Matu kopšanas līdzekļi un krāsas, ādas kopšanas līdzekļi, saules aizsarglīdzekļi un smaržas, dermatoloģijas un biofarmaceitiskie risinājumi – "L'Oréal" vienmēr ir bijis pazīstams ar saviem tehnoloģiskajiem jauninājumiem (uzņēmumam pieder lielākais patentu skaits nanotehnoloģiju jomā). Savulaik, 1920. gadā, tajā strādāja tikai trīs ķīmiķi, 1950. gadā – 100, bet šodien – ap diviem tūkstošiem.

Bet... šo sievišķīgo skaistumkopšanas uzņēmumu apzināti nodibināja vīrietis. Un viņa vārds bija Eižens Pols Luijs Šūlers (1881–1957).

Viņš dzimis Parīzē vācu imigrantu ģimenē. Visi četri Eižena brāļi nomira zīdaiņa vecumā, un viņš palika vientuļš, skumjo vecāku siltuma un mīlestības ieskauts. Viņa tēvs vadīja nelielu maizes ceptuvi un Eižena izglītību dārgā privātskolā bieži vien apmaksāja administrācijai ar kūkām un konditorejas izstrādājumiem. Eižens par ķīmiju sāka interesēties jau bērnībā un veltīja tai visu savu dzīvi. 1904. gadā viņš absolvēja Parīzes Lietišķās ķīmijas institūtu un, protams, kļuva par ķīmijas pasniedzēju Sorbonnas Universitātē.

Šūlers bija vientuļnieks (un apprecējās ļoti vēlu – kad viņam bija 46 gadi), un, kamēr viņa kolēģi pavadīja laiku kopā ar ģimeni vai draugiem, viņš devās uz laboratoriju, kur sabija līdz pat vēlam vakaram, radot, kā tolaik ķīmiķu sabiedrībā tika pieņemts, zāles (piemēram, pret plikpaurību) vai mitrumizturīgas krāsas. Kādu vakaru viņa laboratorijā ieradās frizieris ar neparastu lūgumu – radīt daudzkrāsainu matu krāsu.

Tajos laikos sievietes savu matu krāsu varēja mainīt tikai ar hennu un minerālsāļiem. Izvēle bija niecīga, krāsu variācijas – vēl mazākas: ogļmelna vai koši sarkana – blondīņu laikmets vēl nebija sācies. Līdz ar to tirgus bija pilnīgi tukšs un solīja jaunas iespējas.

Tā Šūlers aizrāvās ar izaicinājumu radīt drošas sintētiskās matu krāsas, kas ļautu sievietēm padarīt savu galvas rotu gaišāku. Viņš arī juta, ka viņa klusā akadēmiskā dzīve sevi ir izsmēlusi, un 1905. gadā pameta universitāti un pilnībā iegrima jaunajā nodarbē.

"Es biju iekrājis 800 franku, bet divistabu dzīvokļa īre maksāja 400 frankus gadā," vēlāk stāstīja Šūlers. "Ņemot vērā, ka man bija jāēd un jādzer, un joprojām jāpērk ķimikālijas, ir viegli aprēķināt, ka man bija mazāk nekā divi gadi, lai izveidotu šo krāsu."

Bet galu galā viņš bija zinātkārs. Minētā dzīvokļa viesistaba kļuva par formulu aprēķināšanas centru, bet guļamistaba par laboratoriju – drīz vien nācās gulēt saliekamajā gultā, jo īstā gulta bija piekrauta ar materiāliem un aprīkojumu.

Un nepagāja divi gadi, līdz 1907. gadā Šūlers izstrādāja daudzkrāsainas matu krāsas formulu. Viņš savu krāsu nosauca par "Oréale".

Patentu šai krāsai viņš ieguva 1908. gadā un nekavējoties sāka biznesu – naktī vārīja un jauca to savā virtuves izlietnē, bet dienā staigāja pa Parīzes frizieru saloniem, piedāvājot nopirkt maisījumu. 1909. gadā Šūlers guva pirmo peļņu, un viņa krāsa drīz parādījās arī Austrijā un Nīderlandē. Eiropa sāka apbrīnot blondīnes, un par tādām sievietes varēja padarīt tikai "Oréale".

Šūlera biznesa paplašināšanos pārtrauca Pirmais pasaules karš. Viņš brīvprātīgi pieteicās doties frontē, 1916. gadā tika apbalvots ar medaļu "Par drosmi" (kopumā viņam bija piecas medaļas, šī – par pašaizliedzību Verdenas kaujā) un no kara atgriezās kā varonis.

Savukārt pēckara periods bija labākais laiks viņa krāsu noietam Eiropā. Trakulīgā "džeza laikmeta" sākums nozīmēja īsus un krāsotus sieviešu matus – lielāko tirgu Šūlera produktiem. 30. gadu sākumā Francijā vien tika atvērti 40 tūkstoši jaunu skaistumkopšanas salonu un frizētavu, un gandrīz visi izmantoja patentēto "Oréale".

