Zīmola stāsts
'Procter & Gamble'
Uzņēmums, kas radīja terminu 'ziepju opera'
Zīmola stāsts
'Procter & Gamble'
Uzņēmums, kas radīja terminu 'ziepju opera'
Foto: Shutterstock
Teksts: Giedrjus Drukteinis , "Delfi.lt"
"Procter & Gamble", viena no pasaules 20 lielākajām korporācijām un pasaulē lielākais patēriņa preču uzņēmums, savu vēsturi sāka tikpat vienkārši, kā tas mēdza notikt 19. gadsimta sākumā, proti, ar sveču un ziepju ražošanu. Šobrīd uzņēmumam pieder aptuveni 50 zīmoli, no kuriem labāk zināmie ir "Ariel", "Lenor", "Pantene", "Wella", "Tampax", "Old Spice", "Max Factor", arī "Hugo Boss" smaržas. Uzņēmuma apgrozījums ir 80 miljardi ASV dolāru gadā.
"Delfi Bizness" katru sestdienu publicē slavenu uzņēmumu neparastās vēstures līkločus rubrikā "Zīmola stāsts". Visus šīs sērijas stāstus vari izlasīt šeit.
Un viss, kas bija nepieciešams, lai to panāktu, – divu vīru apvienošanās.
Dibinātāji
Foto: Shutterstock
Viljams Prokters (1801–1884) dzimis fermera ģimenē Herefordšīrā, Anglijas provincē. Viņa tēvs audzēja aitas, un pēc Napoleona karu beigām Anglijas vilnas eksports uz izpostīto Eiropu uzplauka. Viljams beidza baznīcas skolu un tur apguva sveču darināšanas amatu. 20 gadu vecumā viņš devās uz karalistes galvaspilsētu Londonu, kur atvēra vilnas trikotāžas veikalu – tēvs piegādāja nepieciešamās izejvielas. Taču Londona tolaik bija tikpat nemierīga kā šodien – laupītāji un ugunsgrēks izpostīja Proktera veikalu. Viljams, apskaities par savu tautiešu nepateicību, emigrēja uz Ameriku, kur, kā baumoja, bija iespējams itin viss – un zemnieka dēls sapņoja par savu fermu.
Amerikā viņš ieradās kopā ar sievu Martu 1830. gadā, un realitāte izrādījās nedaudz drūmāka par cerēto pasaku. Tālāk par Ņujorku viņiem neizdevās tikt, un viņš palika tur, gatavojot sveces, padarot skolā iegūto amatu lietderīgu. Tomēr pēc diviem gadiem viņi pārcēlās uz rietumiem, taču pa ceļam viņa sieva saslima ar holēru. Viņi apstājās Sinsinati, Ohaio štatā, kur Marta nomira. Viljams Prokters tur palika, no jauna atvēra savu sveču fabriku un 1832. gadā apprecējās ar veiksmīgā uzņēmēja Aleksandra Norisa meitu Olīviju. Viņai bija māsa Elizabete, kura savukārt apprecējās ar citu uzņēmēju – ziepju ražotāju Džeimsu Gemblu (1803–1891).
Pēdējais arī bija imigrants, katolis no Ziemeļīrijas, kura ģimene 1819. gadā devās uz Ameriku, bēgot no protestantu vajāšanām. Džeimss Gembls arī saslima ar holēru uz kuģa, kas devās caur Sinsinati, un viņa vecāki izkāpa šajā pilsētā, lai kāds palīdzētu viņu dēlam. Izkāpa un palika... Gembls nebija beidzis nevienu skolu, taču bija ar arodu – viņš prata vārīt ziepes, un šajā biznesā viņš bija kopš 1826. gada.
Tajos laikos gan sveces, gan ziepes gatavoja no sārmiem, pelniem, eļļām un dzīvnieku taukiem, kuru izejvielas ieguva no lopkautuvēm. Prokters un Gembls, lai arī bija apprecējuši māsas, no pirmā acu uzmetiena nepatika viens otram. Tam bija vienkāršs iemesls – abi bija konkurenti, lai pilsētas kautuvē iegūtu ražošanai nepieciešamās izejvielas.
