"Burger King" stāsts sākās ar diviem cilvēkiem, kuri satikās pavisam nejauši. No šī dueta labāk zināms ir Džeimss Vitmens Maklamors (1926–1996), kurš dzimis Ņujorkā bagātā biržas brokera ģimenē. Viņa dzīves sākums bija labs, taču uzkrāto bagātību ģimene 1929. gadā diemžēl zaudēja, kad sabruka birža, un Džeimsa negaidīti nabadzībā nokļuvušais tēvs ar bērniem pārcēlās uz mātes ciematu, kur sāka audzēt tītarus. Un šeit Džeimsa māte no emocionālajiem pārdzīvojumiem burtiski sajuka prātā, viņa tika ievietota slēgtā psihiatriskajā slimnīcā, un viņš viņu vairs nekad neredzēja...

Dzīve provincē bija grūta, ģimene dzīvoja nabadzībā, un, kad Džeimss Maklamors 1943. gadā ieradās Kornela universitātē, lai studētu viesnīcu pārvaldību, viņam kabatā bija tikai 11 ASV dolāri. Tiesa, viņš nepūlējās ar darba atrašanu, cītīgi mācījās un pievērsās gadījuma peļņas iespējām. Jaunais vīrietis tika iesaukts militārajā dienestā ASV flotē, taču karot viņam nenācās. Džeimss Maklamors universitāti absolvēja 1947. gadā, strādāja par kafejnīcas vadītāju Jaunatnes kristīgajā savienībā (YMCA) Floridā, bet pēc tam atvēra savu restorānu "Colonial Inn". Bizness ritēja smagi, restorāns bankrotēja, bet 1952. gadā Džeimss Maklamors Maiami ierīkoja vēl vienu krodziņu ar nosaukumu "Brickell Bridge".

1954. gadā viņš iepazinās ar vienu no sava kroga apmeklētājiem, sadraudzējās, sāka kopā spēlēt ķegļus un galu galā neizbēgami sāka runāt par kopīgu uzņēmējdarbību. Šī drauga vārds bija Deivids Rasels Edgertons (1927–2018).

Viņš dzimis Lebaninā, Pensilvānijas štatā, viesnīcnieka un vijolnieces ģimenē. Bērnībā Edgertons tēva darba ģeogrāfijas dēļ bieži pārcēlās no vienas vietas uz otru, skolu pabeidza Čikāgā un vēlējās kļūt par šovmeni, taču dzīve viņa plānus mainīja. Pēc dienesta armijā (arī viņam nenācās karot) Edgertons Kornela universitātē sāka studēt viesnīcu pārvaldību, taču mācības pameta. Viņš atgriezās Čikāgā un mēģināja turpināt studijas Ziemeļrietumu universitātē, kur izpaudās viņa pirmie uzņēmējdarbības talanti: viņš gatavoja un veiksmīgi pārdeva kūkas saviem kursabiedriem. Bet galu galā viņš pameta arī šīs studijas. Edgertons kādu laiku strādāja par viesnīcas grāmatvedi Čikāgā, pēc tam atrada darbu Floridā, strādāja par "Howard Johnsons's" restorānu ķēdes vadītāju Maiami un Orlando. Bet algotņa darbs viņam negāja pie sirds. Edgertons jau sen sapņoja par savu restorānu un pēc darba pamešanas "Howard Johnsons's" pieteicās "Dairy Queen" franšīzei. Gaidot remontdarbu pabeigšanu viņa izvēlētajās telpās, Edgertons kā ceļojošs tirgonis pārdeva sukas un skūšanās piederumus. Tāpēc viņam gadījās apmeklēt nelielu burgeru veikalu ar nosaukumu "Insta-Burger King" Džeksonvilā.

