Zīmola stāsts
'Colgate'
No smilšu un opija maisījuma līdz baltai pastai ērtā tūbiņā
Foto: Shutterstock
Teksts: Giedrjus Drukteinis , "Delfi.lt"
Zobu pastas uzlabošanai lielākie ražotāji tērē aptuveni 700 miljonus ASV dolāru gadā, taču šāds ieguldījums atmaksājas, jo vidēji viens cilvēks pasaulē gada laikā patērē 8–10 tūbiņas zobu pastas.
"Delfi Bizness" katru sestdienu publicē slavenu uzņēmumu neparastās vēstures līkločus rubrikā "Zīmola stāsts". Visus šīs sērijas stāstus vari izlasīt šeit.
Un, kā liecina tirgus pētījumi un sabiedriskās domas aptaujas, amerikāņi uzskata, ka zobu pasta ir daudz svarīgāka par automašīnu, televizoru vai datoru. Un tā nav tikai mūsdienu kaprīze, jo jau izsenis bija zināms, ka tad, ja sāp zobi, nekas nav labi un tas, kuram nav stipru zobu, nevar košļāt cietu barību, tāpēc, visticamāk, ilgi nedzīvos. Tāpēc cilvēce vienmēr ir meklējusi veidus, kā stiprināt zobus, un centusies par tiem rūpēties, kā nu pratusi.
Zināms, ka jau šumeru laikos Arābijā cilvēki košļāja piparmētru lapas, zarus un ciedra sveķus. Bet zobu pasta parādījās jau senajā Ēģiptē – 16. gadsimtā pirms mūsu ēras tika aprakstīta detalizēta recepte zobu pastas pagatavošanai no liellopu kaulu pelniem, pumeka skaidiņām un vīna etiķa (starp citu, šādam maisījumam patiešām ir attīrošas īpašības, lai gan tā garšu ir grūti saukt par patīkamu).
Senie grieķi zobu pastu gatavoja no vilnas un sasmalcinātiem gliemežvākiem, bet romieši no sadedzinātiem kauliem, medus un rožu lapām. Un, starp citu, jau pirms mūsu ēras bija pieņemts regulāri skalot muti ar sālsūdeni, jo ne bez pamata uzskatīja, ka tas stiprina zobus.
Krusta karu laikā Eiropā ienāca mode tīrīt zobus ar krītu un ogli, kas uzbērti uz mitras drānas. Bet pamatā viduslaikos zobu stāvoklis tikai pasliktinājās – tolaik aktuālāks bija "iekšējās tīrības", nevis "ārējās" kults, kas tika uzskatīts par iedomību. Kā zināms, viduslaiku eiropieši teju nemaz nemazgājās, jo maldīgi tika uzskatīts, ka slimības iekļūst organismā caur ādas porām. Pat aristokrātija tikai laiku pa laikam atļāvās izskalot muti ar anīsa uzlējumu vai rožūdeni. Tomēr balti zobi tika uzskatīti par izcilāko skaistuma parametru, tāpēc toreizējie augstmaņi tos nežēlīgi berza, lai atbrīvotos no dzeltenā zobakmens, kas efektīvi iznīcināja arī emalju.
Zobu ārstēšana tolaik bija bārddziņu ziņā, kuru visbiežāk piedāvātais sāpju remdēšanas līdzeklis bija vienkārši... zoba izraušana. Un tiem, kuri gribēja baltus zobus, bārddziņi palīdzēja ar slāpekļskābi, kas pacientu viegli varēja aizsūtīt citā saulē. Tāpēc cilvēki iemācījās nevis ārstēt zobus, bet gan tos maskēt. Anglijas karaliene Elizabete I, kura kopš bērnības cieta no kariesa, katru savu zobu pārklāja ar baltām papīra strēmelītēm. No Tālajiem Austrumiem atnāca zobu balināšanas mode ar dzīvsudrabu, bet tā vietā zobi kļuva melni, lai gan bija pārklāti ar sava veida aizsargplēvi, lai aizsargātu pret kariesu.
18. gadsimta beigās Krievijā pat bija ierasts, ka jaunām meitenēm zobi bija pilnīgi melni, bet Japānā vairākus gadsimtus sievietes, kas bija precējušās, ar melniem zobiem (dažkārt krāsotiem ar īpašu laku) uzsvēra savu uzticību vīram.