Viņiem bieži bija konflikti, un viņi bieži izslīdēja pa durvīm, lai ātrāk nokļūtu kautuvē... Līdz 1837. gadā sievastēvs, arī sveču darinātājs, sasauca ģimenes padomi un piedāvāja abiem znotiem veidot kopuzņēmumu, kas ne tikai izskaustu konfliktu, bet arī veidotu lielākus iepirkumus, tādējādi samazinot nepieciešamo izejvielu izmaksas.
Tā 1837. gadā dzima uzņēmums "Procter & Gamble", kas vēlāk kļuva ļoti veiksmīgs.
Dēli dalīja pienākumus – Gembls pārraudzīja ražošanu, bet Proktera pārziņā bija birojs un pārdošana. Uzņēmums tika izveidots īstajā laikā – Amerikas ekonomika, lai arī joprojām bija agrāra un provinciāla, bija attīstījusies, kā arī pilsētas un infrastruktūra ap tām. Sinsinati atradās stratēģiskā vietā pie Ohaio upes, savienojot to ar Ņūorleānas ostu. 1840. gadā Maiami kanāls savienoja Sinsinati ar Lielajiem ezeriem un Ēri kanālu ar pašu Ņujorku. Tas bija svarīgi, jo galvenie kravu pārvadāšanas līdzekļi tolaik bija tvaikoņi un liellaivas. Dzelzceļš parādījās tikai ap 1850. gadu, kad uzņēmumu vadīja otrā "Procter & Gamble" bērnu paaudze.
Amerikā viņš ieradās kopā ar sievu Martu 1830. gadā, un realitāte izrādījās nedaudz drūmāka par cerēto pasaku. Tālāk par Ņujorku viņiem neizdevās tikt, un viņš palika tur, gatavojot sveces, padarot skolā iegūto amatu lietderīgu. Tomēr pēc diviem gadiem viņi pārcēlās uz rietumiem, taču pa ceļam viņa sieva saslima ar holēru. Viņi apstājās Sinsinati, Ohaio štatā, kur Marta nomira. Viljams Prokters tur palika, no jauna atvēra savu sveču fabriku un 1832. gadā apprecējās ar veiksmīgā uzņēmēja Aleksandra Norisa meitu Olīviju. Viņai bija māsa Elizabete, kura savukārt apprecējās ar citu uzņēmēju – ziepju ražotāju Džeimsu Gemblu (1803–1891).
Pēdējais arī bija imigrants, katolis no Ziemeļīrijas, kura ģimene 1819. gadā devās uz Ameriku, bēgot no protestantu vajāšanām. Džeimss Gembls arī saslima ar holēru uz kuģa, kas devās caur Sinsinati, un viņa vecāki izkāpa šajā pilsētā, lai kāds palīdzētu viņu dēlam. Izkāpa un palika... Gembls nebija beidzis nevienu skolu, taču bija ar arodu – viņš prata vārīt ziepes, un šajā biznesā viņš bija kopš 1826. gada.
Tajos laikos gan sveces, gan ziepes gatavoja no sārmiem, pelniem, eļļām un dzīvnieku taukiem, kuru izejvielas ieguva no lopkautuvēm. Prokters un Gembls, lai arī bija apprecējuši māsas, no pirmā acu uzmetiena nepatika viens otram. Tam bija vienkāršs iemesls – abi bija konkurenti, lai pilsētas kautuvē iegūtu ražošanai nepieciešamās izejvielas.
Viņiem bieži bija konflikti, un viņi bieži izslīdēja pa durvīm, lai ātrāk nokļūtu kautuvē... Līdz 1837. gadā sievastēvs, arī sveču darinātājs, sasauca ģimenes padomi un piedāvāja abiem znotiem veidot kopuzņēmumu, kas ne tikai izskaustu konfliktu, bet arī veidotu lielākus iepirkumus, tādējādi samazinot nepieciešamo izejvielu izmaksas.
Tā 1837. gadā dzima uzņēmums "Procter & Gamble", kas vēlāk kļuva ļoti veiksmīgs.
