Zīmola stāsts
'Leica'
Leģendārs fotoaparāts, ko lietoja pat Anglijas karaliene
Foto: Shutterstock
Teksts: Giedrjus Drukteinis , "Delfi.lt"
Mūsdienās, kad fotokamera ir iebūvēta katrā mobilajā telefonā vai viedierīcē, šķiet, ka klasiskā fotokamera ir zaudējusi savu nozīmi. Šī atziņa ir skaudra, jo izrādās, ka teju ikviens no mums var būt labs fotogrāfs! Kam gan vairs vajag šo īpašo kvalitāti? Kam akadēmiskās zināšanas, ja mobilais tālrunis visu izdara jūsu vietā automātiski?
"Delfi Bizness" katru sestdienu publicē slavenu uzņēmumu neparastās vēstures līkločus rubrikā "Zīmola stāsts". Visus šīs sērijas stāstus vari izlasīt šeit.
No otras puses, mobilie tālruņi tomēr vēl nav spējuši pilnībā aizstāt klasiskās kameras, ko izmanto profesionālajā fotogrāfijā. Grūti būtu iedomāties labu reportieri, ikdienas vai karsto punktu korespondentu, kas strādātu tikai ar mobilo telefonu. Atcerieties savas kāzas? Bērna kristības? Vai šo svētku iemūžināšanai pietiktu ar mobilo telefonu?
Tieši tādēļ pasaule turpina ražot klasiskās fotokameras, no kuram vien nedaudz pielīdzināmas leģendārajai "Leica", ar kuru uzņemts, iespējams, visvairāk kadru fotogrāfijas "zelta fondā". Kailais Džons Lenons skūpstās ar apģērbtu Joko Ono – pēdējā viņa profesionāli uzņemtā fotogrāfija, jo pēc piecām stundām viņš tika nošauts. Fidels Kastro savā slavas zenītā, nomāktie franči, vērojot Vērmahta karavīrus, kas soļo uz Parīzi, kailā Demija Mūra ar uzkrāsotu uzvalku, Vūpija Goldberga piena vannā, Holivudas zvaigznes, politiķi, zinātnieki, Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijas, vēsturiski militārie kadri, Everesta virsotnes sasniegšanas triumfa mirkļi, klusums uz Mēness virsmas (tverts ar īpašu fotografēšanas mehānismu, kas pielāgots astronautu lielajiem cimdiem) – visur piedalījās "Leica", kuras vēsture nav atdalāma no fotogrāfijas mākslas evolūcijas...
"Leica" lietoja pašreizējā Anglijas karaliene Elizabete II, Brunejas sultāns un arī Vatikāns, lai fotografētu savus dokumentu arhīvus. "Leica" pacēlās līdz zvaigznēm, ienira visdziļākajās dzīlēs, brida pa džungļiem, cepās smilšu kāpās un drebēja no sprādzieniem... "Leica" bija visur un vienmēr.
Tieši tādēļ pasaule turpina ražot klasiskās fotokameras, no kuram vien nedaudz pielīdzināmas leģendārajai "Leica", ar kuru uzņemts, iespējams, visvairāk kadru fotogrāfijas "zelta fondā". Kailais Džons Lenons skūpstās ar apģērbtu Joko Ono – pēdējā viņa profesionāli uzņemtā fotogrāfija, jo pēc piecām stundām viņš tika nošauts. Fidels Kastro savā slavas zenītā, nomāktie franči, vērojot Vērmahta karavīrus, kas soļo uz Parīzi, kailā Demija Mūra ar uzkrāsotu uzvalku, Vūpija Goldberga piena vannā, Holivudas zvaigznes, politiķi, zinātnieki, Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijas, vēsturiski militārie kadri, Everesta virsotnes sasniegšanas triumfa mirkļi, klusums uz Mēness virsmas (tverts ar īpašu fotografēšanas mehānismu, kas pielāgots astronautu lielajiem cimdiem) – visur piedalījās "Leica", kuras vēsture nav atdalāma no fotogrāfijas mākslas evolūcijas...
