Bet talantu nepazudināsi! 1847. gadā jaunais māceklis un zeltkalis Luijs Fransuā, kurš jau bija apguvis šo amatu, nolēma, ka varēs pats pieņemt individuālus pasūtījumus, un noīrēja nelielu istabiņu Pikāra darbnīcā. Viņam piemita visas juvelierim nepieciešamākās īpašības – zelta rokas un neticami dzīva iztēle. Lai gan pirmie izstrādājumi ar Kartjē autortiesībām tika izgatavoti pēc tradicionālajām "franču rotu" tradīcijām (daudz sīku detaļu), to ornamenti bija unikāli un nebija kopēti no citiem amatniekiem (savā mūžā viņš radījis aptuveni trīs tūkstošus oriģinālu rotaslietu, ornamentu rakstu un formu).

Tieši oriģinalitāte Luijam atnesa vispārēju slavu. Protams, Parīzē talantīgu juvelieru netrūka, taču Luijs bija neticami veiksmīgs. Pasūtījumu bija tik daudz, ka pēc sešiem gadiem, 1853. gadā, viņš pārcēla savu darbnīcu uz Parīzes modernāko laukumu "Place du Palais-Royal" – tuvāk valsts centrālajai biržai, kuras brokeri bija slaveni ar tradīciju svinēt veiksmīgus darījumus, iegādājoties kādu ekstravagantu un dārgu dāvanu savai mīļotajai. Divas nedēļas pēc pārcelšanās viņa veikalā ieradās spēcīgi iesmaržojusies dāma. Viņa ilgi aplūkoja un apbrīnoja Luija Fransuā Kartjē izstrādājumus un galu galā nopirka trīs piespraudes. Tā bija Njeverkerkas grāfiene, imperatora pils kuratore (tautas valodā – saimniece). Taču vēl svarīgāk bija tas, ka viņas labākā draudzene bija princese Matilde Demidova, Napoleona Bonaparta attāla radiniece un paša Napoleona III māsīca, impērijas svarīgākā modes un elegances noteicēja.

Nākamo divu gadu laikā Njeverkerkas kundze, princese Demidova un pati ķeizariene Eiženija no Luija Fransuā Kartjē iegādājās pusotru simtu darinājumu. Pēc tiem uz "Cartier" veikalu plūda Parīzes muižnieku straume – un, starp citu, nevienam nebija jāuztraucas, ka nākamajā ballē kāds valkās līdzīgu vai tādu pašu rotu, jo Luija izstrādājumi vienmēr bija atšķirīgi.

Neraugoties uz mātes bažām, Luija Fransuā Kartjē bagātība un autoritāte nemitīgi auga. Turklāt "meistars", kā viņu jau godbijīgi sauca muižniecībā, pat sāka diktēt modes tendences Parīzei un vienlaikus arī visai Eiropai. Sieviešu frizūras rotāja briljantiem greznoti zelta tauriņi, kungu fraku un kreklu apkakles rotāja dārgakmeņiem inkrustēti skarabeji, bet pa dāmu zīda tērpiem rāpās zeltaini skorpioni. Tas tā laika rotaslietās bija ļoti neparasti – viņš bija pirmais, kas dzīvniekos un kukaiņos ieraudzīja dabisko skaistumu, iemiesoja to savos izstrādājumos un lika apbrīnot arī citiem.

Viņš arīdzan bija pirmais pasaulē, kurš rotaslietu ražošanā izmantoja īpaši dārgu un grūti apstrādājamu metālu – platīnu. Tā apstrāde prasīja daudz pacietības un meistarības, taču platīns bija izturīgāks un tajā varēja iestrādāt daudz lielāku dārgakmeņu daudzumu – tieši tas piesaistīja turīgo klientu uzmanību. Juvelieris vienkārši bija atklājis elementāru dzīves patiesību, proti, ka visu grāfieņu, princešu vai ķeizarieņu prātos nez kāpēc grozās viena dīvaina doma – jo vairāk to krūtis ir rotātas dārgakmeņiem, jo vairāk tās piesaista vīriešu uzmanību!

1898. gadā veikalu un darbnīcu pārņēma dibinātāja dēls Alfrēds Kartjē (1841–1925), kurš pārdēvēja to par "Alfred Cartier & Fils", bet pēc gada pārcēlās uz tā laika dārgāko Parīzes ielu "Rue de la Paix", kur "Cartier" veikals darbojas joprojām.

