Pirms iespaidīgā Džordžo Armani karjeras sākuma itāļu drēbnieki, lai arī pasaulē pazīstami ar augstākās klases darinājumiem, tāpat kā Londonas "Savile Row" meistari, daudzus gadu desmitus ražoja vīriešu apģērbu, izmantojot tradicionālos dizaina metodes un tehnoloģijas: paplašināti jaku pleci (ar plecu polsteriem) un stingri materiāli – abas šīs detaļas radīja iespaidīgu vīrišķīgu siluetu un padarīja jebkuru kungu par "vīrišķīgu" – kā tas tika saprasts 20. gadsimta sākumā un vidū. Īpaši pirms kungi vēl nebija atklājuši sporta zāles.

Džordžo Armani uzsāka "Krusta karu", lai aizstātu morāli tik novecojušos platos plecus un iestīvinātību. Tiesa, sākumā viņš nemaz neplānoja to darīt...

Džordžo Armani dzimis 1934. gadā Itālijas ziemeļu pilsētā Pjačencā, kur 1915. gadā viņa vecāki apmetās pēc bēgšanas no Turcijas pēc tur aizsākušā armēņu genocīda. Tēvs strādāja par grāmatvedi, bet māte bija mājsaimniece. Viņiem bija trīs bērni – Džordžo bija vecāks brālis un jaunākā māsa. Ģimene nebija nabadzīga, bet lielu greznību atļauties nevarēja.

Armani bērnībā dzīve Itālijas provincē nebija tik drūma, kā dažkārt var šķist no senām itāļu filmām. Pjačencā pat bija savs teātris, lai gan Džordžo vairāk novērtēja kino. Kinoteātrī noskatītos stāstus viņš vakarā izspēlēja savās leļļu teātra izrādēs, bet leļļu drēbju šūšanu viņam jau agrīnā vecumā iemācīja māte, kura bija lieliska šuvēja. Tāpat ar lielu iztēli viņa šuva drēbes saviem bērniem no vecām militārām formām un izpletņiem. Un ne jau kādus bezveidīgus drapānus! "Es atceros savu vecāku eleganci. Mana mamma šuva drēbes mums visiem, un mēs visi izskatījāmies pienācīgi, pat tad, kad bijām pilnīgi nabadzīgi," vēlāk atcerējās Armani.

Viņam nācās arī "nobaudīt" kara šausmas – Pjačencas pilsētu bieži vien bombardēja Sabiedroto aviācija tās rūpnīcu dēļ, bet pats Armani 40 dienas pavadīja slimnīcā, apdedzis no uz ielas atrastās sprāgstvielas... Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā Armani ģimene pārcēlās uz lielāku pilsētu – Milānu –, kur Džordžo pabeidza vidusskolu. Itālijā tolaik pastāvēja nerakstīts noteikums: ja ģimenē ir divi dēli, tad vecākajam jākļūst par juristu, bet jaunākajam – par ārstu. Ģimenes vecākais dēls patiesi kļuva par juristu, un pats Džordžo, ievērojot tradīcijas, iestājās prestižās Boloņas universitātes Medicīnas fakultātē. Acīmredzot liktenis viņam bija paredzējis citu ceļu, jo pēc diviem gadiem Džordžo pameta studijas, saprotot, ka nespēj paciest asinis. Drīz viņš devās dienēt Itālijas armijā, no kuras tika demobilizēts 1954. gadā.

Pēc militārā dienesta Džordžo Armani kādu laiku strādāja par fotogrāfa palīgu, un galu galā pats sāka strādāt šajā profesijā. Viņa fotogrāfijas ar savu radošumu atstāja lielu iespaidu uz kādu viņa draugu, kurš 1957. gadā piedāvāja Džordžo Armani darbu Milānas lielākajā universālveikalā "La Rinascente". Sākotnēji Džordžo tur strādāja par strādnieka palīgu, taču drīz nodemonstrēja savu īpašo iztēli un ieguva atbildīgāku amatu – kļuva par skatlogu dizaineru. Pēc dažiem gadiem Džordžo Armani tika paaugstināts atbildīgākā amatā – kā preču uzpircējs – vispirms japāņu un indiešu nieciņu, vēlāk – audumu un apģērbu. Starp citu, vēlāk viņš atzina, ka viņam patika viss, ko viņš jebkad savā dzīvē bija darījis: sekot modes tendencēm, meklēt un kolekcionēt modernus apģērbus, un pēc tam tos atbilstoši prezentēt. Džordžo Armani tuvojās savam patiesajam aicinājumam.