To 1953. gadā dibināja pensionētais Kīts Krāmers un viņa sieva. Restorāna akcents bija tā laika modernākais automātiskais grils "Insta-machine" – burgeri tiek cepti uz konveijera, kas slīd pār atklātu uguni. Taču pats bizness neizdevās, un Krāmers meklēja kādu, kam pārdot savu restorānu. Edgertons, kurš jau bija zaudējis pacietību savas plānotās "Dairy Queen" kafejnīcas ilgā remonta dēļ, 1954. gada martā nopirka "Insta-Burger King" bez ilgas domāšanas.

Tomēr viņš ātri saprata, ka vajadzīgs biznesa partneris – nopietns, uzticams un galu galā rēķināt spējīgs. Pats Edgertons bija "liderīgs" cilvēks, kas ignorēja tādas detaļas kā grāmatvedība vai finanšu uzskaite, taču viņa jaunais draugs un ķegļu partneris Džeimss Maklamors, šķiet, bija dzimis šādām "nejaukām" nodarbēm, turklāt ar pieredzi ēdināšanas biznesā. Edgertons pārliecināja Džeimsu Maklamoru kļūt par biznesa partneri, viņi spieda viens otram roku, un sākās "Burger King" impērijas celtniecība.

Partneri uzsāka biznesu ar vienkāršu koncepciju: apkalpot jaunas ģimenes, piedāvājot lētus un ātri pagatavojamus burgerus un vienkāršu ēdienkarti: kartupeļi, bezalkoholiskie dzērieni, piena kokteiļi un deserts – tas tolaik bija modē. Tas nebija nekas īpaši unikāls – ASV, aizmirstot Otrā pasaules kara ierobežojumus un zaudējumus, kļuva par dinamisku valsti un ātrās ēdināšanas restorāni kā sēnes pēc lietus parādījās visur. Strauji mainīgajai un steidzīgajai sabiedrībai bija nepieciešama vienkārša ēdienkarte, ātra apkalpošana un pieejamas cenas. Tiesa, lai distancētos no 60. gados populārā šoferu apkalpošanas formāta, kas pasūtījumus veda tieši uz mašīnu, partneriem radās ideja aicināt ēdājus savā krodziņā, lai piesaistītu jauniešus, kuri nevēlas sēdēt šikos vai izsmalcinātos restorānos. Restorāns "Insta-Burger King" bija aprīkots ar vieglām un praktiskām plastmasas mēbelēm, plastmasas traukiem un galda piederumiem. Jo ātrāk un vienkāršāk, jo lētāk, bet nezaudējot pārtikas kvalitāti. Likteņa ironija, bet tajā pašā laikā tādu pašu koncepciju izstrādāja otrpus ASV augošais "McDonald's" restorānu tīkls.

Taču sākotnēji bizness negāja tik gludi, kā partneri bija plānojuši. Lielākā problēma bija pastāvīgi plīstošais "Insta-machine" grils, kuru Edgertons kādu dienu salauza pavisam, bet pēc trim nedēļām restorānā iepazīstināja ar paša izstrādāto, neapšaubāmi uzlaboto automātiskā grila versiju ar nosaukumu "Insta-Burger". Edgertons lepojās, ka viņa grils "Insta-Burger" ļāva ražot pasaulē pirmo "automātisko burgeru", tipisku tā laika amerikāņu fetiša produktu, kas ir gastronomiskā konveijera ekvivalents. Burgeri uz lēnas kustības lentes tika izcepti vienmērīgi no abām pusēm un uzripināti uz jau sagatavotām mīkstas maizes šķēlēm. Šķiet, ātri, automatizēti un vienkārši, bet paši "automātiskie burgeri" nekā citādi neizcēlās. Tie tika pagatavoti ātri, taču to garša neatšķīrās no citiem grilētiem burgeriem.