Tomēr pasaules slavu "Cartier" zīmolam atnesa dibinātāja mazbērni Luijs Žozefs Kartjē (1875–1942), Pjērs Kartjē (1878–1964) un Žaks Teoduls Kartjē (1885–1942). Luijs Žozefs, kuru visi sauca vienkārši par Luī, kļuva par uzņēmuma vadītāju 23 gadu vecumā, taču tas viņam netraucēja piešķirt "Cartier" izstrādājumiem īpašu auru un šiku. Viņš Parīzē nodarbojās ar juvelierizstrādājumiem un biznesu, Žaks Teoduls 1908. gadā devās uz Ņujorku, lai atvērtu "Cartier" veikalu tur, bet Pjērs 1902. gadā pārcēlās uz Londonu, kur ar savām demonstrācijām uzreiz piesaistīja Lielbritānijas karaliskās ģimenes uzmanību.

Starptautisku atzinību Kartjē ieguva 1902. gadā – tajā pašā, kad par karali Edvardu VII kronētais Velsas princis kronēšanas ceremonijai pasūtīja 27 ar dimantiem inkrustētas diadēmas. 1904. gadā Edvards VII piešķīra "Cartier" uzņēmumam "karalisko titulu", un drīz vien sekoja Spānijas, Portugāles, Siāmas, Grieķijas, Serbijas, Beļģijas, Rumānijas, Albānijas un Monako karaļnamu pasūtījumi. 1907. gadā Luiss Žozefs Kartjē Sanktpēterburgā ar "Cartier" kolekciju iepazīstināja Krievijas caru Nikolaju II, taču krievu augstdzimušajiem nekas nepatika, lai arī pats cars pasūtīja dažas rotas. Krievijas elites vidū "Cartier" par izplatītu zīmolu kļuva tikai pēc 1991. gada notikumiem, kad sākās "mežonīgā kapitālisma" ēra.

Dibinātāja mazbērni nebija slinki un uz lauriem negulēja. Žaks Teoduls pastāvīgi devās uz Indiju un Persiju, lai meklētu labākās kvalitātes pērles, Pjērs spēlēja golfu un draudzējās ar toreizējām ASV elites ģimenēm, Rokfelleriem, Vitnijiem, Astoriem un Vanderbiltiem, bet Luijs Žozefs Kartjē pilnveidoja savas platīna apstrādes prasmes un radīja jaunus šedevrus Parīzē. Viņam nepatika modernais stils, kas sāka dominēt 20. gadsimta sākuma mākslā, un Kartjē specializācija juvelierizstrādājumos bija klasika. Luijs Žozefs visā pasaulē bija pazīstams ar savu "neredzamo dārgakmeņu savienošanas" stilu ar nosaukumu "Guirlande", kas ļāva izstrādāt rotaslietas, kuru stiprinājumi nebija redzami, bet dārgakmeņi, šķiet, peldēja gaisā. Šie izstrādājumi guva milzu piekrišanu visā Eiropā, līdzīgi kā citi "Cartier" darinājumi – gan "Art Deco", gan eksotiskās "Austrumu", gan krāsainās "Tutti Frutti" sērijas rotaslietas.

Apbūruši ar savu juvelierizstrādājumu mākslu karaliskās ģimenes, brāļi Kartjē visbeidzot pievērsa uzmanību Eiropā pieaugošajai buržuāzijai. Viņi bija pirmie, kas radīja to, kas mūsdienās ir ierasts aksesuārs, – rokaspulksteni.

Un viss sākās ar drosminieku, kurš nebaidījās pacelties gaisā! 20. gadsimta sākumā Parīzē mitinājās visā pilsētā iemīļotais Brazīlijā dzimušais lidotājs Albertu Santušs-Dimons (1873–1932). Viņa sasniegumi bija tik iespaidīgi, ka viņam, iespējams, nebija, kur pacelties augstāk: Santušs-Dimons bija pirmais, kurš ar dirižabli aplidoja apkārt Eifeļa tornim, laimējot derības un tolaik elpu aizraujošus 100 tūkstošus franku (starp citu, savu dirižabli viņš turēja piesietu pie sava dzīvokļa loga Elizejas laukos kā tādu rotaļu balonu).

Santušs-Dimons dievināja meitenes, un ne velti savu pirmo uzbūvēto mazo lidmašīnu viņš nosauca par "Demoiselle". Viņš savas "meitenes" mainīja kā zeķes, jo toreizējās lidmašīnas, kas atgādināja grāmatu plauktus, ātri nolietojās. Tolaik vēl neviens nezināja, kā vajadzētu izskatīties īstām lidmašīnām, kā arī nebija īpaša pilota tērpa. Santušam-Dimonam pat nebija ādas ķiveres (viņš lidoja ar cepuri), taču viņa plaukstas locītavu rotāja speciāli viņam "Cartier" darbnīcā radīts rokaspulkstenis – galu galā, raustot lidmašīnas vadības sviras, tik svarīgu atribūtu nevar, kā ierasts, nēsāt ķēdē!