"Leica" lietoja pašreizējā Anglijas karaliene Elizabete II, Brunejas sultāns un arī Vatikāns, lai fotografētu savus dokumentu arhīvus. "Leica" pacēlās līdz zvaigznēm, ienira visdziļākajās dzīlēs, brida pa džungļiem, cepās smilšu kāpās un drebēja no sprādzieniem... "Leica" bija visur un vienmēr.
Zem mikroskopa
Foto: Shutterstock
Viss aizsākās 1849. gadā Vācijas pilsētā Veclārā, kur 23 gadus vecais talantīgais mehāniķis Karls Kellners izveidoja Optikas institūtu, lai ražotu sevis izgudrotus jauna veida objektīvus, kas ievērojami uzlaboja tā laika binokļu un teleskopu attēlu. Jaunā izgudrotāja darbu atzinīgi novērtēja vācu zinātnieku aprindas, un, iedvesmojoties no šīs atzinības, Kellners sāka konstruēt īpašu mikroskopu, kas balstīts uz optikas matemātiskajiem principiem.
Viņa pirmais mikroskops parādījās 1851. gadā un ātri atnesa tā autoram izcilu reputāciju par nevainojami labas kvalitātes attēla atveidošanu (viņa izstrādātais objektīva slīpēšanas princips joprojām tiek izmantots nozarē). Diemžēl izgudrotāja prieks bija īss: 1855. gadā Kellners nomira no tuberkulozes, un viņa atraitne apprecējās ar tirgotāju Frīdrihu Beltlu, kurš par savu naudu uzturēja Optikas institūtu.
1864. gadā institūtā sāka strādāt inženieris-mehāniķis Ernsts Leics, kurš pēc gada kļuva par biznesa partneri un pēc Beltla nāves 1869. gadā pārņēma visu uzņēmumu, kuru viņš pārdēvēja savā uzvārdā "Leitz". Viņš ieviesa mikroskopu masveida ražošanas principus, un līdz 1900. gadam Leics bija kļuvis pasaulslavens. Tirdzniecības apjoms pieauga, un 1910. gadā "Leitz" saražoja 9000 mikroskopu gadā. Iespējams, viss būtu beidzies ar mikroskopiem, ja uzņēmumā nebūtu nodarbināts Oskars Barnaks (1879–1936), smalkās tehnikas speciālists. Tieši viņš radīja šīs personalizētās fotogrāfijas principus, kas ievadīja jaunu attēla tehnoloģiju laikmetu un ko pasaule izmantos turpmākos 100 gadus.
Galu galā jāatceras, ka līdz 20. gadsimta sākumam fotogrāfija bija vairāk hobijs nekā māksla. Fotogrāfijas tika uzņemtas uz plāksnēm, kas bija pielāgotas tā laika masīvajām koka kamerām, kuru stabilizēšanai bija nepieciešami smagi statīvi. Tāpēc fotogrāfijas māksla tajos laikos būtībā nozīmēja studijās tapušos attēlus. Cilvēce, protams, cīnījās, lai radītu kompaktu rokas kameru – visi fotogrāfi vēlējās pārvietošanās brīvību –, un visbeidzot 20. gadsimta sākumā parādījās samazināta izmēra kameru modeļi: amerikāņu "Sept", "Sico", "Phototank", "Tourist Multiple" un "Simplex", kā arī franču "Homeos" un britu "Centum", taču tie nesasniedza komerciālus panākumus un ātri vien pazuda.
Viņa pirmais mikroskops parādījās 1851. gadā un ātri atnesa tā autoram izcilu reputāciju par nevainojami labas kvalitātes attēla atveidošanu (viņa izstrādātais objektīva slīpēšanas princips joprojām tiek izmantots nozarē). Diemžēl izgudrotāja prieks bija īss: 1855. gadā Kellners nomira no tuberkulozes, un viņa atraitne apprecējās ar tirgotāju Frīdrihu Beltlu, kurš par savu naudu uzturēja Optikas institūtu.
