Hermans agri saprata, ko nozīmē pelnīt naudu ar savu darbu. Viņa ceļojums uz lielo biznesu sākās Grīnvilas beisbola stadionā, iegādājoties savu iecienīto dzērienu "Pepsi-Cola", par ko viņš samaksāja 10 centus par pudeli, taču labi zināja, ka parastajā pārtikas veikalā tā pati pudele maksā piecus centus. Bērna prātā dzima biznesa ideja – nākamajā nedēļā Lejs pie stadiona ieejas nolika galdu un sāka tirgot "Pepsi-Cola" par ierastajiem pieciem centiem, atgādinot garāmgājējiem, ka stadionā tā maksās 10 centus. Viņam pašam tolaik bija 11 gadi.

Leja biznesam gāja tik labi, ka viņš atvēra bankas kontu, nopirka velosipēdu un kā tāds Toms Sojers nolīga vēl trīs zēnus "Pepsi-Cola" pārdošanai, bet pats tikmēr iznēsāja avīzes.

Drīz tajā pašā stadionā, lai varētu bez maksas redzēt spēli, viņš pārdeva arī riekstus. Būdams skaists zēns ar izteiksmīgu balsi, viņš ātri vien kļuva par stadiona labāko pārdevēju. Aizraušanās ar beisbolu radīja arī sapni kļūt par profesionālu beisbola spēlētāju. 1926. gadā Lejs absolvēja vidusskolu, kur bija izdaudzināts kā labs skrējējs, beisbolists un basketbolists. Viņš saņēma sportista stipendiju studijām Fūrmena universitātē, bet pēc diviem gadiem viņš izstājās – bizness viņu tomēr saistīja vairāk.

Tā sākās viņa klejojumi pa visu Ameriku. 1928. gadā Lejs ieradās Hjūstonā, Teksasā, kur notika ASV Demokrātiskās partijas kongress un kura laikā notika parāde. Lejs par 100 dolāriem sapirka saldējumu, ko cerēja pārdot gājiena dalībniekiem. Viņš ieņēma ērtu vietu jau iepriekšējā vakarā, taču parādes maršruts tika negaidīti mainīts, un līdz ar saldējumu izkusa arī visa viņa nauda... Drīz liktenis viņu aiznesa uz Vidusrietumiem, lai novāktu ražu, bet pēc tam – uz Vašingtonas štatu piepelnīties mežizstrādē. 1930. gadā viņš atgriezās Dienvidkarolīnā un vēl divus gadus strādāja dažādus darbus – pārdeva juvelierizstrādājumus, mācījās pārdot traktorus, strādāja par fasētāju "Sunshine Biscuits Co." cepumu rūpnīcā Atlantā. No turienes viņš tika atlaists, kad sākās Lielā depresija.

Lejam bija tikai 24 gadi. Viņam piederēja četrus gadus vecs "Ford Model A", daži dolāri kabatā un neticams optimisms un apņēmība iekarot pasauli. Darbu nebija daudz, taču viņam nebija slinkums rakstīt 200 vēstules dažādiem uzņēmumiem. Uz vienu no tām atbildēja kartupeļu čipsu ražotājs "Barets Potato Chip" Atlantā. Lejs aizdevās uz darba interviju, taču pēc sarunas pats atteicās strādāt par uzņēmuma slavenāko "Gardner's Potato Chips" kartupeļu čipsu pārdevēju. Kā viņš vēlāk teica, tad nesaskatīja savu nākotni kartupeļu čipsos. "Jā, es gribēju kaut ko pārdot, bet kravas automašīnas vadīšana un kartupeļu čipsu pārvadāšana neatbilda manam redzējumam par labu darbu," vēlāk sacīja topošais kartupeļu čipsu magnāts.

Realitāte tomēr nedaudz aplauza Leja ragus. Pēc nedēļas viņam joprojām nebija darba, tāpēc bija jāatgriežas "Barrett" un jāpiesakās vēlreiz, taču brīvā vieta jau bija aizņemta. Lejs bija bezdarbnieks, tāpēc liels bija viņa gandarījums, kad viņu pieņēma par papildu pārdevēju. Un drīz šis darbs viņam sāka patikt.

1932. gadā Lejs sāka pārvadāt kartupeļu čipsus pa Tenesī štatu. Laiks tam bija piemērots: kartupeļu čipsi tik tikko bija kļuvuši par masveida produktu.

Paši kartupeļu čipsi, kādus mēs tos pazīstam šodien, ir dzimuši ASV. Viss sākās, kad 1853. gada vasarā Ņujorkas apgabala Saratogaspringsas restorāna pavāram Džordžam Krumo viesmīlis atdeva atpakaļ šķīvi ar ceptiem kartupeļiem un nodeva klienta sūdzību, ka kartupeļi "nav plāni sagriezti un ir pārāk gari". Pavārs tos sagrieza tik plānus, ka tie kļuva caurspīdīgi, apcepa tos eļļā, lai tie kļūtu kraukšķīgi, un sasālīja. Iegūtais produkts izskatījās riskanti – šādus kartupeļus vairs nebija iespējams uzdurt uz dakšiņas, bet tolaik bija pat grūti iedomāties, ka džentlmenis ņemtu ēdienu ar pirkstiem... Tomēr šādi kartupeļi tika nogādāti klientam, kurš, saskaņā ar leģendu, nebija neviens cits kā miljonārs Kornēliuss Vanderbilts, un viņam tas tik ļoti iepatikās, ka sāka apmeklēt restorānu katru dienu, bet klienti, kuri sēdēja pie apkārtējiem galdiem, sāka pieprasīt "tāda veida kartupeļus, kādus ēd viņš". Jaunie kartupeļi ieguva nosaukumu "Saratoga chips", jo to izskats ļoti atgādināja mikroshēmu ("chip" angļu valodā nozīmē "mikroshēma"). Pats pavārs drīz atvēra savu "čipsu" restorānu, eksperimentējot ar dažādām garšvielām, un 1859. gadā kartupeļu čipsus sāka pārdot plašākai sabiedrībai.

