Uzņēmuma galvenā mītne joprojām atrodas Batlkrīkā, Mičiganas štatā. Reiz tā bija maza pilsētiņa, kur aizsākās dīvains stāsts: tur apmetās adventistu Kellogu ģimene, ar kuras uzvārdu nu ir izrotātas daudzas mūsdienās labi zināmas pakas...

Vils Kīts Kellogs (1860–1951) dzimis daudzbērnu ģimenē, un viņam bija 14 brāļi un māsas. Neko daudz nebrīnīdamies, viņš saprata, ka viņa vecāki ir Septītās dienas adventisti, kuri nelieto kontracepciju un audzina bērnus saskaņā ar stingriem reliģiskiem kanoniem. Turklāt visi Kellogu ģimenes bērni jau kopš bērnības bija pieraduši pie veģetārā ēdiena un bija veģetārieši līdz pat mūža galam.

Topošā miljonāra tēvs bija iespiedējs, kurš izdeva adventistu literatūru visam reģionam. Sākoties grūtiem laikiem, viņš nodarbojās ar slotu un suku izgatavošanu, un viņa bērni, sasnieguši atbilstošu vecumu, uzsāka šo slotu un suku pārdošanu visā štatā. Pašam Vilam mācības beidzās sestajā klasē, jo vecāki uzskatīja, ka drīz pienāks pasaules gals un izglītība tik un tā vairs nebūs vajadzīga. Taču, kad pasaules gals tomēr nepienāca, Vils tirgoja sava tēva slotas – un četrpadsmitgadnieks bija īpaši lepns, ka viņam gluži kā pieaugušajam ir sava teritorija, bankas konts un klientu saraksts.

Viņa vecākais brālis Džons Hārvijs Kellogs (1852–1943) ģimenē tika uzskatīts par apdāvinātu un bērnībā strādāja par korektoru sava tēva tipogrāfijā. Viņa bērnībā vecāki vēl negaidīja pasaules galu, tāpēc viņš varēja veiksmīgi pabeigt vidusskolu un medicīnas studijas Ņujorkā. Džons Hārvijs bija apdāvināts ārsts un nieka 24 gadu vecumā kļuva par galveno ārstu Veselības institūtā, kas bija slavena sanatorija Batlkrīkā, Mičiganas štatā.

Sanatorija bija īpaša. Tā piederēja Elēnai Harmonai Vaitai, Septītās dienas adventistu sektas dibinātājai, kura to dēvēja par "veselības un veselīga uztura svētnīcu" – visi adventisti ievēroja veselīgu uzturu un ēda tikai veģetāru pārtiku.

Džons Hārvijs Kellogs ir izauklējis daudzas ekscentriskas idejas un ārstēšanas metodes. Viņš arīdzan uzskatīja, ka visu slimību iemesli rodas kuņģī un zarnās (viņa iecienītākā ārstēšana bija jogurta klizmas). Sanatorijas pacienti ēda īpaši sabalansētu pārtiku, stāvot vai soļojot uz vietas, – tika uzskatīts, ka tas gremošanas traktam ir labākais ēšanas veids. Alkohols un tabaka, protams, bija tabu.

Savas dzīves laikā Džons Hārvijs Kellogs ir izdevis 11 grāmatas, kurās ir apgalvots, ka kafija kaitē kuņģim, ir galvenais amerikāņu nāves cēlonis, bet visas garšvielas, sākot no sinepēm un beidzot ar sāli, ir kaitīgas. Viņš teica, ka etiķis ir "inde, nevis pārtika".

Viņš arī uzskatīja, ka sekss ir "netīra", slimības veicinoša darbība. (Dr. Kellogs nemitīgi lielījās, ka savas 40 gadus ilgās laulības laikā nekad nav mīlējies ar savu sievu, taču tas viņam netraucēja adoptēt pat septiņus bērnus – un vēl 35 bērniem būt par aizbildni. Turklāt sava medusmēneša laikā viņš uzrakstīja veselības jautājumiem veltītu traktātu.)

Viņš ārstēja citu cilvēku un acīmredzot arī savas tieksmes pēc seksa ar vibrējošiem krēsliem, karbolskābes kompresēm uz sievietes klitora (lai novērstu tieksmi pēc masturbācijas), elektriskās strāvas triecieniem dažādām ķermeņa daļām un propagandēja apgraizīšanu. Un tas bija doktors Kellogs, kurš uzsāka "antimasturbācijas histēriju" sabiedrībā, bet pēc tam nāca klajā ar teoriju par seksuālās dzīves kaitējumu cilvēcei kopumā.