1864. gadā institūtā sāka strādāt inženieris-mehāniķis Ernsts Leics, kurš pēc gada kļuva par biznesa partneri un pēc Beltla nāves 1869. gadā pārņēma visu uzņēmumu, kuru viņš pārdēvēja savā uzvārdā "Leitz". Viņš ieviesa mikroskopu masveida ražošanas principus, un līdz 1900. gadam Leics bija kļuvis pasaulslavens. Tirdzniecības apjoms pieauga, un 1910. gadā "Leitz" saražoja 9000 mikroskopu gadā. Iespējams, viss būtu beidzies ar mikroskopiem, ja uzņēmumā nebūtu nodarbināts Oskars Barnaks (1879–1936), smalkās tehnikas speciālists. Tieši viņš radīja šīs personalizētās fotogrāfijas principus, kas ievadīja jaunu attēla tehnoloģiju laikmetu un ko pasaule izmantos turpmākos 100 gadus.
Galu galā jāatceras, ka līdz 20. gadsimta sākumam fotogrāfija bija vairāk hobijs nekā māksla. Fotogrāfijas tika uzņemtas uz plāksnēm, kas bija pielāgotas tā laika masīvajām koka kamerām, kuru stabilizēšanai bija nepieciešami smagi statīvi. Tāpēc fotogrāfijas māksla tajos laikos būtībā nozīmēja studijās tapušos attēlus. Cilvēce, protams, cīnījās, lai radītu kompaktu rokas kameru – visi fotogrāfi vēlējās pārvietošanās brīvību –, un visbeidzot 20. gadsimta sākumā parādījās samazināta izmēra kameru modeļi: amerikāņu "Sept", "Sico", "Phototank", "Tourist Multiple" un "Simplex", kā arī franču "Homeos" un britu "Centum", taču tie nesasniedza komerciālus panākumus un ātri vien pazuda.
Ģeniāla ideja, kas radīja fotofilmu
Šādu aparātu vēlējās izgatavot arī Oskars Barnaks, kuru jau bērnībā interesēja tehnika, astronomija un fotogrāfija. Sācis karjeru mazās tehnikas nozarē, pēcāk viņš strādāja leģendārajā optikas uzņēmumā "Carl Zeiss" Jēnā, Vācijā, bet brīvajā laikā labprāt iepazina pilsētu un kļuva par fotogrāfu-amatieri. Barnakam bija astma, tāpēc viņam bija pārāk grūti nēsāt līdzi neērto plakanā ekrāna kameru un statīvu – viņš izdomāja izveidot kompaktu kameru, ar ko eksperimentēja vairākus gadus un 1905. gadā nāca klajā ar ideju, kā uz vienas plāksnes ietilpināt 20 kadru. Uzreiz pēc tam viņam radās doma, ka šos 20 kadrus varētu sakārtot nepārtrauktā filmā tobrīd jau izmantotajā kinoteātrī.
Pirmā ar "Leica" uzņemtā fotogrāfija 1913. gadā, kurā redzams Veclāras vecpilsētas tirgus laukums
Barnaka ideja bija ģeniāla – fotoplāksnīšu vietā izmantot divus metrus garu standarta izmēra lenti (tās malas bija perforētas, lai varētu pārtīt ar roku), kurā varētu ievietot 40 kadrus, taču viņš arī noteica, ka kinoteātrī izmantojamie 18x24 mm formāta (3:4) standarta kadri ir pārāk mazi fotogrāfijām, tāpēc tie tika palielināti līdz 24x36mm (2:3), kurā attēls ir orientēts horizontāli, nevis vertikāli kā kinostudijā. Viņa izgudrotais formāts vēlāk kļuva pazīstams kā "35 mm", un viņš palīdzēja popularizēt ideju, ka pietiek ar nelielu filmas laukuma eksponēšanu, lai izveidotu negatīvu un pēc tam palielinātu attēlu ar fotoattēlu palielinātāju. Viņš uzbūvēja nelielu mašīnu, kas tika parādīta "Carl Zeiss" vadībai, taču kungi viņa ideju noraidīja.
