Un arī stāsts par pasaulē lielākā košļājamo gumiju ražotāja "Wrigley" dibinātāju Viljamu Vrigliju jaunāko, ir oda amerikāņu centībai, atjautībai, entuziasmam, optimismam un drosmei. Kā pierādījusi viņa dzīve – bez šīm īpašībām lielajā biznesā ne soli...

Zirgu vilktā furgonā viņš ceļoja pa Ņujorkas un Pensilvānijas štatiem un pārdeva ziepes. Toreiz atklājās viņa pārdevēja talants. Lai gan viņam bija tikai 13 gad, viņš jau bija nodemonstrējis svarīgākās laba tirgotāja īpašības: laipnību un neatlaidību. Viljams jaunākais sadraudzējās ar visiem, ko tikko bija saticis. Neatkarīgi no tā, cik nepatīkams bija pircējs, zēnd nekad nezaudēja savaldību un nestrīdējās ("Nekad nestrīdieties ar pircēju," viņš vēlāk mācīja saviem pēcnācējiem, "pircēja makā atrodas jūsu nauda."). Un viņa jaukums bieži izvērtās par veiksmīgu darījumu.

Viljams jaunākais sapņoja par savu biznesu. Viņa sirds vai kliedza pēc Rietumiem – tur, kur tika iegūts zelts, audzēja apelsīnus, kovboji medīja bizonus, cilvēki būvēja dzelzceļus un pārvaldīja milzīgus zemes plašumus. Vienā brīdī viņš pat bija nopircis vilciena biļeti uz Kanzasu, taču to pazaudēja un bija spiests atgriezties mājās un atkal turpināt tirgot ziepes.

Viljams jaunākais pameta vecāku mājas, kad viņam bija jau 29 gadi. Ieradies Čikāgā ar

32 dolāriem kabatā (un sievu ar meitu pie sāniem), viņš turpināja nodarboties ar to, ko prata vislabāk – ziepju pārdošanu. Tiesa, tagad viņam bija savs mārketinga plāns – kopā ar katru pārdoto ziepju paciņu viņš pircējam uzdāvināja arī nelielu dāvaniņu (kas, starp citu, ļāva pacelt cenu pašām ziepēm). "Cilvēkiem vienmēr patīk kaut ko saņemt bez maksas," vēlāk mēdza atkārtot Viljams jaunākais.

Sākumā tā bija cepamā pulvera paciņa. Drīz vien kļuva skaidrs, ka cilvēkiem patiesībā ir vajadzīgs cepamais pulveris, nevis beršanas ziepes. Tad Viljams jaunākais sāka tirgot cepamo pulveri. Savukārt ar cepamā pulvera bundžu klientam tika nogādātas arī divas paciņas košļājamās gumijas "Zeno". Sapratis, kāds pieprasījums ir pēc košļājamās gumijas, divus mēnešus vēlāk viņš pārtrauca cepamā pulvera tirdzniecību un sāka tirgoties ar košļājamajām gumijām. Drīz viņš atskārta, ka košļājamo gumiju var pagatavot arī pats. Aizņēmies no sava tēvoča 500 dolāru, viņš nodibināja savu uzņēmumu "William Wrigley Jr. Company" – šādi radās nosaukums, kas jau vairāk nekā 100 gadu saistās ar košļājamo gumiju.

Amerikāņiem viņa produkts patika, tāpēc Adamss 1871. gadā nodibināja uzņēmumu "Adams New York Chewing Gum" un saņēma patentu košļājamās gumijas ražošanai. Pēc dažiem gadiem viņam tika piešķirts patents košļeņu paciņu tirdzniecības automātu ražošanai. Tādējādi, kad 1892. gadā košļājamās gumijas tirgū nolēma ienākt Viljams Vriglijs jaunākais, Amerikā jau bija vairāk nekā ducis gumijas rūpnīcu, un tirgus pieprasījums šķita gana apmierināts.

