Birojs sev un citiem. Pabeidz Hāmaņa muižas atjaunošanu
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI
Teksts: Ingrīda Drazdovska, "Delfi Bizness" redaktore
Gandarījums un arī atvieglojums – pēc Hāmaņa muižiņas atjaunošanas pabeigšanas Pārdaugavā, Rīgā, savas emocijas neslēpj tulkošanas uzņēmuma “Ad Verbum” līdzīpašnieks Viestarts Vidiņš.
Uzņēmums šo īpašumu, būtībā – graustu, ieguva Rīgas domes rīkotajā izsolē 2019. gada sākumā. Tagad, pēc četru gadu darba, ēkas atjaunošanai ir pielikts punkts, un tās telpās 15. jūnijā oficiāli tiks atklāts kopstrādes birojs “Hamann Coworking”.
Par pašu projektu, par to, kāpēc izvēlēts šāds pielietojums, par iespējamo konkurenci “Delfi Bizness” iztaujā Viestartu un Māru Vidiņus.
Par pašu projektu, par to, kāpēc izvēlēts šāds pielietojums, par iespējamo konkurenci “Delfi Bizness” iztaujā Viestartu un Māru Vidiņus.
Jaunā vecā muiža
Jāatgādina, ka muiža bija būtiski cietusi ugunsgrēkā, pēc kura nekas daudz nebija palicis pāri, taču uzņēmums bija apņēmies ēku atjaunot tās vēsturiskajā izskatā. Pašvaldības īpašuma izsoles nolikums paredzēja, ka nekustamā īpašuma pircējam ne ilgāk kā četru gadu laikā no pirkuma līguma noslēgšanas atbilstoši Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes norādījumiem jāatjauno muižas ēka.
Un patiešām – garāmgājējs vai garāmbraucējs diez vai nojautīs, ka kompleksa daļa ir tapusi no jauna. Savukārt, nonākot ēkas iekšpusē, pretī būs 21. gadsimts – gan izmantotajos būvniecības materiālos un risinājumos, gan interjerā un piepildījumā, proti, pēc dažādu iespēju izvērtēšanas nama īpašnieki lēma par labu kopstrādes birojam, kurā pieejamas 40 darba vietas (gan darba galdi, gan atsevišķi nodalīti biroji 2–6 cilvēkiem).
Pavisam nelielu daļu muižas ēkas jau apdzīvo “Ad Verbum” birojs. Kompleksā daļu aizņem pirmskolas iestāde “Putnu dārzs”.
“Viens no mūsu uzņēmumiem ir bērnudārzs, tas no iepriekšējām telpām bija jāpārceļ. Tad arī šeit nokļuvām. Birojs un bērnudārzs līdzās ir ļoti ērti, mūsu darbinieki to novērtē,” stāsta Vidiņš.
Pavisam nelielu daļu muižas ēkas jau apdzīvo “Ad Verbum” birojs. Kompleksā daļu aizņem pirmskolas iestāde “Putnu dārzs”.
“Viens no mūsu uzņēmumiem ir bērnudārzs, tas no iepriekšējām telpām bija jāpārceļ. Tad arī šeit nokļuvām. Birojs un bērnudārzs līdzās ir ļoti ērti, mūsu darbinieki to novērtē,” stāsta Vidiņš.
Par to, kāpēc pirkta tieši Hāmaņa muižas ēka, lasi te.
Tā kā visas muižas telpas tulkošanas uzņēmumam nebija nepieciešamas, apsvērti dažādi varianti, ko ar īpašumu pasākt. “Bija dažādi varianti. Tā kā te ir bērnudārzs, varbūt taisīt skoliņu? Tā kā ir vajadzība pēc birojiem, varbūt iznomāt kādai kompānijai? Laikam ejot, izsverot plusus un mīnusus katrai idejai, nonācām pie tā, ka te būs kopstrādes telpas,” papildina Māra Vidiņa, pārstāvot “Hamann Coworking”.
