Šī iela vienmēr bijusi pilsētas galvenā ass, satiksmes artērija. Salīdzinoši nesenajos padomju gados, arī vēlāk tajā atradās zināmi veikali ar iekārojamu preci. Tagad tā gan ir ar izteiktāku tranzīta ielas raksturu un mazāk pievilcīga tirgotājiem. Tomēr atkarībā no tā, ar kuru kāju cilvēks no rīta piecēlies no gultas, ir pesimistiski vai optimistiski noskaņots, šī iela var likties panīkusi, skaļa un putekļaina vai arī raisīt pārdomas, ka nemaz jau tik traki nav. “Delfi Bizness” vaicāja komercīpašumu un dzīvojamo platību speciālistiem – kā īsti ir, vai šī iela komercdarbībai ir “nolemta”, vai tur tiek pirkti mājokļi?

Jāpiebilst, ka “Delfi Bizness” iepriekš aplūkoja Čaka ielas perspektīvas, tajā ierīkotās velojoslas ietekmi, bet pandēmijas izskaņā pastaigājās pa tobrīd īpaši tukšās Vecrīgas ielām. Šogad pašvaldība ir iecerējusi modināt vecpilsētu, cita starpā – sakārtot Vaļņu ielu, iepriekš izteicies Rīgas mērs Mārtiņš Staķis. Par citām iecerēm pilsētas centrā šobrīd konkrētu ziņu nav (izņēmums ir ar “Rail Baltica” saistītie būvdarbi). Tāpat izskanējusi ideja piesaistīt Vidzemes tirgum ES fondu līdzekļus, tā teritoriju pārveidot, kas, iespējams, varētu labvēlīgi ietekmēt arī Brīvības ielu.

“Pastaigāju pa Brīvības ielu, un manas domas mainījās,” “Delfi Bizness” saka
“DoReMi Group” vadošais partneris Artūrs Obrickis. Viņš sadala to divās daļās – no Brīvības pieminekļa līdz Gaisa tiltam un no tilta līdz Juglai. Un tieši centra daļā ir problēmas, uzsver eksperts. Viņa secinājumi:

● tirdzniecība izdodas tur, kur ir autostāvvietas;

● veiksmīgāk darbojas kvartāli, kuros iepērkas centrā dzīvojošie cilvēki;

● veiksmīgāk darbojas veikali, kuri pastāv jau gadiem ilgi;

● bizness (veikali, restorāni, biroji) telpas Brīvības ielā lūko ļoti reti. Pat ja tās apskata, izvēlas citas, kādā citā ielā;

● viņaprāt, diez vai uzņēmējdarbību iekustinās iecere par lēnāku satiksmi, jo nez vai mainīsies cilvēku paradumi, liela daļa kā “skrēja”, tā “skries” centra daļai cauri;

● it kā ir liela cilvēku plūsma, taču vairums dodas mājup, nevis iepirkties;

● iela ir skaļa, tas traucē uzņēmējdarbībai;

● piedāvājumā ir daudz lielu komercplatību.

Telpas, kuras gadiem bijušas tukšas, tādas arī stāv, savukārt “jaunu” brīvu platību nebūt nav daudz. “Esošie Brīvības ielas nomnieki to nepamet, nepārceļas citur, savukārt kopumā tirgū daudzi uzņēmumi maina telpas, izvēloties labākas (labāka cena, cilvēku plūsma, novietojums utt.). Tiem, kuriem bizness Brīvības ielā izdodas, tiem izdodas,” komentē Obrickis.

Viņš secina, ka liela daļa brīvo komerctelpu ir 200 kvadrātmetru platībā un plašākas, tāpēc rodas sajūta, ka ir daudz brīvu telpu. Piemēram, vienā ielas pusē ir tukšas 500 m² lielas telpas, bet pretējā pusē ir pieci mazi veikaliņi. “Pēc nomnieku skaita – nav tik slikti. Tas man bija pārsteigums. Biju krietni skeptiskāks,” atzīst Obrickis. Viņš lēš, ka centrā varētu būt ap 30% tukšu telpu, bet 70% ir aizņemti. Pirms tam viņš pieļāva, ka ir puse uz pusi.

Šīs ielas pluss ir lielā plūsma, tas attiecas gan uz gājējiem, gan auto. Un tas ir arī lielākais mīnuss – auto ir skaļi, tie nepiestāj, arī gājēji paiet garām. Šāda plūsma neko daudz biznesam nedod.

Savukārt biroju nomnieki (parasti šādām vajadzībām tiek izmantotas telpas augstāk par 1. stāvu) Brīvības ielu neuztver kā problemātisku. Šīm telpām tiek piemērota zemāka nomas maksa, bieži tās ir gan uz ielas, gan pagalma pusi, un tad trokšņu un svaiga gaisa trūkuma problēma nešķiet tik liela, stāsta Obrickis.