Sākotnēji "Wrigley" ar savu nosaukumu laida klajā divus produktus – "Lotta Gum" vīriešiem

un bērniem un "Vassar" sievietēm. Mūsdienās vairs nav zināms, kāds liktenis piemeklēja šos nosaukumus, bet 1893. gadā "Wrigley" sāka ražot "Juicy Fruit", slavenais "Spearmint" parādījās pēc gada, bet vēl vēlāk – 1914. gadā – "Doublemint". Jebkura šo košļājamo gumiju paciņa maksāja piecus centus.

Nu Vriglijs jaunākais atkal bija spiests atcerēties savas pārdevēja prasmes. 1894. gadā viņš pavadīja 187 naktis vilciena vagonā, ceļojot pa visu valsti un piedāvājot savus produktus veikalniekiem. Viņš arī turpināja savu bezmaksas dāvanu dalīšanas stratēģiju, dāvinot kases aparātus vai kafijas dzirnaviņas pārdevējiem, kuri savu veikalu plauktos izlika "Wrigley" košļājamo gumiju. Un tieši šo braucienu laikā Vriglijs jaunākais pirmais pasaulē saprata "impulsīvās pirkšanas" fenomenu, tāpēc sāka izlikt košļājamo gumiju pie kases aparātiem vai pie veikalu ieejas.

Viņa biznesa stratēģijas pamatā bija trīs galvenie principi: kvalitāte, agresīva politika un reklāma. Līdz pat savai nāvei Viljams Vriglijs jaunākais mīļuprāt atkārtoja, ka "pat tādā mazā priekšmetā kā košļājamās gumijas plāksne kvalitāte ir svarīgāka par visu." Viņam nekad neapnika atgādināt savam dēlam, kurš vēlāk pārņēma uzņēmuma vadību, ka "mēs pārdodam preci piecu centu vērtībā, un tas ir grūtāk nekā pārdot kuģus – nevienam mūsu uzņēmumā nav tiesību to aizmirst." Taču neviens nebūtu uzzinājis par "Wrigley" produktu labo kvalitāti, ja nebūtu bijis agresīvā mārketinga un reklāmas.

Vriglijs jaunākais nepārtrauca savus mazos trikus ar dāvanām. Viņš pircējiem dāvināja sarkanus lietussargus, lampas, odekolonus, skuvekļus, pavārgrāmatas un makšķeres (un pat īpašu katalogu, lai pircējiem būtu vieglāk izvēlēties). Bet vissvarīgākais bija pastāstīt pircējam par produkta priekšrocībām. Viņš kļuva par reklāmas pionieri, attīstot principu "saki īsi, saki bieži". "Wrigley" zīmols tika reklamēts visur, kur vien iespējams – avīzēs un žurnālos, radio, uz lauku sētu žogiem un uz ēku sienām.

1899. gadā seši no Amerikas lielākajiem košļājamās gumijas uzņēmumiem izveidoja "gumijas trestu", bet Viljams jaunākais atteicās pievienoties aliansei – viņš ticēja saviem neatkarīgiem panākumiem. Tā bija smaga cīņa – "Wrigley" bieži balansēja uz bankrota robežas. 1907. gadā, kad Amerikā sākās ekonomiskā krīze un visi košļājamo izstrādājumu ražotāji samazināja mārketinga izmaksas, Viljams jaunākais paņēma milzīgu 250 tūkstošu ASV dolāru lielu kredītu, lai reklamētu tobrīd nepopulāro "Spearmint" zīmolu. Viņa risks atmaksājās: gada laikā "Spearmint" pārdošanas apjoms pieauga no 170 tūkstošiem ASV dolāru līdz elpu aizraujošiem trīs miljoniem ASV dolāru, bet vēl pēc gada "Spearmint" bija kļuvusi par populārāko košļājamo gumiju Amerikā.

Taču Viljams jaunākais nebeidza meklēt jaunus reklāmas veidus – 1915. gadā pēc vārdu un

adrešu savākšanas no visas valsts tālruņu grāmatām viņš nosūtīja košļājamās gumijas paciņu pusotram miljonam amerikāņu, to pašu atkārtojot 1919. gadā – tikai tagad tie bija jau septiņi miljoni saņēmēju.