Konkurencei gatavi
Pieprasījums pēc šādām darba vietām un biroju risinājumiem ir, uzsver Hāmaņa muižas atjaunotāji un kopstrādes telpu "Hamann Coworking" izveidotāji Viestarts un Māra Vidiņi.
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI.
“Mums šķiet, ka esam īpaši tieši ar atrašanās vietu, ēku, kas ir vēsturisks piemineklis, – telpas ir ļoti skaistas. Būsim mazāka komūna. Un liels pluss, par ko cilvēki jau interesējas, ir bērnudārzs.”
Jāpiebilst, ka Rīgā jau sākuši darbību kopstrādes biroji un tuvākajā nākotnē plānots atvērt vairākus jaunus. Vaicāti par konkurenci un “Hamann Coworking” trumpjiem, Vidiņi piesauc bērnudārzu, īpašo vidi un atmosfēru, cena gan būšot līdzīga tirgū ierastajai.
“Mums šķiet, ka esam īpaši tieši ar atrašanās vietu, ēku, kas ir vēsturisks piemineklis, – telpas ir ļoti skaistas. Būsim mazāka komūna. Un liels pluss, par ko cilvēki jau interesējas, ir bērnudārzs,” apraksta Vidiņa. Līdz šim lielāka interese ir par atsevišķiem darba galdiem, bet viņa paredz, ka arī mazās biroju telpas būs pieprasītas.
“Hamann Coworking” pārstāve piekrīt, ka patiešām tirgū ir vērojams kopstrādes biroju projektu pieplūdums. “Taču izskatās, ka pieprasījums pēc šādām darba vietām un biroju risinājumiem ir un nebeidzas. Šobrīd kompānijas maina ierasto darba modeli. Ir arī tūristi, kas mēdz doties uz ārzemēm gan atpūsties, gan arī strādāt, arī viņiem ir nepieciešama darba vieta uz laiku,” viņa komentē.
“Mums šķiet, ka esam īpaši tieši ar atrašanās vietu, ēku, kas ir vēsturisks piemineklis, – telpas ir ļoti skaistas. Būsim mazāka komūna. Un liels pluss, par ko cilvēki jau interesējas, ir bērnudārzs,” apraksta Vidiņa. Līdz šim lielāka interese ir par atsevišķiem darba galdiem, bet viņa paredz, ka arī mazās biroju telpas būs pieprasītas.
“Hamann Coworking” pārstāve piekrīt, ka patiešām tirgū ir vērojams kopstrādes biroju projektu pieplūdums. “Taču izskatās, ka pieprasījums pēc šādām darba vietām un biroju risinājumiem ir un nebeidzas. Šobrīd kompānijas maina ierasto darba modeli. Ir arī tūristi, kas mēdz doties uz ārzemēm gan atpūsties, gan arī strādāt, arī viņiem ir nepieciešama darba vieta uz laiku,” viņa komentē.
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI
Saglabāja visu, ko vien spēja
Taujāts, vai Hāmaņa muiža ir laba investīcija, Vidiņš atbild: atkarībā no tā, kā definē investīcijas. “Ja tas ir veids, kā īsā laikā nopelnīt lielu naudu, – noteikti ne. Taču eventuāli tās atmaksāsies, ēka ir un paliks arī pēc mums.” Projektā iesaistītajiem noteikti ir gandarījums par paveikto. Un arī atvieglojums, pasmejas Vidiņš.
Lielākais gandarījums ir par to, ka Rīga tagad ieguvusi/atguvusi arhitektoniski vērtīgu ēku. “Te ir pārstāvēti trīs gadsimti – te, vienā ēkā, satiekas 19., 20. un 21. gadsimts,” viņš uzsver. Vēl gan ir atlicis sakārtot vēsturisko skvēru – jārunā ar domi, ar Āgenskalna apkaimes biedrību, citiem interesentiem (“Ad Verbum” izsolē iegādājās ēku un zemi zem tās, taču daļu teritorijas, kurai kopumā ir vēsturiskā objekta statuss, dome iepriekš bija nodalījusi).
