Vai mikrorajoni ir ‘nolemti’? Meklē receptes sērijveida ēkām
Mārtiņš Purviņš, DELFI
Teksts: Ingrīda Drazdovska, "Delfi Bizness" redaktore
Visaptverošu datu par to, kādā stāvoklī ir padomju laikā būvētās sērijveida daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, Latvijā nav. Pēc Ekonomikas ministrijas iniciatīvas izlases veidā gan ir pētītas noteikta tipa ēkas, secinot, ka to stāvoklis ir apmierinošs, taču ar vairākām piebildēm.
Atsevišķu sēriju ēkām pamazām tuvojas normatīvos noteiktā māju kalpošanas termiņa beigas. Ko tas īsti nozīmē, ko cilvēki varētu sākt darīt, skaidro “Delfi Bizness”.
Izpētītas populārākās
Sērijveida ēku izpēte notiek kopš 2019. gada, saka Ekonomikas ministrijas (EM) Mājokļu departamenta vadītājs Mārtiņš Auders. Tostarp šogad tiks vētītas 316. un 318. sērijas daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas, savukārt 2024. gadā plānots pārbaudīt 104. un 119. sērijas mājas.
Ja vienas sērijas ēkām ir līdzīgas problēmas, ir vērts šīs vājās vietas pārbaudīt.
“Sākām ar 464. sēriju, sekoja 467.A, tad 103. sērija, bet pērn – 602. sērija. Secinājums – ēku tehniskais stāvoklis ir atbilstošs Būvniecības likumā izvirzītajām prasībām (stiprība, stabilitāte). Nav tā, ka ēkas sabruks un cilvēki paliks bez pajumtes. Protams, lai tas nenotiktu, ir jāpievērš krietni nopietnāka uzmanība māju uzturēšanai,” komentē Auders.
Viņš akcentē pētījumos secināto – daudzos gadījumos nav sakārtotas visnotaļ elementāras lietas, kas neprasa daudz naudas, taču, neko nedarot, turpmāk gan var nākties saskarties ar būtiski lielāku risku un kaitējumu.
Un būtībā vienas sērijas ēkām ir līdzīgas “slimības” jeb katrai no tām ir savas vājās vietas, ko EM piedāvā “ārstēt” ar tipveida risinājumiem. “Ja vienas sērijas ēkām ir līdzīgas problēmas, ir vērts šīs vājās vietas pārbaudīt. Grūti pateikt, cik aktīvi ir pārvaldnieki, taču tas būtu jādara – jāizmanto mūsu pētījumi, piedāvātie risinājumi ikdienas darbā, jāzina mājas vājās vietas, kurām jāpievērš īpaša vērība. Viss ir pieejams bez maksas, visu var apskatīties, ir pieejami rasējumi, ir ieteikumi, kā var novērst defektu,” klāsta Auders.
Viņš akcentē pētījumos secināto – daudzos gadījumos nav sakārtotas visnotaļ elementāras lietas, kas neprasa daudz naudas, taču, neko nedarot, turpmāk gan var nākties saskarties ar būtiski lielāku risku un kaitējumu.
Un būtībā vienas sērijas ēkām ir līdzīgas “slimības” jeb katrai no tām ir savas vājās vietas, ko EM piedāvā “ārstēt” ar tipveida risinājumiem. “Ja vienas sērijas ēkām ir līdzīgas problēmas, ir vērts šīs vājās vietas pārbaudīt. Grūti pateikt, cik aktīvi ir pārvaldnieki, taču tas būtu jādara – jāizmanto mūsu pētījumi, piedāvātie risinājumi ikdienas darbā, jāzina mājas vājās vietas, kurām jāpievērš īpaša vērība. Viss ir pieejams bez maksas, visu var apskatīties, ir pieejami rasējumi, ir ieteikumi, kā var novērst defektu,” klāsta Auders.