1919. gadā Šūlers beidzot reģistrēja savu uzņēmumu "Société Française de Teintures Inoffensives pour Cheveux", bet 1920. gadā "Oréale" krāsas parādījās visā Eiropā, 30. gadu beigās sasniedzot pat Padomju Savienību. Un, kad Holivudas skaistules Džīna Hārlova un Meja Vesta modes pasaulē ieviesa pilnīgi baltus matus, Šūlera uzņēmums bija gatavs piepildīt šo kaprīzi ar jaunu matu balinātāju, otro "Oréale" līnijas produktu "L'Oréal Blanc".

1930. gadā Šūlers, kurš jau bija kļuvis par vienu no bagātākajiem rūpniekiem Francijā (viņš iegādājās "Rolls Royce", elegantu dzīvokli Parīzē un lielisku villu Bretaņā), pārdēvēja savu uzņēmumu par "L'Oréal" par godu savai burvju krāsai (viņš vēlējās nosaukumu "Oréale", taču šāds nosaukums jau bija reģistrēts, tādēļ viņam nācās samierināties ar nedaudz pārveidotu tā versiju). Savu iedzimto centību viņš nezaudēja – cēlās četros no rīta, divas stundas pavadīja birojā, stundu pastaigājās pa parku un pēc tam brauca ar savu šiko "Rolls Royce" uz savām rūpnīcām, kur palika laboratorijā līdz pusnaktij.

Šūlers no konkurentiem skaistumkopšanas industrijā atšķīrās ar to, ka viņa bizness un produkti balstījās uz realitāti, nevis iedomām un ilūzijām, kā tolaik bija ierasts. Skaistumkopšanas uzņēmumi bieži ir solījuši neiespējamo, piemēram, "mūžīgo jaunību", bet "L'Oréal" produkti paveica to, ko solīja etiķetes uz to iepakojuma. Ja matus vajadzēja izbalināt, "L'Oréal" tos izbalināja, ja vajadzēja padarīt tumšākus, tad padarīja tumšākus. Bez turpmākiem solījumiem "pārtapt par princesi", kā tas bija tajos laikos. Un cilvēkiem tas vairāk patika.

Kad 1936. gadā Francijas vēlēšanās uzvarējusī Tautas fronte ieviesa apmaksātu atvaļinājumu, "L'Oréal" nogurušo proletāriešu pūli sagaidīja ar sauļošanās losjoniem – tieši tāpēc, lai pasargātu viņus no saules negatīvās iedarbības, nevis solītu "patīkamu sauļošanos", kā to darīja viņu konkurenti. Šūlers vienmēr ir devis priekšroku argumentētam un loģiskam skaidrojumam, kāpēc un ko lietot, – un cilvēkiem tas patika.

1933. gadā viņš pat izdeva sieviešu žurnālu "Votre Beaute" ("Tavs Skaistums"), kurā tika paskaidrots, kas darbojas un kā tas darbojas, kas ir labs un kas ir bīstams. Šo pašu metodiku viņš izmantoja arī vēlāk, kad, viņa biznesam pievēršoties ziepju, fotofilmu un plastmasas iepakojumu ražošanai, kuras tehniskā puse bija Šūlera kunga jājamzirdziņš, biznesa attīstībai tika nolīgti profesionāli menedžeri.

Tomēr Šūlers patiesi ticēja reklāmai un nekad nežēloja savu naudu (uzņēmums to nežēlo arī tagad) – "L'Oréal" vienmēr ir bijis un paliek viens no pasaulē lielākajiem reklāmdevējiem šajā dinamiskajā skaistumkopšanas biznesā. Uzņēmuma produkciju reklamēja labākie franču mākslinieki, viņu tekstus debesīs rakstīja lidmašīnas, bet "L'Oréal" bērnu šampūns "Dop" tika reklamēts tolaik tik populārajos cirkos. Pēc daudziem gadiem, 1953. gadā, Šūlers pat ieguva "Reklāmas Oskaru" par inovāciju šajā jomā.