Lielākais gandarījums ir par to, ka Rīga tagad ieguvusi/atguvusi arhitektoniski vērtīgu ēku. “Te ir pārstāvēti trīs gadsimti – te, vienā ēkā, satiekas 19., 20. un 21. gadsimts,” viņš uzsver. Vēl gan ir atlicis sakārtot vēsturisko skvēru – jārunā ar domi, ar Āgenskalna apkaimes biedrību, citiem interesentiem (“Ad Verbum” izsolē iegādājās ēku un zemi zem tās, taču daļu teritorijas, kurai kopumā ir vēsturiskā objekta statuss, dome iepriekš bija nodalījusi).
Vecākā kompleksa daļa ir Kuldīgas ielas pusē – guļbūve, tajā ir izvietots “Putnu dārzs”, savukārt nosacīti jaunā daļa lielā mērā ir uzbūvēta gandrīz no jauna, taču izdevies gandrīz visu Slokas ielas fasādi no ārpuses saglābt. “Viss cits ir no nulles uzbūvēts. Viss joprojām ir no koka, taču 21. gadsimta garā – izmantotas CLT (“Cross Laminated Timber” jeb krusteniski līmēta koka) konstrukcijas,” paveikto izrāda Vidiņš, norādot, ka muižā ir pārstāvēti visi celtniecības tehnoloģiju tipi. “Daudz apspriedāmies ar pieminekļu pārvaldi un saglabājām patiešām visu, kas bija glābjams. Liela daļa bija pilnībā izdegusi,” skaidro uzņēmējs, piebilstot – lai gan šī ir vēsturiska ēka, tā ir absolūti mūsdienīga – ar visiem modernajiem inženiertehniskajiem risinājumiem.
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI
Birokrātijas absurdās prasības
“Birokrātiskais slogs ir absurds, grūti atrast citu apzīmējumu.”
Ēkas atjaunošana sakrita gan ar Covid-19 pandēmiju un tās ierobežošanas pasākumiem, gan ar būvniecības izmaksu straujā kāpuma posmu. Bija “jautri”, ironizē Vidiņš. Savukārt no aizdevumu sadārdzināšanās izdevies izvairīties – projekts ir nofinansēts vēl pirms “Euribor” straujās celšanas. To līdzfinansēja “Swedbank”, ieguldīti savi līdzekļi, tostarp no kādreizējā īpašuma Baložu ielā pārdošanas (tajā iepriekš atradies uzņēmuma birojs un bērnudārzs). “Par laimi, spējām to nofinansēt vēl pēc vecajiem nosacījumiem, turklāt lielu daļu sedzām paši. Tagad nekas tāds vairs nebūtu iespējams,” viņš atzīst.
Stāstot par projektu, Vidiņš neslēpj, ka tas aizkavējās un ne tikai dēļ Covid-19 un kara raisītām problēmām būvniecībā – izmaksu kāpuma un materiālu pieejamības. Projekta īstenošana prasīja daudz roku darba. Taču arī tas nav būtiskākais iemesls. “Kopumā projekts prasīja četrus gadus. Priekš tādas nelielas ēkas tas, protams, ir ilgi, vismaz divreiz ilgāk, nekā vajadzētu,” Vidiņam uz sirds daudz sakrājies, ko teikt par vietējo birokrātiju.
Viņš priecātos, ja cilvēki sakārtotu īpašumus, uzlabotu vidu. “Taču ir jābūt ļoti lielai pacietībai, jāsaprot, ka valsts un pašvaldības iestādes nav pretimnākošas un saprotošas. Tā ir cīņa,” no savas pieredzes secina uzņēmējs, norādot, ka, viņaprāt, un tāds ir arī pieņēmums, – Latvija ir arvien mazāk piemērota investīcijām.
