšanas ceremonijas izgaismošanu ar petrolejas lampām. Viņš nekad nežēloja personīgo laiku, demonstrējot "Lux" putekļsūcējus, un salauza šaubīgos pircējus ar savu entuziasmu un dāsnajām garantijām.

1915. gadā Venners-Grens nodibināja savu uzņēmumu "Svenska Elektron", kas 1917. gadā iegādājās "Elektromekaniska". 1919. gadā pēc sarežģīta finanšu darījuma apmaiņā pret akcijām un patentiem "Svenska Elektron", "Elektromekaniska" un "Lux" tika apvienoti vienā uzņēmumā, ko nosauca par "Elektrolux" (burts "C" uzņēmuma nosaukumā aizstāja burtu "K" tikai 1957. gadā). Venners-Grens kļuva par jaunā uzņēmuma lielāko akcionāru un prezidentu – vien 10 gadus pēc pirmās iepazīšanās ar putekļsūcēju.

1921. gadā Amerikā viņš nodibināja uzņēmumu "Electrolux Corporation", kas bija neatkarīgs no mātesuzņēmuma un kura vienīgais akcionārs bija viņš pats. Šis uzņēmums ātri pārņēma Dienvidamerikas un Centrālamerikas tirgu, kur joprojām ieņem vadošās pozīcijas daudzos produktu kategoriju segmentos.

Pateicoties Vennera-Grena tiešās pārdošanas modelim – "no durvīm līdz durvīm" –, "Electrolux" putekļsūcēji strauji izplatījās visā Eiropā. Pārdevēji mājās demonstrēja putekļusūcējus mājsaimniecēm, kuras ar nepacietību gaidīja, kad vīrs ar naudas maku atgriezīsies no darba. 1921. gadā "Electrolux" satricināja visu Eiropas tirgu ar "Lux Model V" – pirmo īsto "mājas" putekļsūcēj, zobu pastas tūbiņai līdzīgu ierīci, kas novietota uz ragaviņām līdzīga rāmja. Šāds putekļusūcējs bija ne tikai jaudīgs un ērts, bet tā dizains bija tik iespaidīgs, ka Zviedrijā kādu laiku tika ražotas automašīnas ar līdzīgu virsbūvi.

"Visas mājas ir "Electrolux" mājas," savulaik sacīja Venners-Gens, kurš kļuva par uzņēmuma leģendu pēc tam, kad personīgi pārdeva pirmo putekļsūcēju Vatikānam. Oficiālās prezentācijas laikā pāvesta rezidencē, kad pirmie četri konkurenti bija izsūkuši savas paklāja daļas, Venners-Grens vis nesūca paklāju jaunā vietā, bet gan izsūca konkurentu jau iztīrītās paklāja daļas ar savu "Lux Model V" un parādīja pāvestam, cik tur vēl palicis daudz putekļu. Tā tika noslēgts darījums.

1922. gadā "Electrolux" ieviesa arī savu ledusskapi – vēl vienu jauninājumu, kas ātri vien atrada savu vietu mājokļos visā pasaulē. Viņa pirmo modeli izstrādāja zviedru izgudrotāji Baltazars fon Platens un Karls Munters, kuru darbu dāsni finansēja Venners-Grens, cenšoties padarīt ledusskapi klusāku par toreiz pērkona dārdošajām, benzīnu darbināmajām un neparocīgajām ierīcēm. Lai arī pasteidzās laist tirgū nepabeigtu ledusskapja prototipu, "Electrolux" bija tik populārs zīmols, ka nevienam nerūpēja tādas detaļas kā kaut kāds ražošanas defekts vai brāķis. 30. gados zviedru "Electrolux" ledusskapji kļuva par populārākajiem ASV tirgū un dominēja labākajās Eiropas mājās. 1926. gadā "Electrolux" atvēra savu pirmo rūpnīcu Berlīnē, un 1928. gadā piecas rūpnīcas Anglijā un Francijā jau ražoja produkciju visai pasaulei.

Lielās depresijas laikā 1929. gadā Venners-Grens paplašināja savas biznesa intereses, iegādājoties lielu zviedru uzņēmumu "Bofors" (ieroču izgatavotājs), "Svenska Cellulosa" (celulozes un papīra izgatavotājs) un "Svenska Aeroplan" (nākotnes SAAB) akciju paketes.

1956. gadā Venners-Grens pārdeva savas "Electrolux" akcijas un visu savu dzīvi veltīja filantropijai. Pēc viņa nāves "Electrolux" ceļoja no rokas rokā – turpmāko 20 gadu laikā tas tika pārdots un nopirkts aptuveni 200 reižu. 1990. gadā "Electrolux" paplašināšanās sasniedza maksimumu – uzņēmumam piederēja ne tikai "Zanussi" un AEG virtuves iekārtu nodaļas, bet arī Zviedrijas lielākā mākslīgo ziedu rūpnīca, automašīnu aprīkojuma uzņēmums "Autoliv" un kalnrūpniecības uzņēmums" Grenges" – uzņēmums saražoja aptuveni 20 tūkstošus dažādu nosaukumu preču. Tomēr biznesa konsolidācijas laikmets sākās 21. gadsimta sākumā – tika pārdotas daudzas nodaļas un uzņēmumi, un pārdēvētais uzņēmums "AEG-Electrolux" kļuva par patēriņa elektroiekārtu ražotāju.

Uzņēmums arvien palika uzticīgs tā dibinātāja ideāliem – mājsaimniecības mehanizācijai, tādējādi atbrīvojot cilvēkus no garlaicīga darba. Nav pārsteigums, ka "Electrolux" 1996. gadā pirmais pasaulē iepazīstināja ar robotu putekļsūcēju. Uz kādu laiku tas tirgu gan pameta, bet atgriezās ar jauno flagmani "Pure i9" un pārliecību, ka roboti ir tik ļoti uzlabojušies, ka var pārņemt vienu no nepatīkamākajiem mājsaimniecības darbiem.

Vairāk nekā gadsimta laikā "Electrolux", tāpat kā daudzi elektrotehnikas iekārtu ražotāji, ir piedzīvojis pārmaiņas. Līdz ar interneta paplašināšanos vairs nepietiek ar tikai ērtu un funkcionālu lietu ražošanu – tās ir arīdzan jāpieslēdz pie interneta. Tur, kur atrodas visi mūsdienu patērētāji. Tiek izstrādāti sava veida digitālie hibrīdi: veļas mazgājamās mašīnas ar Wi-Fi, krāsns, kas savienota ar globālo tīmekli utt. Tātad tas ir tikai laika jautājums, kad "Electrolux" varēsim dēvēt ne tikai par sadzīves tehnikas ražotājju, bet arī par digitālo uzņēmumu. Un to, ka mūsu virtuvē nonāks digitalizācija, parāda arī skaitļi: katru gadu visā pasaulē tiek pārdoti aptuveni 40 miljoni preču ar "Electrolux" zīmolu, un pati kompānija nodarbina 60 tūkstošus cilvēku.