Janvāra sākumā, kad līdz depozīta sistēmas darbības sākumam bija palikušas trīs nedēļas, 95 tirdzniecības vietas nebija noslēgušas līgumus par depozīta sistēmu, kaut likums to noteica. Kāda ir situācija šobrīd?

Šobrīd skaits ir līdzīgs – 70–90 tirdzniecības vietas. Puse no tām, kas janvārī nebija noslēgušas līgumus, tagad to ir izdarījušas, bet ir nākušas klāt tirdzniecības vietas, kas nebija nokļuvušas radarā, piemēram, ārpus franšīzes ķēdēm. Pirms tam Latvijā kārtīga veikalu reģistra nav bijis, mēs kā operators varētu pretendēt uz visplašāko informāciju par tirdzniecības vietām.

Ir daļa, kas ir procesā, nesaka, ka neslēgs, bet ir dažādi iemesli, kāpēc to nevar izdarīt, – Covid-19, nav laika u. tml. Nu, tā tas notiek. Mēs esam gatavi parakstīt līgumus kaut vai nakts vidū. Kad sistēma ir sākusi strādāt, vairs nevar būt procesā. Vienlaikus jāņem vērā, ka likums pieļauj iespēju tirgotājiem vienoties un parakstīt savstarpēju līgumu, ja tie atrodas 500 metru attālumā viens no otra, un veidot kopīgus punktus, piemēram, tikai vienā veikalā izvietojot taromātu. Vienošanās ir raksturīga mazajiem veikaliem un tiem, kam dzērienu tirdzniecība nav pamata bizness. Tas ir ārpus operatora ietekmes. Daži tirgotāji apgalvo, ka šādi līgumi ir procesā.

Kopumā tas neietekmē iedzīvotāju iespējas nodot izmantoto iepakojumu, drīzāk tas ietekmē veikala pircējus, kam tā var būt neērtība. Citu valstu pieredze liecina, ka ilgtermiņā šādi veikali sāk zaudēt pircējus. Mūsu prognozes rāda, ka maijā 90% attiecīgo produktu būs ar depozīta zīmi. Līdz ar to prognozējam, ka būs vēl viens līgumu slēgšanas vilnis, sākot ar maiju.

Plānots, ka līdz maijam Latvijā darbosies vairāk nekā 1400 depozīta punktu, un DIO bija aprēķinājis, ka kopumā Latvijā būtu 1565 šādas tirdzniecības vietas. Kāds ir optimālais skaits?

Gala skaits nebūs akmenī iecirsts, visu laiku būs kustība. Teiktu, ka runa ir par 1450–1500 punktiem kopumā. Sākumā bijām domājuši, ka būs vairāk punktu (1565), bet redzam, ka it īpaši mazie veikali izmanto iespējas vienoties. Turklāt attiecībā uz brīvprātīgajiem punktiem taromātu uzstādīšanu bijām atlikuši kā pēdējo, lai vispirms uzstāda visi tie, kam tas ir obligāti. Vasaras beigās kopējais punktu skaits būs stabilizējies.

Kādu iemeslu dēļ veikali neslēdz līgumus?

Nevēlēšanās iedziļināties, tāpat sistēmas ieviešana prasa resursus, darbiniekiem ir jādod uzdevumi, jāatrod vieta taromātiem, jānodrošina elektrības un interneta pieslēgums. Bet operators veikaliem maksā apsaimniekošanas maksu, tas netiek prasīts par velti. Teiktu, ka tas ir izpratnes trūkums par pircēju ērtībām, un vienlaikus tas demonstrē uzņēmumu attieksmi pret vides jautājumiem, kopējo sabiedrības brieduma līmeni. Ir 120 vietas, kas ir brīvprātīgi izvēlējušās pieņemt depozīta iepakojumu, tie ir nepilni 10% no visām vietām.

Vēl viena nianse – cik ērtā vietā taromāts ir nolikts, cik ērti kasē ir atprečot šos kuponus. Tas arī parāda attieksmi, cik tas ir svarīgi tirgotājiem. Var redzēt veikalus, kam tas ir ļoti svarīgi un kas demonstrē to jau no pirmās dienas, protams, pirmajās divās nedēļās varēja būt aizķeršanās, jo sistēma ir jauna. Šis vēl joprojām ir pārejas laiks. Lai arī depozīta iepakojumu skaits ir pieaudzis, tas vēl nav tik liels un tirgotāji vēl nejūt gala pieprasījumu, šeit gan nav runa par lielajām ķēdēm.

