Zīmola stāsts
Zāles pret aizcietējumu, kas kļuva par patēriņa produktu
Foto: Shutterstock
Teksts: Giedrjus Drukteinis , "Delfi.lt"
Mūsdienās ierastais brokastu ēdiens vai vienkārši viegla uzkoda jogurts uz mūsu galdiem atceļoja no Āzijas, līdzīgi kā, starp citu, kefīrs. Senatnē mongoļi-tatāri un turki pamanīja, ka raudzēts piens ir garšīgs un barojošs, bet noderīgi ir arī no tā gatavotie blakusprodukti.
"Delfi Bizness" katru sestdienu publicē slavenu uzņēmumu neparastās vēstures līkločus rubrikā "Zīmola stāsts". Visus šīs sērijas stāstus vari izlasīt šeit.
Foto: Shutterstock
Saglabājusies leģenda par ebreju ārstu, kuru Osmaņu impērijas valdnieks Suleimans Lieliskais 16. gadsimtā nosūtīja uz Eiropu, lai izārstētu Francijas karaļa Franciska I hronisko aizcietējumu. Ārsts atveda raudzētu aitas pienu, ko viņš sauca par "jogurtu" (nosaukums cēlies no turku vārda "yogul", kas nozīmē "biezs", "viskozs"), un šis jogurts atrisināja visas karaļa zarnu problēmas. Ārsta vārds vēsturē gan nav saglabājies, bet nosaukums "jogurts" palika.
Jogurts atkal parādījās Francijā 20. gadsimta sākumā zem krievu zinātnieka Iļjas Iļjiča Mečņikova (1845–1916) mikroskopa, kurš strādāja pie pasterizācijas korifeja Luija Pastēra viņa institūtā. Mečņikovs pēc izglītības bija zoologs, bet visā pasaulē kļuva slavens ar pētījumiem par cilvēka imūnsistēmu. 1908. gadā kopā ar vācu bakteriologu Polu Ērlihu (kurš arī bija ebrejs) viņam tika piešķirta Nobela prēmija medicīnā par imūnsistēmas pētījumiem, kas kļuva par pamatu jaunai zinātnes nozarei – imunoloģijai. Mečņikovs radīja arī terminu "gerontoloģija" – kopš 1903. gada viņš pētīja cilvēka novecošanās procesus un izstrādāja teoriju, ka novecošana pamatā ir dzīvotspējīgu šūnu nolietojums, ar kuru var cīnīties... baktērijas. Viņš zinātniski pierādīja, ka divas specifiskas laktozē esošas baktērijas, kas galvenokārt atrodamas rūgušpienā, kefīrā un citos bakteriāli raudzētos piena produktos, visefektīvāk aptur organisma novecošanās procesus.
1904. gadā Mečņikovs pirmais runāja par "Bulgārijas simtgadniekiem", pievēršot uzmanību Bulgārijas un Dienvidaustrumeiropas ilgdzīvotājiem, kas mūža ziņā krietni pārspēja toreizējos Eiropas iedzīvotājus. Kā minēja Mečņikovs, viens no viņu ilgmūžības iemesliem bija tas, ka viņi regulāri uzturā lietoja jogurtu, ko, starp citu, arī viņš pats pastāvīgi dzēra. Taču neviens nezināja, kā rūpnieciski droši šādu jogurtu pagatavot.
Jogurts atkal parādījās Francijā 20. gadsimta sākumā zem krievu zinātnieka Iļjas Iļjiča Mečņikova (1845–1916) mikroskopa, kurš strādāja pie pasterizācijas korifeja Luija Pastēra viņa institūtā. Mečņikovs pēc izglītības bija zoologs, bet visā pasaulē kļuva slavens ar pētījumiem par cilvēka imūnsistēmu. 1908. gadā kopā ar vācu bakteriologu Polu Ērlihu (kurš arī bija ebrejs) viņam tika piešķirta Nobela prēmija medicīnā par imūnsistēmas pētījumiem, kas kļuva par pamatu jaunai zinātnes nozarei – imunoloģijai. Mečņikovs radīja arī terminu "gerontoloģija" – kopš 1903. gada viņš pētīja cilvēka novecošanās procesus un izstrādāja teoriju, ka novecošana pamatā ir dzīvotspējīgu šūnu nolietojums, ar kuru var cīnīties... baktērijas. Viņš zinātniski pierādīja, ka divas specifiskas laktozē esošas baktērijas, kas galvenokārt atrodamas rūgušpienā, kefīrā un citos bakteriāli raudzētos piena produktos, visefektīvāk aptur organisma novecošanās procesus.