Lai cik dīvaini tas nešķistu, doktora Džona Kelloga idejas aizrāva daudzus. Fascinējošais un harismātiskais orators dedzīgi popularizēja savas metodes, un vēlāk viņa sanatorijā ieradās pat tādas slavenības kā Henrijs Fords un rakstnieks Bernards Šovs, lai uzlabotu savu veselību.

Pēc pāris gadiem Vils sāka palīdzēt brālim arī uzlabot viņa veselīgo uzturu, veidojot viņam receptes. Viņu lielākais mērķis bija radīt pareizo ēdienu brokastīm. Tolaik turīgie amerikāņi dienu sāka ar olu kulteni vai vārītu olu un ceptu speķi, bet nabagie ēda putras un vārītus graudus. Silvestrs Grehems, toreizējais veselīga dzīvesveida guru, fanātiski ticēja pilngraudu maizes labumam (un tam, ka tā samazina veselībai kaitīgo libido). Viņa vārdā tika nosaukti arī kraukšķīgi grauzdiņi – "Graham".

Viņa pēctecis Džeimss Kalebs Džeksons bija pirmais, kurš mēģināja izveidot recepti drupinātai maizei no rupji maltiem miltiem. Tā radās pirmās amerikāņu sausās brokastis. Tiesa, tās bija ļoti bezgaršīgas – taču viena no tiem, kas piekrita ēst Džeksona granulas, bija Elena Harmona Vaita, bet līdz ar viņu arī adventisti plašā apkaimē. Dž.H. Kellogs sākumā ar šiem izstrādājumiem mēģināja ēdināt savus pacientus, bet, kad vienam no pacientiem salūza zobu protēze, viņš sausās brokastis aizstāja ar saviem graudiem, kukurūzu un zīļu granulām. Arī tās bija bezgaršīgas.

Cilvēka ķermenis joprojām prasīja maizi, un abi brāļi Kellogi meklēja maizes aizstājēju. Viņi mēģināja izmērcēt graudus un pēc tam izlaist tos cauri tērauda veltņiem. Tomēr graudi slikti padevās apstrādei. Pēc tam tika nolemts tos ilgi vārīt, lai tie kļūtu mīksti un varētu uztaisīt pārslas. Diemžēl pat ar garajām vārīšanas stundām bija par īsu.

Kā jau tas bieži mēdz atgadīties, lielus izgudrojumus nosaka nejaušība. Reiz brāļi aizmirsa ūdenī izmērcētus kviešu graudus. Kvieši divas dienas gulēja ūdenī un sapelēja, bet ekonomiskie eksperimentētāji tomēr nolēma tos izlaist caur veltņiem. Izrādījās, ka pēc ilgstošas mērcēšanas no šāda izejmateriāla iznāk ļoti plānas pārslas, kas lieliski izcepas. Tā 1894. gadā pasaule ieraudzīja skaista izskata kviešu pārslas (tiesa, tām vēl aizvien bija zāģu skaidu garša). Brāļi turpināja eksperimentu – izmērcētajām graudaugu pārslām viņi pievienoja miežu iesalu. Un nu tās garšoja lieliski.

Brāļi Kellogi ar savu jauno produktu ļoti lepojās. Vecākais uzskatīja, ka ir izgudrojis ne tikai veselīgu pārtiku pacientiem, bet arī līdzekli libido nomākšanai. Bet jaunākais atskārtis, ka tikko radījuši gardu brokastu ēdienu, ko var ēst gan ar pienu, gan ūdeni, gan arī sausu.

Tāpēc Vils vēlējās, lai pārslu ražošanas process būtu slepens, taču doktors Džons iebilda un ļāva visiem sanatorijas pacientiem uzraudzīt gardo un veselīgo pārslu ražošanu (protams, viens no pacientiem, C.V. Posts, drīz vien nokopēja procesu un pēc sanatorijas atstāšanas nodibināja savu uzņēmumu "Post Cereals", kas vēlāk kļuva par "General Foods", un šo pārslu ražošana pārvērta bijušo sanatorijas iemītnieku par miljonāru).

"Kellogg's" pārslu recepte kļuva tik plaši pazīstama, ka laikā no 1900. līdz 1905. gadam Batlkrīkā vien parādījās veseli 42 pārslu uzņēmumi.

Tādēļ bijušie sanatorijas pacienti nemitīgi lūdza brāļus atsūtīt viņiem nogaršot pārslas. Doktoru Džonu Kellogu tas nemaz neinteresēja, tāpēc viņš šo rūpalu nodeva Vilam, kurš 1897. gadā sāka strādāt brāļu dibinātajā uzņēmumā "Sanitas Food Company". Pa pastu nosūtīšanai paredzētās pārslas sauca par "Kellogg's Granose", un nākamo divu gadu laikā Vils izsūtīja 175 tūkstošus kastīšu, bet vēl pēc dažiem gadiem to nosaukums jau bija pazīstams visās valsts virtuvēs.