1964. gadā viņš satika Nino Ceruti, modes apģērbu zīmola "Cerruti" un vairāku tekstilrūpnīcu īpašnieku, kā arī ietekmīgu un pazīstamu vīriešu apģērbu ražotāju visā Eiropā. Pārsteigts par Armani kompetenci, Nino Ceruti lūdza viņu radīt vairākus modeļus vīriešu apģērbu līnijas "Hitman" jaunajai kolekcijai. Šo modeļu panākumi un atzīšana noveda pie tā, ka Džordžo Armani drīz vien kļuva par Nino Ceruti oficiālo palīgu dizaina un jaunu kolekciju jautājumos. Vairākus gadus šajā uzņēmumā Džordžo Armani pētīja modelēšanas tehnikas un dizaina noslēpumus, bet pēc tam kļuva par ārštata dizaineru un konsultantu, sniedzot stila un materiālu padomus tādiem pazīstamiem itāļu uzņēmumiem kā "Emanuel Ungaro" un "Ermenegildo Zegna".

1966. gadā Džordžo Armani tikās ar arhitektu Serdžio Galeoti (1940–1985), kurš kļuva par viņa biznesa partneri un draugu uz visu mūžu. Tas bija Galeoti, kurš pārliecināja Džordžo Armani izveidot savu dizaina studiju un galu galā sākt veidot savu apģērbu, nevis dalīties savās vīzijās ar citiem. Tiesa, Džordžo Armani ilgi neuzdrošinājās to darīt – tikai 1970. gadā viņš izveidoja nelielu un neatkarīgu dizaina studiju, kā arī konsultēja slavenus itāļu apģērbu zīmolus "Boulevard", "Montedoro", "Sicons", "Gibo", taču – bez liela goda un slavas, proti, īpašu bagātību tas viņam nenesa.

Galeoti nemitējās mēģināt pierunāt Džordžo Armani, līdz beidzot viņš nolēma vismaz pamēģināt (viena no interesantākajām Galeoti idejām bija radīt ekskluzīvus tērpus ekrāna un skatuves zvaigznēm – neviens to iepriekš nebija darījis, un Armani vēlāk to realizēja). 1973. gadā Džordžo Armani pārdeva savu uzkrāto aktīvu – veco "Volkswagen" automašīnu, un par šo naudu noīrēja biroju prestižā Milānas ielā. Viņš bija gandrīz 40 gadu vecs.

Pirmais paša izstrādājums, ar ko pasauli iepazīstināja Dzordžo Armani, bija īsa "bomber" stila ādas jaka. Āda tolaik bija dārgs materiāls, ko izmantoja vien dažos apģērba gabalos. Un te pēkšņi Armani iesaka valkāt ādu kā jebkuru parastu audumu! Šī šķietami dīvainā ideja izraisīja sensāciju, jo tolaik tik "brīva" pieeja dārgiem audumiem un materiāliem tika uzskatīta par ļoti novatorisku. Džordžo Armani māsa Rosanna bija slavena modele, kura pazina daudzus svarīgus cilvēkus, un arī pats Armani nebija jaunpienācējs tirgū, tāpēc viņa radītā ādas jaka ātri vien izplatījās daudzos veikalos.