Izcēlās Otrais pasaules karš, un kārtējo reizi Šūlers demonstrēja savas uzņēmēja spējas, lai gan izraisīja arī zināmas domstarpības, kuru atbalss sasniegusi arī mūsdienas. Nacistiem okupējot Franciju, Šūlers vis nebēga uz ārzemēm un drīz vien kļuva pazīstams kā jaunās okupācijas varas atbalstītājs. Viņš finansiāli atklāti atbalstīja vietējo fašistu organizāciju "La Cagoule", kas darbojās Francijā kopš 30. gadu sākuma un bija bēdīgi slavena ar uzbrukumiem arodbiedrību vadītājiem un kreisajiem politiķiem, regulārām sadursmēm ar protestētājiem un sprādzieniem pie Triumfa arkas. Organizācijas vadītājs Eižens Delonkls nacistu okupācijas laikā izveidoja jaunu partiju MSR

(Sociālistiskā revolucionārā kustība), kas atklāti sadarbojās ar Višī režīmu, palīdzēja gestapo apzināt un kataloģizēt Francijas ebreju īpašumus, bet 1941. gadā uzspridzināja septiņas Parīzes sinagogas. Parīzes augstajām aprindām par lielu pārsteigumu, Šūlers pauda atbalstu organizācijai, finansēja MSR laikrakstu, ļāva "La Cagoule" biedriem rīkot tās biedru sapulces "L'Oréal" galvenajā mītnē un pat iekārtoja tai blakus biroju.

Tomēr patiesībā Šūlers nebija ne nacists, ne antisemīts, ne arī pretošanās kustības dalībnieks. Viņš bija tikai uzņēmējs. Kara gadi bija neticami ienesīgi ikvienam, kurš nepārstāja ražot savu produkciju, – viss tika pirkts un pārdots, bija milzīgs melnais tirgus, sievietes turpināja krāsot matus, bet vācu okupanti bija gatavi maksāt jebkādu cenu pa franču kosmētiku. Tiesa, bija neliela nianse – tikai sadarbība ar okupantiem nodrošināja piekļuvi ražošanai nepieciešamajām izejvielām.

Ja savas produkcijas ražošanas nodrošināšana nozīmēja draudzību ar "La Cagoule" teroristiem, Šūlers bija gatavs šo draudzību izrādīt. Un, kad cerības uz Francijas atbrīvošanu sāka augt, viņa attieksme mainījās tikpat viegli – 1942. gadā, kad ASV jau bija iesaistījušās karā un Hitlera armija bija iesprostota Krievijas teritorijā, Šūlers sāka dāsni atbalstīt pretošanās kustību.

Pēc kara Šūlers, tāpat kā daudzi franču rūpnieki tajā laikā, stājās tiesas priekšā par sadarbošanos ar nacistiem. Taču leģendārais pretošanās kustības līderis Pjērs de Benuvils liecināja par Šūleru, un ar šī kara varoņa vārdiem pietika, lai attaisnotu "L'Oréal" īpašnieku.

Tiesa, de Benuvila kungs Šūleru personīgi nepazina. Viņš pazina tikai trīs Šūlera dzīvē svarīgus cilvēkus: viņa biznesa partneri Fransuā Dalu (kurš vadīs "L'Oréal" pēc Šūlera nāves), Andrē Betenkūru (kurš vēlāk apprecēja Šūlera meitu Liliānu) un Fransuā Miterānu, kurš strādāja "L'Oréal" pašās kara beigās (un vēlāk bija Francijas prezidents). Ar šādiem sakariem Šūleram pietika, lai sakoptu savu reputāciju un uz kādu laiku uzsāktu jaunu biznesu.

Pēckara ekonomikas uzplaukums un skaisto blondīņu Merilinas Monro un Bridžitas Bardo (patiesībā tumšmatainās) parādīšanās ievadīja jaunu posmu "L'Oréal" attīstībā. Peļņa bija pietiekama, lai finansētu pētniecību un jaunu produktu līniju attīstību. Visbeidzot peļņa bija arī pietiekama, lai sāktu uzpirkt konkurējošos uzņēmumus.

Citu uzņēmumu iegāde aizsākās 1928. gadā, kad Šūlers iegādājās ziepju uzņēmumu "Monsavon", paplašinot tā klāstu. "Lancome" tika iegādāts 1964. gadā, "Biotherm" 1970. gados, "Garnier" 1978. gadā un "Helena Rubinstein" – 1989. gadā. Likteņa ironija ir tāda, ka Žaks Korēzs, bijušais "La Cagoule" biedrs, vadīja kosmētikas uzņēmumu, ko dibināja ebrejiete Helēna Rubinšteina, un domstarpības ar to nebeidzās: kad arābu pasaule sāka boikotēt "L'Oréal" produktus tieši "Helena Rubinstein" dēļ, tas pats Žaks Korēzs atkal risināja sarunas ar arābu politiķiem un rūpniekiem... 2006. gadā "L'Oréal" iegādājās "The Body Shop".

Faktiski "L'Oréal" veidojās kā "konkurentu federācija" un tāda joprojām ir – pašlaik visā grupā centralizēti tiek pārvaldīta tikai uzņēmuma pētniecības laboratorija, kurā izgudrojumi un jauni produkti tiek izplatīti ar pārvaldītajiem zīmoliem (no kuriem "L'Oréal" tagad ir aptuveni 500 nosaukumu).