Izpētes secinājumi
Atslēga – uzturēšanā
Pašvaldībai piederošā SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP), kas ir lielākais dzīvojamo ēku apsaimniekotājs Latvijā, akcentē, ka ēku stāvoklis ir ļoti atšķirīgs un nevar apgalvot kaut ko vienu par visām ēkām, kas būvētas padomju laikā, divu iemeslu dēļ – pirmkārt, šis periods ir pietiekami ilgs, turklāt ēku uzturēšana ir bijusi atšķirīga. “To uzskatāmi parāda EM veiktās tipveida projektu apsekošanas. Tāpēc ēkas, kas kompleksi renovētas, kalpos vēl ilgi,” pauž uzņēmuma Komunikācijas nodrošinājuma nodaļas vadītāja Una Grenevica. Otrkārt, būvniecības kvalitāte un ēku projekti ir atšķirīgi, vienas sērijas ēkas cēlušas atšķirīgas būvniecības vienības, kas arī ietekmē to stāvokli vēl šodien.
To pašu uzsver būvinženieris, RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks Aigars Ūdris: “Katras mājas stāvoklis ir atkarīgs no tā, kāda ir bijusi ēkas ekspluatācijas vēsture un kāda ir bijusi būvdarbu kvalitāte, pat ja ir izmantots viens tipveida risinājums.” Proti, būvdarbos dažkārt bijuši iesaistīti t.s. būvniecības bataljoni – karavīri, kas cementu nereti pirmoreiz ieraudzīja neilgi pēc iesaukšanas dienestā. “Kādu gan kvalitāti tad var sagaidīt?” viņš vaicā. Viņš ir redzējis gan mājas, kas ir nolaistas līdz kliņķim, jo īsta saimnieka nav bijis, gan citas ar labu apsaimniekošanas kompāniju, cilvēku kopību, kam māja prioritāšu sarakstā nav pēdējā vietā.
To pašu uzsver būvinženieris, RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks Aigars Ūdris: “Katras mājas stāvoklis ir atkarīgs no tā, kāda ir bijusi ēkas ekspluatācijas vēsture un kāda ir bijusi būvdarbu kvalitāte, pat ja ir izmantots viens tipveida risinājums.” Proti, būvdarbos dažkārt bijuši iesaistīti t.s. būvniecības bataljoni – karavīri, kas cementu nereti pirmoreiz ieraudzīja neilgi pēc iesaukšanas dienestā. “Kādu gan kvalitāti tad var sagaidīt?” viņš vaicā. Viņš ir redzējis gan mājas, kas ir nolaistas līdz kliņķim, jo īsta saimnieka nav bijis, gan citas ar labu apsaimniekošanas kompāniju, cilvēku kopību, kam māja prioritāšu sarakstā nav pēdējā vietā.
Jāvētī pamatīgi
Vaicāts, vai šīs mājas stāvēs, kā stāvējušas, būvinženieris atbild – nekas nav mūžīgs. “Neviens objekts pats no sevis labāks nepaliks. Normatīvi paredz, ka tad, kad tajos paredzētais ēkas kalpošanas laiks tuvojas beigām, jāveic situācijas kvalitatīva novērtēšana,” saka Ūdris, uzsverot, ka tai jābūt kvalitatīvai un detalizētai, nepietiek tikai ar apskati. Tiesa, arī apsaimniekotājiem tā regulāri jāveic. Šādi apsekojumi nav nekas jauns, noteikumi ir pieņemti pirms laba laika, cits jautājums – vai tas patiešām tiek darīts, viņš piebilst.
“Visticamāk, pie jebkura apsekojuma dabūsiet sarakstu, kas būtu jāpaveic, un, kā vienmēr, naudas ir tik, cik ir, tāpēc parasti sanāks izdarīt vien pašas nepieciešamākās lietas. Turklāt – kāpēc darīt, ja var nedarīt?” eksperts sliecas būt skeptisks par cilvēku motivāciju.
Turpinot par dzīvojamo māju kalpošanas laiku, Ūdris akcentē, ka sērijveida ēkas ir dažādas, pārsvarā visi satraucas par lielpaneļu ēkām. Sākotnēji definētais ekspluatācijas laiks tām bija noteikts 25 gadi – toreiz nebija pieredzes to būvniecībā un ekspluatācijā. Citviet, kur šādas ēkas sāka būvēt agrāk, piemēram, Maskavā, jau deviņdesmito gadu vidū tās masveidā sāka jaukt nost.