Nākamajā gadā Džordžo Armani kopā ar Serdžio Galeoti reģistrēja "Armani" preču zīmi un 1975. gadā iepazīstināja ar savu pirmo šī zīmola kolekciju. Un tas izraisīja sensāciju – ar līdz šim pilnīgi neredzēta un jauna silueta žaketēm – gludas konstrukcijas, kas brīvi un ērti piegulst pie vīriešu ķermeņiem. Šī dizaina žaketes uzsvēra to valkātāja figūru un pirmo reizi ļāva vīriešiem pašiem noteikt valkājamo apģērbu formu, nevis otrādi, kā tas bija ierasts līdz šim. Tas bija drosmīgs solis prom no stīvajiem apģērbiem, kas "valdīja" ielās un birojos pagājušā gadsimta 70. gados.

"Es nolēmu, ka cilvēkiem ar savu apģērbu vajadzētu justies ērti," savas kolekcijas ideju raksturoja Armani, "un es centos jaku uzlabot tā, lai tā maksimāli atļautu kustības un būtu ērtāka." Lai arī cik dīvaini tas mūsdienās varētu šķist, bet tā bija revolūcija! Vīrieši vēlējās valkāt uzvalkus, jo galu galā tas bija īsts vīriešu apģērbs, taču viņi arī vēlējās, lai tie būtu ērtāki un stilīgāki. Armani ir pierādījis, ka tas ir iespējams. "Ja jūs domājat, ka uzvalks nozīmē iztēles trūkumu, tad jums pašam nav iztēles," sacīja Armani.

Tajā pašā 1975. gadā tika laista klajā arī pirmā pavasara-vasaras "Armani" sieviešu, jauniešu, sporta un pludmales apģērbu līnija ar nosaukumu "Borgonuovo 21" (šajā adresē 17. gadsimta pilī atradās galvenais Armani salons un privātais dzīvoklis). Lai gan sieviešu apģērbu kolekcijas devīze bija "Vienkāršība un nekas vairāk" (un par tās logotipu kļuva Senās Romas heraldikā izmantots stilizēts ērglis un dizainera iniciāļi GA), taču tā arī izstaroja revolucionārus jauninājumus, jo īpaši attiecībā uz vīriešu uzvalku blīvajiem un stingrajiem materiāliem, kas tika pielāgoti sieviešu tērpu šūšanai (Džordžo pats aizsāka jaunu modi radīt unikālus audumus, sajaucot dažāda veida pavedienus). Par kolekcijas akcentu kļuva sieviešu žakete – pārveidota vīriešu žakete, kas izceļ sievietes vidukli un atklāj dekoltē, tiesa, pārvietojot vienu pogu zemāk par to parasto atrašanās vietu. Šādai žaketei ļoti piestāvēja caurspīdīga blūze un īpašais apaļas formas krūšturis, ko radīja pats Armani.

Veiksmīgais abu kolekciju novērtējums (katras kolekcijas pārdošanas apjoms ātri vien pārsniedza vienu miljonu dolāru) ļāva Džordžo Armani Eiropā atvērt vairākus veikalus ar viņa vārdu. Viņš bija ne tikai talantīgs dizainers, bet arī labs uzņēmējs, saprotot, ka slavens vārds var ne tikai veicināt daudzu un dažādu kategoriju produktu pārdošanu, bet arī kļūt par mierinājumu tiem, kuriem nepietiek naudas dārgu apģērbu iegādei. Tā 1978. gadā viņš atļāva izveidot jaunu apģērbu līniju "Le Collezioni", kas būtu lētāki produkti tiem labajiem cilvēkiem, kuri vēlējās nēsāt "Armani" kvalitāti un klasi. Pēc tāda paša principa drīz tika izveidota arī jauniešu apģērbu līnija "Armani Junior".

1976. gadā par "Armani" uzvalkiem sāka interesēties pirmais lielais ASV universālveikals "Barney`s" Ņujorkā, piedāvājot 10 tūkstošu ASV dolāru par ekskluzīvām pārdošanas tiesībām. Drīz pēc tam tika pienāca pasūtījumi "Armani" žaketēm no citiem prestižiem Ņujorkas veikaliem – "Saks Fifth Avenue" un "Bloomingdale`s". 1977. gadā "Armani" apģērbs jau izplatījās pa visu Ameriku, kur, atkārtojot Eiropas analogu, parādījās tikai lētāko apģērbu līnija ASV tirgum "Mani". Pateicoties tai, Džordžo Armani ieguva pasaules slavu, jo par viņa radīto apģērbu sāka interesēties Holivuda.