Zināms, ka jau šumeru laikos Arābijā cilvēki košļāja piparmētru lapas, zarus un ciedra sveķus. Bet zobu pasta parādījās jau senajā Ēģiptē – 16. gadsimtā pirms mūsu ēras tika aprakstīta detalizēta recepte zobu pastas pagatavošanai no liellopu kaulu pelniem, pumeka skaidiņām un vīna etiķa (starp citu, šādam maisījumam patiešām ir attīrošas īpašības, lai gan tā garšu ir grūti saukt par patīkamu).
Senie grieķi zobu pastu gatavoja no vilnas un sasmalcinātiem gliemežvākiem, bet romieši no sadedzinātiem kauliem, medus un rožu lapām. Un, starp citu, jau pirms mūsu ēras bija pieņemts regulāri skalot muti ar sālsūdeni, jo ne bez pamata uzskatīja, ka tas stiprina zobus.
Krusta karu laikā Eiropā ienāca mode tīrīt zobus ar krītu un ogli, kas uzbērti uz mitras drānas. Bet pamatā viduslaikos zobu stāvoklis tikai pasliktinājās – tolaik aktuālāks bija "iekšējās tīrības", nevis "ārējās" kults, kas tika uzskatīts par iedomību. Kā zināms, viduslaiku eiropieši teju nemaz nemazgājās, jo maldīgi tika uzskatīts, ka slimības iekļūst organismā caur ādas porām. Pat aristokrātija tikai laiku pa laikam atļāvās izskalot muti ar anīsa uzlējumu vai rožūdeni. Tomēr balti zobi tika uzskatīti par izcilāko skaistuma parametru, tāpēc toreizējie augstmaņi tos nežēlīgi berza, lai atbrīvotos no dzeltenā zobakmens, kas efektīvi iznīcināja arī emalju.
Zobu ārstēšana tolaik bija bārddziņu ziņā, kuru visbiežāk piedāvātais sāpju remdēšanas līdzeklis bija vienkārši... zoba izraušana. Un tiem, kuri gribēja baltus zobus, bārddziņi palīdzēja ar slāpekļskābi, kas pacientu viegli varēja aizsūtīt citā saulē. Tāpēc cilvēki iemācījās nevis ārstēt zobus, bet gan tos maskēt. Anglijas karaliene Elizabete I, kura kopš bērnības cieta no kariesa, katru savu zobu pārklāja ar baltām papīra strēmelītēm. No Tālajiem Austrumiem atnāca zobu balināšanas mode ar dzīvsudrabu, bet tā vietā zobi kļuva melni, lai gan bija pārklāti ar sava veida aizsargplēvi, lai aizsargātu pret kariesu.
18. gadsimta beigās Krievijā pat bija ierasts, ka jaunām meitenēm zobi bija pilnīgi melni, bet Japānā vairākus gadsimtus sievietes, kas bija precējušās, ar melniem zobiem (dažkārt krāsotiem ar īpašu laku) uzsvēra savu uzticību vīram.
Zobu sukas un pastas priekšteces
18. gadsimtā Nīderlandē dzīvojošais Antonio van Levenhuks pasaules vēsturē iegāja ne tikai kā mikroskopa izgudrotājs, bet arī kā aktīvs zobu tīrīšanas apoloģēts. Tieši viņš, ieraugot savas siekalas zem mikroskopa, nasko baktēriju vairošanās procesu, regulāri skaloja muti ar sāls šķīdumu un tīrīja zobus ar krīta pulveri. Un līdz savai nāvei (viņš nodzīvoja veselus 90 gadus) viņš pie tā pieradināja arī daudzus savus tautiešus. Nīderlandes tirgotāji no Ķīnas uz Eiropu atveda pirmos moderno zobu suku prototipus – bambusa un kaula kociņus ar cūku sariem, ko Tālajos Austrumos izmantoja kopš 15. gadsimta.
Eiropiešiem, kuri līdz tam zobus tīrīja ar pirkstu vai koka zariņiem, cūku sari izrādījās pārāk cieti, un sākotnēji tos mēģināja aizstāt ar vāveres vai āpša kažokādu, bet šī spalva izrādījās pārāk mīksta. Galu galā 1780. gadā anglis Viljams Adiss nāca klajā ar ideju piestiprināt pie nūjiņas zirga astrus (ko, starp citu, viņš izdarīja, atrazdamies cietumā) – un tas izrādījās optimālais variants. Ar šādu birsti zobus tīrīja Napoleons, bet viņa zobu pulveris bija vienkāršas jūras smiltis ar pievienotu opiju, lai mazinātu sāpes, jo smaganas no šādas skrāpēšanas stipri asiņoja.