Pēc ražotāju aplēsēm, februāra beigās apmēram 15–20% no nosūtītās produkcijas bija ar depozīta zīmi. Uz marta beigām tie būs pāri 50%, uz aprīļa beigām – vairāk nekā 90%. Turklāt aprīlis, maijs Latvijā ir dzērienu sezonas sākums.

Kāpēc pagaidām ir samērā maz produktu ar depozīta iepakojumu?

Pārejas periods tika nostiprināts normatīvajos aktos, tā ir pilnīgi normāla prakse, un tāda bija arī citās valstīs. Atšķiras tikai laika periods, Latvijā Iepakojuma likumā tika noteikti seši mēneši. Turklāt pirms 1. februāra, kad sistēma sāka strādāt, nemaz nevarēja tirgot dzērienus ar depozīta zīmi, jo šādā situācijā tiktu ņemti 10 centi par iepakojumu, bet nebūtu, kur to nodot.

Tāpat jāņem vērā Latvijas loģistikas darbība, tirgus piepildīšanās sistēma. Tās ir 2–4 nedēļas, kad dzērieni izripo no ražotāja un nogulst veikala plauktā. To labi varēja redzēt, jo vispirms depozīta zīmes parādījās lielajos veikalos, kur ir ātrāka aprite, un vēlāk mazos lauku veikaliņos.

Ražotājiem ir prognozes par patēriņu, bet pilnīgi precīzi to nekad nevar zināt. Iepakojuma, etiķešu pasūtīšana, skārdeņu sagatavošana notiek pusgadu, reizēm gadu iepriekš. Līdz ar to, ja būtu noteikums no 1. februāra tirgot dzērienus tikai ar depozīta zīmi, nāktos utilizēt daļu iepakojuma. Tas nav videi draudzīgi un rada risku, ka veikalu plaukti varētu būt pustukši. Pārejas periods ir īslaicīgas neērtības, no maija gandrīz vairs nebūs jāgroza pudeles un jāmeklē zīmes. Jāņem vērā, ka stiprais alkohols, konservi, vīns nav depozīta sistēmā, bet limonādes un alus – ir.

Turklāt daļa cilvēku bija iedomājušies, ka depozīta sistēma nozīmē 10 centu dāvanu par jebkuru iepakojumu. Tā teikt, metīsim slinkumu pie malas, salasīsim mežā vecās pudeles un mums uzdāvinās 10 centus par katru. Kopumā depozīta sistēma tieši nodrošinās, ka mežā nebūs šo pudeļu iepakojumu, pēc gada tos tiešām varēs lasīt un nodot, bet šādi nevar atrisināt iepriekšējo 20 gadu neizdarību. Ne valsts, ne Eiropas Savienība šajā projektā neiegulda ne centa, šis ir pašu ražotāju, kas rada šos atkritumus, projekts. Un Eiropas direktīva paredz, ka pašiem ražotājiem ir jāatbild par šo iepakojumu un maksimāli jānodrošina, ka tas nenonāk vidē.

Ārvalstīs ir pieņemts dažādu kultūras pasākumu laikā depozīta sistēmu attiecināt uz izlejamiem dzērieniem. Atsevišķos pasākumos arī Latvijā organizatori to izmēģinājuši. Vai ir plāni Latvijā darboties šajā virzienā?

Viss jādara pamazām, šis būs sistēmas nostabilizēšanas gads. Piemēram, Igaunijā operators šādu pakalpojumu sāka sniegt īsi pirms pandēmijas, kuras dēļ daudz pasākumu nenotika. Šķirošanas centrā esam paredzējuši vietu un nākotnē šādu pakalpojumu varētu sniegt. Priecājos, ka Latvijā ir vairāki uzņēmumi, kas to jau nodrošina. Mēs vērtēsim situāciju – ja būs izveidojies labs piedāvājums, varbūt mūsu piedāvājums vairs nebūs vajadzīgs. Tas būs nākamo gadu jautājums.

Pagājušā gada oktobrī uzsākāt DIO šķirošanas centra būvniecību Salaspils novada Aconē. Kad tas uzsāks darbību?

Šķirošanas centrs ir pilnībā pabeigts, šobrīd notiek iekārtu testēšana, tiek kārtotas pēdējās formalitātes, kas saistītas ar dokumentāciju. Šobrīd ienākošā iepakojuma apjoms nav liels, līdz ar to darbinām iekārtas testa režīmā. Iekārtas ir diezgan sarežģītas, un mums ir jāpieregulē, lai tās būtu maksimāli efektīvas, piemēram, PET pudeļu šķirošana pēc krāsām u. tml.