Un visbeidzot restorāna ēdienkartē tika ieviests tas, kas kļuva par "Burger King" ēstuvju flagmani, – slavenā "Whopper" ("Milzenis") sviestmaize. Tās stāsts aizsākās 1957. gadā, kad Džeimss Maklamors ieraudzīja garu cilvēku rindu pie neizskatīga burgeru kioska. Arī viņš tajā iestājās un iegādājās 17 centimetru diametra (par vienu trešdaļu lielāku nekā parasti) burgeru ar lielu daudzumu dārzeņu un garšvielu. Bet galvenā atšķirība bija tāda, ka šis burgers bija vienkārši garšīgs. Džeimss Maklamors saprata: lai gūtu panākumus, jebkurā restorānā ir jābūt ēdienam, kas vienkārši ir garšīgs, un ziņa par to izplatīsies plaši! Kā to izdarīt? Viņa izdomātais risinājums bija parasts un vienkārši nokopēts no nesen pieredzētā kioska – uztaisīt lielāku burgeru nekā parasti un tam pievienot visu iespējamo. Sacīts – darīts. Džeimss Maklamors beidzot izgatavoja šādu burgeru: tas sastāvēja no ceturtdaļas mārciņas liellopa gaļas, kas papildināta ar majonēzi un dekorēta ar salātiem, tomātiem, marinētiem gurķiem, kečupu un sīpola šķēli.

Joprojām nav skaidrs, kurš no abiem partneriem pirmais ierosināja šo burgeru saukt par "Milzeni" (vēlāk viņi par to pat publiski ķīvējās, katrs mēģinot iegūt šī vārda autorību sev). Tajā pašā laikā no uzņēmuma nosaukuma tika izņemts vārds "Insta", un tā radās šodien pazīstamais "Burger King" ēdnīcu tīkls.

Tolaik vienkāršs burgers "McDonald's" restorānā maksāja 15 centus, bet "Burger King" restorānā – 18 centus (vēsturiskas tradīcijas aizsākums – ēst "Burger King" restorānā vienmēr ir nedaudz dārgāk nekā "McDonald's"), bet "Whopper" maksāja pat 37 centus, kas ir divreiz vairāk nekā jebkurš "Burger King" restorānā pārdotais burgers. Taču, kā rāda pati dzīve, tas ir arī garšīgāks par pārējiem burgeriem. Un līdz pat šai dienai "Whopper" ir pasaulē otrs lielākais burgers pēc "McDonald's" "Big Mac", kas tika radīts tikai pēc 10 gadiem, 1967. gadā.

Savas dzīves beigās Edgertons sacīja, ka burgeru bizness no "lētiem un pieejamiem" ir mainījies uz "dārgiem un laucinieciskiem", kas, viņaprāt, nav biznesa modelis, ko viņš izstrādāja kopā ar Maklamoru. Viņš bija dusmīgs, ka "Burger King" ēdienkarte gadu gaitā bija kļuvusi pārāk gara, uzņēmums bija pārlieku noslogots ar birokrātiem, un no 1970. gada līdz savai nāvei 2018. gadā viņš neapmeklēja nevienu paša "Burger King" ķēdes restorānu.

Bet pašā "Burger King" 1967. gadā sākās 10 gadus ilgs reformu un pārmaiņu posms. Izrādījās, ka franšīzes īpašnieku nolaidīgā kontroles sistēma radīja lielu nekārtību, kas daudzviet radīja būtiskas atšķirības apkalpošanā un pat ēdienkartē, neskatoties uz to, ka restorāniem ir vienāds nosaukums. "Pillsbury" pārskatīja līdzšinējos līgumus ar franšīzes īpašniekiem un uzsāka stingru "Burger King" ēdienkartes un pakalpojumu standartizācijas kampaņu, kas izraisīja plašu pretestību un protestu vilni, ko sauca par "franšīžu karu".