Sabiedrība bija apmierināta ar zobu pulveri, kas bija izgatavots no krīta vai māla. 18. gadsimta beigās Anglijā mīkstumam pievienoja glicerīnu, bet 1824. gadā tika izstrādātas pirmās "zobu ziepes" – parasto ziepju, krīta un piparmētru eļļas maisījums. Atšķirībā no pulvera šīs "ziepes" nebojāja zobu emalju, bet acīmredzami bojāja smaganas. 1853. gadā angļu ārsts Džons Heriss patentēja krīta pulveri ar smaržīgām piedevām, taču izlepusī Viktorijas laikmeta publika ar to nebija mierā, jo, stiprāk uzpūšot, pulveris radīja lielu mākoni.
Tādēļ cilvēces centieni pārvērst pulveri pastā arvien ir bijuši neapturami. Krīta pulveris tika sajaukts ar pastu, kas izgatavota no cietes, kurai vēlāk pievienoja glicerīnu. Viena no šādām receptēm nonāca amerikāņu uzņēmēja un rūpnieka Samuela Kolgeita (1822–1897) rokās. Un tieši viņš izgatavoja tādu zobu pastu, kādu mēs to pazīstam šodien!
Eiropiešiem, kuri līdz tam zobus tīrīja ar pirkstu vai koka zariņiem, cūku sari izrādījās pārāk cieti, un sākotnēji tos mēģināja aizstāt ar vāveres vai āpša kažokādu, bet šī spalva izrādījās pārāk mīksta. Galu galā 1780. gadā anglis Viljams Adiss nāca klajā ar ideju piestiprināt pie nūjiņas zirga astrus (ko, starp citu, viņš izdarīja, atrazdamies cietumā) – un tas izrādījās optimālais variants. Ar šādu birsti zobus tīrīja Napoleons, bet viņa zobu pulveris bija vienkāršas jūras smiltis ar pievienotu opiju, lai mazinātu sāpes, jo smaganas no šādas skrāpēšanas stipri asiņoja.
Sabiedrība bija apmierināta ar zobu pulveri, kas bija izgatavots no krīta vai māla. 18. gadsimta beigās Anglijā mīkstumam pievienoja glicerīnu, bet 1824. gadā tika izstrādātas pirmās "zobu ziepes" – parasto ziepju, krīta un piparmētru eļļas maisījums. Atšķirībā no pulvera šīs "ziepes" nebojāja zobu emalju, bet acīmredzami bojāja smaganas. 1853. gadā angļu ārsts Džons Heriss patentēja krīta pulveri ar smaržīgām piedevām, taču izlepusī Viktorijas laikmeta publika ar to nebija mierā, jo, stiprāk uzpūšot, pulveris radīja lielu mākoni.
Tādēļ cilvēces centieni pārvērst pulveri pastā arvien ir bijuši neapturami. Krīta pulveris tika sajaukts ar pastu, kas izgatavota no cietes, kurai vēlāk pievienoja glicerīnu. Viena no šādām receptēm nonāca amerikāņu uzņēmēja un rūpnieka Samuela Kolgeita (1822–1897) rokās. Un tieši viņš izgatavoja tādu zobu pastu, kādu mēs to pazīstam šodien!
 |  |  |
Foto: Vida Press
Kolgeitu apsviedība un reliģiozitāte
Viljams Kolgeits. Foto: arhīva foto
Kolgeita vectēvs Roberts Kolgeits bija lauksaimnieks 18. gadsimtā Kentā, kurš atklāti simpatizēja Eiropas humānistu izplatītajām liberālisma idejām un skaļi atbalstīja Amerikas neatkarību un tai sekojošo Lielo franču revolūciju. Tā laika karaliskajā Anglijā šādas acīmredzamas simpātijas pret republikāņiem draudēja ne tikai ar kaimiņu nosodījumu, bet arī ieslodzījumu un varbūt pat nāvi. Kolgeita draugs, pats Lielbritānijas premjerministrs Viljams Pits, kādu nakti slepus nosūtīja viņam vēstuli ar brīdinājumu par gaidāmo arestu un aicinājumu pēc iespējas ātrāk bēgt no valsts – tāpēc 1798. gadā Kolgeitu ģimene pārcēlās uz dzīvi ASV.
Viņi apmetās Hartfordā, Merilendas štatā, netālu no Baltimoras, kur tēvs atsāka saimniekot un kopā ar partneri sāka gatavot sveces. Pēc diviem gadiem bizness sabruka, un vecajam Kolgeitam nācās atgriezties pie zemes darbiem.
Tomēr sveču izgatavošana aizrāva viņa vecāko dēlu Viljamu Kolgeitu (1783–1857).
