Teksts: Dace Skreija, "Delfi Bizness" redaktore

Vai mēs varam būt inovatori zaļajā kursā? Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektora Kristapa Klausa ieskatā, objektīvi novērtējot Latvijas tautsaimniecības spēku un iestrādnes, mēs, visticamāk, nebūsim tie, kas izstrādās jaunās tehnoloģijas. Mums nav tādu iestrādņu un naudas, lai veiktu pētniecību un arī nodrošinātu mārketingu jaunajiem produktiem. Bet ir jomas, kurās Latvijai ļoti labi veicas, un to var labi redzēt sportā. Piemēram, parādās jauns olimpiskais sporta veids – un mēs spējam izcīnīt tajā medaļas. Līdzīgi ir arī rūpniecībā, kur noteiktās jomās citas Rietumeiropas valstis ir gadiem ilgi strādājušas, tās mums ir priekšā desmitgadi, kur jau ir veikti ieguldījumi pētniecībā, attīstībā un mārketingā, bet mēs varam būt vieni no pirmajiem, kas sāk masveidā noteiktus produktus ražot. Piemēram, granulu ražošana Latvijā ir spilgts piemērs. "Mēs neizgudrojām tehnoloģiju, bet, kad tirgus bija attīstīts un sagatavots, ļoti ātri reaģējām un sākām ražot granulas. Mums ir jāfokusējas uz šādām iespējām – ķert un ražot tādus produktus, kuri ar lielu ticamību ir pierādījuši, ka būs tirgū vajadzīgi. Diemžēl mums nav tik daudz laika, smadzeņu, naudas resursu, lai varētu atļauties entās reizes kļūdīties un vienā reizē izvilkt pilno lozi," teic Klauss. Viņš vērtē, ka šāda pieeja ir Latvijas lielā iespēja zaļā kursa ietvaros, jo zaļais kurss mainīs ļoti daudz līdzšinējo procesu, liekot radīt kaut ko jaunu. Pie jaunā, kas sevi ir pierādījis, mēs varētu būt klāt vieni no pirmajiem.

Arī "AJ Power" vairumtirdzniecības direktors Miks Gabdulļins piekrīt, ka mēs nevaram ražot savus saules paneļus, vēja ģeneratorus vai akumulatorus, konkurējot ar ārvalstniekiem. "Mūsu produkts varētu būt zināšanas, kompetence kādā jomā. Varētu arī attīstīt un pasniegt jau esošos produktus ar izdomu zaļā kursa virzienā, kas tādi jau patiesi ir, jābūt radošiem. Varam veidot nišas produktus konkrētiem tirgiem. Mēs varam uzstādīt, apkopt, bet ne saražot," secina Gabdulļins, piebilstot, ka katra paša uzņēmuma spējām būs liela nozīme, tomēr kopumā zaļajā kursā mums biznesa ir salīdzinoši ļoti maz.

"Uz Eiropas zaļā kursa īstenošanu Latvijā nebūs īpaši produktīvi raudzīties no ražošanas un jaunu nozaru attīstības perspektīvas. Būtu ļoti labi, ja, īstenojot zaļo kursu, mums izdotos ne tikai sasniegt klimata mērķus, bet attīstīt jaunas eksporta nozares, taču tas noteikti ir tikai pakārtots jautājums," uzskata bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

"No tādas mazas valsts kā Latvija skatpunkta zaļā kursa ietvaros mums ir jāatrod nišas, kurās darboties, un uz tām jākoncentrējas. Nav starpības, ja mēs atsakāmies no Krievijas gāzes, bet pērkam vācu elektroauto, ja neražojam komponentes šiem automobiļiem. Mēs tāpat pirksim ārvalstu tehnoloģijas zaļā kursa ieviešanai. Tas ir nišu jautājums – kur mēs vēl varam ielēkt braucošā vilcienā, lai arī daudz jau esam nokavējuši," teic "RCG Lighthouse" vadītājs Kaspars Osis.

Piemēram, Oša vadītais uzņēmums savieno Āziju ar Eiropas neizlēmušajiem patērētājiem. Tas ir virziens, kurā var strādāt, palīdzēt patērētājiem uzlabot, aizstāt, risināt kādus jautājumus. Tā ir liela niša, bet pašiem elektroenerģijas ražotājiem un tirgotājiem par mazu, lai strādātu ar katru klientu. Vēl viens nišas uzņēmums – "Aerones", kas ar dronu palīdzību mazgā, apkopj vēja turbīnas. "Ļoti perspektīva niša. Labs ir arī autobraucēja Andra Dambja piemērs. Mēs varam aizņemt šāda veida nišas, kurās daudzi vēl nav aizskrējuši garām. Turklāt mums ir labi attīstīts IT sektors, kura risinājumus var integrēt dažādos produktos. Mēs nevaram ražot milzīgās rūpnīcās, bet mums ir iespēja ražot kādas komponentes, jo, piemēram, auto industrijā pārmaiņas ir gaidāmas lielas, un arī šajās pārmaiņās mēs varam atrast sev piemērotas nišas," teic Osis.