Salīdzinoši nesen (2000. gadu sākumā) Latvijā normatīvos atkarībā no konkrētās ēkas sērijas risinājumiem kalpošanas ilgums tika noteikts 50–70 gadi.
Būtībā šobrīd šis kalpošanas laiks daudzām ēkām tuvojas straujiem soļiem. Taču, ja paraugās, piemēram, uz Āgenskalna priedēm, tur būvētās mājas stāv, lai gan 60 kalpošanas gadi tām jau ir aiz muguras, norāda Ūdris.
Būvinženieris akcentē, ka ikvienai sērijai patiešām ir savas slimības un kaites, hroniskas problēmas. Tāpēc EM piedāvātos tipveida risinājumus viņš vērtē pozitīvi: “Tā ir zināma ērtība, jo izstrādāt individuālu risinājumu vienmēr būs dārgāk. Zināmā mērā tas orientē apsaimniekotājus pievērst uzmanību konkrētajām vājajām vietām mājā.” Tomēr vienlaikus viņš uzsver, ka ikvienam objektam ir jāpievēršas un tā problēmas jārisina individuāli. “Nevar pateikt, piemēram, visiem 2010. gada “Mercedes” auto īpašniekiem, ka tiem ir jāveic tieši tādi vai citādi uzlabojumi, jo jebkurš auto vispirms servisā būs jāapskata. Kādam varbūt nekas tāds nav vajadzīgs, citam atradīs kādu citu vainu. Līdzīgi ir ar dzīvojamām mājām,” salīdzina Ūdris.
“Visticamāk, pie jebkura apsekojuma dabūsiet sarakstu, kas būtu jāpaveic, un, kā vienmēr, naudas ir tik, cik ir, tāpēc parasti sanāks izdarīt vien pašas nepieciešamākās lietas. Turklāt – kāpēc darīt, ja var nedarīt?” eksperts sliecas būt skeptisks par cilvēku motivāciju.
Turpinot par dzīvojamo māju kalpošanas laiku, Ūdris akcentē, ka sērijveida ēkas ir dažādas, pārsvarā visi satraucas par lielpaneļu ēkām. Sākotnēji definētais ekspluatācijas laiks tām bija noteikts 25 gadi – toreiz nebija pieredzes to būvniecībā un ekspluatācijā. Citviet, kur šādas ēkas sāka būvēt agrāk, piemēram, Maskavā, jau deviņdesmito gadu vidū tās masveidā sāka jaukt nost.
Salīdzinoši nesen (2000. gadu sākumā) Latvijā normatīvos atkarībā no konkrētās ēkas sērijas risinājumiem kalpošanas ilgums tika noteikts 50–70 gadi.
Būtībā šobrīd šis kalpošanas laiks daudzām ēkām tuvojas straujiem soļiem. Taču, ja paraugās, piemēram, uz Āgenskalna priedēm, tur būvētās mājas stāv, lai gan 60 kalpošanas gadi tām jau ir aiz muguras, norāda Ūdris.
Būvinženieris akcentē, ka ikvienai sērijai patiešām ir savas slimības un kaites, hroniskas problēmas. Tāpēc EM piedāvātos tipveida risinājumus viņš vērtē pozitīvi: “Tā ir zināma ērtība, jo izstrādāt individuālu risinājumu vienmēr būs dārgāk. Zināmā mērā tas orientē apsaimniekotājus pievērst uzmanību konkrētajām vājajām vietām mājā.” Tomēr vienlaikus viņš uzsver, ka ikvienam objektam ir jāpievēršas un tā problēmas jārisina individuāli. “Nevar pateikt, piemēram, visiem 2010. gada “Mercedes” auto īpašniekiem, ka tiem ir jāveic tieši tādi vai citādi uzlabojumi, jo jebkurš auto vispirms servisā būs jāapskata. Kādam varbūt nekas tāds nav vajadzīgs, citam atradīs kādu citu vainu. Līdzīgi ir ar dzīvojamām mājām,” salīdzina Ūdris.
“
Pirmais jautājums apsaimniekotājam būtu: kad ir veikta ēkas tehniskā stāvokļa apsekošana un novērtējums?
Būvkonstrukcijas jāpārbauda
Latvijā līdz šim lielāka uzmanība tika pievērsta ēku energoefektivitātes paaugstināšanai. Taujāts, vai šādos projektos tiek veikti fundamentālāki uzlabojumi, Ūdris atzīst, ka piemēri ir dažādi. Normatīvi paredz, ka pirms jebkura energoefektivitātes programmas projekta īstenošanas būvinženierim ir jāvērtē ēkas nesošo būvkonstrukciju tehniskais stāvoklis. Ja viņš konstatē, ka ir problēmas, tās tiek novērstas. Tomēr eksperts neslēpj, ka savulaik, šādu projektu pirmsākumos, darbi dažkārt veikti paviršāk.
Viņš vēlreiz akcentē, ka liela nozīme ir tam, cik profesionāli, godprātīgi tiek veikts ēkas tehniskā stāvokļa novērtējums. “Visur ielīst iekšā, tikt klāt nevar, un var būt dažādi slēptie defekti,” viņš akcentē, piesaucot salīdzinoši nesenos notikumus Bolderājā, kur apsaimniekotājs bijis pārsteigts par notikušo, lai gan ēku jau it kā bija apsekojis. Līdzīgs gadījums jau reiz bija bijis Mežciemā. “Tātad ir noteikts skaits māju, kam potenciāli kas līdzīgs var atgadīties. Tagad apsaimniekotāji rūpīgāk sāks uz to skatīties,” pozitīvo izceļ Ūdris, pragmatiski norādot, ka nekas fatāls nav noticis un radušos bojājumus var novērst.
Viņš vēlreiz akcentē, ka liela nozīme ir tam, cik profesionāli, godprātīgi tiek veikts ēkas tehniskā stāvokļa novērtējums. “Visur ielīst iekšā, tikt klāt nevar, un var būt dažādi slēptie defekti,” viņš akcentē, piesaucot salīdzinoši nesenos notikumus Bolderājā, kur apsaimniekotājs bijis pārsteigts par notikušo, lai gan ēku jau it kā bija apsekojis. Līdzīgs gadījums jau reiz bija bijis Mežciemā. “Tātad ir noteikts skaits māju, kam potenciāli kas līdzīgs var atgadīties. Tagad apsaimniekotāji rūpīgāk sāks uz to skatīties,” pozitīvo izceļ Ūdris, pragmatiski norādot, ka nekas fatāls nav noticis un radušos bojājumus var novērst.
Tirdīt apsaimniekotāju
Vaicāts, ko darīt šādās mājās dzīvojošajiem cilvēkiem, kādas šobrīd ir viņu iespējas, Ūdris sāk ar atgādinājumu par iedzīvotāju sapulcēm. Tā kā svarīgi ir noskaidrot ēkas tehnisko stāvokli, turklāt – precīzi, profesionālā līmenī un darīt to ne retāk kā reizi desmit gados (to paredz normatīvi), pirmais jautājums apsaimniekotājam būtu: kad šāda apsekošana ir bijusi? Tad – vai ir konstatētas kaut kādas problēmas, kas potenciāli ir ar tendenci attīstīties, var radīt nepatīkamākas sekas.
Trešais – kad ēka ir nodota ekspluatācijā. “Ja ēka ir būvēta, pieņemsim, 1963. gadā, tās normatīvais laiks ir 60 gadi, automātiski apsaimniekotājam būtu jānoliek galdā inženiera atzinums, vērtējums par ēkas faktisko tehnisko stāvokli,” klāsta Ūdris, vēlreiz mudinot ekspertīzei uzaicināt profesionāļus. “Apsekošana tomēr ir lētāka nekā, piemēram, salīdzinoši kapitāli pārbūves, nostiprināšanas darbi. Tas ir kā ar iešanu pie daktera – jo savlaicīgāk aiziet pie ārsta, potenciāli vieglāk, vienkāršāk būs novēršama problēma,” uzsver būvinženieris.
Šādas apsekošanas izmaksas ir atkarīgas no tā, cik detalizēti tā tiek veikta. “Tie ir tūkstoši. Par dažiem simtiem nopietnu vērtējumu nevar cerēt iegūt,” piebilst Ūdris.
Trešais – kad ēka ir nodota ekspluatācijā. “Ja ēka ir būvēta, pieņemsim, 1963. gadā, tās normatīvais laiks ir 60 gadi, automātiski apsaimniekotājam būtu jānoliek galdā inženiera atzinums, vērtējums par ēkas faktisko tehnisko stāvokli,” klāsta Ūdris, vēlreiz mudinot ekspertīzei uzaicināt profesionāļus. “Apsekošana tomēr ir lētāka nekā, piemēram, salīdzinoši kapitāli pārbūves, nostiprināšanas darbi. Tas ir kā ar iešanu pie daktera – jo savlaicīgāk aiziet pie ārsta, potenciāli vieglāk, vienkāršāk būs novēršama problēma,” uzsver būvinženieris.
Šādas apsekošanas izmaksas ir atkarīgas no tā, cik detalizēti tā tiek veikta. “Tie ir tūkstoši. Par dažiem simtiem nopietnu vērtējumu nevar cerēt iegūt,” piebilst Ūdris.
- Nepieciešamas milzu investīcijasPēc Ekonomikas ministrijas aprēķiniem, kopējais nepieciešamais finansējums Latvijas dzīvojamā fonda atjaunošanai ir aptuveni 21,6 miljardi eiro.
Foto: LETA
Labāk darbojas “pātaga”?
Jau kopš 2010. gada normatīvi paredz mājas lietas kārtošanu, kurā tiek uzkrāta visa informācija – inventarizācijas dokumentācija, apsekošanas atzinumi, akti utt. Taču daudzviet arvien par to brīnās, stāsta Ūdris. Viņš gan ir optimistisks, sakot, ka ar laiku BIS (Būvniecības informācijas sistēma; tajā jābūt atrodamai mājas lietai) tiks apgūta, arī ar e-receptēm sākumā bijušas jukas, taču tās ir iegājušās.
Pēc būvinženiera redzējuma, efektīvs stimuls rīkoties būtu iespējamās nodokļu maksājuma izmaiņas, jo valstī pieņemtie normatīvi nestrādā jeb ļaudis tos neņem par pilnu. “Cilvēks pats nedarīs, kamēr neliks darīt,” viņš ir pārliecināts, tāpēc, “ja likums paredz, ka jābūt situācijas novērtējumam, bet tā nav, nākamajā gadā attiecīgi saņem lielāku nekustamā īpašuma nodokli. Ja, pieņemsim, mājas iemītniekiem draud par 50% lielāks maksājums, varbūt izdevīgāk ir samaksāt apsekojuma veicējam – un esi atrisinājis vienu svarīgu jautājumu”, viņš prāto. Salīdzinājums ar graustiem, kam tiek piemērota paaugstinātā nodokļa likme, šoreiz īsti gan nav vietā, tās ir atšķirīgas situācijas. Graustu īpašniekiem nereti nodokļa palielinājums šķiet finansiāli akceptējams, jo, lai saremontētu šādu ēku, ir nepieciešami simtiem tūkstošu eiro, kas daudziem ir neatrisināms jautājums. Apsekošana nemaksā šādas summas, tāpēc tur nodokļa palielinājums varētu būt stimuls rīkoties.
Viņš atzīst, ka kopumā “kaut kas ir jādara. Mēs nezinām situāciju pilnā mērā, vien nojaušam. Kad zobi jau sāp, no tiem var nākties šķirties, labāk iet pie daktera savlaicīgi, kaiti neielaist”.
Pēc būvinženiera redzējuma, efektīvs stimuls rīkoties būtu iespējamās nodokļu maksājuma izmaiņas, jo valstī pieņemtie normatīvi nestrādā jeb ļaudis tos neņem par pilnu. “Cilvēks pats nedarīs, kamēr neliks darīt,” viņš ir pārliecināts, tāpēc, “ja likums paredz, ka jābūt situācijas novērtējumam, bet tā nav, nākamajā gadā attiecīgi saņem lielāku nekustamā īpašuma nodokli. Ja, pieņemsim, mājas iemītniekiem draud par 50% lielāks maksājums, varbūt izdevīgāk ir samaksāt apsekojuma veicējam – un esi atrisinājis vienu svarīgu jautājumu”, viņš prāto. Salīdzinājums ar graustiem, kam tiek piemērota paaugstinātā nodokļa likme, šoreiz īsti gan nav vietā, tās ir atšķirīgas situācijas. Graustu īpašniekiem nereti nodokļa palielinājums šķiet finansiāli akceptējams, jo, lai saremontētu šādu ēku, ir nepieciešami simtiem tūkstošu eiro, kas daudziem ir neatrisināms jautājums. Apsekošana nemaksā šādas summas, tāpēc tur nodokļa palielinājums varētu būt stimuls rīkoties.
Viņš atzīst, ka kopumā “kaut kas ir jādara. Mēs nezinām situāciju pilnā mērā, vien nojaušam. Kad zobi jau sāp, no tiem var nākties šķirties, labāk iet pie daktera savlaicīgi, kaiti neielaist”.
Tipveida risinājums
Tipveida risinājums varētu būt “zāles” ne vien konkrētu defektu novēršanai noteiktu sēriju ēkās, bet arī visas mājas atjaunošanā. Tā EM ir veikusi iepirkumu un noslēgusi līgumu ar projektēšanas uzņēmumu SIA “Balts un melns” par 103. sērijas daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas atjaunošanas un energoefektivitātes paaugstināšanas tipveida projekta izstrādi. Termiņš – līdz šā gada beigām. Vienlaikus EM izsludināja iepirkumu inženierkonsultanta pakalpojumu sniegšanai minētā tipveida projekta risinājumu pārbaudei, kurā uzvarēja SIA CMB, un šobrīd procesā ir līguma noslēgšana. Tā nodrošinās, lai tipveida projekta izstrādātāja piedāvātie risinājumi atbilstu normatīvo aktu prasībām, standartiem un labajai praksei.
Ministrija norāda, ka valdības deklarācijā ir ietverts uzdevums EM izstrādāt tipveida energoefektivitātes uzlabošanas projektus vismaz deviņām Latvijā plaši izplatītām daudzdzīvokļu ēku sērijām.
Ministrija norāda, ka valdības deklarācijā ir ietverts uzdevums EM izstrādāt tipveida energoefektivitātes uzlabošanas projektus vismaz deviņām Latvijā plaši izplatītām daudzdzīvokļu ēku sērijām.
Kvartālu pieeja
Rīgā ir sākts pilotprojekts ar mērķi izpētīt iespējas īstenot kvartālu pieeju ēku atjaunošanā, izvēlētā teritorija ir Āgenskalna priedes Pārdaugavā. Foto: Mārtiņš Purviņš, DELFI
Te jāpiebilst, ka Rīgā ir iniciēts projekts “Supershine”. Būtībā tas ir pilotprojekts ar mērķi izpētīt iespējas īstenot kvartālu pieeju ēku atjaunošanā, izvēlētā teritorija ir Āgenskalna priedes Pārdaugavā. Nauda tā ietvaros gan pašu ēku atjaunošanai nav paredzēta.
Valters Muzikants no Rīgas Enerģētikas aģentūras skaidro: mērķis ir pēc iespējas veicināt visa kvartāla kopēju atjaunošanu, nevis skatīties uz atsevišķām ēkām, izpētīt un izstrādāt alternatīvu biznesa modeli, identificēt vajadzības, informēt un aktivizēt cilvēkus. Projektam piešķirtos līdzekļus paredzēts izmantot pamata tehniskās dokumentācijas (t.i., tehniskās apsekošanas atzinuma un energosertifikāta) apmaksai vismaz dažām ēkām. “Saziņa ar pilsētniekiem, informēšana ir absolūta prioritāte, ko īstenojam Rīgas Enerģētikas aģentūrā arī ikdienā,” viņš saka. Un projekta ietvaros paredzēts aktīvi sazināties ar kvartāla iemītniekiem un apsaimniekotāju, citām iesaistītajām pusēm. “Var teikt, ka šim projektam ir jākalpo par pamatu un motivāciju iedzīvotāju virzībai uz ēku atjaunošanu,” cer Muzikants.
Viņš uzskata, ka ēku atjaunošana vispār ir iespējama tikai ciešā sadarbībā ar māju iedzīvotājiem, jo tieši viņiem ir jāpieņem šis lēmums kā dzīvokļu īpašnieku kopībai. “Turklāt primāri tai ir jābūt tieši cilvēku naudai, kas tiek izmantota ēku atjaunošanai (pat ja ir līdzfinansējuma programmas). Nevar cerēt, ka pašvaldībai vai valstij atradīsies 6 miljardi eiro, ar ko atjaunot ap 6000 ēku, kas Rīgā ir sliktā stāvoklī,” komentē Muzikants.
Pēc Audera domām, masveida pieeja māju atjaunošanā varētu labi sekmēties. “Būtu vilkme cilvēkiem, ka tūlīt arī viņu māja būs atjaunojamo ēku sarakstā, turklāt uzlabojumus pieredzēs viss rajons, ne tikai viena māja. Šobrīd gan nav zināmi instrumenti, motivatori, kas to varētu iekustināt,” viņš komentē.
“Delfi Bizness” jau ziņoja, ka, pēc EM aprēķiniem, kopējais nepieciešamais finansējums Latvijas ēku fonda atjaunošanai ir aptuveni 27,4 miljardi eiro, tostarp 21,6 miljardi eiro nepieciešami tieši dzīvojamajam fondam. EM ir pasūtījusi pētījumu OECD par mājokļu attīstības veicināšanas fonda izveides iespējām, par kura rezultātiem, ko prezentēs tuvākajā laikā, varēs lasīt turpmāk.
Valters Muzikants no Rīgas Enerģētikas aģentūras skaidro: mērķis ir pēc iespējas veicināt visa kvartāla kopēju atjaunošanu, nevis skatīties uz atsevišķām ēkām, izpētīt un izstrādāt alternatīvu biznesa modeli, identificēt vajadzības, informēt un aktivizēt cilvēkus. Projektam piešķirtos līdzekļus paredzēts izmantot pamata tehniskās dokumentācijas (t.i., tehniskās apsekošanas atzinuma un energosertifikāta) apmaksai vismaz dažām ēkām. “Saziņa ar pilsētniekiem, informēšana ir absolūta prioritāte, ko īstenojam Rīgas Enerģētikas aģentūrā arī ikdienā,” viņš saka. Un projekta ietvaros paredzēts aktīvi sazināties ar kvartāla iemītniekiem un apsaimniekotāju, citām iesaistītajām pusēm. “Var teikt, ka šim projektam ir jākalpo par pamatu un motivāciju iedzīvotāju virzībai uz ēku atjaunošanu,” cer Muzikants.
Viņš uzskata, ka ēku atjaunošana vispār ir iespējama tikai ciešā sadarbībā ar māju iedzīvotājiem, jo tieši viņiem ir jāpieņem šis lēmums kā dzīvokļu īpašnieku kopībai. “Turklāt primāri tai ir jābūt tieši cilvēku naudai, kas tiek izmantota ēku atjaunošanai (pat ja ir līdzfinansējuma programmas). Nevar cerēt, ka pašvaldībai vai valstij atradīsies 6 miljardi eiro, ar ko atjaunot ap 6000 ēku, kas Rīgā ir sliktā stāvoklī,” komentē Muzikants.
Pēc Audera domām, masveida pieeja māju atjaunošanā varētu labi sekmēties. “Būtu vilkme cilvēkiem, ka tūlīt arī viņu māja būs atjaunojamo ēku sarakstā, turklāt uzlabojumus pieredzēs viss rajons, ne tikai viena māja. Šobrīd gan nav zināmi instrumenti, motivatori, kas to varētu iekustināt,” viņš komentē.
“Delfi Bizness” jau ziņoja, ka, pēc EM aprēķiniem, kopējais nepieciešamais finansējums Latvijas ēku fonda atjaunošanai ir aptuveni 27,4 miljardi eiro, tostarp 21,6 miljardi eiro nepieciešami tieši dzīvojamajam fondam. EM ir pasūtījusi pētījumu OECD par mājokļu attīstības veicināšanas fonda izveides iespējām, par kura rezultātiem, ko prezentēs tuvākajā laikā, varēs lasīt turpmāk.