Beiersdorfs ir dzimis Noirupinē, Brandenburgā, Austrumvācijā. Diemžēl liecības par viņa bērnību un jaunību nav saglabājušās. Ir tikai zināms, ka viņš daudz laika pavadījis ārzemēs, strādājis Maskavā, no kurienes atgriezies Berlīnē un nodibinājis savu optikas uzņēmumu. 1880. gadā Beiersdorfs pārcēlās uz Hamburgu, kur atvēra aptieku "Merkur Pharmacy" un tai blakus laboratoriju, kurā veica dažādus pārtikas testus.

Drīz viņa laboratorijā sāka strādāt jauns ārsts Pols Gersons Unna (1850-1929), kurš vēlāk kļuva par atzītu Vācijas dermatoloģijas zinātņu patriarhu, "aplipinot" ar savu aizraušanos ar ādas kopšanu arī pašu Beiersdorfu. Kopā viņi radīja jauna veida pārsēju – plāksteri.

Tolaik plāksteri bija tikai marles gabaliņi, kas pielīmēti pie ādas ar sveķiem (pirms tam tos vēl vajadzēja uzsildīt). Ādas kairinājumu, ko tas radīja, mūsdienās ir grūti iztēloties. 1882. gada 28. martā Beiersdorfs patentēja jauna veida plāksteri ar nosaukumu "Guttaperchapflastermulle" ("Gutaperčas marles plāksteris"), un tieši šis patenta reģistrēšana tiek uzskatīta par "Beiersdorf AG" dzimšanas dienu.

Jaunais plāksteris bija izgatavots no gumijas un vairākiem marles slāņiem, un katrs no tiem apstrādāts ar atbilstošiem medikamentiem (tas bija vēl neredzēts jaunums), piestiprināts pie ādas ar maigu un nekaitīgu līmi.

Tas bija pirmais plāksteris tirgū, kas tika lietots vienkārši uz savainotās vietas – bez karsēšanas vai kādas citādas apstrādes. Tāpēc nav pārsteigums, ka Beiersdorfa produkts drīz izplatījās visā Vācijā un atnesa tā izstrādātājam ievērojamu bagātību.

Taču neatnesa laimi. 1889. gadā Beiersdorfa 16 gadu vecais dēls nelaimīgas mīlestības dēļ izdarīja pašnāvību, un uzņēmuma dibinātājs ieslīga depresijā. 1890. gadā viņš paziņoja par 90% uzņēmuma akciju pārdošanu izsolē par 60 tūkstošiem marku. Parādījās trīs pircēji. Viens no viņiem, Oskars Troplovics, izteica piedāvājumu, kuru nevarēja noraidīt – piedāvājot par 10 tūkstošiem marku vairāk nekā visas uzņēmuma akcijas kopā, un Beiersdorfs tam piekrita. Pēc aiziešanas no uzņēmējdarbības Beiersdorfs tik un tā netika galā ar depresiju un drīz vien nomira nieka 60 gadu vecumā.

Taču viņš nepameta novārtā arī savus bērnības sapņus – vēlāk studējis filozofiju Heidelbergā, kur 1888. gadā ieguvis doktora grādu. Gadu dienējis vācu armijā, no kuras atgriezies, lai strādātu sava onkuļa "Hof-Apotheke" Poznaņā, kur apprecējās ar savu māsīcu Ģertrūdi Mankeviču (1869-1920). Saņēmis finansiālu atbalstu no sievastēva, viņš iegādājās dermoterapeitisko uzņēmumu "Beiersdorf", kuru līdz mūža galam vadīja kopā ar partneri, brālēnu un reizē švāģeri Otto Hansu Mankieviču (1871-1918).

Viņi reorganizēja Beiersdorfa aptieku un darbnīcas, 1892. gadā Hamburgā atverot lielu plāksteru rūpnīcu. Paplašināja pētniecisko laboratoriju, nepārtrauca līgumu ar Unnu, pēc kura rekomendācijas nolīga vēl vienu slavenu dermatologu Īzaku Lifšucu, lai radītu vēl labāku un ērtāku "Beiersdorf" plākstera veidu "Leukoplast", kas pazīstams visā pasaulē kopš 1901. gada. 1905. gadā tika uzsākta zobu pastas "Pebeco" ražošana, kā arī bērnu ziepju ražošana ar nosaukumu "Nivea". Nosaukums, burtiski tulkojot, nozīmē "sniega baltums", no latīņu vārda "nivis" – "sniegs".