Dēli dalīja pienākumus – Gembls pārraudzīja ražošanu, bet Proktera pārziņā bija birojs un pārdošana. Uzņēmums tika izveidots īstajā laikā – Amerikas ekonomika, lai arī joprojām bija agrāra un provinciāla, bija attīstījusies, kā arī pilsētas un infrastruktūra ap tām. Sinsinati atradās stratēģiskā vietā pie Ohaio upes, savienojot to ar Ņūorleānas ostu. 1840. gadā Maiami kanāls savienoja Sinsinati ar Lielajiem ezeriem un Ēri kanālu ar pašu Ņujorku. Tas bija svarīgi, jo galvenie kravu pārvadāšanas līdzekļi tolaik bija tvaikoņi un liellaivas. Dzelzceļš parādījās tikai ap 1850. gadu, kad uzņēmumu vadīja otrā "Procter & Gamble" bērnu paaudze.
Foto: Shutterstock
Gudra uzņēmējdarbība
Sinsinati toreiz dēvēja par "Porkopoli", jo 19. gadsimta vidū pilsēta kļuva par lielāko gaļas centru valstī. Tas nodrošināja "Procter & Gamble" nepieciešamo izejvielu piegādi – kautuvju atkritumus – taukus.
Izgatavotā produkcija tika nosūtīta uz Ņūorleānu, bet no turienes – uz visu valsti. 1851. gadā parādījās uzņēmuma logotips – mēness un 13 zvaigznes, kas simbolizē pirmās 13 Amerikas kolonijas. Tas bija preču zīmju un logotipu laikmets – lielākā daļa patērētāju un preču nosūtītāju bija analfabēti, tāpēc tikai attēli palīdzēja viņiem atpazīt vajadzīgās preces (logotips tika mainīts pēc 130 gadiem, kad uzņēmums tika apsūdzēts sātaniska simbola – skaitļa 666 – izmantošanā; 1985. gadā logotipu mainīja, lai izvairītos no pārpratumiem).
Izgatavotā produkcija tika nosūtīta uz Ņūorleānu, bet no turienes – uz visu valsti. 1851. gadā parādījās uzņēmuma logotips – mēness un 13 zvaigznes, kas simbolizē pirmās 13 Amerikas kolonijas. Tas bija preču zīmju un logotipu laikmets – lielākā daļa patērētāju un preču nosūtītāju bija analfabēti, tāpēc tikai attēli palīdzēja viņiem atpazīt vajadzīgās preces (logotips tika mainīts pēc 130 gadiem, kad uzņēmums tika apsūdzēts sātaniska simbola – skaitļa 666 – izmantošanā; 1985. gadā logotipu mainīja, lai izvairītos no pārpratumiem).
1859. gadā "Procter & Gamble" pārdošanas apjomi sasniedza vienu miljonu dolāru. Rūpnīcā divās maiņās strādāja aptuveni 80 strādnieku, pa dienu vārot ziepes un naktīs lejot sveces.
Padzirdējis baumas par gaidāmo konfliktu starp ziemeļiem un dienvidiem, Prokters dienvidu štatos iegādājās lielu daudzumu priežu sveķu, kas tajā laikā bija kļuvuši par vienu no svarīgākajām sastāvdaļām ražošanā. Tieši šis pirkums palīdzēja "Procter & Gamble" iegūt pasūtījumu no Ziemeļu armijas, kad 1861. gadā sākās pilsoņu karš. Kā jau tas bieži notiek ar lieliem uzņēmumiem, arī "Procter & Gamble" gadījumā notika paplašināšanās. Tas nebija tikai labs komerciāls pasūtījums – "Procter & Gamble" ieguva lielu publicitāti, simtiem tūkstošu karavīru iepazīstinot ar ziepēm un svecēm. Uzņēmuma rūpnīca kara laikā darbojās nepārtraukti – pat tad, kad pilsētā tika ieviesta komandantstunda, kas uz "Procter & Gamble" neattiecās.