Donaldam Smitam, vienam no bijušajiem "McDonald's" vadītājiem, kurš pārņēma uzņēmumu 1970. gadā, bija lemts izbeigt karu. Viņš uzsāka tā saukto operāciju "Fēnikss" – sistemātisku "Burger King" pārveidošanu no apakšas uz augšu un visu biznesa procesu optimizāciju. Vēlāk to nosauca par "Burger King" restorānu "makdonaldizāciju", jo būtībā viss bija paredzēts "McDonald's" sistēmisko sasniegumu atkārtošanai. "Burger King" ēdienkarte tika paplašināta un ieviesta brokastu ēdienkarte. 1974. gadā tika uzsākta unikāla kampaņa "pagatavo pats savu burgeri", kas ļāva klientam pasūtīt, kādas konkrētas sastāvdaļas viņš vēlas savā burgerī. "Drive-Thru" autoservisa lodziņi "Burger King" restorānos atvērās 1975. gadā, un tajā pašā gadā "Burger King" atvēra savu pirmo restorānu Eiropā, Spānijā (tagad "Burger King" ir lielākā ātrās ēdināšanas ķēde Spānijā un Meksikā). 1977. gadā tika ieviesta bērnu ēdienkarte ar rotaļlietām bērniem, bet 1978. gadā ēdienkartē tika iekļauti vistas un zivju ēdieni. Salāti "Burger King" ēdienkartē parādījās 1985. gadā, un sākās 100 miljonu dolāru vērta renovācija, lai mainītu šo ātrās ēdināšanas restorānu tēlu, restorānos ienestu vairāk zaļumu, augu un vairāk koka, nevis plastmasas. Līdz 1990. gadam tika pabeigta visu restorānu pakalpojumu datorizācija, kas radīja iespēju attālināti vai pat pusaudžiem uzraudzīt ēstuvju darbību.

1989. gadā Lielbritānijas pārtikas un investīciju kompānija "Grand Metropolitan" ("Grand Met") par 5,7 miljardiem dolāru iegādājās "Pillsbury" kopā ar 5,5 tūkstošiem "Burger King" restorānu 30 pasaules valstīs. Austrālijā "Burger King" darbojas ar citu nosaukumu – "Hungry Jack's", jo tad, kad tas 1971. gadā ienāca kontinentālajā tirgū, kļuva skaidrs, ka vienam pārtikas veikalam Adelaidā jau ir tāds pats nosaukums (tā vietā tika nolemts izmantot "Pillsbury" pankūku maisījuma zīmolu "Hungry Jack"). 1990. gadā "Grand Met" konglomerāta 600 "Wimpy's" restorāni Apvienotajā Karalistē tika pārveidoti par "Burger King", un neilgi pēc tam sākās "Burger King" ekspansija Austrumeiropā. 1996. gadā "Burger King" darbojās jau 56 valstīs, septiņu gadu laikā to skaitu teju dubultojot. 1998. gadā "Burger King" nomainīja savu logotipu uz to, kāds mums ir ierasts mūsdienās.

2000. gadā "Grand Met" apvienojās ar "Guinness", lai izveidotu jaunu rūpniecības gigantu "Diageo". Taču jaunā grupa vairāk sliecās nodarboties ar uzņēmējdarbību alkoholisko dzērienu ražošanā, tāpēc 2002. gadā "Burger King" atkal kļuva par amerikāņu uzņēmumu, ko tajā pašā gadā par 1,5 miljardiem dolāru iegādājās "Texas Pacific Group" investīciju fonds. (Tajā pašā gadā, starp citu, "Burger King" ēdienkartē parādījās veģetārie ēdieni.)

2010. gadā "Burger King" restorānu tīklu par 3,3 miljardiem dolāru iegādājās cita Brazīlijā reģistrēta investīciju grupa "3G Capital". "Burger King" restorānus pašlaik vada atsevišķa ieguldījumu pārvaldības kompānija "Restaurant Brands International", kurai pieder arī vistas gaļas ēdienu restorānu ķēde "Popeyes" un kanādiešu kafejnīcu tīkls "Tim Hortons".

2019. gada sākumā darbojās 17 800 "Burger King" un "Hungry Jack" restorānu 100 pasaules valstīs.