Viņš piebilst – lai eksportētu zaļā kursa ietvaros, ir nepieciešams pamatīgs ambīciju līmenis – gan individuāli, gan kolektīvi. Tā diemžēl bieži ir Latvijas vājā vieta, kaut vai salīdzinot ar Igauniju.

"Mums ir vajadzīga laba kombinācija ar ambīcijām un finansēm, tad kaut kas var notikt, jo pretī idejām ir jāliek finansējums. Tas ir jautājums arī par riska kapitāla pieejamību, un diemžēl starp Latvijas 100 turīgākajiem cilvēkiem nav daudz progresīvu investoru. Mums ir jāmeklē nišas, kur esam ne tikai tehnoloģiju pircēji, bet spējam pievienot vērtību, kuru varētu eksportēt. Neesmu skeptisks par mūsu spējām, bet ir jāsakrīt vairāku faktoru kombinācijai," teic Osis.

Liela nozīme būs tam, kādas konkrētas politikas un normatīvie dokumenti reglamentēs zaļo kursu. Piemēram, "Latvijas valsts meži" redz vairākas iespējas zaļā kursa ietvaros – būvmateriāli, mēbeles, papīra un kartona produkcija, biomasa enerģētikai – tie ir videi draudzīgāki, salīdzinot ar jebkuru citu alternatīvu. Jau tagad kā zaļāku alternatīvu kokvilnas auduma ražošanā izmanto liocelu, arī plastmasas izstrādājumus nākotnē varēs veidot, izmantojot koksni, nevis naftu.

Tomēr ir arī riski, kurus ir grūti precīzi novērtēt līdz ES regulējošo dokumentu izstrādes pabeigšanai zaļā kursa ietvaros. Latvijas meži augot ik gadu no atmosfēras savāc 25 miljonus tonnu ogļskābās gāzes un saražo turpat 18 miljonus tonnu skābekļa. Ogleklis tiek noglabāts koksnē, bet pašlaik nav skaidrs, kā šo devumu klimata izmaiņu mazināšanai ietvers dažādos normatīvajos dokumentos. "Latvijas valsts meži" norāda, ka, visticamāk, nākamajos gados samazināsies koksnes resursu ieguvei pieejamo platību apmērs, raisot ķēdes reakciju. Tāpēc Latvijai ir jābūt savai zinātniski pamatotai pozīcijai, lai šo izaicinājumu pārvērstu ieguvumā. Tas, kas ir labs un derīgs dienvidu zemēm vai valstīm, kur ir attīstīta parku saimniecība, jo īstu mežu nav, nav un nevar būt piemērojams Latvijai, kur meži aizņem vairāk nekā pusi no visas valsts teritorijas.

"Jaunā ES meža stratēģija 2030. gadam" nosaka, ka vismaz 30% ES sauszemes teritorijas jāaizsargā un sekmīgi jāpārvalda, bet 10% no tās ir noteikts stingrais liegums. Piemēram, atbilstoši "Rīgas mežu apsaimniekošanas plāna 2017.–2026. gadam" jaunajam zonējumam teju puse uzņēmuma pārziņā esošās teritorijas noteikta kā dabas un rekreācijas teritorijas, kurās tam ir pienākums strādāt uzmanīgāk, viedāk un domājot par nākotni. Savukārt otra puse teritoriju identificēta kā mežsaimniecības teritorijas (52,7% jeb 32 132 hektāri). Tajās pieļaujama tikai ierobežota vai daļēji ierobežota mežizstrāde. Līdz ar to tiek prognozēts, ka šogad "Rīgas mežu" ieņēmumi samazināsies par 2,1 miljonu eiro, bet 2023. gadā par 2,8 miljoniem eiro. Tas bija uzņēmuma izaicinājums, veidojot 2022. gada budžetu, jo tā uzdevums bez zaļajiem mērķiem ir arī nodrošināt peļņu kapitāldaļu turētājam.

"Latvijai pastāv risks, ka nebūs pieejams pietiekami daudz koksnes izejmateriālu, lai saražotu produktus. Ja zaļā kursa ietvaros tiešām tiks paredzēts būtisks patēriņa samazinājums, ko nevar panākt pāris gados, var rasties izaicinājumi, un tad Latvijas meža nozare var nonākt neapskaužamā situācijā – pieprasījums ir, bet nav izejmateriālu," norāda Klauss, tomēr jāņem vērā, ka vēl līdz galam nezinām, kā zaļais kurss pavērsīsies.