1911. gadā Barnaks pārcēlās uz Veclāru un ieguva darbu par mašīnu operatoru "Leicā". Toreizējais uzņēmuma vadītājs Ernsts Leics ieinteresējās par Barnaka izgudrojumu un veicināja viņa attīstību, piešķirot inženiera amatu Produktu attīstības laboratorijā. Tur 1912. gadā Barnaks uzbūvēja pasaulē pirmās divas metāla aizvaru kameras ar "Leitz" objektīviem, kas darbojās uz 35 mm lentes un lika Veclāras apkārtnes fotogrāfijām izskatīties ļoti kvalitatīvi. Vēlāk pārdēvētas par "Ur-Leica" vai "Original Leica", šīs kameras ir saglabājušās līdz mūsdienām.
1911. gadā Barnaks pārcēlās uz Veclāru un ieguva darbu par mašīnu operatoru "Leicā". Toreizējais uzņēmuma vadītājs Ernsts Leics ieinteresējās par Barnaka izgudrojumu un veicināja viņa attīstību, piešķirot inženiera amatu Produktu attīstības laboratorijā. Tur 1912. gadā Barnaks uzbūvēja pasaulē pirmās divas metāla aizvaru kameras ar "Leitz" objektīviem, kas darbojās uz 35 mm lentes un lika Veclāras apkārtnes fotogrāfijām izskatīties ļoti kvalitatīvi. Vēlāk pārdēvētas par "Ur-Leica" vai "Original Leica", šīs kameras ir saglabājušās līdz mūsdienām.
Nolēma riskēt
Tomēr arī "Leitz" direktori pārliecināja Ernstu Leicu nenodarboties ar fotokamerām, kas bija nepilnīgas un pārāk riskantas, ņemot vērā, ka uzņēmums kopš 1907. gada uzsāka jaunu un investīciju ietilpīgu biznesu, ražojot profesionālus binokļus. Drīz visi Barnaka kameras vienkārši aizmirsa, tiesa, ne uz visiem laikiem.
Pēc Pirmā pasaules kara Vācijā nodarboties ar optiku nebija viegli: reparācijas, recesija, inflācija, ražošanas apjomu samazināšanās – kādi vēl mikroskopi? Šķita, ka Ernsta Leica kompānijai pienācis gals, un par to jau atklāti runāja 1924. gadā. Taču uz izšķirošo sapulci par uzņēmuma slēgšanu ieradās arī Oskars Barnaks, kurš, nesakot ne vārda, pacietīgi noklausījās trīs stundu garu diskusiju un visbeidzot teica: "Ir jau pusviens – laiks beigt. Esmu nolēmis riskēt." Visu skatieni pievērsās viņa rokām, kuras turēja "Ur-Leica" kameru. Toreizējais uzņēmuma vadītājs Ernsts Leics II arī nolēma uzņemties šādu risku, ņemot vērā Barnaka kunga nevainojamo reputāciju, un lika pārveidot ražošanas līnijas 1000 kameru testa partijai.
Pēc Pirmā pasaules kara Vācijā nodarboties ar optiku nebija viegli: reparācijas, recesija, inflācija, ražošanas apjomu samazināšanās – kādi vēl mikroskopi? Šķita, ka Ernsta Leica kompānijai pienācis gals, un par to jau atklāti runāja 1924. gadā. Taču uz izšķirošo sapulci par uzņēmuma slēgšanu ieradās arī Oskars Barnaks, kurš, nesakot ne vārda, pacietīgi noklausījās trīs stundu garu diskusiju un visbeidzot teica: "Ir jau pusviens – laiks beigt. Esmu nolēmis riskēt." Visu skatieni pievērsās viņa rokām, kuras turēja "Ur-Leica" kameru. Toreizējais uzņēmuma vadītājs Ernsts Leics II arī nolēma uzņemties šādu risku, ņemot vērā Barnaka kunga nevainojamo reputāciju, un lika pārveidot ražošanas līnijas 1000 kameru testa partijai.