Jāsaka, ka brāļi negaidīti sanaidojās, kad doktors Džons nejauši uzzināja, ka Vils sācis viņu pārslās bērt cukuru, – viņš, senais cukura pretinieks, gandrīz dabūja sirdstrieku, lai gan Vils apgalvoja, ka cukurs ir nepieciešams, lai cilvēki iegādātos viņu produkciju.

Vils Kellogs, kurš sanatorijā bija pavadījis pēdējos 26 dzīves gadus, 1906. gadā to pameta un izveidoja pats savu uzņēmumu "Battle Creek Toasted Corn Flake Company". Savu veiksmīgāko produktu viņš nodēvēja par "Kellogg's Toasted Corn Flakes".

Kopš tā laika brāļi Kellogi tikās tikai tiesā, lai noskaidrotu, kurš ir īstais jaunā produkta tehnoloģijas autors un kuram pieder zīmols "Toasted Corn Flakes"... Tiesā uzvarēja Vils.

Un arī vēlāk, neskatoties uz Bībeles mācībām, brāļi mieru tā arī nesalīga. Džons Kellogs turpināja vadīt sanatoriju, kas finansiālu grūtību dēļ Lielās depresijas laikā tika pārdota, un viņam nācās pārcelties uz Floridu, lai vadītu līdzīgu sanatoriju tur. Pēdējos savas dzīves gados viņš sāka dīvaini uzvesties: staigāja, ģērbies baltā tērpā, ar papagaili uz pleca. Nodzīvojis līdz 91 gada vecumam, tikai uz nāves gultas pēc 40 gadu klusēšanas viņš septiņas lappuses garā vēstulē atvainojās Vilam par savu uzvedību, taču Vils uz šādu izlīgšanas mēģinājumu atbildēja ar pilnīgu vienaldzību.

Vils, sācis dzīvot un darboties patstāvīgi, izrādījās dūšīgs biznesmenis. Viņš gudri izmantoja savu vārdu un reklāmu, lai pārspētu visus konkurentus, un drīz vien panāca atdarinātāju C.V. Postu ar miljona dolāru apgrozījumu. Vils Kīts Kellogs arī apzinājās starptautiskā tirgus nozīmi – viņš bija pirmais, kas paplašināja pārslu ražošanu uz Austrāliju un Eiropu. Viņa uzņēmums, kas 1922. gadā tika pārdēvēts par "The Kellogg Company", bija pirmais pasaulē, kas uz savu produktu iepakojuma uzdrukāja informāciju par uzturvērtību, un pirmais, kas savā iepakojumā ievietoja rotaļlietas bērniem.

Atlikušos 45 dzīves gadus Vils pavadīja "The Kellogg Company" un bija pazīstams kā amerikāņu miljonārs, kurš nekad nedižojas ar saviem panākumiem un bagātību. Viņš nekad nav meklējis publicitāti un allaž palicis tāds, kāds bija, – pieticīgs introverts.

20. gadsimta otrajā desmitgadē, kad visi tikko "izceptie" pēckara miljonāri cēla milzīgas mājas, viņš joprojām dzīvoja pieticīgā divstāvu kotedžā, kur savulaik apmetās, kad sāka strādāt sanatorijā. Savus piecus bērnus viņš nelutināja, un neviens no viņiem "The Kellogg Company" kompāniju nav mantojis – lielāko daļu savas uzkrātās bagātības viņš izdalīja citiem bērniem.

Pēc aiziešanas no uzņēmuma prezidenta amata 1929. gadā viņš iesaistījās arābu zirgu audzēšanā un kļuva par filantropu, ziedojot milzīgas naudas summas paša dibinātajai bērnu labdarības organizācijai. Bērnības reliģiskā audzināšana nebija velta. Pat Lielās depresijas laikā, kad bankrotēja lielākā daļa pārslu kompāniju, "The Kellogg Company" pārgāja uz 30 stundu darba nedēļu ierasto 40 stundu vietā, trīs maiņu vietā izveidojot četras, lai tās rūpnīcās varētu strādāt pēc iespējas vairāk cilvēku.

Diemžēl 1937. gadā Vils Kellogs saslima ar glaukomu un pēdējos 14 dzīves gadus pavadīja akluma tumsā (viņš nemitīgi atkārtoja, ka atteiktos no visas savas bagātības, lai atkal varētu redzēt sauli un zaļo zāli). Un vispatīkamākais viņam pēdējos dzīves gados bija tikt ievestam "The Kellogg Company" rūpnīcas pagalmā, kur viņš sēdēja un klausījās, kā iekšā darbojas mašīnas, sajūtot svaigo pārslu aromātu...