"Eiropas zaļā kursa potenciālā ietekme uz Latvijas tautsaimniecību nākotnē noteikti būs lielāka nekā pandēmijai. Tas, vai ietekme būs pozitīva vai izteikti negatīva, atkarīgs no spējas sabiedrībā plaši un kvalitatīvi izdiskutēt un vienoties par Latvijas zemes izmantošanas ilgtermiņa politiku. Tā būtu jāveido ar uzstādījumu par iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu, produktivitātes palielināšanu un ikviena zemes kvadrātmetra efektīvu izmantošanu. Protams, saimnieciskā darbība jāsalāgo arī ar Eiropā noteiktajiem dabas vērtību saglabāšanas mērķiem, kas nākotnē var nozīmēt aizsargājamo teritoriju platību palielināšanu. Ja tiks pieņemti ātri, šauri un nepārdomāti lēmumi, pastāv liels risks, ka Latvijas meža nozare pavisam drīz zaudēs līdz pat 70% no tai pieejamajiem koksnes resursiem," teic "Latvijas Finiera" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis.

Viņš norāda, ka Latvijā ražotiem koksnes produktiem zaļā kursa mērķu sasniegšanā ir būtiskas priekšrocības, tāpēc pieprasījums nākotnē tikai pieaugs, tostarp pilnīgi jaunās jomās, kur naftas bāzes materiālus aizstās koksnes ķīmiskās pārstrādes tehnoloģiju attīstība. Piemēram, pērn "Latvijas Finiera" vadībā kopā ar deviņiem partneriem no piecām ES dalībvalstīm uzsākts starptautisks projekts, kura ietvaros piecu gadu laikā tiks izstrādāti jauni produkti videi draudzīgāku sintētisko sveķu industriālai ražošanai, kuros fosilais fenols daļēji tiks aizstāts ar koksnē sastopamo lignīnu. Šim 35 miljonus eiro vērtajam projektam piešķirts 16 miljonu eiro Eiropas līdzfinansējums.

Vienlaikus meža nozarē Eiropas zaļā kursa stratēģija paredz trīs miljardu koku iestādīšanu Eiropas teritorijā. Tā ir iespēja Latvijas sēklkopības uzņēmumiem un meža stādu audzētājiem attīstīt savu darbību.

Pasaules klimata mērķi ir ļoti ambiciozi, un to sasniegšanai būs nepieciešamas radikālas pārmaiņas gandrīz visās ekonomikas nozarēs. Tādēļ Āboliņš nedomā, ka mēs būtu kaut ko nokavējuši. Eiropa kopumā ir līdere pasaulē, un citas valstis mums ir priekšā, taču iespējas mums noteikti ir un būs. Turklāt daudzi Latvijas veiksmīgākie uzņēmumi darbojas ļoti specifiskās nišās. Līdz ar to zaļā kursa ietvaros mūsu iespējas ir ne tik daudz lielajās nozarēs, piemēram, vēja ģeneratoros vai saules paneļos, bet nišās. Tur ir mūsu turība, bet vispirms ir jāsāk darīt.

Uz portāla "Delfi Bizness" jautājumu, vai Latvijai kā valstij ir redzējums, kā ieņemt savu vietu zaļā kursa barības ķēdē, kā Latvijas uzņēmumi var no tā pelnīt, Āboliņš atbild noraidoši. "Šāda skaidra redzējuma nav, un mums nav arī skaidra rīcības plāna Latvijas klimata mērķu sasniegšanai. Stratēģijas virzieni ir iezīmēti, bet konkrētu rīcības plānu veidošanai tikai ķeramies klāt. Nozaru ietvaros, piemēram, enerģētikā, lauksaimniecībā vai transportā, par šiem jautājumiem tiek domāts, taču pietrūkst kopējā redzējuma. Bez plašāka redzējuma, ko un kā darīt, par iespējām nopelnīt domāt nebūs lietderīgi," uzskata Āboliņš.

"Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2021.–2030. gadam īsti vīzijas nav, lai arī lapu pierakstīts ir daudz. Reāla plāna nav, bet tas jau mums nav tikai enerģētikā. Dzīvojam no vienas krīzes līdz nākamajai," norāda Osis.

"Latvijai vispirms ir jāsaprot, kā sasniegt savus mērķus, un jāsāk uz tiem virzīties, un tikai tad varam cerēt uz iekļaušanos ražošanas ķēdēs," vērtē Āboliņš. Piemēram, pēc saražotās vēja enerģijas apjoma Latvija ir 4. vietā no beigām Eiropas Savienībā. Uz vienu iedzīvotāju gadā Lietuva un Igaunija saražo 6–7 reizes vairāk vēja enerģijas nekā Latvija, bet Dānija pat 33 reizes vairāk. Latvijā mēs nevaram nopietni domāt par iekļaušanos vēja enerģijas iekārtu ražošanā, ja nozare mums ir tik maza. "Ja uzbūvēsim vēja parkus, Latvijā no tā neradīsies tehnoloģiju attīstības uzrāviens, bet mums būs zaļā enerģija. Mums nevajag nepamatoti kaut ko gaidīt tur, kur to nav pamata sagaidīt," teic Klauss.