19 gadus vecais jaunietis, kaut arī ieguvis izcilu izglītību Anglijā un ASV, tomēr nolēma turpināt šo ģimenes nodarbošanos un 1804. gadā pārcēlās uz Ņujorku. Tur viņš strādāja "Slidell & Company", lielākajā austrumu krasta sveču ražošanas uzņēmumā, kur divus gadus apguva šo amatu. Pēc uzņēmuma bankrota Viljams Kolgeits nolēma uzsākt pats savu biznesu.
1806. gadā kopā ar draugu Frensisu Smitu viņš Ņujorkā atvēra "Smith & Colgate", kas 1812. gadā tika pārdēvēta par "William Colgate & Company" pēc tam, kad Kolgeits izpirka savu daļu. Uzņēmums ražoja ziepes un sveces, bet visvairāk cieti. Pēc dažiem grūtiem pirmajiem gadiem bizness nesa augļus, un 1820. gadā Kolgeits atvēra savu cietes rūpnīcu Ņujorkā, kur ciete "Pearl" bija tā laika svarīgākais izstrādājums (fabrika darbojās līdz 1866. gadam, kad to iznīcināja ugunsgrēks. Pēc tam "Colgate" cietes ražošana netika atsākta).
Bet lielākoties "Colgate" ražoja ziepes. Jāatceras, ka līdz 1841. gadam amerikāņi spēja ražot tikai vienkāršas saimniecības ziepes, jo tajā laikā aromātiskos tīrīšanas līdzekļus ražoja tikai Francijā un Anglijā pēc "slepena procesa un formulas". Taču, beidzot sapratis ražošanas noslēpumu, Kolgeits ienāca tirgū ar jauna veida "Windsor" ziepēm. Drīz viņš izlaida duci jaunu roku un skūšanās ziepju, bet 1850. gadā uzņēmums atvēra lielu "kontinentālo ziepju" rūpnīcu Ņūdžersijā.
Tobrīd Viljams Kolgeits jau bija kļuvis par vienu no bagātākajiem Ņujorkas biznesmeņiem. Bet viņš bija arī slavens ar savu lielo reliģiozitāti. Viņam nemitīgi patika atcerēties savu ceļojumu no Hārtfordas uz Ņujorku gadsimtu mijā, kad liellaivas kapteinis (kurš ceļoja pa ūdens kanāliem) vērsās pie toreiz jaunā Viljama ar dīvainu pareģojumu: "Kāds var kļūt par Ņujorkas labāko un slavenāko sveču izgatavotāju. Varbūt tā ir Dieva griba, ka tas esi tu?" Varbūt tā bija patiesība vai varbūt skaista leģenda, bet Kolgeits nekad neaizmirsa savus pienākumus pret baptistu draudzi, par kuras diakonu viņš kļuva. Katru gadu viņš savai draudzei atdeva vismaz desmito daļu no peļņas, dažreiz piekto daļu, bet vienā gadā – pat visu savu peļņu. Acīmredzot, pateicoties providencei, viņa biznesam tas tomēr palīdzēja – jo vairāk Kolgeits ziedoja, jo vairāk nopelnīja. Piemēram, tikai gadu pēc visas peļņas ziedošanas baznīcai "Colgate" nopelnīja divreiz vairāk...
Viņa reliģiozitāte izpaudās arī tajā, ka visiem trim saviem dēliem deva Bībeles varoņu vārdus. Viņa jaunākais dēls, septiņpadsmitgadīgais Samuels, uzņēmējdarbību pārņēma 1839. gadā pēc tam, kad tēvs pārcieta sirdstrieku, taču sākumā viņam nebija nekādas vēlēšanās (pārējie divi Kolgeita dēli kļuva par dārgmetālu tirgotājiem).
Pēc tēva nāves, 1857. gadā, Samuels pilnībā pārņēma uzņēmumu un pārdēvēja to par "Colgate & Company". Uzņēmums dominēja ASV tirgū, ražojot vairāk nekā 100 nosaukumu aromātiskās ziepes, taču tam bija lemts kļūt slavenam citā tirgus segmentā.
Viņi apmetās Hartfordā, Merilendas štatā, netālu no Baltimoras, kur tēvs atsāka saimniekot un kopā ar partneri sāka gatavot sveces. Pēc diviem gadiem bizness sabruka, un vecajam Kolgeitam nācās atgriezties pie zemes darbiem.
Tomēr sveču izgatavošana aizrāva viņa vecāko dēlu Viljamu Kolgeitu (1783–1857).