Ir, kas nodod uzreiz, ir, kas aizved visu iekrāto reizi ceturksnī. Tas nozīmē, ka iepakojums, kas šobrīd atgriežas taromātos, ir pirkts februāra sākumā, neņemot vērā iedzīvotāju vēlmi uzreiz izmēģināt depozīta sistēmu.

Attiecībā uz sašķirotajiem atkritumiem noslēgti četri līgumi, PET pudeles nonāk tepat Latvijā "PET Baltija", arī tērauds – "Tolmets", stikls Lietuvā – "Kauno stiklas", alumīnijs Vācijā – "Novelis". Kuri ir svarīgākie faktori, slēdzot līgumus ar iepakojumu pārstrādātājiem?

Mūsu pamatprincips ir strādāt tikai ar pašiem pārstrādātājiem, nevis starpniekiem, lai iegūtu maksimāli labāko cenu. Mūsu gadījumā cenas tiek pielīdzinātas konkrētā materiāla biržas cenai, kas mainās reizi mēnesī. Tāpat svarīgas ir prasības materiālu kvalitātei, kā arī vešanas attālums, transporta izmaksas. Piemēram, materiāla iepirkuma cena var būt ļoti laba, bet transports izmaksā daudz. Ir dažādi varianti. It īpaši svarīgi tas ir stikla gadījumā, kas ir lēts, bet smags materiāls. Stiklam ir noteikts attālums, kurā to atmaksājas vest, lai vešanas cena nepārsniegtu materiāla iepirkuma cenu.

Piemēram, alumīnija pārstrādāšana ir investīciju ietilpīgs projekts, pārstrādei ir nepieciešams liels izejmateriālu apjoms. Tas arī izskaidro, kāpēc Austrumeiropā īsti nav alternatīvu. Austrumeiropā ir tikai starpnieki, kuri mūs neinteresē, jo ir svarīga vislabākā cena. Materiālu pārdošana ļauj samazināt depozīta sistēmas darbības izmaksas. "Novelis" iedeva vislabāko cenu.

Cik liela ir izvēle, konkurence starp materiālu pārstrādātājiem?

Kā kurā jomā, bet ir. Piemēram, alumīnija pārstrādē ir 2–3 spēlētāji, kas savā starpā konkurē, turklāt pēdējos divos pandēmijas gados šī materiāla trūkst. Pirms diviem gadiem, kad sākām ieviest depozīta sistēmu, tā gluži nebija. Alumīnija pārstrādē darbojas lieli starptautiski koncerni, kuriem Latvijas depozīta sistēma ir neliels, bet tomēr interesants tirgus. Karš varētu situāciju ietekmēt vēl radikālāk.

Ar stiklu var būt izaicinošāk, jo pastāv attāluma ierobežojums. Arī PET materiāliem vešanas attālums ir svarīgs. Jāņem vērā šobrīd augošās degvielas cenas, tāpēc noteiktas priekšrocības ir vietējiem pārstrādātājiem – kombinācijā ar labu cenu.

Cik daudz šobrīd ir līgumu ar ražotājiem un importētājiem?

Šobrīd mums ir vairāk nekā 170 līgumi ar iepakotājiem, būtībā līgumu slēgšana ar ražotājiem ir pabeigta. Ja ar kādu nav, tas ir mazs ražotājs. Latvijā atšķirībā no citām valstīm ir demokrātiska pieeja depozīta sistēmai, piemēram, Lietuvā attiecībā uz ražotāju tā strādā no pirmās pudeles, kas nozīmē, ka, saražojot pat 10 PET pudeles ar bērzu sulām, ir jāslēdz līgums ar operatoru. Latvijā kā izejas punkts ir noteikti 150 kilogrami, tie ir apmēram pieci tūkstoši PET pudeļu vai 10 tūkstoši skārdeņu. Skārdenēs alu var saražot diezgan daudz, neesot depozīta sistēmā.

Ja stiprā alkohola ražotāji neražo neko no tā, kas ir depozīta sistēmā, piemēram, vieglie kokteiļi vai bezalkoholiskie dzērieni, tad tehniski mums var pagaidām nebūt sadarbības ar tiem. Tomēr realitātē ražotāju un importētāju portfeļi ir gana lieli un lielākoties ietver arī depozīta sistēmas dzērienus.