Līdzšinējā prakse rāda, ka pirmajos stāvos ir ne tikai veikali, bet arī kafejnīcas. Kā komentē Obrickis, telpās līdz 50 m² ir mazbudžeta bizness – mazāka nomas maksa, mazāki ieguldījumi, vajag mazāk darbinieku, tas var būt jauns bizness, mēģinājums. Savukārt restorāna biznesam būtu jāizvēlas cita iela. Iespējas ir attīstīt arī bistro tipa uzņēmumu, taču šādu ēstuvju jau ir gana daudz, un, viņaprāt, ir visai apšaubāmi, ka, atverot ēstuvi Brīvības ielā, tā strādās veiksmīgi. Tāpēc drīzāk šajā ielā viņš redzētu veikalus, atzīstot, ka kopumā nereti komersanti dod priekšroku kādam tirdzniecības centram, kur maksā vairāk, taču centrs strādā ar vienotu mārketingu, ir lielāka apmeklētāju plūsma.

“Jaunu nomnieku tirgū pašlaik nav. Pārtikas tirgotāji savas vietas jau ir ieņēmuši. Ja ienāk “ķēdes” biznesi, tie izvēlas tirdzniecības centrus, tiem nav nekādas vajadzības būt Brīvības ielā.

Tomēr, ja aplūkojam sākuma daļu – no Brīvības pieminekļa līdz Matīsa ielai/Vidzemes tirgum, tā varētu būt interesanta arī lielākiem biznesiem, tomēr jābūt motivācijai tur bāzēties,” spriež Obrickis.

Piemēram, nesen jaunās un plašākās telpās sāka dzīvot “Apple” oficiālais izplatītājs “iDeal” (iepriekš tā salons atradās tieši pretī).

Kopumā Brīvības ielai perpendikulārās ielas ir populārākas, tur satiksme ir rāmāka, ir, kur novietot auto. “Brīvības ielas skaļums ir viens no lielajiem mīnusiem. Luksoforu darbība, manuprāt, nav saskanīga. Auto “gāzē”, bremzē, to labi var dzirdēt tuvumā dzīvojošie. Pats pa Brīvības ielu gandrīz nekad nestaigāju, nesagādā nekādu prieku,” atzīst Obrickis, kurš pats dzīvo netālu no tās.

Noslēgumā vaicāju – kura iela šobrīd zaudē? Viņam šķiet, ka Čaka iela tomēr pamazām attīstās un mainās, īpaši – tuvāk centram. Tur notiek ēku renovācija, kas nozīmē jaunus maksātspējīgus māju iedzīvotājus, kuri vēlas noteiktus pakalpojumus. “Labi var redzēt, ka ēku fasādes tiek uzlabotas, ir vilnis ar mazākiem veikaliņiem, mazajiem biznesiem. Tālāk no centra – atkal ir nedaudz sliktāk.” Čaka ielā ir nedaudz zemāka nomas maksa, atbilstoša mazajam biznesam. Brīvības ielai vairums tomēr “izskrienot” cauri.

“Latio” darījumu vadītāja Elīna Dūce norāda, ka, balstoties uz zemesgrāmatā reģistrēto dzīvokļu pārdošanas skaitu pēdējā desmitgadē, var redzēt, ka pieprasījums pēc dzīvokļiem Brīvības ielā ir viļņveidīgs, taču noturīgs. Vidēji gadā tiek pārdots ap 80 dzīvokļiem, bet ar atsevišķiem izņēmumiem šis skaits ir pārsniedzis 100, kas visbiežāk saistāms ar kādas pirmskara laika mājas sadalīšanu dzīvokļu īpašumos un/vai ēkas renovāciju un mājokļu pārdošanu. 2011. gadā šāds piemērs bijis Brīvības ielas 148. nams, savukārt 2022. gadā – Brīvības 95.

“Uzmanību piesaistošāki šie dati kļūst tad, ja salīdzinām reģistrēto dzīvokļu pārdošanas skaitu ar, piemēram, Brīvības ielai paralēlo Tērbatas un Barona ielu. Ņemot vērā, ka viena no tām ir mazliet īsāka un šajās ielās ir vairākas nedzīvojamas ēkas/teritorijas – skolas, parki, neapbūvēti laukumi –, darījumu skaits abās ir vidēji uz pusi mazāks nekā Brīvības ielā. No tā varam secināt, ka “personāla mainība” Brīvības ielā ir biežāka, lai gan arī Tērbatas un Barona ielā mēdz būt pieprasījuma “uzrāviens”, kuru rada kāda renovēta nama dzīvokļu parādīšanās tirgū,” norāda Dūce.

2022. gadā Brīvības ielā vairāk pieprasīti ir bijuši divistabu dzīvokļi, veidojot 40% no visiem šajā gadā pārdotajiem.

“Šī statistika apgāž mītu, ka Brīvības iela nav interesanta ģimenēm, jo no visiem darījumiem 40% veido trīs vai vairāk istabu dzīvokļu pārdevumi. Taču, vai tā šobrīd ir piemērota ģimenēm ar bērniem, jau ir cits jautājums. No loģistikas viedokļa šeit ir ērti dzīvot, taču vides kvalitāti gan varētu vēlēties labāku. Jautāsiet – cik ātri šajā ielā dzīvojošajiem palodzes kļūst netīras? Pret gaisa kvalitāti jutīgiem cilvēkiem Brīvības iela nebūs pareizā izvēle,” komentē Dūce.

