Teksts: Benno Butulis PwC Legal zvērināts advokāts, Edgars Riņķis jurists

Aptuveni pēdējo 20 gadu laikā Latvijā jau ir izveidojusies plaša vides tiesvedību prakse un skaidra pamatjautājumu izpratne. Vides tiesvedību pamats ir Satversmes 115.pants un Orhūsas konvencija, caur kuru praksē tiek ielasītas galvenās ar vidi saistītās procesuālās tiesības.

Satversmes tiesa caur Satversmes 115.pantu pamatā skata lietas, kas saistītas ar teritorijas plānošanas jautājumiem. Šajā lietu kategorijā ir visaptveroša prakse¹. Administratīvās tiesas skata daudzveidīgus vides jautājumus. Lielākā daļa vides lietu attiecas uz iestāžu lēmumiem dažādos jebkura projekta realizācijas posmos, sākot no detālplānojuma², ietekmes uz vidi novērtējuma³. Pēc tam - būvniecības procesa lēmumi⁴, tajā skaitā, atmežošanas⁵ vai koku ciršanas atļaujas⁶, kā arī piesārņojošās darbības atļaujas⁷.

Vērtējot retrospektīvi, jāatzīst, ka šobrīd ir attīstīta tiesu prakse "vides tiesvedību" pamata jautājumos, savukārt pēdējā laikā administratīvo tiesu prakses tendencēm, jāsecina, ka tiesas visbiežāk "līdz detaļām" izkopj specifiskus Tajā pašā laikā, vērtējot pēdējā laika vides tiesvedību praksi, ir jāatzīst, ka tajā ir aizvien mazāk "skaļi" vai zināmu rezonansi izraisoši secinājumi, kaut vai atceroties un iedomājoties par, tā saukto "Saburovas lietu"⁸ un tās izraisīto rezonansi.

Tādējādi, ir interesanti papētīt "zaļo tiesvedību" jaunākās pasaules tendences, lai prognozētu kādi jauni "zaļā jautājuma" aspekti drīzumā varētu būt aktuāli Latvijas tiesās un ietekmēt plašāku sabiedrību.

Latvijas vides tiesvedību praksē lietās, kas attiecas uz jaunu attīstības projektu īstenošanu, ir bijusi raksturīga pieeja, ka projekts (paredzētā darbība), kuru normatīvie akti principā pieļauj, ir atļaujams, ja vien ir izvērtētas un ņemtas vērā visas būtiskās ietekmes un, īstenojot projektu, ir paredzēti atbilstoši pasākumi, lai projektu īstenotu. Praksē pat kā pārmetums parasti skan tas, ja pieteicējs iebilst nevis pret kādas konkrētas vides ietekmes neizvērtēšanu vai nerisināšanu, bet gan pret projektu kopumā kā tādu.

Savukārt no pasaules prakses redzam, ka, pamatojoties uz Paris 2030, pieteicēji ir sākuši veiksmīgi iebilst pret projektiem kopumā. Spilgts piemērs ir Lielbritānijā notikusī tiesvedība, kuras rezultātā, pamatojoties uz Paris 2030, tika aizliegta papildus skrejceļa izbūve Hītrovas lidostā. Vēl viena Paris 2030 balstīta tiesvedība, kuras pamatā ir prasība aizliegt izbūvēt slānekļa eļļas rūpnīcu, uzsākta Igaunijā. Turklāt arī vietējie normatīvie akti ir bijuši par pamatu dažādu projektu aizliegumiem, piemēram Velsā³ vai vairākos gadījumos Polijā.

Urgenda Foundation v. State of the Netherlands lietā tiesa noteica valstij pienākumu veikt darbības, lai samazinātu oglekļa izmešus saistībā ar globālās sasilšanas ierobežošanu 1.5°C vidējā apmērā. Savukārt Commune de Grande-Synthe v. France lietā valstij tika noteikts jau konkrētāks pienākums līdz 2022.gada martam uzsākt izmešu samazināšanu, līdz 2030.gadam sasniedzot 40% samazinājuma apmēru.

Vērtējot no Latvijas tiesu prakses aspekta, šādas prasības ir ļoti iespējamas. To celšanai nav redzami skaidri juridiskie šķēršļi un to iespējamība faktiski ir visdrīzāk atkarīga no ieinteresētās sabiedrības aktivitātes. Šādu lietu esamību Latvijā, it sevišķi tuvojoties kādam izaicinošākam vides mērķa termiņam, ir prognozējami sagaidāma. Lai gan pienākumi tiek uzlikti valstij, caur šāda veida tiesas spriedumiem var potenciāli tikt ietekmēti daudzi uzņēmēji, vai pat veselas nozares.