1909. gadā "Beiersdorf" izstrādāja pirmo lūpu mitrinošo krēmu "Labello" ("skaista lūpa" – tā nosaukumu veido latīņu vārdi "labeo" – "lūpa" un "bello" – "skaists") – filozofijas doktoram Troplovicam bija vājība pret latīņu valodu. Taču viņam bija arī reālas vīzijas – tieši viņš nāca klajā ar mūsdienās tik pašsaprotamo skrūvējamo lūpu krāsas tūbiņu.

Jau 1900. gadā franču kosmētikas uzņēmums "Guerlain" bija pirmais, kas izmantoja savu patentēto eucerītu (tā dēvēto "skaistuma vasku"), – aktīvo vielu, kas iegūta no lanolīna, taukiem, kas atrodami uz aitas vilnas. Taču franču kosmētikas ražotājiem tobrīd nepietika izdomas, lai šo vielu izmantotu efektīvi, un eucerīts tika lietots tikai kā neliela piedeva. Lifšucs izdomāja, ka "Eucerin", tauku emulsija, kas izgatavota no eucerīta, sajaukta ar ūdeni un eļļu, kļūst par biezu un stingru ādas aizsargkrēma sastāvdaļu.

Līdz tam ražotie ādas krēmi bija šķidri, tradicionāli dzeltenā krāsā un ātri bojājās, jo ar tā laika tehnoloģijām nebija iespējas tos pareizi sabiezēt. Kāda leģenda vēsta, ka pašam Lifšucam pastāvīgi plaisājusi roku āda, tāpēc viņš personīgi centies radīt aizsargkrēmu, kas varētu mazināt sāpes. Cita leģenda vēsta, ka Beiersdorfs pēc Hamburgas ugunsdzēsēju lūguma meklējis veidus, kā radīt pretapdegumu krēmu. Lai kā arī būtu, līdz ar "Guerlain" patenta iegūšanu 1911. gadā eucerīts kļuva par "Beiersdorf" izstrādātā sniegbaltā aizsargājošā un mitrinošā krēma galveno sastāvdaļu. Pievienojot nedaudz glicerīna un citronskābes, tika iegūts labs produkts (kura sastāvs bez nelielām tehnoloģiskām izmaiņām nav mainījies jau vairāk nekā 100 gadu). Nosaukums tik garšīgi smaržojošajam krēmam pielipa uzreiz – "Nivea".

1911. gadā "Nivea" kļuva par pasaulē pirmo masveidā ražoto mitrinošo ādas krēmu, un trīs gadu laikā pēc tā laišanas tirgū tas tika pārdots jau 34 valstīs visā pasaulē. Tiesa, sākotnēji tas bija dzeltenā, "Art-Deco" stilistikā izraibinātā kārbiņā. Ierastā, zili-baltā "Nivea" kārbiņa parādījās tikai 1925. gadā.

Tiesa, pats Troplovics to nepieredzēja – 1918. gadā, atgriežoties no darba, viņu uz ielas vienkārši ķēra sirdstrieka. Viņam bija tikai 55 gadi. Troplovicam nebija bērnu, tāpēc uzņēmums automātiski pārgāja viņa partnerim Mankeviča, kurš arī nomira tajā pašā gadā. Tas radīja ievērojamas problēmas patentiem un īpašumtiesībām, jo sevišķi, kad Vācija drīz vien zaudēja Pirmajā pasaules karā, un uzņēmuma statūtu nejuridiskās nianses tolaik cilvēkus satrauca. Tikai 1922. gadā "Beiersdorf" tika pārreģistrēta kā akciju sabiedrība "Beiersdorf & Co.", bet pašlaik tā pieder privātu investoru konsorcijiem.

Oskars Troplovics bija Hamburgā cienīts uzņēmējs, ilggadējs pilsētas domes deputāts un mākslas mecenāts. Viņš bija pirmais darba devējs pilsētā, kas ieviesa 48 stundu darba nedēļu bez algas samazinājuma, un pirmais, kas saviem darbiniekiem piešķīra apmaksātu atvaļinājumu. "Beiersdorf" bija savs bērnudārzs un darbiniekiem nodrošināja brīvpusdienas. Šajā laikā tikai viens darbinieks brīvprātīgi pameta uzņēmumu un pats uzņēmums no 11 cilvēkiem 1890. gadā izauga līdz 500 cilvēkiem 1918. gadā.