19 gadus vecais jaunietis, kaut arī ieguvis izcilu izglītību Anglijā un ASV, tomēr nolēma turpināt šo ģimenes nodarbošanos un 1804. gadā pārcēlās uz Ņujorku. Tur viņš strādāja "Slidell & Company", lielākajā austrumu krasta sveču ražošanas uzņēmumā, kur divus gadus apguva šo amatu. Pēc uzņēmuma bankrota Viljams Kolgeits nolēma uzsākt pats savu biznesu.
1806. gadā kopā ar draugu Frensisu Smitu viņš Ņujorkā atvēra "Smith & Colgate", kas 1812. gadā tika pārdēvēta par "William Colgate & Company" pēc tam, kad Kolgeits izpirka savu daļu. Uzņēmums ražoja ziepes un sveces, bet visvairāk cieti. Pēc dažiem grūtiem pirmajiem gadiem bizness nesa augļus, un 1820. gadā Kolgeits atvēra savu cietes rūpnīcu Ņujorkā, kur ciete "Pearl" bija tā laika svarīgākais izstrādājums (fabrika darbojās līdz 1866. gadam, kad to iznīcināja ugunsgrēks. Pēc tam "Colgate" cietes ražošana netika atsākta).
Bet lielākoties "Colgate" ražoja ziepes. Jāatceras, ka līdz 1841. gadam amerikāņi spēja ražot tikai vienkāršas saimniecības ziepes, jo tajā laikā aromātiskos tīrīšanas līdzekļus ražoja tikai Francijā un Anglijā pēc "slepena procesa un formulas". Taču, beidzot sapratis ražošanas noslēpumu, Kolgeits ienāca tirgū ar jauna veida "Windsor" ziepēm. Drīz viņš izlaida duci jaunu roku un skūšanās ziepju, bet 1850. gadā uzņēmums atvēra lielu "kontinentālo ziepju" rūpnīcu Ņūdžersijā.
Tobrīd Viljams Kolgeits jau bija kļuvis par vienu no bagātākajiem Ņujorkas biznesmeņiem. Bet viņš bija arī slavens ar savu lielo reliģiozitāti. Viņam nemitīgi patika atcerēties savu ceļojumu no Hārtfordas uz Ņujorku gadsimtu mijā, kad liellaivas kapteinis (kurš ceļoja pa ūdens kanāliem) vērsās pie toreiz jaunā Viljama ar dīvainu pareģojumu: "Kāds var kļūt par Ņujorkas labāko un slavenāko sveču izgatavotāju. Varbūt tā ir Dieva griba, ka tas esi tu?" Varbūt tā bija patiesība vai varbūt skaista leģenda, bet Kolgeits nekad neaizmirsa savus pienākumus pret baptistu draudzi, par kuras diakonu viņš kļuva. Katru gadu viņš savai draudzei atdeva vismaz desmito daļu no peļņas, dažreiz piekto daļu, bet vienā gadā – pat visu savu peļņu. Acīmredzot, pateicoties providencei, viņa biznesam tas tomēr palīdzēja – jo vairāk Kolgeits ziedoja, jo vairāk nopelnīja. Piemēram, tikai gadu pēc visas peļņas ziedošanas baznīcai "Colgate" nopelnīja divreiz vairāk...
Viņa reliģiozitāte izpaudās arī tajā, ka visiem trim saviem dēliem deva Bībeles varoņu vārdus. Viņa jaunākais dēls, septiņpadsmitgadīgais Samuels, uzņēmējdarbību pārņēma 1839. gadā pēc tam, kad tēvs pārcieta sirdstrieku, taču sākumā viņam nebija nekādas vēlēšanās (pārējie divi Kolgeita dēli kļuva par dārgmetālu tirgotājiem).
Pēc tēva nāves, 1857. gadā, Samuels pilnībā pārņēma uzņēmumu un pārdēvēja to par "Colgate & Company". Uzņēmums dominēja ASV tirgū, ražojot vairāk nekā 100 nosaukumu aromātiskās ziepes, taču tam bija lemts kļūt slavenam citā tirgus segmentā.
Foto: Shutterstock
Visvairāk pārdotā zobu pasta pasaulē
1873. gadā uzņēmums "Colgate" izlaida savu pirmo "Ribbon Dental Cream" – neparastu jauninājumu jeb pastu, kas tika uzglabāta stikla burkā (dažreiz keramikā). Amerikāņi, kas pieraduši pie pulvera, šo pastu ilgi neievēroja. Līdz 1892. gadam, kad zobārsts Šefīlds Vašingtonā nejauši saplēsa burciņu ar savu zobu pastu un iedomājās par mākslinieku izmantotajām krāsu tūbiņām. Lai gan pašu caurules formu jau 1841. gadā izgudroja amerikānis Džons Rends (un tā ir palikusi nemainīga līdz pat mūsdienām), neviens to nebija sācis ražot masveidā.