Viena no galvenajiem "ledlaužiem" šajā tiesvedību grupā ir Milieudefensie et al. v. Royal Dutch Shell plc.Tiesa noteikusi Shell grupai pienākumu līdz 2030.gadam samazināt emisijas par 45% salīdzinājumā ar 2019.gada rādītājiem. Šī lieta tiek uzskatīta par pirmo nozīmīgo vides tiesvedību pret kādu uzņēmumu. Interesants gadījums ir arī Casino Group lieta, kurā prasība tika celta par veikalu ķēdes Casino sadarbību ar piegādātājiem Dienvidamerikā, kurus saistīja ar meža izciršanu dabas rezervātā. Lai gan šī tiesvedība vēl turpinās un tās gala iznākums pašlaik nav zināms, jau tiesvedības gaitā Casino bija spiesta reaģēt un apņēmās atjaunot riska procedūras, kā arī izvērtēt sadarbību ar tās piegādātājiem.
Raugoties no Latvijas perspektīvas, šādi pieteikumi tiek formulēti nedaudz citādi - kā lūgumi uzraugošajām iestādēm pārskatīt privātpersonām izsniegtas atļaujas un to parametrus. Jebkura darbojošās projekta atļauju un to, vai tā izpilda vides prasības (arī mainījušās), uzraugošās iestādes visa atļaujas darbības laikā var pārbaudīt gan pēc savas iniciatīvas, gan pēc ieinteresētās sabiedrības pieteikumiem. Tomēr būtība ir tā pati.

Pasaulē popularitāti iegūst arī t.s. "greenwashing" sūdzības, kuru pamatā ir uzņēmumu reklāmas, kuras satur nepareizu vai maldinošu informāciju par ietekmi uz vidi. Piemēram, ClientEarth celtās prasības rezultātā British Petroleum bija spiesta atsaukt tās reklāmas kampaņu, kas prasītāja ieskatā maldināja sabiedrību par atjaunojamās enerģijas apmēru un citiem vides aspektiem British Petroleum darbībā.

Šo lietu skaita pieauguma noteikti veicinās arī šādi procesi. ESG ietvaros daudzi uzņēmumi un organizācijas labprātīgi uzņemsies aizvien jaunus pienākumus vides tiesību jomā, kā arī ESG sastāvdaļas – ziņošana (ietvaros), padarīs šo vides informāciju publisku un vides informāciju izmantos dažādos procesos, tajā skaitā, reklāmā, publiskā tēla veidošanā, finansējuma piesaistē. Virkne uzņēmumu jau veic brīvprātīgu sustainability reporting.

Ārvalstu praksē iespējams identificēt prasības, kas saistītas ar valsts atbalsta pasākumu atcelšanu elektroenerģijas ražošanai. Itālijā divos atsevišķos gadījumos valstij noteikts pienākums samaksāt vairāk kā 23 miljonus eiro, kompensējot zaudējumus par saules enerģijas ražošanas atbalsta pasākumu atcelšanu.

Ņemot vērā Latvijas notikumus OIK kontekstā; daudzu izsniegtu atļauju atcelšanu, ir jāatzīst, ka tās dažādos formātos jau ir aktuālas un būs aktuālas arī Latvijā. Sīkāka šī jautājuma analīze nav šī raksta priekšmets, tomēr ir būtiski zināt, ka pasaules praksē līdzīgās situācijās uzņēmējiem nereti ir izdevies panākt kompensācijas tiesas ceļā un, iespējams, līdzīgs scenārijs sagaidāms Latvijā.

Jau Orhūsas konvencijas viens no pīlāriem ir tiesības uz "vides informāciju". Praksē, protams, ne visa informācija tiek publicēta automātiski, tā var tikt publicēta dažādos formātos. Tas ir veids, kādā nodrošina faktisku sabiedrības kontroli par vidi ietekmējošiem lēmumiem, piemēram, vai to pieņemšanā ir izmantota godīga tehnoloģija; vai tie ir data driven; vai ir ievēroti tādi vides tiesību principi. Latvijā tiesu praksē ir jau pilnībā skaidri noteiktas tiesības uz vides informāciju. Tomēr pasaules prakse norāda uz to, ka caur šo institūtu tiek panākts liels atklātums (piemēram, meža nozares tiesvedība Igaunijā). Ar šo instrumentu tiek panākta ne tikai konkrētas informācijas publiskošana, bet vidi ietekmējošu lēmumu metodoloģijas, aprēķinu, u.c, publiskošana, kas ļauj nevalstiskajām organizācijām un sabiedrībai kopumā veikt reālu sabiedrības kontroli un ietekmēt procesus tādā veidā, lai vides jautājumu izvērtēšanai notiktu pilnībā objektīvi un atklāti.

Augstāk minētas tikai dažas tendences un virzieni, kuros pasaules praksē attīstās vides tiesvedības, un kas ļauj prognozēt iespējamo attīstību Latvijā. Protams, ka izpausmes var būt citādās un nianses atšķirties, tomēr skaidrs ir tas, ka "zaļo tiesvedību" apmērs Latvijā tikai pieaugs, attiecīgi paplašināsies caur tām risināmo jautājumu, kā arī ar spriedumiem ietekmētā sabiedrības un uzņēmēju daļa.