1979. gadā Džordžo Armani vairākkārt paziņoja, ka viņa mērķis un uzdevums ir "padarīt vīrieti seksīgāku". Viņa radītās drēbes piesaistīja apkārtējo uzmanību to nēsātāja ķermenim, tās izstaroja dārgu eleganci, naudu un seksuālu harizmu. Ideāls stils Holivudas spīdekļiem, kuriem, tāpat kā pārējai pasaulei, arvien aktuālāks kļuva Džordžo Armani propagandētais elegantais minimālisms.

1980. gadā "Armani" apģērbu kulta filmā "Amerikāņu žigolo" valkāja tās galvenais varonis Ričards Gīrs. Amerikāņi no tiesas pielūdza seksīgo un universālo "itāļu ērzeļa" tēlu, kurā ievērojams ieguldījums bija arī "Armani" frizūrai, tāpēc Armani radītā vīrišķā spēka un juteklības kombinācija kļuva par masveida tendenci un spēcīgu afrodiziaku. Filma "Amerikāņu žigolo" ātri atnesa slavu Džordžo Armani un aizsāka ilgu viņa sadarbību ar ekrāna un skatuves zvaigznēm – tieši tā, kā savulaik to vēlējās viņa partneris Serdžio Galeoti. Visa astoņdesmito gadu radošā amerikāņu bohēma valkāja tikai "Armani" – tā bija laba toņa pazīme, tas bija "cool", tas bija kas jauns, stilīgs un seksīgs.

Džordžo Armani veidoja apģērbu Londonas "Chelsea" un Milānas "Intero" futbola klubiem, bet 1990. gadā tērpa Anglijas futbola izlasi. 21. gadsimtā tika laista klajā EA7 – apģērbu līnija sportistiem, iedvesmojoties no ukraiņu futbolista Andreja Ševčenko, kurš tolaik spēlēja Milānas komandā un valkāja 7. numura T kreklu. Ar "Armani" tērpiem lepojās tādas astoņdesmito gadu zvaigznes kā Pols Saimons, Ēriks Kleptons, Billijs Džoels un Deivids Bovijs (un nākotnē arī Rikijs Mārtins un daudzi citi). Galu galā viņa apģērbs bija vajadzīgs arī valdībai – 1998. gadā Džordžo Armani radīja formas tērpus Itālijas policijai.

Džordžo Armani jutās lieliski, kad visi viņu gribēja. Nav svarīgi, kā, bet svarīgi – "Armani"! Jau 1981. gadā tika izveidota "Emporio Armani" apģērbu līnija (kas ietvēra lētākus apģērbus un aksesuārus), "Armani Junior" (līnija jauniešiem) un "Armani Jeans" – džinsi, kas aizsāka "dizaineru džinsu" ēru.

Taču Džordžo Armani uz vietas nestāvēja – 1982. gadā kopā ar koncernu "L'Oreal" tika dibināta kompānija "Armani Le Parfum", ar kuru līdz šim ir izlaisti aptuveni 90 aromāti, bet 1987. gadā kopā ar "Luxottica Group" tika nodibināts "Armani Occhiali", kas sāka izplatīt "Armani" firmas brilles.

1982. gadā Džordžo Armani kļuva tik slavens un ietekmīgs, ka viņa fotogrāfija pat parādījās uz žurnāla "Time" vāka – viņš bija otrais dizainers aiz Kristiana Diora, kurš sabijis uz šī izdevuma vāka. 1985. gadā Džordžo Armani galvenais partneris Serdžio Galeoti nomira no AIDS, atstājot visas savas daļas Džordžo, un biznesam pievienojās Armani jaunākā māsa Rosanna.

1995. gadā tika izlaista slēpotāju apģērbu līnija "Armani Neve" un golfa spēlētāju apģērbu līnija "Armani Golf". 1997. gadā sāka ražot pulksteņus ar "Armani" logotipu.