Šefīlds 1892. gadā izlaida pirmo zobu pastas tūbiņu partiju. Tās bija izgatavotas no alvas un svina (no alumīnija sāka darināt daudz vēlāk), taču komerciāli jauninājums neizrādījās veiksmīgs, tāpēc viņš drīz vien tūbiņas patentu pārdeva uzņēmumam "Colgate". Dažu gadu laikā "Colgate" ASV tirgū ieviesa zobu pastas tūbiņas, kas strauji kļuva populāras. Iespējams, pat ne ērtības dēļ (un tās bija dārgākas par burciņām, jo zobu pastas tūbiņas pildīja ar rokām), bet gan intensīvās reklāmas dēļ. Lai gan lielākajai daļai amerikāņu joprojām bija zobu pulveris, 1908. gadā "Colgate" zobu pasta tūbiņās bija kļuvusi par masu produktu, un kopš 1877. gada tā jau 80 gadus bija visvairāk pārdotā zobu pasta pasaulē – un tieši "Colgate" bija pirmais, kas iestrādāja pastā mikroskopiskus krama gabaliņus, kas nebojāja zobu emalju, pēc tam iestrādāja kalcija sāļus, lai stiprinātu to pašu emalju.
Samuela dēls Gilberts Kolgeits (1858–1933), kurš bija absolvējis Jeila Universitāti un kļuva par uzņēmuma vadītāju pēc tēva nāves, vadīja "Colgate" paplašināšanos ārvalstu tirgos. Kopš 1906. gada "Colgate" ražoja ne tikai zobu pastu un ziepes, bet arī tualetes papīru un smaržas.
Taču tieši pārmaiņas ziepju tirgū 19. gadsimta pēdējās divās desmitgadēs noteica "Colgate" likteni. Sākotnēji uzņēmums bija pakļauts mazā Sinsinati bāzētā uzņēmuma "Procter & Gamble" spiedienam, kas 1879. gadā izgudroja "Ivory" ziepes, izspiežot "Colgate" no tirgus līdera pozīcijas, jo tika ieviesti tehnoloģiskie jauninājumi, kas samazināja ziepju izmaksas, kā arī tika īstenota sīva reklāmas kampaņa.
Šefīlds 1892. gadā izlaida pirmo zobu pastas tūbiņu partiju. Tās bija izgatavotas no alvas un svina (no alumīnija sāka darināt daudz vēlāk), taču komerciāli jauninājums neizrādījās veiksmīgs, tāpēc viņš drīz vien tūbiņas patentu pārdeva uzņēmumam "Colgate". Dažu gadu laikā "Colgate" ASV tirgū ieviesa zobu pastas tūbiņas, kas strauji kļuva populāras. Iespējams, pat ne ērtības dēļ (un tās bija dārgākas par burciņām, jo zobu pastas tūbiņas pildīja ar rokām), bet gan intensīvās reklāmas dēļ. Lai gan lielākajai daļai amerikāņu joprojām bija zobu pulveris, 1908. gadā "Colgate" zobu pasta tūbiņās bija kļuvusi par masu produktu, un kopš 1877. gada tā jau 80 gadus bija visvairāk pārdotā zobu pasta pasaulē – un tieši "Colgate" bija pirmais, kas iestrādāja pastā mikroskopiskus krama gabaliņus, kas nebojāja zobu emalju, pēc tam iestrādāja kalcija sāļus, lai stiprinātu to pašu emalju.
Samuela dēls Gilberts Kolgeits (1858–1933), kurš bija absolvējis Jeila Universitāti un kļuva par uzņēmuma vadītāju pēc tēva nāves, vadīja "Colgate" paplašināšanos ārvalstu tirgos. Kopš 1906. gada "Colgate" ražoja ne tikai zobu pastu un ziepes, bet arī tualetes papīru un smaržas.
Taču tieši pārmaiņas ziepju tirgū 19. gadsimta pēdējās divās desmitgadēs noteica "Colgate" likteni. Sākotnēji uzņēmums bija pakļauts mazā Sinsinati bāzētā uzņēmuma "Procter & Gamble" spiedienam, kas 1879. gadā izgudroja "Ivory" ziepes, izspiežot "Colgate" no tirgus līdera pozīcijas, jo tika ieviesti tehnoloģiskie jauninājumi, kas samazināja ziepju izmaksas, kā arī tika īstenota sīva reklāmas kampaņa.