Vai ir plāni paplašināt depozīta sistēmu arī attiecībā uz citiem dzērieniem, piemēram, stipro alkoholu, vīnu?

Sistēmas paplašināšana ir politiķu un atbildīgo iestāžu darba kārtībā. Domāju, ka pirmais paplašinājums varētu būt diezgan drīz, piemēram, attiecībā uz alkoholiskajiem kokteiļiem, nenosakot ne līdz galam saprotamo alkohola satura procentu. Tā nav operatora kompetence, viņam ir jāpilda normatīvie akti. Mēs gaidām, kad šīs izmaiņas stāsies spēkā, lai nebūtu grūtību skaidrot sabiedrībai, kāpēc viens kokteilis ar 6% alkohola saturu ir depozīta sistēmā, bet ar 7% – nav. Tas pats attiecas uz sidru. Esmu pārliecināts, ka šīs nianses tiks izlabotas diezgan drīz.

Attiecībā uz vīnu, stipro alkoholu, pienu esam dzirdējuši arī par tetrapakām – šie lēmumi ir nopietnāki, jo te vajag izvērtēt arī efektu. Tvērums depozīta sistēmai šobrīd (ūdens, bezalkoholiskie dzērieni, alus) ir tāds, jo šiem iepakojumiem ir vislielākā varbūtība nonākt dabā, jo tos cilvēki lieto ceļā, mašīnā, piknikos, skrienot, makšķerējot utt. Jā, makšķerējot lieto arī stipro alkoholu, bet, veicot pētījumu upmalās, šo iepakojumu daudzums ir salīdzinoši neliels. Depozīta sistēmas mērķis ir novērst to iepakojumu nonākšanu vidē, ko cilvēki nelieto mājās, un tā neatceļ šķirošanas sistēmu kā tādu.

"Nulles depozīts" savu piedāvājumu balstīja uz "Wingo Deposit" izstrādāto taromātu, kas pieņemtu lielākas dažādības iepakojumus. Esat minējuši, ka varētu dot iespēju "Wingo Deposit" pierādīt savu tehnoloģiju efektivitāti praksē.

Pirms gada konkursā par taromātu piegādi piedalījās arī "Wingo Deposit", ne pēc cenas, ne pēc produkta gatavības pakāpes uzņēmums nespēja konkurēt. "Wingo Deposit" taromāta cena bija būtiski augstāka, un tas ir ļoti nozīmīgs faktors, līdz ar to mēs visi maksātu vairāk. Tāpat ļoti svarīga ir produkta gatavība. No pieciem pretendentiem, kas piedalījās konkursā, četriem bija parādāmi produkti, kas strādā citās valstīs. "Wingo Deposit" spēja parādīt prototipu tikai pēdējā dienā, pirms bija jāpieņem lēmums. Par kādu nopietnu dalību šeit var runāt projektā, kurā ar likumu ir noteikts ieviešanas termiņš un paredzētas sankcijas, ja tas netiek izdarīts!? Neskatoties uz to, mēs bijām gatavi sadarboties, ja "Wingo Deposit" varētu uzrādīt gatavu iekārtu reālai funkcionēšanai. Ja kāds tirgotājs vēlētos uzstādīt "Wingo Deposit" taromātu, mēs savā sistēmā to būtu pieņēmuši. Mums pat nav tiesību to neakceptēt. Mēs izvēlējāmies norvēģu "Tomra Systems", bet veikali var pirkt taromātus no jebkura uzņēmuma pēc savas izvēles, protams, tam jāatbilst konkursa prasībām.

"Wingo Deposit" šo iespēju neizmantoja, varējām lasīt, ka uzņēmums tikpat kā ir iegājis daudzos pasaules tirgos, bet pagaidām vēl neesmu redzējis nevienu praktisku piemēru, kur šie taromāti strādātu. Neko vairāk par populistiskiem lozungiem un nomelnošanu no viņu puses neesam dzirdējuši.

Vēlos norādīt, ka "Nulles depozītā" ražotāju daļa bija pāris procentu, to nevar uzskatīt par ražotāju pārstāvētu uzņēmumu. Tas ir fundamentāls princips, un operatoram ir jābūt ražotāju pārstāvētam, tas nozīmē, ka ir jābūt kontrolei pār uzņēmumu. "Nulles depozītā" ražotāju dalība bija dekoratīva.