Likteņa ironija ir tāda, ka "Cartier" pulkstenis sākotnēji bija paredzēts... sievietēm. Jau 1903. gadā Luijs Kartjē nāca klajā ar īpašu jauninājumu: mazu sieviešu rokaspulksteni, kas izrotāts dārgakmeņiem. Diemžēl kārtīgas sievietes toreiz valkāja drēbes ar garām piedurknēm un cimdus, tāpēc pēc šāda "Cartier" pulksteņa nebija pieprasījuma. Luiju Žozefu no šausmīgām neērtībām izglāba viņa draugs Albertu Santušs-Dimons, kurš sūdzējās, ka viņam ir vienkārši neērti izmantot kabatas pulksteni, atrodoties gaisā. 1904. gadā Luijs Žozefs Kartjē viņam svinīgi uzdāvināja lielāku kvadrātveida korpusa pulksteni "Santos", kas aizsāka rokaspulksteņu ēru ("Cartier" rokaspulksteņu lidojums turpinās līdz šai dienai – "Cartier" ir pasaulē trešais lielākais Šveices pulksteņu ražotājs, kura gada apgrozījums šajā preču kategorijā ir 3 miljardi Šveices franku).

Starp citu, Luija Žozefa Kartjē izstrādātais pulksteņa mehānisms bija piemērots tikai kvadrātveida korpusiem, un tieši "Santos" modelī izmantotie darbības principi noteica visu slaveno 20. gadsimta kvadrātveida korpusa pulksteņu modeļus. Tikai 1910. gadā notika revolūcija pulksteņu dizainā, kad "Cartier" meistari varēja ievietot apaļo pulksteņa mehānismu taisnstūra korpusā. ("Santos" modelis joprojām tiek ražots, tikai oriģinālās siksnas vietā ir parādījusies papildu metāla aproce, kas izgatavota pēc visiem aerodinamikas likumiem). Vēlāk Luijs Žozefs radīja arī "noslēpumainu" pulksteni ar caurspīdīgu ciparnīcu un slēptu mehānismu.

"Cartier" attīstības stratēģija sāka mainīties pēc Pirmā pasaules kara – tāpat kā sabiedrības struktūra un uzvedība. Daudzi karaļi bēga uz ārzemēm, aristokrātus pamazām izspieda turīgi uzņēmēji, politikā devās "cilvēki no tautas", un pēdējos interesēja ne tikai greznība un prestižs, bet arī lietu funkcionalitāte. "Cartier" ātri pārkvalificējās pildspalvu, šķiltavu, aksesuāru un masveidā ražotu pulksteņu ražošanā (visi jau bija marķēti ar jauno emblēmu – 1910. gadā reģistrēto uzņēmuma logotipu, kas pazīstams ikvienam spozmi mīlošam planētas cilvēkam, – divi savijušies C burti, kā arī 1914. gadā tapusī pantera).

1919. gadā "Cartier" izlaida savu otro leģendāro pulksteņa modeli "Tank", kura korpuss atgādināja nesenajā karā cilvēces vēsturē pirmoreiz ieraudzīto tanku. Pirmie šādi taisnstūrveida pulksteņi tika pasniegti Amerikas armijas ģenerāļiem kā pateicība par amerikāņu karavīriem, kuri cīnījās Francijā ("Cartier" "Tank" pulksteņi teju nav mainījušies, lai gan lielāka korpusa modeļus ir "piesavinājušies" vīrieši, bet sievietēm tika mazāka forma, ko sauca par "Tankissimo").

Trešais "Cartier" laikrāžu šedevrs parādījās 1933. gadā – Marakešas pašā radītais pulkstenis "Pasha" ar tīra zelta korpusu. Turklāt ūdensizturīgs un ļāva tā īpašniekam ar to peldēties baseinā, kas viņam tik ļoti patika... No trīsdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem "Cartier" radīja unikālas rotaslietas, iespējams, slavenākajam starpkaru pārim – Edvardam VIII, kurš atteicās no Anglijas karaliskā troņa, un viņa mīļotajai Volisai Simpsonei. Starp radītajām rotaslietām bija slavenā pantera no dimantiem un safīriem, kas uzsēdināta uz globusa formas kulona, zelta cigarešu etvija ar izgrebtiem ceļojumu maršrutiem pa Eiropu un Ziemeļameriku, kā arī Edvarda sievai viņas jubilejā pasniegtā zelta piespraude ar iniciāļiem W un E.

