40 eiro par steiku. Vai restorāni pārtaps par kebabnīcām, un cik ļoti kāps cenas?
Teksts: Poļina Elksne, Delfi Bizness redaktore
"Lokdauni", sarežģījumi ar produktu piegādēm, komunālo pakalpojumu cenu straujais kāpums – tas viss ietekmē restorānu biznesu, kas jau otro gadu piedzīvo gan apgrozījuma, gan peļņas kritumu. "Mēs esam lielas krīzes bezdibeņa malā," prognozē Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas pārstāve. Vai tā tiešām ir?
Sarunā ar "Delfi Bizness" vairāki Lietuvas, Latvijas un Igaunijas šefpavāri atklāja, ar kādām pārdomām sagaidījuši 2022. gadu: vai vēl viena restorānu "porcija" tiks slēgta, vai restorāniem nāksies ķerties pie kebabu gatavošanas un kas notiks ar ēdienkartēm – vai piedāvājums saruks, bet cenas būs ievērojami augstākas?
"Iepriekšējais gads bija daudz sliktāks nekā 2020. gads, apgrozījums krities vismaz par 40% ," kādā intervijā Latvijas Televīzijai par tūrisma un viesmīlības nozares stāvokli stāstīja Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore Santa Graikste. Viņa uzsvēra, ka nozari negatīvi ietekmē ne tikai pandēmija, bet arī augstās energoresursu cenas.
2020. gada nogalē tūrisma aģentūras un viesnīcas ziņoja, ka cilvēku interese un rezervāciju skaits pieaug. Tomēr šobrīd viesmīlības nozarē vērojams akūts darbinieku trūkums. Kā liecina uzņēmēju aptaujas dati, vismaz puse saskārusies ar situāciju, ka 2–3 darbinieki darba meklējumos devušies uz ārvalstīm. "Kurš uzņems viesus pēc gada, ir ļoti labs jautājums, jo industrija jau divus gadus dzīvo ierobežojumu valgos," stāsta Graikste. Viņa norāda, ka nozarei ir nepieciešami tūristi no ārvalstīm, jo tieši viņi veido aptuveni 70% no viesnīcu un sabiedriskās ēdināšanas klientūras. Situācija ir kritiska, turklāt tieši Rīgā uzņēmumi pandēmijas dēļ cietuši spēcīgāk, lai gan kopumā labi neiet nevienam, uzskata Graikste.
Latvijas Restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis domā, ka situācija Latvijā ir daudz sliktāka nekā Igaunijā un Lietuvā: "Kaimiņvalstīs tūrismā un sabiedriskajā ēdināšanā 2021. gadā vērojams pieaugums salīdzinājumā ar 2020. gadu. Ierobežojumi tur nebija tik strikti, varētu pat teikt, tie bija nenozīmīgi. Zinu, ka Igaunijā 2021. gada novembra apgrozījums bija par 40% lielāks nekā 2020. gada novembrī. Tikmēr Latvijā bija straujš apgrozījuma kritums, lai gan vīrusa izplatības rādītāji tolaik bija identiski."
2020. gada nogalē tūrisma aģentūras un viesnīcas ziņoja, ka cilvēku interese un rezervāciju skaits pieaug. Tomēr šobrīd viesmīlības nozarē vērojams akūts darbinieku trūkums. Kā liecina uzņēmēju aptaujas dati, vismaz puse saskārusies ar situāciju, ka 2–3 darbinieki darba meklējumos devušies uz ārvalstīm. "Kurš uzņems viesus pēc gada, ir ļoti labs jautājums, jo industrija jau divus gadus dzīvo ierobežojumu valgos," stāsta Graikste. Viņa norāda, ka nozarei ir nepieciešami tūristi no ārvalstīm, jo tieši viņi veido aptuveni 70% no viesnīcu un sabiedriskās ēdināšanas klientūras. Situācija ir kritiska, turklāt tieši Rīgā uzņēmumi pandēmijas dēļ cietuši spēcīgāk, lai gan kopumā labi neiet nevienam, uzskata Graikste.
Latvijas Restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis domā, ka situācija Latvijā ir daudz sliktāka nekā Igaunijā un Lietuvā: "Kaimiņvalstīs tūrismā un sabiedriskajā ēdināšanā 2021. gadā vērojams pieaugums salīdzinājumā ar 2020. gadu. Ierobežojumi tur nebija tik strikti, varētu pat teikt, tie bija nenozīmīgi. Zinu, ka Igaunijā 2021. gada novembra apgrozījums bija par 40% lielāks nekā 2020. gada novembrī. Tikmēr Latvijā bija straujš apgrozījuma kritums, lai gan vīrusa izplatības rādītāji tolaik bija identiski."