"Nulles depozīta" plāns paredzēja pirkt iekārtas no sevis – "Wingo Deposit", kas ir "Nulles depozīta" dalībnieks. Kādā veidā tad varētu nodrošināt tirgus cenu?! Ja viena roka pērk no otras rokas, cenu var nosaukt pēc savas izvēles. Uzdrošinos teikt, ka tā būtu depozītgeita.

Vai bijāt rēķinājušies ar vēl vienu konkurentu depozīta sistēmas konkursā, un kā vērtējat izvēlētās cīņas metodes?

Cīņas metodes bija pārsteigums, bet otrs kandidāts – nebija. Tas bija sagaidāms no brīža, kad apsaimniekotāji no kategoriska "pret" pārmetās uz maksimāli ietverošu depozīta sistēmu, saskatot tajā neizmērojamas peļņas iespējas. Runājot par cīņas metodēm, vājas paralēles varētu vilkt ar dezinformācijas apjomu šobrīd no Krievijas puses.

Konkurence ir atbalstāma, no valsts puses bija iecerēts, ka, piemēram, varētu būt divi dažādu ražotāju kontrolēti kandidātuzņēmumi. Tas ir pilnīgi normāli. Situācijā, kāda izveidojās Latvijā, nācās lieki tērēt resursus. Mūsu gadījumā 90% ražotāju atbalstīja DIO. Mēs būtu varējuši sākt depozīta sistēmas ieviešanu ātrāk – novembrī, un Valsts vides dienests (VVD) attiecīgi ātrāk akreditētu kandidātu. Varētu sistēmu ieviest ar mazākām izmaksām, būtu vairāk laika un mazāk stresa.

Kā vērtējat VVD darbību konkursa gaitā? Bija vairāki pārmetumi dienestam, tai skaitā arī no DIO puses.

Ražotājiem šī sistēma nozīmē ļoti daudz, tā ietekmē produkcijas apriti un dzērienu gala cenu. Likmes bija augstas, un tajā brīdi bija bažas. Kad ieraudzījām VVD konkursa piedāvājuma vērtējumus, redzējām, ka tas ir skrupulozi un profesionāli veikts. Galu galā to visu vēlāk izvērtēja arī tiesa un nonāca pie tā paša secinājuma, noraidot "Nulles depozīta" sūdzību. Līdz ar to VVD ir strādājis profesionāli un atbilstoši.

Kāds ir nākotnes redzējums par depozīta sistēmu Latvijā?

Pirmais gads ir sistēmas stabilizēšana, ar to domāju paraduma stabilizēšanu Latvijas sabiedrībā. Igauņi un lietuvieši jau saka, ka tas ir tāpat kā zobus tīrīt – pati par sevi saprotama lieta. Skatīsimies, kā mums Latvijā veiksies, un no tā būs atkarīgs gan savākšanas, gan pārstrādāšanas procents. Mūsu mērķi ir ambiciozi – 70% pirmajā gadā. Izņemot Lietuvu, neviena valsts tik augstu procentu pirmajā gadā nav uzrādījusi. Lietuvas mērķis bija 74%, citās valstīs – mazāk. Pirmā gada mērķis ir izaicinošs, un tad pēc iespējas ātrāk jāsasniedz un varbūt jāpārsniedz 90% robeža. Tas ir būtiski.

Tīkla paplašināšana notiks atbilstoši mazumtirdzniecības tendencēm, ekonomikas attīstībai, iedzīvotāju skaitam. Tāpat vairākās kārtās notiks sistēmas paplašināšanas vērtējums.

Kāda ietekme ir karam uz depozīta sistēmu?

Neapšaubāmi, ietekmē darbaspēka izmaksas, inflācija, jo 60–70% visas sistēmas izmaksu veido tieši maksa tirgotājiem par iepakojuma pieņemšanu. Katrs procentpunkts ir gana liela summa sistēmas nodrošināšanai. Ietekmē arī naftas produktu cenas, jo PET pudeles ir naftas pārstrādes materiāls. Piemēram, daļu stikla iepakojuma ražoja Ukrainā un arī Baltkrievijā, tas arī mainīs piegāžu struktūru. Vienlaikus – jo dārgāk varam pārdot izlietoto iepakojumu, jo izdevīgāk. Izejmateriālu cenu pieaugums palīdz kompensēt darbaspēka izmaksas. Savukārt gāze un elektrība nav mūsu galvenās izmaksu komponentes, bet, protams, arī ietekmē.