1870. gadā tā bija viena no lielākajām Amerikas kompānijām, taču tad nāca jauns trieciens – tirgū samazinājās pieprasījums pēc svecēm. Līdz ar naftas atklāšanu Pensilvānijā petroleja kļuva viegli pieejama, un pēc pilsoņu kara Amerika pārgāja no svecēm uz petrolejas lampām. 1876. gadā "Procter & Gamble" ziepju pārdošanas apjoms pirmo reizi pārsniedza sveču pārdošanas apjomu.
Atbilde uz šo krīzi bija "Ivory" ziepes, kas tirgū nonāca 1880. gadā. Tās bija pirmās, kas tika izgatavotas nevis no parastajiem taukiem, bet gan no kokosriekstu un palmu eļļas. "Ivory" ziepes bija baltas un putojošas, bet izšķīda lēnāk nekā citas tajā laikā tirgū esošās ziepes. Augstākā kvalitāte, bet bija lētākas. Un, pats galvenais, tās negrima!
Leģenda vēsta, ka kāds rūpnīcas strādnieks vienkārši aizmirsa laikus atslēgt jaucējkrānu un jaunajās ziepēs iekļuva vairāk gaisa, nekā paredzēts. Lai slēptu savu kļūdu, strādnieks neinformēja vadību, iepakoja ziepes kā parasti, bet pēc nogādāšanas veikalos rūpnīca sāka saņemt papildu pieprasījumus pēc šādām brīnišķīgām un, galvenais, negrimstošām ziepēm... Taču patiesībā negrimstošās ziepes ķīmiski radīja viens no 10 Džeimsa Gembla bērniem Džeimss Noriss Gembls, kurš eksperimentāli izstrādāja "Ivory" formulu. Viņš arī izdomāja nosaukumu jaunajam produktam, pamatojoties uz Bībeles psalmu, kas vēsta par "ziloņkaula pili, kas viņus iepriecinās".
Uzņēmums agresīvi un intensīvi reklamēja jaunās ziepes, izplatot miljoniem bezmaksas paraugu. Pārdošanas apjoms sasniedza simtiem miljonu. Pēc tam "Procter & Gamble" sāka būvēt savas rūpnīcas visā valstī, jo Sinsinati vairs nevarēja apmierināt tirgus pieprasījumu.
Tādējādi "Procter & Gamble" 19. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu pavadīja kā ziepju uzņēmums. Tikai 20. gadsimta trešajā desmitgadē tika izstrādāti sintētiskie tīrīšanas un mazgāšanas līdzekļi, un 1946. gadā "Procter & Gamble" sāka ražot veļas pulveri "Tide" un pakāpeniski kļuva par ķīmijas uzņēmumu. "Ivory" ziepes, starp citu, vēl šodien var nopirkt, taču tās grimst (šodien lietotā glicerīna dēļ) un veido nelielu daļu no uzņēmuma kopējā pārdošanas apjoma. Turklāt tas bija "Procter & Gamble", kas radīja terminu "ziepju opera", jo 20. gadsimta 20. gados viņu ziepju bizness sponsorēja radio šovus.
1955. gadā "Procter & Gamble" bija pirmais, kas ražoja zobu pastu ar fluoru (to sauca par "Crest", un attēls atgādināja krustu, ar kādu savulaik pārvadāšanai marķēja "Procter & Gamble" preces). "Procter & Gamble" izveidoja arī "Pampers", kas tika izmēģināti tālajā 1961. gadā.
1870. gadā tā bija viena no lielākajām Amerikas kompānijām, taču tad nāca jauns trieciens – tirgū samazinājās pieprasījums pēc svecēm. Līdz ar naftas atklāšanu Pensilvānijā petroleja kļuva viegli pieejama, un pēc pilsoņu kara Amerika pārgāja no svecēm uz petrolejas lampām. 1876. gadā "Procter & Gamble" ziepju pārdošanas apjoms pirmo reizi pārsniedza sveču pārdošanas apjomu.
Atbilde uz šo krīzi bija "Ivory" ziepes, kas tirgū nonāca 1880. gadā. Tās bija pirmās, kas tika izgatavotas nevis no parastajiem taukiem, bet gan no kokosriekstu un palmu eļļas. "Ivory" ziepes bija baltas un putojošas, bet izšķīda lēnāk nekā citas tajā laikā tirgū esošās ziepes. Augstākā kvalitāte, bet bija lētākas. Un, pats galvenais, tās negrima!