"Negribu būt pesimists, bet baidos, ka esam uz milzīgas krīzes robežas. Cik dziļš būs šis bezdibenis, atkarīgs no valdības risinājumiem," Jānis Jenzis
"Protams, ierobežojumi sabiedrības veselības labā ir nepieciešami, bet ekonomika tiek sagrauta. Ierobežojumi ir ļoti stingri, bet atbalsts minimāls, naudu saņemam ar kavēšanos, turklāt noteiktām nozarēm šāds glābējriņķis vispār nav pieejams! Uzņēmēji nezina, kas būs rīt, trūkst arī rīcības plāna, kā izkļūt no krīzes. Lēmumi par ierobežojumiem ir politiķu diktēti, uzskatu, ka tie netiek balstīti uz pētījumiem un zināšanām," izsakās Jenzis.
Viņš piebilst, ka gāze un elektrība restorānu biznesā ir svarīgākie energoresursi un augstās cenas ir katastrofa. "Lai gan Ekonomikas ministrijas virzītais priekšlikums – samazināt PVN likmi energoresursiem – ir labs ierosinājums, Ministru kabinets ar lēmuma pieņemšanu nesteidzas. Protams, šis samazinājums neatgriezīs cenas iepriekšējā līmenī, bet tas vismaz dos atelpu," cer Jenzis.
"Omikrons ir daudz lipīgāks, bet, ļoti iespējams, mazāk bīstams. Uzskatu, ka Latvijai jāseko citu valstu piemēram un jāsamazina pašizolācijas un karantīnas dienu skaits. Arvien vairāk valstu runā par to, ka tuvākajā laikā saslims lielākā daļa gan potēto, gan nepotēto cilvēku. Daudzviet pilnībā atsakās no ierobežojumiem. Latvijā nav diskusijas par ierobežojumiem, kur nu vēl par cilvēku psiholoģisko veselību, bērnu, jauniešu un uzņēmēju labklājību," stāsta Jenzis.
Viņš piebilst, ka gāze un elektrība restorānu biznesā ir svarīgākie energoresursi un augstās cenas ir katastrofa. "Lai gan Ekonomikas ministrijas virzītais priekšlikums – samazināt PVN likmi energoresursiem – ir labs ierosinājums, Ministru kabinets ar lēmuma pieņemšanu nesteidzas. Protams, šis samazinājums neatgriezīs cenas iepriekšējā līmenī, bet tas vismaz dos atelpu," cer Jenzis.
"Omikrons ir daudz lipīgāks, bet, ļoti iespējams, mazāk bīstams. Uzskatu, ka Latvijai jāseko citu valstu piemēram un jāsamazina pašizolācijas un karantīnas dienu skaits. Arvien vairāk valstu runā par to, ka tuvākajā laikā saslims lielākā daļa gan potēto, gan nepotēto cilvēku. Daudzviet pilnībā atsakās no ierobežojumiem. Latvijā nav diskusijas par ierobežojumiem, kur nu vēl par cilvēku psiholoģisko veselību, bērnu, jauniešu un uzņēmēju labklājību," stāsta Jenzis.
Lūdzām dažiem restorānu šefpavāriem pastāstīt, kādas ir viņu sajūtas pandēmijā, kas mainījies viņu dzīvē un ar kādu noskaņojumu viņi iesoļoja 2022. gadā. Vaicājām arī, vai ierobežojumu un straujā cenu kāpuma dēļ restorānu ēdienus nāksies turpmāk gatavot pašiem.
Fotogrāfija no grāmatas Baltic Chefs
Artūrs Arnicāns, "Pullman Riga Old Town Hotel" šefpavārs: "Restorānu ēdieni kļūs par 30% dārgāki"
Pagājušajā ziemā strādāju "Atta centre", mēs paguvām apkalpot tikai divus banketus. Izmēģinājām dažādus formātus – "fast food" virtuvi, piegādājām suši un picas, jo mums bija laba atrašanās vieta. Četrus piecus mēnešus nostrādājām un šo rūpalu beidzām. Tirgus ar šāda veida ēdieniem ir pārsātināts, Rīgā ir milzīga izvēle un ļoti spēcīga konkurence.
