BBC ("British Broadcasting Corporation") ir pasaulē lielākā mediju korporācija, kas ietver radio, televīziju un interneta apraides un informācijas portāla "BBC Online". BBC pārraida un sniedz informāciju gan Lielbritānijai, gan pasaulei. BBC šobrīd sasniedz simtiem miljonu mājsaimniecību, ievērojami apsteidzot savu tuvāko konkurentu – amerikāņu ziņu kompāniju CNN.

Pašlaik BBC nav ne privāts, ne publisks uzņēmums, bet tam nav akcionāru un tas darbojas saskaņā tikai un vienīgi ar saviem statūtiem ("Statutory Corporation"), un tā augstākā pārvaldes institūcija ir "pārvaldnieku padome" ("Board of Governors"), kas sastāv no 12 pilnvarotajiem, kurus iecēlusi karaliene pēc Apvienotās Karalistes valdības ieteikumiem. Tomēr šis stāsts sākās kā privāts uzņēmums.

Līdz 1924. gadam visā valsts teritorijā konsorcijs bija atvēris vairākas reģionālās radiostacijas, kas arī raidīja vidēja viļņa garuma diapazonā: 5IT (Vestmidlenda), 2ZY (Ziemeļrietumu Anglija), 5NO (Ziemeļaustrumu Anglija), 5WA (Velsa), 5SC (Skotija), 2BE (Ziemeļīrija), 5NG (Anglijas austrumi) un 5PY (Anglijas dienvidrietumi). BBC testa pārraides sasniedza arī ASV krastus, bet kopējais staciju skaits pieauga līdz 10.

Radio translācija bija kļuvusi par neatņemamu britu dzīves sastāvdaļu. Līdz 1922. gada beigām vien bija pārdoti 35 tūkstoši klausītāju licenču. 1925. gadā radītā BBC harta noteica uzņēmuma misiju un struktūru, kā arī ētikas principus. Piemēram, vēl līdz šim pie ieejas daudzās redakcijās redzams senatnīgs uzraksts, kas atgādina par korporācijas pamatvērtībām: "Ienākot šeit, tu atstāj visu savu politisko pārliecību, visas savas politiskās idejas ārpusē, jo šeit ir nozīme tikai faktiem." Darbs studijās tika uztverts ļoti nopietni – radio diktori sēdēja pie mikrofoniem, tērpušies smokingos un tauriņos (tradīcija, kas tika izbeigta 1965. gadā). BBC harta joprojām ir spēkā, tiesa, tā tiek atjaunināta ik pēc dekādes un mainās līdzi laikam.

Pieaugot radiostaciju skaitam, pieauga arī radio programmu ietekme. 1926. gada ogļraču streika laikā Anglijā lielākā daļa laikrakstu tika apturēti, bet BBC palielināja jaunumu un ziņu izlaidumu skaitu līdz pat pieciem dienā, padarot to par galveno informācijas avotu valstī. Zīmīgi, ka, neskatoties uz valdības centieniem novērst streikojošo ogļraču un viņu vadītāju izteikšanos, BBC palika uzticīga savai hartai un ievēroja savus objektivitātes standartus, nodrošinot izteikšanās brīvību visām pusēm. Tas, protams, nevarēja turpināties ilgi...

1927. gada 1. janvārī BBC tika nacionalizēta un pārdēvēta par "British Broadcasting Corporation". Tomēr tā nebija valdības cīņa pret vārda brīvību – ņemot vērā radio stratēģisko nozīmi, nacionalizācija būtībā nozīmēja, ka valsts kopš tā laika uzņēmās BBC uzturēšanu, lai gan jaunais gubernators nebija veicis nekādas būtiskas izmaiņas BBC hartā.

Trīsdesmitajos gados tika uzsākta valsts mēroga "BBC nacionālā programma" garo viļņu diapazonā, bet reģionālās radiostacijas tika apvienotas "BBC reģionālajā programmā". Laikā no 1930. līdz 1931. gadam tika pārdots tūkstotis klausītāju licenču dienā, un līdz 1935. gadam BBC programmas jau varēja klausīties 95% valsts iedzīvotāju. 1932. gadā BBC radio pārraides šķērsoja Karalistes robežas un sāka sasniegt visus pasaules nostūrus kā "BBC Empire Service".

Tajā pašā gadā sākās eksperimentālās BBC televīzijas pārraides, kas 1934. gadā kļuva regulāras, tiesa, tehniskā ziņā salīdzinoši ierobežotas. 1936. gadā tika palaists BBC televīzijas dienests ("BBC Television Service"), un pirms Otrā pasaules kara sākuma to skatījās milzīga auditorija – 25-40 tūkstoši mājsaimniecību.

Diemžēl karš, kas sākās 1939. gadā, apturēja televīzijas attīstību bez īpašām ceremonijām: tehniskais personāls tika iesaukts militārajā dienestā un pārraides nācās pārtraukt drošības apsvērumu dēļ – vācieši manipulēja ultraīsviļņu raidītājus, kas tika izmantoti kā orientieri virs Lielbritānijas teritorijas. Tajā pašā gadā šo pašu iemeslu dēļ tika slēgta BBC nacionālā programma, kuras frekvencē sāka raidīt militārpersonām veltīta "BBC Forces Programme". BBC reģionālā programma tika pārdēvēta par "BBC Home Service", bet "BBC Imperial Service" kļuva par "BBC Overseas Service".