Viņa arī atgādina, ka, braucot pa Brīvības ielu, reti kurš iedomājas, ka ar logiem, vērstiem pret ielu, ir mazākā daļa no visiem Brīvības ielas adresei piesaistītajiem dzīvokļiem. “Otrpus māju fasādēm mēdz būt glīti, apzaļumoti pagalmi. Un troksnis apslāpējas, tiklīdz aizver savas mājas durvis,” Dūce izceļ pozitīvo.

2022. gadā 52% no pārdotajiem dzīvokļiem (neņemot vērā Brīvības gatvi) atrodas nerenovētās pirmskara laika mājās, kamēr gandrīz trešdaļa – jaunajos projektos, pie kuriem pieskaitīti arī renovēti vēsturiskie nami. No visiem pārdotajiem mājokļiem tikai septītā daļa ir padomju laikā būvētās ēkās.

Vaicāta, vai Brīvības ielā mājokļus var iegādāties lētāk nekā citviet centrā, eksperte norāda, ka kopumā cenu diapazons ir plašs. “Renovētā namā dzīvokļu cenas vidēji ir 2000 eiro/m² (te jāņem vērā, ka renovētos namos mēdz pārdot dzīvokļus ar pelēko, balto apdari vai pilnībā pabeigtus, tamdēļ arī cenu diapazons ir no 1600 līdz pat 2700 eiro/m² par dzīvokli, kas aprīkots ar mēbelēm un sadzīves tehniku), līdzīgas ir, piemēram, paralēlajā Tērbatas vai Barona ielā. Vienlaikus visās šajās ielās ir nami, kuros dzīvokļu cenas pārsniedz 3000 eiro/m².

Savukārt nerenovētos namos dzīvoklis izmaksās 15–20% lētāk, un tā būs kā Brīvības ielā, tā citās centra apkaimes ielās. To ir vērts zināt, apsverot domu par mājas renovāciju,” skaidro Dūce.

Dūce neslēpj, ka ir cilvēki, kuriem ir aizspriedumi pret Rīgas tranzītielām – galvenokārt Brīvības, Krišjāņa Valdemāra, Aleksandra Čaka, kā arī šķērsielām, kas savieno apkaimes –, un viņi, meklējot īpašumu iegādei, uzreiz no sava saraksta šīs ielas izsvītro. Parasti viņi šo lēmumu pamato ar to, ka negrib dzīvot starp auto izplūdes gāzēm, spēkratu, jo īpaši motociklu, radītajiem trokšņiem, stresā, jo, izejot no mājas, nākas burtiski ielēkt auto straumē. Vienlaikus ir cilvēki, kuriem patīk kņada, kuriem klusums un miers rada diskomfortu. Viņiem vajag pilsētas mutuli un pulsu aiz savas dzīves telpas loga. Tāpat ir cilvēki, kuri klusajos pilsētas nostūros ir cietuši no vardarbības, tamdēļ izvēlas būt burzmā. “Līdz ar to Brīvības ielas mājoklim atrodas savs pircējs. Turklāt lielākajai daļai dzīvokļu logi nemaz nav vērsti uz pašu ielu,” viņa vēlreiz uzsver.

Komentējot īres tirgu, Dūce akcentē, ka īrnieku iespējams atrast gana raiti, jo tie, kas, piemēram, Rīgu tik labi nepārzina, labprāt sākotnēji mājvietu izvēlas pie maģistrālajām ielām, no kurām var gana ērti ar sabiedrisko transportu nokļūt visos virzienos.

“Latio” komercnodaļas speciālisti Brīvības ielu redz kā atsevišķu dzīvības saliņu ķēdi, kur uzņēmējdarbība sekmējas vienīgi ap sabiedriskā transporta pieturvietām. Ikdienā gribas šai ielai, acis pieverot, ātri izskriet cauri. “Taču Brīvības iela ir un būs Rīgas vēsturiskā centra sastāvdaļa. Šobrīd pat ir sajūta, ka par spīti tam, ka tā ir pamesta novārtā, šīs ielas attīstībai kāds notic,” optimistiska ir Dūce. Turklāt, viņasprāt, arī Čaka iela tranzītielas statusu, neskatoties uz vienu iezīmētu veloceliņu un sabiedriskā transporta joslu, nav zaudējusi. Transports turpina šajā ielā būt aktīvi klātesošs. Taču arī Dūce uzsver, ka tur nami gan viens pēc otra tiek renovēti un dzīvokļi apdzīvoti, ko savukārt par Brīvības ielu nevar teikt. “Tik raiti vēl nesokas, dažos namos logi ilgi stāv tumši. Tāda sajūta, ka Brīvības iela vēl nav atradusi savu identitāti,” rezumē eksperte.