Vecrīgā visas ēstuves lielākoties bija orientējušās uz tūristiem, bet tagad tūristu nav. Dažas ēdināšanas vietas pārorientējušās uz vietējo tirgu, jā, pārgājušas uz suši, picām un kebabiem, jo ar to var ieiet tirgū. Smalkie restorānu ēdieni nav aktuāli, jo cilvēki vairāk laika pavada mājās. Pasūtīt restorāna ēdienus uz mājām? Tas nedarbojas, jo tu taču nāc uz restorānu ne tikai paēst, bet arī gūt emocijas un pabūt skaistā vidē. Pārdot dārgu ēdienu līdzņemšanai nav laba doma. Kādā brīdī, strādājot "Atta centre", sapratām, ka strādājam strādāšanas pēc, lai noturētu darbiniekus, var teikt, "pa nullēm", jo aptuveni 20% ienākumu bija jāatdod piegādes uzņēmumiem.
Tagad strādāju viesnīcas restorānā, 80% mūsu klientu ir cilvēki, kas apmetušies viesnīcā. Atlikušie 20% ir tuvējo biroju darbinieki. Būsim godīgi, Latvijā cilvēki nav pieraduši katru nedēļu iet uz restorānu, īpaši viesnīcas restorānu. Citās Eiropas valstīs ļaudis pat sešas reizes nedēļā iet uz restorānu, un es nerunāju par kafejnīcām, bet īstiem restorāniem. Brīvdienās viņi gatavo un ēd mājās, Latvijā ir otrādi.
Cenas restorānā šo divu gadu laikā nav mainījušās, neesam tās arī samazinājuši. Tā kā esam pieczvaigžņu viesnīcā, mūsu klientūra ir citāda. Toties nācās ēdienkarti vienkāršot, jo trūkst profesionālu darbinieku. Mēs arī nemaz nevaram uzturēt lielu darbinieku skaitu, nācās samazināt štata vietas. Kad pēc pārtraukuma atsākām darbu, labus pavārus bija grūti atrast, daudzi bija aizbraukuši prom vai nomainījuši nodarbošanos. Palikuši tikai 30% darbinieku, jau līdz šim bija grūti atrast jaunus cilvēkus, bet tagad ir vēl grūtāk.
Kādas ir tendences? Ne tikai pandēmijas dēļ, bet arī izejvielu cenu pieauguma dēļ (tās palielinājušās uz pusi) mēs redzam, ka ēdieni kļūs dārgāki. Mēs nevaram pasniegt zivi vai steiku lētāk par 30–40 eiro. Kāds būs pieprasījums – to mēs nezinām. Visi restorāni varētu pakāpeniski pacelt cenas par 20–30%. Grūti pat iztēloties, kā būs vasarā, bet mēs uz šo gadalaiku liekam lielas cerības. Paskatieties uz cenām pārtikas veikalos – nekā lēta vairs nav! Tāpēc nav jēgas kaut ko piedāvāt par 10 eiro, arī no valdības nav īpaši lielas palīdzības. Ak jā, ierobežojumu dēļ restorānā drīkst atrasties mazāk apmeklētāju, arī tas sit pa mūsu kabatu.
Pagājušajā ziemā strādāju "Atta centre", mēs paguvām apkalpot tikai divus banketus. Izmēģinājām dažādus formātus – "fast food" virtuvi, piegādājām suši un picas, jo mums bija laba atrašanās vieta. Četrus piecus mēnešus nostrādājām un šo rūpalu beidzām. Tirgus ar šāda veida ēdieniem ir pārsātināts, Rīgā ir milzīga izvēle un ļoti spēcīga konkurence.
Vecrīgā visas ēstuves lielākoties bija orientējušās uz tūristiem, bet tagad tūristu nav. Dažas ēdināšanas vietas pārorientējušās uz vietējo tirgu, jā, pārgājušas uz suši, picām un kebabiem, jo ar to var ieiet tirgū. Smalkie restorānu ēdieni nav aktuāli, jo cilvēki vairāk laika pavada mājās. Pasūtīt restorāna ēdienus uz mājām? Tas nedarbojas, jo tu taču nāc uz restorānu ne tikai paēst, bet arī gūt emocijas un pabūt skaistā vidē. Pārdot dārgu ēdienu līdzņemšanai nav laba doma. Kādā brīdī, strādājot "Atta centre", sapratām, ka strādājam strādāšanas pēc, lai noturētu darbiniekus, var teikt, "pa nullēm", jo aptuveni 20% ienākumu bija jāatdod piegādes uzņēmumiem.
Tagad strādāju viesnīcas restorānā, 80% mūsu klientu ir cilvēki, kas apmetušies viesnīcā. Atlikušie 20% ir tuvējo biroju darbinieki. Būsim godīgi, Latvijā cilvēki nav pieraduši katru nedēļu iet uz restorānu, īpaši viesnīcas restorānu. Citās Eiropas valstīs ļaudis pat sešas reizes nedēļā iet uz restorānu, un es nerunāju par kafejnīcām, bet īstiem restorāniem. Brīvdienās viņi gatavo un ēd mājās, Latvijā ir otrādi.