Lenija Rifenštāle.. Arhīva foto
1925. gadā Leipcigas pavasara gadatirgū fotoaparātu prezentēja kā "LeCa" (no Leitzsche Camera), taču toreiz reklāmdevējiem īpaši nerūpēja drukātā teksta precizitāte, tāpēc kāds savos bukletos izdomāja kameru nosaukt izteiktākā vārdā "Leica".
Jāatzīst, ka jauninājums uzreiz novērtēts netika. Šobrīd "Leica" fani var tērēt 350 tūkstošus eiro par toreizējo pirmo "Leica" (dārgākā "Leica 1923" eksperimentālā kamera 2012. gadā tika pārdota par 1 680 000 eiro), taču pieprasījums pirmajā ražošanas gadā bija zems. Uzņēmums pārdeva vien 850 kameru.
Taču pēc pieciem gadiem, 1932. gadā, no ražošanas līnijas noripoja jau 100 tūkstošais "Leica II" (vai modelis D) ar jaunu aksesuāru – ātrai un precīzai tālmēra attēla fokusēšanai, un starpkaru Vācija kļuva par jauna, dinamiska fotografēšanas stila centru. Daudzi tā laika slavenākie fotogrāfi, piemēram, fotoreportāžu pionieris Anrī Kārtjē-Bresons vai leģendārais Atlantijas okeāna kapteinis un pilots Čārlzs Lindbergs kļuva par regulāriem "Leica" lietotājiem. Tā laika slavenākā kinooperatore Lenija Rifenštāle ar "Leica" fotografēja nūbiešu cilšu dzīvi, un beidzot arī visi žurnālisti saprata, ka kompaktā "Leica" piedāvā iespēju neuzkrītoši uzņemt lieliskas fotogrāfijas jebkuros apstākļos.
Jāatzīst, ka jauninājums uzreiz novērtēts netika. Šobrīd "Leica" fani var tērēt 350 tūkstošus eiro par toreizējo pirmo "Leica" (dārgākā "Leica 1923" eksperimentālā kamera 2012. gadā tika pārdota par 1 680 000 eiro), taču pieprasījums pirmajā ražošanas gadā bija zems. Uzņēmums pārdeva vien 850 kameru.
Taču pēc pieciem gadiem, 1932. gadā, no ražošanas līnijas noripoja jau 100 tūkstošais "Leica II" (vai modelis D) ar jaunu aksesuāru – ātrai un precīzai tālmēra attēla fokusēšanai, un starpkaru Vācija kļuva par jauna, dinamiska fotografēšanas stila centru. Daudzi tā laika slavenākie fotogrāfi, piemēram, fotoreportāžu pionieris Anrī Kārtjē-Bresons vai leģendārais Atlantijas okeāna kapteinis un pilots Čārlzs Lindbergs kļuva par regulāriem "Leica" lietotājiem. Tā laika slavenākā kinooperatore Lenija Rifenštāle ar "Leica" fotografēja nūbiešu cilšu dzīvi, un beidzot arī visi žurnālisti saprata, ka kompaktā "Leica" piedāvā iespēju neuzkrītoši uzņemt lieliskas fotogrāfijas jebkuros apstākļos.
Foto: Shutterstock
Fotožurnālistu sapņu kamera
35 mm filmas popularitāte iedvesmoja arī citus ražotājus – "Carl Zeiss" drīz vien izlaida konkurentu "Contax". Taču "Leitz" atbildēja ar spēcīgāku sitienu – 1934. gadā parādījās visu reportieru topošais mīlulis – "Leica 250", kas spēja uzņemt 250 kadrus, nemainot kaseti. Toreiz tas bija revolucionārs izrāviens, taču ar to uzņēmuma izmēģinājumi nebeidzās – sākās Otrais pasaules karš.