Pirmais kartupeļu čipsu uzņēmums Amerikā tika dibināts 1910. gadā Deitonā, Ohaio štatā, un to sauca par "Mike-sell's Potato Chip Company". Turpmāko 20 gadu laikā radās vēl vairāki simti līdzīgu uzņēmumu. Un, starp citu, tolaik čipsi nebija tik vienādi un standartizēti kā mūsdienās –
amerikāņi augstu vērtēja atbilstoši viņu reģionālajai gaumei pagatavotus čipsus (šī tradīcija Amerikā ir izplatīta arī šodien), tāpēc to bija daudz vairāk nekā patlaban.

Tolaik čipsi tika pārdoti kārbās vai stikla kannās, kas bija neērtas, jo to apakšā esošie čipsi pārvērtās drupatās. Bet tad 1926. gadā Kalifornijas uzņēmēja Laura Skadere nāca klajā ar ideju iepakot tos vaska papīra maisiņos, kuru galus salipināja ar gludekli vai skavām. Vaska papīrs un vēlāk arī celofāns palīdzēja čipsus ilgāk saglabāt svaigus un padarīja tos vieglāk transportējamus garos attālumos. Vaska papīra maisiņi palīdzēja arīdzan parādīties zīmoliem un mārketingam. Tas padarīja kartupeļu čipsus par masu produktu.

Tos tad arī pārdeva Lejs. Ar savu "Ford Model A" viņš veda čipsus uz ceļmalas stendiem, pārtikas veikaliem, degvielas uzpildes stacijām, aptiekām, skolām un slimnīcām – uz visurieni, kur tik pircēji varēja ierasties. "Es biju algots pārdevējs. Taču nu man bija darbs un sava teritorija. Es sev teicu, ka tas ir mans bizness un mana teritorija. Varbūt kādu dienu citi tā strādās manā labā," vēlāk atmiņā atsauca Lejs. Viņa pārdošanas princips bija vienkāršs – patīkama komunikācija un cena, kas zemāka par konkurentu piedāvāto. Viņa pārdošanas teritorija drīz vien paplašinājās līdz pat Kentuki, un 1933. gadā Lejs, aizņemoties 100 dolāru, nodibināja „H. W. Lay Distributing Company" Atlantā, kur atvēra savu pirmo noliktavu. Pieaugot pārdošanas teritorijai, pieauga arī peļņa. 1933. gadā Lejs nolīga savu pirmo pārdevēju. Pēc trim gadiem viņam jau bija 25 darbinieki, un noliktava kļuva lielāka.

1945. gadā "H.W.Lay & Co." ieguva ekskluzīvas tiesības izplatīt ASV dienvidrietumos vēl viena tolaik populāra zīmola – "Frito" – kukurūzas čipsus. "Frito" nosaukums slēpa vēl vienu veiksmes stāstu. 1932. gadā Sanantonio konfekšu veikala pārdevējs Čārlzs Elmers Dūlins par 100 dolāriem, ko bija aizņēmies no mātes, nopirka sev iepatikušos kukurūzas čipsu recepti, kartupeļu rīvi un 19 pircēju adreses. Viņš sāka gatavot "Frito" čipsus pie savas mātes, nodibināja uzņēmumu "The Frito Company" un, gluži tāpat kā Lejs no sava "Ford Model T", sāka tos pārdot visiem. Piecu gadu laikā, pateicoties aktīvai izplatīšanai, viņa uzņēmums izpletās pa visiem ASV dienvidiem. Lejs un Dūlins kļuva par draugiem, un 1961. gadā abi uzņēmumi apvienojās Amerikas lielākajā čipsu un uzkodu koncernā "Frito Lay" (šo uzrakstu var redzēt arī uz pašreizējām "Lay's" čipsu pakām). Grupas pārdošanas apjoms apvienošanās laikā sasniedza 127 miljonu dolāru, kas galvenokārt tika iegūti no četriem zīmoliem – "Fritos", "Lay's", "Cheetos" un "Ruffles". Mūsdienās "Frito-Lay" kontrolē 40% ASV un 30% no pārējās pasaules uzkodu tirgus. Tajā strādā 45 tūkstoši cilvēku un uzņēmuma gada apgrozījums ir gandrīz 10 miljardi ASV dolāru.

Apvienošanās mānija nebeidzās – viņu nepameta cerība kādreiz apvienoties arī ar dzērienu "Pepsi -Cola" uzņēmumu, kas viņu iepazīstināja ar šo biznesu. Pēc ilgām sarunām 1965. gadā "Frito Lay" prezidents Lejs un "Pepsi-Cola" prezidents Donalds M. Kendals apvienoja abus uzņēmumus "PepsiCo" – pasaules lielākajā dzērienu un uzkodu koncernā. Tā pirms 45 gadiem aizsāktā "sadarbība" starp Leju un "Pepsi-Cola" pārvērtās par kaut ko, ko viņš pat neuzdrošinājās sapņot – Lejs kļuva par jauna koncerna vadītāju...

Hermans Lejs aizgāja pensijā tikai 1980. gadā. Atlikušos divus gadus līdz savai nāvei viņš pavadīja kopā ar savu pirmo un vienīgo sievu, pieminot labos laikus un ēdot savā vārdā nosauktos kartupeļu čipsus.