“Birokrātiskais slogs ir absurds, grūti atrast citu apzīmējumu,” sirdīgs ir Vidiņš. Jo īpaši aizķeršanās ir tur, kur nav standarta lietas, kur jāmeklē specifiski risinājumi.
Uzņēmējs atstāsta kādu “Rīgas ūdens” prasību attiecībā uz veco pieslēgumu, kas atradies zem tramvaja sliedēm Slokas ielā. Būtībā būtu bijis jāaptur tramvaja satiksme, jārok trīs metru dziļumā, lai nogrieztu divu centimetru caurulīti, kura gadiem netika izmantota, klāsta Vidiņš. “Cīnījāmies par to, lai šo caurulīti mums atļauj nogriezt dažus metrus tālāk, kur nav sliežu. Tas prasīja kādus divus gadus. Un to atļāva lielā mērā tāpēc, ka Slokas iela tiek remontēta, visas komunikācijas šā vai tā likvidētas, nomainītas.”
Uzņēmējs vēlētos lielāku ierēdņu profesionalitāti. “Cilvēki, kuriem ir ļoti šaura nišiņa, par ko viņi atbildīgi, spēj redzēt tikai to, nevis pilnu ainu, un veselais saprāts tur bieži nedarbojas. Saskaņošana ir ārkārtīgi ilgs process,” uzsver Vidiņš, tomēr atzīst, ka pēdējā laikā sadarbība ar Rīgas pašvaldības institūcijām ir kļuvusi drusku labāka.
Stāstot par projektu, Vidiņš neslēpj, ka tas aizkavējās un ne tikai dēļ Covid-19 un kara raisītām problēmām būvniecībā – izmaksu kāpuma un materiālu pieejamības. Projekta īstenošana prasīja daudz roku darba. Taču arī tas nav būtiskākais iemesls. “Kopumā projekts prasīja četrus gadus. Priekš tādas nelielas ēkas tas, protams, ir ilgi, vismaz divreiz ilgāk, nekā vajadzētu,” Vidiņam uz sirds daudz sakrājies, ko teikt par vietējo birokrātiju.
Viņš priecātos, ja cilvēki sakārtotu īpašumus, uzlabotu vidu. “Taču ir jābūt ļoti lielai pacietībai, jāsaprot, ka valsts un pašvaldības iestādes nav pretimnākošas un saprotošas. Tā ir cīņa,” no savas pieredzes secina uzņēmējs, norādot, ka, viņaprāt, un tāds ir arī pieņēmums, – Latvija ir arvien mazāk piemērota investīcijām.
“Birokrātiskais slogs ir absurds, grūti atrast citu apzīmējumu,” sirdīgs ir Vidiņš. Jo īpaši aizķeršanās ir tur, kur nav standarta lietas, kur jāmeklē specifiski risinājumi.
Uzņēmējs atstāsta kādu “Rīgas ūdens” prasību attiecībā uz veco pieslēgumu, kas atradies zem tramvaja sliedēm Slokas ielā. Būtībā būtu bijis jāaptur tramvaja satiksme, jārok trīs metru dziļumā, lai nogrieztu divu centimetru caurulīti, kura gadiem netika izmantota, klāsta Vidiņš. “Cīnījāmies par to, lai šo caurulīti mums atļauj nogriezt dažus metrus tālāk, kur nav sliežu. Tas prasīja kādus divus gadus. Un to atļāva lielā mērā tāpēc, ka Slokas iela tiek remontēta, visas komunikācijas šā vai tā likvidētas, nomainītas.”
Uzņēmējs vēlētos lielāku ierēdņu profesionalitāti. “Cilvēki, kuriem ir ļoti šaura nišiņa, par ko viņi atbildīgi, spēj redzēt tikai to, nevis pilnu ainu, un veselais saprāts tur bieži nedarbojas. Saskaņošana ir ārkārtīgi ilgs process,” uzsver Vidiņš, tomēr atzīst, ka pēdējā laikā sadarbība ar Rīgas pašvaldības institūcijām ir kļuvusi drusku labāka.