Ražošana bija jāpārorientē saskaņā ar militārām instrukcijām, "Leica 250" kļūstot par galveno "Luftwaffe" izlūkošanas kameru (optiskā novērošana bija galvenais izlūkošanas instruments, līdz amerikāņi šim cēlajam mērķim sāka izmantot elektroniku), bet kara korespondents ar "Leica" kameru kļuva par neatņemamu sastāvdaļu abās frontes pusēs.
Amerikānis Roberts Kapa ar "Leica" 1944. gada 6. jūnijā iemūžināja "D dienu" – sabiedroto izkāpšanu Normandijā, bet pēc daudziem gadiem tieši viņa uzņemtie 11 kadri kļuva par Stīvena Spīlberga filmas "Glābjot ierindnieku Raienu" ("Saving Private Ryan") stilistikas vizuālo pamatu. Tā pati "Leica" nofotografēja arī sakrālu uzvaras kadru – kā sarkanarmieši pacēla karogu virs ieņemtā Reihstāga (tiesa, fotogrāfiju nācās retušēt, no krievu virsnieka rokām noņemot divus pulksteņus, kas atklāti demonstrēja laupīšanas faktu). Jā, pat krievi turēja augstā vērtē šo vācu ienaidnieku produktu.
Pēc kara "Leitz" atsāka "Leica" ražošanu, un 1956. gadā par uzņēmuma vadītāju kļuva Ernsts Leics III, nododot "Leica" kameru ar sērijas numuru 800 000 VFR kancleram Konrādam Adenaueram. Un 1961. gadā saražoto "Leica" kameru skaits pārsniedza vienu miljonu.
Ražošana bija jāpārorientē saskaņā ar militārām instrukcijām, "Leica 250" kļūstot par galveno "Luftwaffe" izlūkošanas kameru (optiskā novērošana bija galvenais izlūkošanas instruments, līdz amerikāņi šim cēlajam mērķim sāka izmantot elektroniku), bet kara korespondents ar "Leica" kameru kļuva par neatņemamu sastāvdaļu abās frontes pusēs.
Amerikānis Roberts Kapa ar "Leica" 1944. gada 6. jūnijā iemūžināja "D dienu" – sabiedroto izkāpšanu Normandijā, bet pēc daudziem gadiem tieši viņa uzņemtie 11 kadri kļuva par Stīvena Spīlberga filmas "Glābjot ierindnieku Raienu" ("Saving Private Ryan") stilistikas vizuālo pamatu. Tā pati "Leica" nofotografēja arī sakrālu uzvaras kadru – kā sarkanarmieši pacēla karogu virs ieņemtā Reihstāga (tiesa, fotogrāfiju nācās retušēt, no krievu virsnieka rokām noņemot divus pulksteņus, kas atklāti demonstrēja laupīšanas faktu). Jā, pat krievi turēja augstā vērtē šo vācu ienaidnieku produktu.
Pēc kara "Leitz" atsāka "Leica" ražošanu, un 1956. gadā par uzņēmuma vadītāju kļuva Ernsts Leics III, nododot "Leica" kameru ar sērijas numuru 800 000 VFR kancleram Konrādam Adenaueram. Un 1961. gadā saražoto "Leica" kameru skaits pārsniedza vienu miljonu.
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI
Līdz 1965. gadam "Leica" specializējās tālmēra kameru ražošanā – lai fokusētu objektīvu, tas jāpagriež, līdz attēls acī ir skaidrs un ass , un tikai tad jānospiež poga. Tomēr tajā gadā tika laista klajā arī pasaulē pirmā "Leicaflex SLR" kamera, kas ļāva ar kameras aci redzēt reālistisku objekta attēlu. Šis princips nodrošināja maksimālu pieeju objektam, neapdraudot attēla fokusu, kā arī iespēju novērtēt nākotnes fotoattēlu.