Foto: Shutterstock
Tajā pašā laikā draudus radīja "B. J. Company" rūpnīca Viskonsinas štatā, kas tika atvērta 1864. gadā un sāka ražot ziepes no palmu un olīvu eļļas pēc formulas, ko 1898. gadā izstrādāja kompānijas dibinātājs B. J. Džonsons. Šīs ziepes, ko sauca par "Palmolive", bija tik populāras, ka kļuva par vislabāk pārdotajām ziepēm pasaulē 20. gadsimta sākumā, un pat uzņēmums 1916. gadā tika pārdēvēts par "Palmolive". Mūsdienās visā pasaulē tiek pārdots vairāk nekā 50 "Palmolive" ziepju veidu.
1872. gadā Misūri štatā dibinātā ziepju kompānija "Peet Brothers" apvienojās ar "Palmolive" 1926. gadā, izveidojot kopuzņēmumu "Palmolive-Peet". 1928. gadā tam pievienojās uzņēmums "Colgate", kā rezultātā izveidojās "Colgate-Palmolive-Peet". Ar to paplašināšanās nebeidzās: 1929. gada 25. oktobrī uzņēmums parakstīja līgumu ar "Kraft Phenix Cheese Corporation" un šokolādes gigantu "Hershey Chocolate Company", lai izveidotu pasaulē lielāko pārtikas un veselības aprūpes preču konglomerātu "International Quality Products Corporation". Taču pēc četrām dienām akciju tirgus sabrukums iezīmēja Lielās depresijas sākumu, no kā konglomerāts vairs neatguvās. 1953. gadā Pīta vārds nosaukumā tika izņemts, un uzņēmums nosaukumu "Colgate-Palmolive" nes līdz pat šai dienai.
Tomēr cīņa pret "Procter & Gamble" nebeidzās. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara (tas bija laiks, kad eiropieši tikai iepazinās ar amerikāņu zobu pastu) "Procter & Gamble" izlaida "Tide" mazgāšanas līdzekli, kas samazināja veļas ziepju popularitāti, kuras savulaik "Colgate-Palmolive" bija padarījušas par tirgus līderi ziepju ražošanā. "Colgate" neatguva tirgus pozīcijas, jo pārāk lēni reaģēja uz inovācijas – veļas pulvera – parādīšanos un ilgu laiku turpināja mazgāšanas ziepju ražošanu. "Colgate" arī zaudēja vadošo pozīciju tirgū zobu pastu segmentā 20. gadsimta 60. gados, kad "Procter & Gamble" sāka ražot savu "Crest" (mums pazīstama kā "Blend-a-Med") ar fluoru, kas daudz labāk nostiprina zobu emalju un iznīcina kariesu izraisošās baktērijas, kā arī bija daudz efektīvāka par "Colgate", kurā izmantotais ferments ir pepsīns. Un uzņēmumam "Colgate" vajadzēja vairāk nekā gadu, lai iemācītos izgatavot zobu pastu ar fluoru. Bet "Procter & Gamble" vissāpīgāk sita, palielinot zobu pastas tūbiņas kakliņa diametru par 20%, kas automātiski palielināja arī pašas pastas pārdošanas apjomu par 20% un galu galā kļuva par nozares standartu.
"Colgate" atguva tirgus līdera pozīcijas 1992. gadā, izlaižot zobu pastu "Total". Tajā pašā gadā "Colgate" par 670 miljoniem ASV dolāru iegādājās personīgās higiēnas uzņēmumu "Mennen Company " (ko Ņuarkā 1879. gadā dibināja vācu farmaceits Gerhards Mennens). "Colgate-Palmolive", kas ir otrais lielākais zobu pastas un tīrīšanas līdzekļu ražotājs ASV, gada pārdošanas apjoms šobrīd pārsniedz 9 miljardus ASV dolāru, bet veikalos ir pieejami zīmoli "Colgate", "Palmolive", "Mennen Speed Stick" un "Ajax".
"Colgate" bija pirmais, kas izlaida standarta plastmasas zobu birsti 1939. gadā, un tā izstrādātais nozares standarts kopš tā brīža nav arī mainījies (lai gan 20. gadsimta sākumā joprojām tika uzskatīts, ka zobu baltums ir atkarīgs no birstes formas, nevis no sariņu novietojuma uz tās). Starp citu, pirmā elektriskā zobu birste "Broxodent" tika izgudrota Šveicē tajā pašā gadā, lai gan tirgū tā nonāca tikai pēc 20 gadiem. 1960. gadā "General Electric" prezentēja pirmo bezvadu elektrisko zobu suku, bet 1987. gadā "Oral B", kas ir "Procter & Gamble" apakšuzņēmums, izstrādāja rotējošo birstes galviņu. Šobrīd tirgū ir pieejamas vibrējošās un ultraskaņas zobu birstes, piemēram, "Philips Sonicare", un ir pat tādas, kas nosūta datus par īpašnieka zobu stāvokli tieši ārstam...