1904. gadā Mečņikovs pirmais runāja par "Bulgārijas simtgadniekiem", pievēršot uzmanību Bulgārijas un Dienvidaustrumeiropas ilgdzīvotājiem, kas mūža ziņā krietni pārspēja toreizējos Eiropas iedzīvotājus. Kā minēja Mečņikovs, viens no viņu ilgmūžības iemesliem bija tas, ka viņi regulāri uzturā lietoja jogurtu, ko, starp citu, arī viņš pats pastāvīgi dzēra. Taču neviens nezināja, kā rūpnieciski droši šādu jogurtu pagatavot.
Foto: Shutterstock
Katalāņu zarnu problēmas
Taču Mečņikova darbi un secinājumi piesaistīja Barselonā dzīvojošā olīveļļas tirgotāja Īzaka Karaso (1874–1939) uzmanību. Pats Karaso bija 1492. gadā no Spānijas padzītas senas sefārdu (viena no divām ebreju pamatgrupām, kuras saknes meklējamas Spānijā, – red.) cilts pēctecis. Viņa senči apmetās uz dzīvi Salonikos, Grieķijā, kur viņš dzimis. Viņš veiksmīgi turpināja ģimenes olīveļļas biznesu, bet 1912. gada Balkānu kara laikā kopā ar ģimeni aizbēga uz Barselonu. Pēc kara viņš atgriezās Salonikos, bet 1916. gadā atgriezās Spānijā, šoreiz uz visiem laikiem.
Spānijā Karaso pamanīja, cik daudz katalāņu cieš zarnu problēmu dēļ. Viņš pats jau no mazotnes zināja, ka jogurts ir līdzeklis pret šādām problēmām, un bija patiesi pārsteigts, atskārtis, ka neviens Spānijā nezina par jogurtu vai rūgušpienu, kas ir regulāras brokastis Grieķijā un Tuvajos Austrumos. Ideju par šo biznesu viņam raisīja Mečņikova popularizētais jogurta patēriņš, tiesa, pietrūka tikai izpratnes, kā jogurtu ražot rūpnieciskā veidā – cilvēkiem tolaik vēl nebija ledusskapju...
Viņam paveicās – Šveicē, uz kurieni Karaso bija atvedis sievu ārstēt tuberkulozi, viņš satika kādu bulgāru imigrantu, kurš arī loloja plānus sākt jogurta masveida ražošanu no labas kvalitātes Šveices piena un atklāti dalījās informācijā, kā to izdarīt.
1919. gadā Īzaks Karaso Barselonā pagatavoja pirmo jogurta partiju, un viņš to darīja atbildīgi, jo kā nekā baktērijas "Lactobacillus bulgaricus" un "Streptococcus thermophilus" bija iegūtas no Pastēra institūta Parīzē. Viņš nepaguris uzsvēra, ka produkts ir profesionālu ārstu (par saviem līdzekļiem viņš publicēja Mečņikova rakstus par jogurta uzturvērtību un pozitīvajām īpašībām) un tautas gudrību (vienmēr apgalvoja, ka jogurtu gatavo pats pēc tradicionālās sengrieķu receptes) kopprodukts, bet tagad grūti pateikt, kā toreiz savā darbnīcā viņš pasterizēja pienu vai sterilizēja krūzes – sākotnēji jogurts tika liets greznās porcelāna krūkās, kuras pircēji varēja atdot. Lai gan, kā jau minēts, ledusskapji tajā laikā neeksistēja, jogurts bija produkts, kas karstumā nebojājās (jo būtībā bija sabojājies).
Sākotnēji Karaso dienā saražoja 400 krūzes jogurta, ko pats piegādāja aptiekām – jogurts joprojām tika uzskatīts par zālēm un tika pārdots aptiekās ar recepti. Tomēr Karaso ticēja mārketinga spēkam un aktīvi reklamēja šo produktu, piesaistot patērētāju uzmanību. Viņš arī uzreiz saprata, ka viņa produktam ir nepieciešams zīmols. Viņš to nosauca par "Danone" – tas ir viņa dēla Daniela vārda deminutīvā katalāņu dialektā.
Spānijā Karaso pamanīja, cik daudz katalāņu cieš zarnu problēmu dēļ. Viņš pats jau no mazotnes zināja, ka jogurts ir līdzeklis pret šādām problēmām, un bija patiesi pārsteigts, atskārtis, ka neviens Spānijā nezina par jogurtu vai rūgušpienu, kas ir regulāras brokastis Grieķijā un Tuvajos Austrumos. Ideju par šo biznesu viņam raisīja Mečņikova popularizētais jogurta patēriņš, tiesa, pietrūka tikai izpratnes, kā jogurtu ražot rūpnieciskā veidā – cilvēkiem tolaik vēl nebija ledusskapju...
Viņam paveicās – Šveicē, uz kurieni Karaso bija atvedis sievu ārstēt tuberkulozi, viņš satika kādu bulgāru imigrantu, kurš arī loloja plānus sākt jogurta masveida ražošanu no labas kvalitātes Šveices piena un atklāti dalījās informācijā, kā to izdarīt.
1919. gadā Īzaks Karaso Barselonā pagatavoja pirmo jogurta partiju, un viņš to darīja atbildīgi, jo kā nekā baktērijas "Lactobacillus bulgaricus" un "Streptococcus thermophilus" bija iegūtas no Pastēra institūta Parīzē. Viņš nepaguris uzsvēra, ka produkts ir profesionālu ārstu (par saviem līdzekļiem viņš publicēja Mečņikova rakstus par jogurta uzturvērtību un pozitīvajām īpašībām) un tautas gudrību (vienmēr apgalvoja, ka jogurtu gatavo pats pēc tradicionālās sengrieķu receptes) kopprodukts, bet tagad grūti pateikt, kā toreiz savā darbnīcā viņš pasterizēja pienu vai sterilizēja krūzes – sākotnēji jogurts tika liets greznās porcelāna krūkās, kuras pircēji varēja atdot. Lai gan, kā jau minēts, ledusskapji tajā laikā neeksistēja, jogurts bija produkts, kas karstumā nebojājās (jo būtībā bija sabojājies).
Sākotnēji Karaso dienā saražoja 400 krūzes jogurta, ko pats piegādāja aptiekām – jogurts joprojām tika uzskatīts par zālēm un tika pārdots aptiekās ar recepti. Tomēr Karaso ticēja mārketinga spēkam un aktīvi reklamēja šo produktu, piesaistot patērētāju uzmanību. Viņš arī uzreiz saprata, ka viņa produktam ir nepieciešams zīmols. Viņš to nosauca par "Danone" – tas ir viņa dēla Daniela vārda deminutīvā katalāņu dialektā.
Foto: Shutterstock
"Danone" triumfa gājiens
Foto: Shutterstock
1919. gada beigās Barselona beidzot atzina jogurtu. "Danone" tika laists klajā piena rūpnīcās un saldumu veikalos. Porcelāna krūze bija kļuvusi par ierastu trauku katrā mājā. 1923. gadā Karaso atvēra lielāku jogurta rūpnīcu Barselonā un sāka transportēt jogurtu uz Madridi un citām Spānijas pilsētām, bet "Danone" aizvien palika vietējas nozīmes produkts. Bija pienācis laiks iekarot citu valstu tirgus.
Tajā pašā gadā viņa 18 gadus vecais dēls Daniels (1905–2009), gatavojoties pārņemt ģimenes uzņēmumu, devās uz Franciju, lai Marseļas Biznesa skolā studētu ekonomiku un uzņēmējdarbību. Tur viņš apguva franču valodu un 1925. gadā sāka studēt Pastēra institūtā, lai labāk izprastu jogurta ražošanas noslēpumus. Sākotnēji viņš plānoja pārdot tabletes ar jogurta garšu "Vigardyne" ("Dzīvības sargs") Francijā, taču šī ideja neīstenojās.
1929. gadā Daniels Karaso Francijā sāka tirgot "Danone" jogurtu tradicionālajās porcelāna krūzēs, reklamējot to kā "garšīgu, veselīgu un viegli sagremojamu desertu". Tas bija šāviens desmitniekā – jogurts kļuva arvien populārāks, tā pārdošanas apjomi Francijā vairākus gadus pārsniedza pārdošanas apjomus Spānijā, tiesa, Francija atzina Mečņikova pierādījumus, ka rūgušpienā esošās baktērijas patiešām var pagarināt dzīvi. Karaso pārcēla "Danone" galveno mītni uz Parīzi (oficiāli tika teikts, ka tā atrodas pēc iespējas tuvāk Pastēra institūta laboratorijai), un visa ģimene pārcēlās uz turieni. Tur Īzaks, uzņēmuma dibinātājs, nomira.
Levaluā-Pere 1932. gadā tika atvērta pirmā modernā "Danone" rūpnīca, bet 1937. gadā Karaso saņēma sabiedrības veselības iestāžu atļauju ražot pirmo jogurtu ar augļu garšu (kas tolaik Francijā vēl bija aizliegts). Augļu jogurts tika saražots, bet tirgū tas nenonāca, jo sākās Otrais pasaules karš.
Kad nacisti okupēja Franciju, Spānijas konsulātā Parīzē Karaso sacīja, ka vairs nevar garantēt viņa personīgo drošību, tāpēc viņš un viņa sieva, divi uzticamākie strādnieki, kā arī visa ražošanas tehnoloģiskā dokumentācija nonāca ASV, neatstājot viņa uzņēmuma noslēpumus antisemītiskajiem hitleriešiem. 1942. gadā Karaso iegādājās mazu grieķu jogurta uzņēmumu "Oxy-Gala" Ņujorkā, pārdēvēja to par "Dannon" (jo amerikāņi sākotnējo nosaukumu "Danone" izrunāja kā "Dan-One") un sāka gatavot savu jogurtu. Bizness uzplauka tikai 1947. gadā, kad Karaso sāka ražot jogurtu ar zemeņu garšu – amerikāņiem tas iepatikās, un beidzot uzņēmums sāka gūt ievērojamu peļņu, bet jogurts no nišas produkta strauji izauga par vieglu uzkodu un desertu. 1959. gadā Karaso pārdeva "Dannon Milk Products, Inc." uzņēmumam "Beatrice Foods", kas padarīja "Dannon" jogurtu pieejamu visā Amerikā.
Tajā pašā gadā viņa 18 gadus vecais dēls Daniels (1905–2009), gatavojoties pārņemt ģimenes uzņēmumu, devās uz Franciju, lai Marseļas Biznesa skolā studētu ekonomiku un uzņēmējdarbību. Tur viņš apguva franču valodu un 1925. gadā sāka studēt Pastēra institūtā, lai labāk izprastu jogurta ražošanas noslēpumus. Sākotnēji viņš plānoja pārdot tabletes ar jogurta garšu "Vigardyne" ("Dzīvības sargs") Francijā, taču šī ideja neīstenojās.