Leģenda vēsta, ka kāds rūpnīcas strādnieks vienkārši aizmirsa laikus atslēgt jaucējkrānu un jaunajās ziepēs iekļuva vairāk gaisa, nekā paredzēts. Lai slēptu savu kļūdu, strādnieks neinformēja vadību, iepakoja ziepes kā parasti, bet pēc nogādāšanas veikalos rūpnīca sāka saņemt papildu pieprasījumus pēc šādām brīnišķīgām un, galvenais, negrimstošām ziepēm... Taču patiesībā negrimstošās ziepes ķīmiski radīja viens no 10 Džeimsa Gembla bērniem Džeimss Noriss Gembls, kurš eksperimentāli izstrādāja "Ivory" formulu. Viņš arī izdomāja nosaukumu jaunajam produktam, pamatojoties uz Bībeles psalmu, kas vēsta par "ziloņkaula pili, kas viņus iepriecinās".
Uzņēmums agresīvi un intensīvi reklamēja jaunās ziepes, izplatot miljoniem bezmaksas paraugu. Pārdošanas apjoms sasniedza simtiem miljonu. Pēc tam "Procter & Gamble" sāka būvēt savas rūpnīcas visā valstī, jo Sinsinati vairs nevarēja apmierināt tirgus pieprasījumu.
Tādējādi "Procter & Gamble" 19. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu pavadīja kā ziepju uzņēmums. Tikai 20. gadsimta trešajā desmitgadē tika izstrādāti sintētiskie tīrīšanas un mazgāšanas līdzekļi, un 1946. gadā "Procter & Gamble" sāka ražot veļas pulveri "Tide" un pakāpeniski kļuva par ķīmijas uzņēmumu. "Ivory" ziepes, starp citu, vēl šodien var nopirkt, taču tās grimst (šodien lietotā glicerīna dēļ) un veido nelielu daļu no uzņēmuma kopējā pārdošanas apjoma. Turklāt tas bija "Procter & Gamble", kas radīja terminu "ziepju opera", jo 20. gadsimta 20. gados viņu ziepju bizness sponsorēja radio šovus.
1955. gadā "Procter & Gamble" bija pirmais, kas ražoja zobu pastu ar fluoru (to sauca par "Crest", un attēls atgādināja krustu, ar kādu savulaik pārvadāšanai marķēja "Procter & Gamble" preces). "Procter & Gamble" izveidoja arī "Pampers", kas tika izmēģināti tālajā 1961. gadā.
Foto: Shutterstock
Lai gan uzņēmums ir viens no lielākajiem pasaulē, tā galvenā mītne joprojām atrodas Sinsinati, Ohaio štatā. Uzņēmumu vadīja tikai ģimenes locekļi, un tikai 1930. gados par "Procter & Gamble" prezidentu kļuva kāds, kas nebija ģimenes loceklis. Viljams Ārnets Prokters, dibinātāja Viljama mazdēls, jau 1887. gadā uzsāka unikālu "peļņas sadales" shēmu ar strādniekiem Amerikā un visā pasaulē, tādējādi izvairoties no streikiem visā uzņēmuma vēsturē.
2005. gadā uzņēmums iegādājās tādus zīmolus kā "Gillette", "Duracell", "Braun" un "Oral-B", kļūstot par pasaulē lielāko patēriņa preču uzņēmumu. Tiesa, tas vairs neražo pārtiku pēc tam, kad 2012. gadā uzņēmumam "Kellogg's" pārdeva "Pringles" čipsu biznesu par 2,75 miljardiem ASV dolāru.
2005. gadā uzņēmums iegādājās tādus zīmolus kā "Gillette", "Duracell", "Braun" un "Oral-B", kļūstot par pasaulē lielāko patēriņa preču uzņēmumu. Tiesa, tas vairs neražo pārtiku pēc tam, kad 2012. gadā uzņēmumam "Kellogg's" pārdeva "Pringles" čipsu biznesu par 2,75 miljardiem ASV dolāru.
Foto: Shutterstock