Cenas restorānā šo divu gadu laikā nav mainījušās, neesam tās arī samazinājuši. Tā kā esam pieczvaigžņu viesnīcā, mūsu klientūra ir citāda. Toties nācās ēdienkarti vienkāršot, jo trūkst profesionālu darbinieku. Mēs arī nemaz nevaram uzturēt lielu darbinieku skaitu, nācās samazināt štata vietas. Kad pēc pārtraukuma atsākām darbu, labus pavārus bija grūti atrast, daudzi bija aizbraukuši prom vai nomainījuši nodarbošanos. Palikuši tikai 30% darbinieku, jau līdz šim bija grūti atrast jaunus cilvēkus, bet tagad ir vēl grūtāk.
Kādas ir tendences? Ne tikai pandēmijas dēļ, bet arī izejvielu cenu pieauguma dēļ (tās palielinājušās uz pusi) mēs redzam, ka ēdieni kļūs dārgāki. Mēs nevaram pasniegt zivi vai steiku lētāk par 30–40 eiro. Kāds būs pieprasījums – to mēs nezinām. Visi restorāni varētu pakāpeniski pacelt cenas par 20–30%. Grūti pat iztēloties, kā būs vasarā, bet mēs uz šo gadalaiku liekam lielas cerības. Paskatieties uz cenām pārtikas veikalos – nekā lēta vairs nav! Tāpēc nav jēgas kaut ko piedāvāt par 10 eiro, arī no valdības nav īpaši lielas palīdzības. Ak jā, ierobežojumu dēļ restorānā drīkst atrasties mazāk apmeklētāju, arī tas sit pa mūsu kabatu.
Fotogrāfija no grāmatas Baltic Chefs
Lauris Aleksejevs, restorāna "36. līnija" līdzīpašnieks: "Ēdienkarte kļūs mazāka"
Situācija ir neparedzama jau divus garus gadus, restorānu bizness ir cietis visvairāk un turpinās ciest. Saprotu, ka valdībai nācās pieņemt sarežģītus lēmumus. Divu gadu laikā ierobežojumi nemitīgi mainījās – vienā brīdī mēs drīkstējām ēdienu tikai izsniegt līdzņemšanai, un tas bija absurds, ka ārā nekur nedrīkstēja piesēst. Cilvēki pat –20 grādu salā ar ēdiena kastēm rokās meklēja kādu soliņu, kur paēst.
Lai izsniegtu cilvēkiem ēdienu līdzņemšanai, nav jēgas īrēt telpas Vecrīgā vai kādā prestižā galvaspilsētas vietā. Ēdienu var pagatavot jebkur, un tas izmaksās mazāk. Šo pēdējo "lokdaunu" esam pārvarējuši, jo decembra beigās bija īss posms, kad cilvēki nāca uz restorāniem. Savulaik Latvija bija iecienīts restorānu tūrisma galamērķis, bet tagad Vecrīga diemžēl ir tukša, arī viesnīcas nīkuļo. Zinu, ka daļa viesnīcu nemaz neplāno kādudien vērt savas durvis viesiem. Katram uzņēmējam taču ir savas saistības – kredīti bankā, investori, darbinieki, kas jānotur, īres maksa par telpām. Cieši sadarbojamies ar tūrisma firmām, viesnīcām, aviokompānijām, pasākumu un konferenču rīkotājiem – tās ir sfēras, kam arī šobrīd izaicinājumu netrūkst.
Valsts atbalsts bija. Kurš godīgi maksāja nodokļus, palīdzību saņēma, bet dažkārt bija par vēlu. Tā ir arī tagad. Paldies Dievam, ierobežojumu uzturēties ēdināšanas vietās līdz 21.00 atcēla, tagad var pasēdēt divas stundas ilgāk. Tas palīdzēs restorāniem, bet ne bāriem, kas fokusējas uz alkoholisko dzērienu tirdzniecību. Kad vēl bija šis laika ierobežojums līdz deviņiem, mēs vakariņās varējām uzņemt tikai vienu tūristu grupu, tagad jau tās ir vairākas grupas. Runājot par atļauju sēdēt tikai četratā pie galdiņa – kāpēc ne piecatā vai sešatā, ja jau mājās drīkst pulcēties lielākā lokā? Man šķiet, ka šīs prasības ir absurdas, reti kuram restorānam ir piemērotas telpas. Tāpēc tagad ir tā, ka restorānos, kur agrāk varēja atrasties 90 cilvēki, var sasēdināt tikai 30. Tikmēr Francijā, Itālijā un Spānijā visi sēž plecu pie pleca.