1976. gadā "Leica" darbinieki izstrādāja objektīvu ar autofokusu, taču uzņēmuma vadība nolēma, ka "fotogrāfi paši prot fokusēt", tāpēc pēc tā nav vajadzības, un sērijveidā ražot šādu elektronisko piederumu ir bīstami – "Leica" vienmēr ir bijusi slavena, ka tās kameras tiek montētas ar rokām. Rezultātā autofokusa patents tika pārdots Japānas uzņēmumam "Minolta", ar kuru "Leica" bija stratēģiska partnerība kopš 1972. gada, un pasaulē pirmā autofokusa kamera "Minolta Maxxum 7000" tika izlaista 1985. gadā Japānā. 1976. gadā sāka izgatavot arī fotoaparātu "Leica R", kas pazīstams arī kā "Minolta XE".
1976. gadā "Leica" darbinieki izstrādāja objektīvu ar autofokusu, taču uzņēmuma vadība nolēma, ka "fotogrāfi paši prot fokusēt", tāpēc pēc tā nav vajadzības, un sērijveidā ražot šādu elektronisko piederumu ir bīstami – "Leica" vienmēr ir bijusi slavena, ka tās kameras tiek montētas ar rokām. Rezultātā autofokusa patents tika pārdots Japānas uzņēmumam "Minolta", ar kuru "Leica" bija stratēģiska partnerība kopš 1972. gada, un pasaulē pirmā autofokusa kamera "Minolta Maxxum 7000" tika izlaista 1985. gadā Japānā. 1976. gadā sāka izgatavot arī fotoaparātu "Leica R", kas pazīstams arī kā "Minolta XE".
Protams, "Leica" neizvairījās arī no masveida ražošanas. Lai gan uzņēmums bija pamatoti lepns un baudīja savu vadošo pozīciju fotogrāfijas kvalitātē Eiropā un ASV, briesmas uzglūnēja no otras pasaules malas. Jau pirms Otrā pasaules kara japāņu "Leica" un "Contax" kameru imitācijas ar nosaukumu "Cannon" un "Nikon" tika uzlūkotas skeptiski, taču pēc Korejas karā iesaistīto amerikāņu reportieru entuziasma un apbrīnas par Japānas objektīviem, tika atskārsts, ka arī Āzija spēj ražot augstas kvalitātes produktus. Un vēl pat iespaidīgākus.
Piemēram, septiņdesmitajos gados "Leica" izlaida 20 tūkstošu kameru gadā (cena no 3200 līdz 4000 ASV dolāru), bet tās stratēģiskais partneris "Minolta" pārdeva 2,5 miljonus tāda paša veida kameru par vidējo cenu, kas bija zemāka par 700 ASV dolāru). Rezultātā "Leica" kļuva pieejamāka gan amatieriem, gan profesionāļiem, 1990. gadā izlaižot "Leica AF-C" kompaktkameru un pirmo rokas digitālo kameru "Leica Digilux". Uzņēmuma ražošana šobrīd virzās šādos virzienos: "Leica S" digitālās fotokameras, "Leica M" profesionālās fototehnoloģijas (ar "Leica" īpaši izturīgo filmu, kas spēj darboties temperatūrā no +50 līdz -50 grādiem) un kompaktkameru, kas paredzēta vispārējai lietošanai.
Piemēram, septiņdesmitajos gados "Leica" izlaida 20 tūkstošu kameru gadā (cena no 3200 līdz 4000 ASV dolāru), bet tās stratēģiskais partneris "Minolta" pārdeva 2,5 miljonus tāda paša veida kameru par vidējo cenu, kas bija zemāka par 700 ASV dolāru). Rezultātā "Leica" kļuva pieejamāka gan amatieriem, gan profesionāļiem, 1990. gadā izlaižot "Leica AF-C" kompaktkameru un pirmo rokas digitālo kameru "Leica Digilux". Uzņēmuma ražošana šobrīd virzās šādos virzienos: "Leica S" digitālās fotokameras, "Leica M" profesionālās fototehnoloģijas (ar "Leica" īpaši izturīgo filmu, kas spēj darboties temperatūrā no +50 līdz -50 grādiem) un kompaktkameru, kas paredzēta vispārējai lietošanai.
"Leica" galvenais birojs Veclārā, Vācijā. Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI