“E-waste” jeb elektroniskie atkritumi ir augoša problēma, sākot no telefoniem un austiņām, beidzot ar veļasmašīnām un pat automašīnām, kas krājas izgāztuvēs visā pasaulē. Tehnoloģijām strauji maršējot uz priekšu un vidējam turīgumam daudzviet pasaulē pieaugot, palielinās arī izmesto, vēl lietojamo tehnoloģisko iekārtu apjomi. Pētnieki akadēmiski recenzētajā rakstā “The hibernating mobile phone: Dead storage as a barrier to efficient electronic waste recovery” jau 2017. gadā secināja, ka vidējais viedtālruņa dzīves cikls ir īsāks par diviem gadiem.

Saskaņā ar Valsts vides dienesta datiem kopumā Latvijas tirgū gada laikā vidēji tiek laists ap 30 000 tonnu dažādu elektroierīču. Bet, kā liecina ANO aprēķini, 2019. gadā pasaulē tika izmesti 53,6 miljoni tonnu elektronisko atkritumu jeb 7,3 kg uz cilvēku.

“The Global E-Waste Monitor”, ko veido vairākas ANO aģentūras, paredz, ka, pieturoties pie līdzšinējām tendencēm, 2030. gadā uz vienu iedzīvotāju e-atkritumi sasniegs 9 kg. Lai gan pandēmijas sākumā elektronisko atkritumu daudzums globāli saruka, turīgāko valstu iedzīvotāji sāka vairāk iegādāties mazās elektroniskās iekārtas, tostarp telefonus un videospēļu konsoles. Bet īslaicīgais kritums, visticamāk, bija saistīts ar loģistikas ķēžu problēmām, ko pasaule pieredzēja 2020. gadā.

Nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka tendence ir gan slikta videi, gan patērētāju makiem, gan arī ES ekonomikai. Eiropas Savienībā aizvadītajos gados ir sperti divi soļi, kas situāciju varētu uzlabot.

Pirmais solis, kura ietekmi pieredzēs ikviens mazās elektrotehnikas pircējs ES jau no šī gada beigām, ir vienotā uzlādes standarta prasības. Proti, tas, kā skaidro eiroparlamentā, nozīmē, ka telefoniem, planšetdatoriem, pārnēsājamām videospēļu konsolēm, bezvadu klaviatūrām un citiem produktiem ir jābūt aprīkotiem ar USB “Type-C” pieslēgvietu. 2026. gadā tas stāsies spēkā arī attiecībā uz klēpjdatoriem.

Attiecīgi ES nevarēs tirgot jaunus produktus, kuri neatbilst šim vienotajam standartam.

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma “Eco Baltia vide” direktors Andris Ziemelis, kura vadītais uzņēmums ik gadu savāc ap trim tūkstošiem tonnu elektronisko atkritumu, saka, ka šis lēmums ir vairāk “user friendly” risinājums, jo kopumā lādētāji un dažādi vadi no kopējā elektrotehnikas atkritumu klāsta veido tikai nelielu daļu.

Atkāpjoties no vides jautājuma, kā skaidro eiroparlamentātieris no Latvijas Ivars Ījabs (AP) kurš strādā vienā no par šo jautājumu atbildīgajām komitejām, regula ir labs piemērs, kas demonstrē ES ietekmi. Proti, pirms kāda laika tapa zināms, ka ASV tehnoloģiju milzis “Apple”, kas vairāk nekā desmitgadi spītīgi pieturējās pie sava lādētāja standarta, kamēr visa pārējā industrija pakāpeniski sinhronizējās, piekāpās. Jaunais “iPhone 15” tiks lādēts ar USB-C.

“Eiropas Savienībai politiski ir daudz problēmu, bet tas tomēr ir pasaules lielākais tirgus,” stāsta politiķis, piebilstot, ka it īpaši Rietumeiropa ir starp maksātspējīgākajiem. “Agri vai vēlu visai pārējai pasaulei vajadzēs pielāgoties.”

Izdevums “Deutsche Welle” pagājušā gada izskaņā vēstīja, ka pasaules visblīvāk apdzīvotā valsts – Indija – pievienojusies ES lēmumam un, sākot ar 2025. gadu, arī tur varēs pārdot iekārtas ar USB-C uzlādi.

Otrais solis, kas gan ir sarežģītāks un kura ieviešana prasīs lielāku ieguldījumu, – tiesības labot iekārtas (Right to Repair).

Šeit mērķis ir panākt, lai elektroniskās iekārtas būtu lētāk salabot, nevis izmest un iegādāties jaunas. Tas ietver nepieciešamību ražotājiem parūpēties par to, lai iekārtas ir iespējams labot, lai ir ar ko nomainīt detaļas, kā arī pārdevējiem informēt klientus par šādām iespējām. Direktīva par tiesībām veikt remontu attieksies uz dažādiem produktiem, tostarp viedtālruņiem un planšetdatoriem, veļasmašīnām, trauku mazgājamām mašīnām, ledusskapjiem, elektroniskajiem displejiem, putekļsūcējiem, datu uzglabāšanas produktiem un metināšanas iekārtām.

Eiropas Komisijas (EK) aprēķini liecina, ka tas ļaus novērst vismaz 18 miljonu tonnu CO2 izmešu nokļūšanu atmosfērā 15 gadu laikā, vienlaikus ietaupot patērētājiem 176 miljardus eiro. Eiropas Parlamenta pārstāvis no Vācijas Renē Repasi solīja: “Nākotnē būs vieglāk un lētāk remontēt produktus, nevis pirkt jaunus, dārgus.”

Ražotājam un importētājam būs pienākums informēt, kur un kā var salabot preci, tāpat svarīgi, ka ražotājiem būs aizliegts iestrādāt precē detaļas, kuras nevar aizstāt ar trešo pušu rezerves daļām. Tas nozīmē, ka arī “piemājas kantoris” varēs iegādāties detaļas un veikt remontdarbus, kuri līdz šim bija teju neiespējami vai finansiāli neizdevīgi.

Tomēr te viss nav tik vienkārši. Pirmkārt – tā ir direktīva, kas, pretēji regulai, nenosaka veidus, kā mērķi ir sasniedzami. Proti, katra dalībvalsts var izvēlēties, kā ieviest dzīvē direktīvā noteikto. Attiecīgi Latvijas pieņemtie plāni un mēri nacionālā līmenī var būt krietni citādi nekā kaimiņos vai otrā ES galā.

“Mums ir jāpagarina mūsu iekārtu dzīves cikls, ja mēs gribam palēnināt vajadzību pēc jaunām iekārtām un attiecīgi arī raktuvēm. Šobrīd mēs runājam jau par zemūdens raktuvēm, kam ir potenciāls faktiski mūs visus nogalināt (sagraujot planētas ekosistēmu – red.). Tik izsalkuši mēs esam pēc minerāliem,” jautājuma svarīgumu ieskicē Briselē bāzētās Eiropas mēroga kustības “Right to Repair”, kas apvieno vairāk nekā simt dažādu uzņēmumu un organizāciju, koordinatore Kristīna Ganapini.

Viņa uzslavē direktīvu, taču tā esot plaša un dažādi interpretējama, kas attiecīgi var palēnināt iecerēto efektu panākšanu dzīvē. Kā piemēru viņa min punktus, kas saka, ka iedzīvotājiem ir tiesības labošanas pakalpojumu saņemt par sapratīgu samaksu. “Piemēram, jūs meklēsiet detaļu savam telefonam, vai tā tikt pārdota par saprātīgu cenu, tas ir plašs jēdziens. Kas ir saprātīgi jums, nav saprātīgi “Apple”,” saka organizācijas koordinatore. Ganapini skaidro, ka šajā procesā, visticamāk, būs jāvēršas pie patērētāju tiesību aizstāvības organizācijām vai tiesām, lai tās atrastu atbildi, kas tad ir saprātīga cena.

Tomēr, neskatoties uz to, ka abos gadījumos var būt kādas problēmas, aptaujātie eksperti ir vienisprātis, ka abi šie soļi ir vērtējami pozitīvi un ilgtermiņā dos gan indivīdiem, gan Eiropai kopumā būtisku labumu.

Ganapini no “Right to Repair” skaidro, ka šis ir daudzšķautņu jautājums. Pirmkārt, tas ir ekoloģijas jautājums par piesārņojuma novēršanu, otrkārt, tas ir patērētāju tiesību un maciņa jautājums, bet trešā ir arī sociālā dimensija, proti, valsts tēriņi, iepērkot tehnoloģijas. Viņasprāt, ES centieni paildzināt iekārtu dzīvi gan vienotās uzlādes, gan labošanas kontekstā ir uzslavējami.

Savukārt “Digitālo brokastu” vadītājs Ozoliņš skaidro, ka iespēja nomainīt vecākam telefonam bateriju, kas ir viena no biežākajām problēmām, sekmēs to, ka daudzi “praktiskie latvieši” to arī labprāt darīs. Vienlaikus viņš gan norāda, ka risks ir “mazāki, lētāki kantori”. “Viņi sataisīs iekārtu, kādu laiku tā strādās, bet pēc kāda laika kaut kas gadīsies, jo, piemēram, nebūs ievēroti nosacījumi. Tur paveras vairāki riski,” saka nozares vērotājs, minot, ka iedzīvotājiem vajadzēs skrupulozāk raudzīties, izvēloties pakalpojuma sniedzēju.

Kā norāda “Reuters”, papildu labums, sevišķi no uzlabotām iespējām salabot iekārtas, būs atkarības mazināšana no minerāliem un resursiem, kurus kontinentā nevar iegūt, kā arī tas stiprinās darba tirgu, radot vajadzību pēc remontmeistariem, ko arī minēja Ziemelis.

Ganapini, kas strādā, lai veicinātu aprites ekonomikas ideju iekļaušanu likumā, atzīst, ka lielie tirgus spēlētāji gan atklāti, gan ar lobiju starpniecību ir centušies kavēt vai iebilst pret abiem iepriekš minētajiem pasākumiem. “Apple” kompānija, kas ir slavena ar savu noslēgto arhitektūru un strikti autorizētajiem servisiem, apgalvo, ka, piemēram, vienots uzlādes standarts varētu aizkavēt inovācijas. Ganapini stāsta arī par citām lobija grupām, kas virspusēji šķietami atbalsta virzienu, bet cenšas to maksimāli ierobežot.

Lai arī vienotais lādētājs piesaista uzmanību, Ījabs norāda, ka “tas ir tikai sākums”.

“Mēs gribam, lai cilvēkiem viņu ikdienā lietojamās ierīces ir gana ērtas un klimatam un videi draudzīgas. Ne tikai šīs, bet arī visāda veida akumulatori, urbji un tamlīdzīgi. (..) Vēlēšanās no Eiropas puses ir virzīt to vienotā standartā,” skaidro politiķis.

Eksperti uzskata, ka ar laiku arī industrijas mainīs attieksmi, jo, kā liecina dati, gan iekārtu labošana, gan pārstrāde var būt pat izdevīgāka nekā jaunu ražošana. Piemēram, vides pētnieku aprēķini, kas publicēti akadēmiski recenzētā rakstā “Recycling gold and copper from waste printed circuit boards using chlorination process”, liecina, ka vidēji no katras tonnas viedtālruņu un citu viedo iekārtu atkritumu var iegūst vairāk vērtīgo metālu nekā raktuvēs. Tas esot arī lētāk.

Parastā viedtālrunī var būt līdz 62 dažādiem metāliem. Starp neskaitāmajām “iPhone” sastāvdaļām ir zelts, sudrabs un pallādijs. Šie ir dārgmetāli, kurus galvenokārt iegūst Āzijā, Āfrikā un Austrālijā.

Attiecīgi, lai arī pieņemtie mēri nav perfekti – ieguvumu ikdienā jau tuvākajos gados varēs katrs pamanīt gan savā ikdienā, gan arī tīrākā un sakārtotākā vidē, lai zem kājām nešņirkst izmest viedtālruņu ieplaisājušie ekrāni.