Krities gan apgrozījums, gan peļņa, daudzi aizbraukuši uz ārzemēm – Šveici, Somiju, Norvēģiju. Pirmkārt, tāpēc, ka mēs nevaram nodrošināt tikpat daudz darbvietu kā agrāk. Cilvēkiem no kaut kā jāiztiek, tāpēc viņi aizbrauca peļņā. Otrkārt, vidējā alga restorānā ir 7–8 eiro "uz papīra", mēs nevaram konkurēt ar Norvēģiju un Dāniju, kur bruto alga ir 18–22 eiro stundā. Un tur darba devējs vēl apmaksā dzīvošanu un ēdināšanu.
Pasaules tendences liecina, ka elektrība un degviela kļūst dārgāka, visa pasaule virzās uz mehanizāciju. Restorānos piedāvāto ēdienu klāsts samazināsies, drīz vairs neredzēsim piedāvājumā vairāku veidu gaļu vai zivis, tā vietā būs 2–3 uzkodas un 1–2 pamatēdieni. Ceru, ka cilvēki to sapratīs, jo mēs bez klientiem nevaram, un viņi nevar bez mums. Ēdiens restorānā tomēr ir roku darbs, un joprojām cilvēki to novērtē.
Mūsu "streef-food" treilers, ko pagājušajā gadā varēja sastapt pie tirdzniecības centra "Spice", šobrīd darbojas Jūrmalā, kur brīvdienās var nopirkt ēdienu līdzņemšanai. Mūsu restorānā Dubultos esam pabeiguši remontu, brīvdienās viss ir labi, bet darba dienās valda klusums, gribētos vairāk viesu. Nevaram sagaidīt, kad pandēmija beigsies un varēsim darīt to, kas mums patīk. Restorānu biznesā nevar strādāt, ja nemīl šo nozari, ļoti ceram, ka drīz redzēsim pilnu zāli ar cilvēkiem un varēsim viņus iepriecināt ar gardiem ēdieniem.
Situācija ir neparedzama jau divus garus gadus, restorānu bizness ir cietis visvairāk un turpinās ciest. Saprotu, ka valdībai nācās pieņemt sarežģītus lēmumus. Divu gadu laikā ierobežojumi nemitīgi mainījās – vienā brīdī mēs drīkstējām ēdienu tikai izsniegt līdzņemšanai, un tas bija absurds, ka ārā nekur nedrīkstēja piesēst. Cilvēki pat –20 grādu salā ar ēdiena kastēm rokās meklēja kādu soliņu, kur paēst.
Lai izsniegtu cilvēkiem ēdienu līdzņemšanai, nav jēgas īrēt telpas Vecrīgā vai kādā prestižā galvaspilsētas vietā. Ēdienu var pagatavot jebkur, un tas izmaksās mazāk. Šo pēdējo "lokdaunu" esam pārvarējuši, jo decembra beigās bija īss posms, kad cilvēki nāca uz restorāniem. Savulaik Latvija bija iecienīts restorānu tūrisma galamērķis, bet tagad Vecrīga diemžēl ir tukša, arī viesnīcas nīkuļo. Zinu, ka daļa viesnīcu nemaz neplāno kādudien vērt savas durvis viesiem. Katram uzņēmējam taču ir savas saistības – kredīti bankā, investori, darbinieki, kas jānotur, īres maksa par telpām. Cieši sadarbojamies ar tūrisma firmām, viesnīcām, aviokompānijām, pasākumu un konferenču rīkotājiem – tās ir sfēras, kam arī šobrīd izaicinājumu netrūkst.
Valsts atbalsts bija. Kurš godīgi maksāja nodokļus, palīdzību saņēma, bet dažkārt bija par vēlu. Tā ir arī tagad. Paldies Dievam, ierobežojumu uzturēties ēdināšanas vietās līdz 21.00 atcēla, tagad var pasēdēt divas stundas ilgāk. Tas palīdzēs restorāniem, bet ne bāriem, kas fokusējas uz alkoholisko dzērienu tirdzniecību. Kad vēl bija šis laika ierobežojums līdz deviņiem, mēs vakariņās varējām uzņemt tikai vienu tūristu grupu, tagad jau tās ir vairākas grupas. Runājot par atļauju sēdēt tikai četratā pie galdiņa – kāpēc ne piecatā vai sešatā, ja jau mājās drīkst pulcēties lielākā lokā? Man šķiet, ka šīs prasības ir absurdas, reti kuram restorānam ir piemērotas telpas. Tāpēc tagad ir tā, ka restorānos, kur agrāk varēja atrasties 90 cilvēki, var sasēdināt tikai 30. Tikmēr Francijā, Itālijā un Spānijā visi sēž plecu pie pleca.