1872. gadā Misūri štatā dibinātā ziepju kompānija "Peet Brothers" apvienojās ar "Palmolive" 1926. gadā, izveidojot kopuzņēmumu "Palmolive-Peet". 1928. gadā tam pievienojās uzņēmums "Colgate", kā rezultātā izveidojās "Colgate-Palmolive-Peet". Ar to paplašināšanās nebeidzās: 1929. gada 25. oktobrī uzņēmums parakstīja līgumu ar "Kraft Phenix Cheese Corporation" un šokolādes gigantu "Hershey Chocolate Company", lai izveidotu pasaulē lielāko pārtikas un veselības aprūpes preču konglomerātu "International Quality Products Corporation". Taču pēc četrām dienām akciju tirgus sabrukums iezīmēja Lielās depresijas sākumu, no kā konglomerāts vairs neatguvās. 1953. gadā Pīta vārds nosaukumā tika izņemts, un uzņēmums nosaukumu "Colgate-Palmolive" nes līdz pat šai dienai.
Tomēr cīņa pret "Procter & Gamble" nebeidzās. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara (tas bija laiks, kad eiropieši tikai iepazinās ar amerikāņu zobu pastu) "Procter & Gamble" izlaida "Tide" mazgāšanas līdzekli, kas samazināja veļas ziepju popularitāti, kuras savulaik "Colgate-Palmolive" bija padarījušas par tirgus līderi ziepju ražošanā. "Colgate" neatguva tirgus pozīcijas, jo pārāk lēni reaģēja uz inovācijas – veļas pulvera – parādīšanos un ilgu laiku turpināja mazgāšanas ziepju ražošanu. "Colgate" arī zaudēja vadošo pozīciju tirgū zobu pastu segmentā 20. gadsimta 60. gados, kad "Procter & Gamble" sāka ražot savu "Crest" (mums pazīstama kā "Blend-a-Med") ar fluoru, kas daudz labāk nostiprina zobu emalju un iznīcina kariesu izraisošās baktērijas, kā arī bija daudz efektīvāka par "Colgate", kurā izmantotais ferments ir pepsīns. Un uzņēmumam "Colgate" vajadzēja vairāk nekā gadu, lai iemācītos izgatavot zobu pastu ar fluoru. Bet "Procter & Gamble" vissāpīgāk sita, palielinot zobu pastas tūbiņas kakliņa diametru par 20%, kas automātiski palielināja arī pašas pastas pārdošanas apjomu par 20% un galu galā kļuva par nozares standartu.
"Colgate" atguva tirgus līdera pozīcijas 1992. gadā, izlaižot zobu pastu "Total". Tajā pašā gadā "Colgate" par 670 miljoniem ASV dolāru iegādājās personīgās higiēnas uzņēmumu "Mennen Company " (ko Ņuarkā 1879. gadā dibināja vācu farmaceits Gerhards Mennens). "Colgate-Palmolive", kas ir otrais lielākais zobu pastas un tīrīšanas līdzekļu ražotājs ASV, gada pārdošanas apjoms šobrīd pārsniedz 9 miljardus ASV dolāru, bet veikalos ir pieejami zīmoli "Colgate", "Palmolive", "Mennen Speed Stick" un "Ajax".
"Colgate" bija pirmais, kas izlaida standarta plastmasas zobu birsti 1939. gadā, un tā izstrādātais nozares standarts kopš tā brīža nav arī mainījies (lai gan 20. gadsimta sākumā joprojām tika uzskatīts, ka zobu baltums ir atkarīgs no birstes formas, nevis no sariņu novietojuma uz tās). Starp citu, pirmā elektriskā zobu birste "Broxodent" tika izgudrota Šveicē tajā pašā gadā, lai gan tirgū tā nonāca tikai pēc 20 gadiem. 1960. gadā "General Electric" prezentēja pirmo bezvadu elektrisko zobu suku, bet 1987. gadā "Oral B", kas ir "Procter & Gamble" apakšuzņēmums, izstrādāja rotējošo birstes galviņu. Šobrīd tirgū ir pieejamas vibrējošās un ultraskaņas zobu birstes, piemēram, "Philips Sonicare", un ir pat tādas, kas nosūta datus par īpašnieka zobu stāvokli tieši ārstam...
Foto: Shutterstock