Kara gados korporācija sāka pārraidīt savu sabiedroto vai vācu okupēto valstu valodās, bet kara beigās vajadzība pēc objektīvas informācijas kļuva vēl aktuālāka. BBC raidīja visu to valstu valodās, kas atradās aiz dzelzs priekškara, izņemot tās, kuras bija iekļautas PSRS sastāvā (izņēmums attiecās tikai uz informāciju kazahu valodā). Lielākā daļa šo redakciju tika slēgtas tikai 21. gadsimta sākumā (pārceltas uz digitālo interneta radio formātu), bet ietaupījumi tika veltīti mūsdienās daudz aktuālākai auditorijai arābu pasaulē (BBC sāka raidīt arābu valodā jau 1938. gadā).

Viena no BBC lielākajām redakcijām svešvalodās bija krievvalodīgā redakcija. Raidījumus krievu valodā sāka pārraidīt 1946. gadā (par pirmo raidījumu kļuva PSRS diktatora Staļina saruna ar amerikāņu žurnālistiem Otrā pasaules kara laikā). Sākotnēji šajās BBC programmās nebija nekā "briesmīga", jo korporācija tolaik neuzskatīja sevi par alternatīvu padomju iekšējai propagandas mašīnai un pat nepievērsa lielu uzmanību padomju notikumiem – krievvalodīgie raidījumi koncentrējās uz Apvienotās Karalistes politiku un dzīvi. Viss bija kārtībā pat līdz 1949. gadam, kad BBC krievvalodīgajā raidījumā uzstājās bijušais Krievijas Pagaidu valdības priekšsēdētājs Aleksandrs Kerenskis. Savā runā viņš pat aicināja krievu tautu uz sacelšanos, kas neizbēgami izraisīja Kremļa dusmas. Maskava BBC pielīdzināja "naidīgajām balsīm", piemēram, "Amerikas Balss" un "Radio Brīvība". Pats par sevi saprotams, ka BBC radio pārraides sāka bloķēt – un tas ilga līdz 1988. gadam (tiesa, sākumā bija nepieciešams ilgs laiks, lai iemācītos to pareizi darīt, un tālāk no PSRS lielākajām pilsētām BBC pārraides bija dzirdamas gandrīz bez pārtraukumiem).

Sešdesmitajos gados, pastiprinoties disidentu kustībai Padomju Savienībā, BBC sāka pievērst lielāku uzmanību notikumiem padomju valstī. BBC vēstīja par to, ko padomju varai nevajadzēja zināt: disidenti un "otkazņiki", ebreju emigrācija, kultūras darbinieku izsūtīšana no PSRS, karš Afganistānā. Padomju cilvēki sadalījās divās daļās: vieni BBC sniegto informāciju uztvēra kā svaiga gaisa malku, citi – kā naidīgu propagandu.

Savukārt pašā Anglijā ilgu laiku BBC bija vienīgā legālā radio programma un monopolu saglabāja līdz pat 1967. gadam, kad valdība pārskatīja un liberalizēja radiostaciju licencēšanu pirātisko radiostaciju izplatības dēļ – tajā pašā gadā tika izveidota arī pirmā britu komerciālā radiostacija URY. Kopš tā brīža "BBC Overseas Service" pārdēvēja par "BBC World Service", bet citas programmas kļuva par to, ko mēs pazītam šodien – "BBC Radio 1", "Radio 2", "Radio 3", "Radio 4" utt. "BBC World Service" pašlaik ir dzirdams 150 valstīs, un tā iknedēļas auditorija ir 160 miljoni. BBC pieder arī piecas nacionālās Apvienotās Karalistes radiostacijas, daudz digitālo un reģionālo radiostaciju.

Savukārt 1991. gadā BBC atklāja savu pirmo starptautisko satelīta kanālu "BBC World Service Television", kas 1994. gadā tika sadalīts "BBC World" un "BBC Prime". 1997. gadā parādījās satelītkanāls "BBC News".

Pašlaik darbojas nacionālie BBC televīzijas kanāli BBC 1 un 2, digitālie kanāli "BBC Three", "BBC Four", "BBC Parliament", kā arī CBBC un "CBeebie" bērniem. Atsevišķs kanāls ir "BBC Alba", kas pārraida no Skotijas un tā saturs tiek ražots tikai Skotijā. Ir arī starptautiskais ziņu kanāls "BBC World News" un starptautiskie kanāli "BBC America", "BBC Canada", "BBC Kids", "BBC Japan", "BBC Food", "BBC Prime", UKTV, UK.TV, "People+Arts" un kopš 2009. gada visu diennakti raida "BBC Arabic Television".

Interesants ir arī BBC finansēšanas modelis. Kā zināms, korporācijas stabilo budžetu veido īpaša maksa, ko maksā visi Lielbritānijas iedzīvotāji, kuriem ir televizori, kā arī ierīces, kas spēj uztvert video signālu reāllaikā, tostarp viedtālruņi. Papildu dotāciju nodrošina Apvienotās Karalistes valdība, tāpēc BBC savos kanālos Apvienotajā Karalistē nevar rādīt reklāmas.