Krities gan apgrozījums, gan peļņa, daudzi aizbraukuši uz ārzemēm – Šveici, Somiju, Norvēģiju. Pirmkārt, tāpēc, ka mēs nevaram nodrošināt tikpat daudz darbvietu kā agrāk. Cilvēkiem no kaut kā jāiztiek, tāpēc viņi aizbrauca peļņā. Otrkārt, vidējā alga restorānā ir 7–8 eiro "uz papīra", mēs nevaram konkurēt ar Norvēģiju un Dāniju, kur bruto alga ir 18–22 eiro stundā. Un tur darba devējs vēl apmaksā dzīvošanu un ēdināšanu.
Pasaules tendences liecina, ka elektrība un degviela kļūst dārgāka, visa pasaule virzās uz mehanizāciju. Restorānos piedāvāto ēdienu klāsts samazināsies, drīz vairs neredzēsim piedāvājumā vairāku veidu gaļu vai zivis, tā vietā būs 2–3 uzkodas un 1–2 pamatēdieni. Ceru, ka cilvēki to sapratīs, jo mēs bez klientiem nevaram, un viņi nevar bez mums. Ēdiens restorānā tomēr ir roku darbs, un joprojām cilvēki to novērtē.
Mūsu "streef-food" treilers, ko pagājušajā gadā varēja sastapt pie tirdzniecības centra "Spice", šobrīd darbojas Jūrmalā, kur brīvdienās var nopirkt ēdienu līdzņemšanai. Mūsu restorānā Dubultos esam pabeiguši remontu, brīvdienās viss ir labi, bet darba dienās valda klusums, gribētos vairāk viesu. Nevaram sagaidīt, kad pandēmija beigsies un varēsim darīt to, kas mums patīk. Restorānu biznesā nevar strādāt, ja nemīl šo nozari, ļoti ceram, ka drīz redzēsim pilnu zāli ar cilvēkiem un varēsim viņus iepriecināt ar gardiem ēdieniem.
Fotogrāfija no grāmatas Baltic Chefs
Honorata Lindo (Honorata Lyndo), restorāna "Neringa" Viļņā šefpavāre: "Šis bija laiks remontam un pārvērtībām"
Situācija pēdējo divu gadu laikā ir kardināli mainījusies, arī restorāns "Neringa" bija pilnībā slēgts, Lietuvā drīkstēja tikai izsniegt ēdienu līdzņemšanai. Ik pēc diviem mēnešiem kaut kas mainās, tagad ir ieviesti ierobežojumu atvieglojumi. Šobrīd restorānus drīkst apmeklēt tie, kas var uzrādīt sertifikātu, nākas nēsāt maskas un pat respiratorus.
Viļņā ir maz restorānu, kas savu darbību pārtraukuši, turklāt ir atvērti daži jauni! Daudzi ir veikuši remontu, atsvaidzinājuši interjeru. Viss atkarīgs no restorāna iekšējās politikas un subsīdijām, kas saņemtas no valsts. Dažiem diemžēl nācās atlaist savus darbiniekus. Mums viss ir kārtībā, restorāns pandēmijas laikā piedzīvoja renovāciju. Strādājam, bet cilvēku ir mazāk, ņemot vērā, ka plosās omikrons, pat uz ielas ir mazāk cilvēku. Gadās, ka galdiņu rezervāciju atceļ un kā iemeslu min – Covid-19.
Restorānu "Neringa" atklāja 1959. gadā, un gadu gaitā tas kļuvis par klasiku. Mēs atrodamies viesnīcā, bet var teikt, ka viesnīca ir daļa no mums. Ikdienā nāk ne tikai tūristi, bet arī vietējie, cenu diapazons ir plašs – 7–9 eiro par salātiem, bet pamatēdieni maksā 20 eiro. Cenas neesam mainījuši, arī ēdienkarti ne. Redzam, ka cilvēki ir sailgojušies pēc garšīga ēdiena un skaista pasniegšanas veida.
Ļoti iespējams, ka uz vasaras pusi restorānos ēdiens kļūs dārgāks, bet cenu kāpums būs pakāpenisks. Jau tagad daudzviet ēdieni ir par 1–2 eiro dārgāki. Ļoti pieprasīti ir divu, trīs ēdienu komplekti ar dzērienu vai desertu dāvanā. Pati brīnos, kā savulaik kāds maizi, sviestu un krējumu vispār piedāvāja atsevišķi. Daudzi tagad paši cep maizi un arī to bez papildu samaksas iekļauj ēdienkartē. Daži izvēlējušies zviedru galda principu – ņem šķīvi un ēd, cik gribi. Papildu izmaksas ir iepakojuma dēļ, jo tagad katra dakšiņa un nazītis ir iepakots.