Protams, galu galā "Wrigley" kļuva par plaši pazīstamu zīmolu, un 1911. gadā uzņēmums jau bija pasaulē lielākais košļājamās gumijas ražotājs – šī stratēģija uzvarēja. Papildus košļājamo gumiju rūpnīcai Kanādā, kas tika atvērta 1910. gadā, "Wrigley" 1915. gadā atvēra rūpnīcu arī Austrālijā un 1927. gadā – Lielbritānijā.

1919. gadā viņš iegādājās Santakatalinas salu netālu no Losandželosas un izveidoja tur izklaides centru – ar visā valstī slavenu reto puķu dārzu. Sala drīz kļuva par iecienītu Holivudas zvaigžņu atpūtas vietu, un tajā tika uzņemtas vairākas filmas.

1920. gadā Čikāgā viņš sāka būvēt iespaidīgo "Wrigley Tower" (pabeigts 1932. gadā), kur atradās uzņēmuma galvenā mītne. 1925. gadā viņš iegādājās Čikāgas beisbola komandu "Cubs". Nākamajā gadā Čikāgas galvenais beisbola stadions tika pārdēvēts par "Wrigley Field" un joprojām tiek uzskatīts par "visskaistāko beisbola stadionu pasaulē".

1929. gadā Viljams Vriglijs jaunākais pārcēlās uz Fīniksu, Arizonā, kur pēc trim gadiem nomira.

Uzņēmumu viņš atstāja savai meitai Dorotijai un dēlam Filipam.

Vriglija bērni jau pirms tam bija iesaistīti tēva biznesā, un Filipam bija doma izgatavot piparmētru pastilas, taču tēvs pret to iebilda, acīmredzot gaidot pārliecinošākus argumentus. "Ja divi biznesa partneri par visu vienojas, viens no tiem ir lieks," mēdza atkārtot Vriglijs jaunākais. Pēc tēva nāves viņa dēls tomēr nāca klajā ar ideju, un "Wrigley" drīz kļuva par pasaulē lielāko pastilu un konfekšu ražotāju.

Otrā pasaules kara laikā "Wrigley" piedzīvoja aizraujošu evolūcijas posmu. Kara laikā bija grūti iegūt nepieciešamos augstākās kvalitātes izejmateriālu daudzumus, lai uzturētu īsto produkta kvalitāti – taču Filips Vriglijs attiecībā uz košļājamās gumijas kvalitāti bija tikpat traks kā viņa tēvs. Un pieprasījums pēc "Wrigley" košļājamās gumijas nesamazinājās, īpaši no armijas un flotes. Un tieši ASV bruņotie spēki radīja apgalvojumu, ka košļājamā gumija palīdz mazināt stresu ne sliktāk kā baldriāns, un ir piemērots cigarešu aizstājējs.


Galu galā "Wrigley" nolēma savu labāko produkciju piegādāt tikai ASV karavīriem un jūras kājniekiem, kuri cīnījās ārzemēs (toreiz košļājamo gumiju košļājošs amerikāņu karavīrs kļuva par stereotipisku jeņķa tēlu visā pasaulē). Un, lai civiliedzīvotāji neaizmirstu "Wrigley" vārdu, uzņēmums īstenoja unikālu reklāmas kampaņu – blakus nofotografētam tukšam "Wrigley" košļājamās gumijas papīriņam bija uzrakstīts "Neaizmirstiet šo papīriņu".

Tūlīt pēc kara 1946. gadā "Orbit" ražošana tika pārtraukta. Veco zīmolu atdzīvināšana "Wrigley" vadītājiem bija svarīgāka. "Orbit" atdzīvojās tikai 1976. gadā kā pasaulē pirmā bezcukura košļājamā gumija.

Vriglija ģimenes pēcteči saglabāja kontroli pār biznesu līdz 2008. gadam, kad "William Wrigley Jr. Company" par 23 miljardiem dolāru iegādājās cits globālais saldumu gigants "Mars". Slavenais miljardieris Vorens Bafets, kurš finansēja darījumu, par diviem miljardiem dolāru nopirka arī "Wrigley". Pēc viņa paša vārdiem – tikai tāpēc, ka viņš visu mūžu mīlēja "Juicy Fruit"...