1929. gadā Daniels Karaso Francijā sāka tirgot "Danone" jogurtu tradicionālajās porcelāna krūzēs, reklamējot to kā "garšīgu, veselīgu un viegli sagremojamu desertu". Tas bija šāviens desmitniekā – jogurts kļuva arvien populārāks, tā pārdošanas apjomi Francijā vairākus gadus pārsniedza pārdošanas apjomus Spānijā, tiesa, Francija atzina Mečņikova pierādījumus, ka rūgušpienā esošās baktērijas patiešām var pagarināt dzīvi. Karaso pārcēla "Danone" galveno mītni uz Parīzi (oficiāli tika teikts, ka tā atrodas pēc iespējas tuvāk Pastēra institūta laboratorijai), un visa ģimene pārcēlās uz turieni. Tur Īzaks, uzņēmuma dibinātājs, nomira.
Levaluā-Pere 1932. gadā tika atvērta pirmā modernā "Danone" rūpnīca, bet 1937. gadā Karaso saņēma sabiedrības veselības iestāžu atļauju ražot pirmo jogurtu ar augļu garšu (kas tolaik Francijā vēl bija aizliegts). Augļu jogurts tika saražots, bet tirgū tas nenonāca, jo sākās Otrais pasaules karš.
Kad nacisti okupēja Franciju, Spānijas konsulātā Parīzē Karaso sacīja, ka vairs nevar garantēt viņa personīgo drošību, tāpēc viņš un viņa sieva, divi uzticamākie strādnieki, kā arī visa ražošanas tehnoloģiskā dokumentācija nonāca ASV, neatstājot viņa uzņēmuma noslēpumus antisemītiskajiem hitleriešiem. 1942. gadā Karaso iegādājās mazu grieķu jogurta uzņēmumu "Oxy-Gala" Ņujorkā, pārdēvēja to par "Dannon" (jo amerikāņi sākotnējo nosaukumu "Danone" izrunāja kā "Dan-One") un sāka gatavot savu jogurtu. Bizness uzplauka tikai 1947. gadā, kad Karaso sāka ražot jogurtu ar zemeņu garšu – amerikāņiem tas iepatikās, un beidzot uzņēmums sāka gūt ievērojamu peļņu, bet jogurts no nišas produkta strauji izauga par vieglu uzkodu un desertu. 1959. gadā Karaso pārdeva "Dannon Milk Products, Inc." uzņēmumam "Beatrice Foods", kas padarīja "Dannon" jogurtu pieejamu visā Amerikā.
Foto: Shutterstock
1951. gadā Karaso atgriezās Eiropā un atjaunoja "Danone" uzņēmumu. 1953. gadā tā akcijas tika kotētas biržā, un "Danone" drīz vien apvienojās ar siera ražošanas uzņēmumu "Gervais", ko 1967. gadā pārdēvēja par "Gervais Danone". Drīz sākās globāla paplašināšanās, grupai vispirms iegādājoties Itālijas pārtikas uzņēmumu "Panzani" un kļūstot par pirmo itāļu makaronu ražotāju Francijā. 1972. gadā tas apvienojās ar Francijas lielāko stikla taras ražotāju BSN, kam piederēja arī tādi zīmoli kā "Kronenbourg" alus un "Evian" minerālūdens.
"BSN-Gervais Danone" 1981. gadā nopirka "Dannon" no "Beatrice Foods" par 80 miljoniem ASV dolāru un pēc diviem gadiem pārdēvēja par "Groupe Danone" – ar šo nosaukumu tas joprojām ir zināms kā viens no lielākajiem pārtikas konglomerātiem Francijā un lielākais svaigo piena produktu ražotājs pasaulē (ar gada apgrozījumu 20 miljardu eiro apmērā), saražojot 80 miljonus jogurta iepakojumu dienā.
"BSN-Gervais Danone" 1981. gadā nopirka "Dannon" no "Beatrice Foods" par 80 miljoniem ASV dolāru un pēc diviem gadiem pārdēvēja par "Groupe Danone" – ar šo nosaukumu tas joprojām ir zināms kā viens no lielākajiem pārtikas konglomerātiem Francijā un lielākais svaigo piena produktu ražotājs pasaulē (ar gada apgrozījumu 20 miljardu eiro apmērā), saražojot 80 miljonus jogurta iepakojumu dienā.
Foto: Shutterstock