Situācija pēdējo divu gadu laikā ir kardināli mainījusies, arī restorāns "Neringa" bija pilnībā slēgts, Lietuvā drīkstēja tikai izsniegt ēdienu līdzņemšanai. Ik pēc diviem mēnešiem kaut kas mainās, tagad ir ieviesti ierobežojumu atvieglojumi. Šobrīd restorānus drīkst apmeklēt tie, kas var uzrādīt sertifikātu, nākas nēsāt maskas un pat respiratorus.
Viļņā ir maz restorānu, kas savu darbību pārtraukuši, turklāt ir atvērti daži jauni! Daudzi ir veikuši remontu, atsvaidzinājuši interjeru. Viss atkarīgs no restorāna iekšējās politikas un subsīdijām, kas saņemtas no valsts. Dažiem diemžēl nācās atlaist savus darbiniekus. Mums viss ir kārtībā, restorāns pandēmijas laikā piedzīvoja renovāciju. Strādājam, bet cilvēku ir mazāk, ņemot vērā, ka plosās omikrons, pat uz ielas ir mazāk cilvēku. Gadās, ka galdiņu rezervāciju atceļ un kā iemeslu min – Covid-19.
Restorānu "Neringa" atklāja 1959. gadā, un gadu gaitā tas kļuvis par klasiku. Mēs atrodamies viesnīcā, bet var teikt, ka viesnīca ir daļa no mums. Ikdienā nāk ne tikai tūristi, bet arī vietējie, cenu diapazons ir plašs – 7–9 eiro par salātiem, bet pamatēdieni maksā 20 eiro. Cenas neesam mainījuši, arī ēdienkarti ne. Redzam, ka cilvēki ir sailgojušies pēc garšīga ēdiena un skaista pasniegšanas veida.
Ļoti iespējams, ka uz vasaras pusi restorānos ēdiens kļūs dārgāks, bet cenu kāpums būs pakāpenisks. Jau tagad daudzviet ēdieni ir par 1–2 eiro dārgāki. Ļoti pieprasīti ir divu, trīs ēdienu komplekti ar dzērienu vai desertu dāvanā. Pati brīnos, kā savulaik kāds maizi, sviestu un krējumu vispār piedāvāja atsevišķi. Daudzi tagad paši cep maizi un arī to bez papildu samaksas iekļauj ēdienkartē. Daži izvēlējušies zviedru galda principu – ņem šķīvi un ēd, cik gribi. Papildu izmaksas ir iepakojuma dēļ, jo tagad katra dakšiņa un nazītis ir iepakots.
Fotogrāfija no grāmatas Baltic Chefs
Dmitrijs Fjodorovs, šefpavārs Igaunijā: "Ir projekti, kas turas uz godavārda"
Es Igaunijā paliku Covid-19 dēļ, pirms tam strādāju Maskavā, restorānā "Savva", kas atrodas viesnīcā "Metropole". Restorānu slēdza, lai renovētu, tāpēc es kopā ar šefpavāru Andreju Šmakovu atvēru restorānu Tallinā. Uz pusslodzi strādāju Maskavā, bet ar pilnu jaudu darbojos Igaunijā. Pandēmijas dēļ gluži vienkārši nevarēju nekur aizlidot, tādēļ atlūgumu aiziešanai no "Savva" uzrakstīju "WhatsApp" lietotnē.
Var teikt, ka restorānu Tallinā atklājām pandēmijas priekšvakarā, nostrādājām tikai pusotru mēnesi. Tad strādājām vasarā, tad atkal slēdzām restorānu un gatavojām ēdienu līdzņemšanai. Ir restorāni, kas orientējas uz lielu cilvēku plūsmu, bet mūsu restorāns tāds nebija. Mums lietderīgāk bija to uz laiku slēgt, lai nezaudētu naudu. Izvēlējos pārtraukumu, kas ilgst jau piecus mēnešus, un man ir jauns projekts padomā – protams, restorāns, kuru pats arī pārraudzīšu. Pirmo gadu es jaunajā restorānā nostrādāšu kā šefpavārs, un tad jau redzēs. Esmu saņēmis piedāvājumus no Maskavas, arī interesantus variantus Kaļiņingradā. Ja es piekristu kādam piedāvājumam, tad tikai peļņas nolūkos, negribu mainīt dzīvesvietu.