Tomēr vienlaikus viņš norāda, ka tādā veidā, kā Latvijā vēsturiski īstenojām OIK, mēs patiesībā bijām vieni no tiem, kas nomaksāja mārketinga un izpētes izmaksas, lai šīs tehnoloģijas tiktu ieviestas, bet mēs nebijām šo tehnoloģiju pārdevēji. Būtībā ar savu naudu palīdzējām attīstīties ārvalstu turbīnu ražotājiem. Vienlaikus zaļās enerģijas atbalsts visā Eiropā palīdzēja attīstīties granulu biznesam. "Līdz ar to mums enerģētikā vajadzētu izmantot jau sevi pierādījušas tehnoloģijas un noteikti nevajadzētu piedalīties tehnoloģiju attīstīšanas izmaksās. Mums ir jāmācās no šī brīža augstajām elektrības cenām un gudri jāinvestē jaunās elektrības jaudās," uzskata Klauss.

"Mēs taču nebraucam ar zirgiem tāpēc, ka automašīnas pie mums neražo. Piemēram, vēja ģeneratori vai saules paneļi ir investīcijas, kas nākotnē dos atdevi, ļaujot mums vairāk saražot savu elektrību un samazinot citu energoresursu importu. Makroekonomiski tas uzlabo tirdzniecības bilanci un vairo valsts labklājību. Tādā pašā veidā arī investīcijas energoefektivitātē ne tikai veicinās emisiju mazināšanu, bet arī samazinās fosilo energoresursu importu un uzlabos tirdzniecības bilanci. Tie ir viegli lēmumi, kurus vajag tikai realizēt. Savukārt šādu atjaunīgo energoresursu nozaru radīšana tad jau nākamajā solī ļaus attīstīties apkārtējai ekosistēmai, un tad varam meklēt iespējas, kā tās izmantot," uzskata Āboliņš.

Diskutabls ir jautājums, vai plāns ir jāveido valsts līmenī. Piemēram, Covid-19 pandēmijas sākumā tika veidoti dažādi plāni, kā pielāgoties un pandēmiju izmantot attīstībai. Bet Āboliņš teic, ka ekonomika iet savu ceļu, iespējas meklē un atrod uzņēmēju, savukārt valsts kabinetos radītie plāni ir palikuši uz papīra. Mēģinājumi formulēt kaut kādu lielu industriālo stratēģiju zaļā kursa ietvaros būtu līdzvērtīgi administratīvs vingrinājums. Par atbalsta programmām gan ir vērts domāt, kā palīdzēt inovatīvām idejām, un daudz ko no tā var darīt jau pašreizējo uzņēmējdarbības atbalsta programmu ietvaros.

Runājot sporta alegorijās, Klausa ieskatā, valsts nav ne spēlētājs, ne treneris, bet gan drīzāk tiesnesis, kas izstrādā noteikumus un uzrauga to ievērošanu. Spēle būs tik laba un baudāma, cik spēlētāji jeb uzņēmēji būs meistarīgi, vienlaikus tiesnesis var spēli sabojāt, bet tam ir maz instrumentu, lai spēli būtiski uzlabotu. Jā, valstij ir jābūt atbalsta instrumentiem, bet tālākais jau ir pašu uzņēmēju rokās.

"Latvijā politiskajā dienas kārtībā zaļā kursa jautājumi nav aktuāli. Šā gada budžetā šo mērķu sasniegšanai no savas naudas līdzekļus neesam piešķīruši. Diemžēl ir risks, ka reāli rīkoties sāksim tikai tad, kad mērķu sasniegšanas termiņi tuvosies un citas valstis mums būs vēl tālāk priekšā. Tad par iespēju izmantošanu būs grūti runāt," teic Āboliņš.

"Zaļā kursa ideoloģija ir vērsta uz to, lai mēs patērētu mazāk un/vai patērētu zaļākus produktus. Piemēram, bioloģiskā lauksaimniecība. Nav pareizi mest ārā pārtiku, turklāt to var iegūt dabai draudzīgā veidā. Vienlaikus ir skaidrs, ka šāda pārtika būs dārgāka un mums uz to būs jāraugās daudz atbildīgāk. Visi šie jautājumi tiek izspēlēti caur mūsu maciņiem. Jo dārgāks produkts, jo atbildīgāk tas tiek lietots, un par šādu cenu to varēs atbildīgāk saražot. Viss nākotnē kļūs dārgāks," vērtē Klauss.