1925. gadā tika radīts leģendārais trīspakāpju "Cartier" gredzens "Trinity", kas guvis pasaules atzinību. Saskaņā ar leģendu slavenais franču filozofs, gleznotājs, dzejnieks un dramaturgs Žans Kokto, kurš vienmēr bija uzskatījis, ka vīriešiem gredzeniem ir tāda pati emocionālā nozīme kā sievietēm, 1924. gada sākumā pasūtīja "Cartier" savu sapņu gredzenu, kurā bija jāapvieno divas īpašības – tam bija jābūt neparastam, bet tajā pašā laikā vienkāršam. Luijs Žozefs Kartjē izgatavoja dzejniekam gredzenu no trim savstarpēji savienotiem gredzeniem no baltā, rozā un dzeltenā zelta, simbolizējot uzticību, mīlestību un draudzību. Žans Kokto šo gredzena formu saistīja ar "absolūtu mīlestību", un, lai arī tas bija radīts vīrietim, to iecienīja sievietes, un tieši viņām tika izveidota visa "Trinity" kolekcija, kurā bija kulons, rokassprādze un gredzens.

1945. gadā uzņēmuma dibinātāja mazdēls Pjērs Kartjē kļuva par uzņēmuma prezidentu un pārdēvēja to par "Cartier International". Uzņēmuma stratēģija atkal mainījās, 1950. gadā ieviešot papildu "Cartier" zīmola aksesuārus – jostas, rokassomas, šalles un pirmo pulksteni ar ovālu ciparnīcu "Baignoires", padarot "Cartier" produktus pieejamus plašākai auditorijai, un drīz vien aksesuāru pārdošanas apjomi veidoja vienu trešdaļu no kopējā apgrozījuma.

Pēc Pjēra Kartjē nāves 1964. gadā uzņēmums tika nodots viņa meitai Marionai Kladelai, biznesa un ražošanas vadītājai Parīzē, Žaka Teodula dēlam Žanam Žakam Kartjē, Londonas biroja vadītājam, un Luija Žozefa dēlam Klodam Kartjē, kurš vadīja tirdzniecības operācijas Ņujorkā. Diemžēl neviens no viņiem nevēlējās turpināt ģimenes tradīcijas un kļūt par dārgakmeņu dinastijas sekotāju. Gluži pretēji – visi trīs sāka izpārdot "Cartier" uzņēmumu pa daļām tajā pašā gadā.

Sākotnēji daļu uzņēmuma akciju iegādājās franču rūpnieks Roberts Hoks, kurš 1972. gadā piesaistīja papildu investorus (tostarp Rupertus – bagātu Dienvidāfrikas ģimeni, kurai piederēja tabakas ražotne "Rothmans International" un kas 1988. gadā nodibināja augošo luksusa konglomerātu "Richemont") un iegādājās "Cartier Paris", bet nākamo četru gadu laikā – "Cartier" Londonas un ASV nodaļas. Kopš tā laika viņam piederēja viss "Cartier" uzņēmums (izņemot nelielu akciju daļu, kas pieder Pjēra Kartjē mazmeitai Ellei Peidželai). Robertam Hokam izdevās ne tikai nepazudināt "Cartier" zīmolu, bet pat ieviest jaunu produktu līniju – galantērijas izstrādājumus, tostarp blašķes, šķiltavas, cigarešu etvijas un pildspalvas ar nosaukumu "Les Must de Cartier", kas uzreiz kļuva neprātīgi moderni un bija nepieciešami katram sevi cienošam vīrietim. 1972. gadā "Cartier" sāka masveida pulksteņu ražošanu Šveicē, bet 1981. gadā tika izlaistas pirmās "Cartier" smaržas "Must".

Pēc Roberta Hoka traģiskās nāves 1979. gadā (uz gājēju pārejas viņu notrieca automašīna) "Cartier" akcijas nonāca viņa meitas Natālijas un galvenā finanšu padomnieka Žozefa Kanū rokās, kurš visas "Cartier" pasaules filiāles apvienoja "Cartier Monde". Visbeidzot 80. gados Krīgeru ģimene izpirka visas investoru īpašumā esošās akcijas, un 1993. gadā "Cartier" kļuva par daļu no "Richemont" grupas. Pati grupa ir izveidojusi atsevišķu uzņēmumu "Vendome Luxury Group", kuram šobrīd pieder tādi slaveni zīmoli kā "Cartier", "Alfred Dunhill", "Montblanc", "Piaget", "Baume un Mercier", "Karl Lagerfeld", "Chloe" u. c.

Šodien pārdēvētais "Cartier International SNC" apvieno 14 uzņēmuma struktūras, kas ražo pulksteņus, juvelierizstrādājumus un aksesuārus, ko pārdod 125 valstīs.