Pandēmija ir izaicinošs laiks, pēdējos divus gadus neko nevaram plānot, dzīvojam no nedēļas uz nedēļu, no vieniem valdības lēmumiem līdz nākamajiem. Visu laiku uztraucamies, esam jaunumu gaidās, tāpēc viena darba nedēļa pēc sajūtām ir kā pusgads. Cilvēki nogura ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Profesijā palika tikai izturīgākie vai arī jauniņie, kas vienkārši neiespringst un neiedziļinās, kā arī tie, kas tiešām deg par savu lietu. Visi, kas par tādu pašu atalgojumu var strādāt kā taksisti vai ēdienu izvadātāji, ir aizgājuši no darba – stabilāka un mierīgāka ikdiena.
Domāju, ka situācija Baltijas valstīs ir līdzīga. Agrāk daudzi restorāni piedāvāja izsmalcinātus ēdienus, piedāvājums pat pārspēja pieprasījumu, bet pandēmija visu salika savās vietās. Daudzi labi restorāni ir slēgti, arī elektrība kļūst dārgāka, pavāru trūkst. Šobrīd Igaunijā pie galdiņa drīkst sēdēt tikai tie, kam ir QR kods, ieeja ar negatīvu testa rezultātu nav iespējama. Vecpilsēta ir izmirusi, vietās, kur parasti bija daudz ārzemnieku, tagad nav klientu. Par spīti visam, tomēr parādās jaunas vietas, uzņēmēji izdomā, kā noturēties virs ūdens. Ziniet, ir atsevišķi projekti, kas turas uz godavārda un brīnumainā kārtā pamanās izdzīvot.
Es Igaunijā paliku Covid-19 dēļ, pirms tam strādāju Maskavā, restorānā "Savva", kas atrodas viesnīcā "Metropole". Restorānu slēdza, lai renovētu, tāpēc es kopā ar šefpavāru Andreju Šmakovu atvēru restorānu Tallinā. Uz pusslodzi strādāju Maskavā, bet ar pilnu jaudu darbojos Igaunijā. Pandēmijas dēļ gluži vienkārši nevarēju nekur aizlidot, tādēļ atlūgumu aiziešanai no "Savva" uzrakstīju "WhatsApp" lietotnē.
Var teikt, ka restorānu Tallinā atklājām pandēmijas priekšvakarā, nostrādājām tikai pusotru mēnesi. Tad strādājām vasarā, tad atkal slēdzām restorānu un gatavojām ēdienu līdzņemšanai. Ir restorāni, kas orientējas uz lielu cilvēku plūsmu, bet mūsu restorāns tāds nebija. Mums lietderīgāk bija to uz laiku slēgt, lai nezaudētu naudu. Izvēlējos pārtraukumu, kas ilgst jau piecus mēnešus, un man ir jauns projekts padomā – protams, restorāns, kuru pats arī pārraudzīšu. Pirmo gadu es jaunajā restorānā nostrādāšu kā šefpavārs, un tad jau redzēs. Esmu saņēmis piedāvājumus no Maskavas, arī interesantus variantus Kaļiņingradā. Ja es piekristu kādam piedāvājumam, tad tikai peļņas nolūkos, negribu mainīt dzīvesvietu.
Pandēmija ir izaicinošs laiks, pēdējos divus gadus neko nevaram plānot, dzīvojam no nedēļas uz nedēļu, no vieniem valdības lēmumiem līdz nākamajiem. Visu laiku uztraucamies, esam jaunumu gaidās, tāpēc viena darba nedēļa pēc sajūtām ir kā pusgads. Cilvēki nogura ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Profesijā palika tikai izturīgākie vai arī jauniņie, kas vienkārši neiespringst un neiedziļinās, kā arī tie, kas tiešām deg par savu lietu. Visi, kas par tādu pašu atalgojumu var strādāt kā taksisti vai ēdienu izvadātāji, ir aizgājuši no darba – stabilāka un mierīgāka ikdiena.
Domāju, ka situācija Baltijas valstīs ir līdzīga. Agrāk daudzi restorāni piedāvāja izsmalcinātus ēdienus, piedāvājums pat pārspēja pieprasījumu, bet pandēmija visu salika savās vietās. Daudzi labi restorāni ir slēgti, arī elektrība kļūst dārgāka, pavāru trūkst. Šobrīd Igaunijā pie galdiņa drīkst sēdēt tikai tie, kam ir QR kods, ieeja ar negatīvu testa rezultātu nav iespējama. Vecpilsēta ir izmirusi, vietās, kur parasti bija daudz ārzemnieku, tagad nav klientu. Par spīti visam, tomēr parādās jaunas vietas, uzņēmēji izdomā, kā noturēties virs ūdens. Ziniet, ir atsevišķi projekti, kas turas uz godavārda un brīnumainā kārtā pamanās izdzīvot.