– "Latvijas Zaļais punkts" pastāv jau vairāk nekā 20 gadu. Tomēr ne visi joprojām pilnībā zina, ar ko šī organizācija nodarbojas. Es, piemēram, iztēlojos, ka jūs savācat bīstamos atkritumus otrreizējai pārstrādei un mudināt cilvēkus šķirot veco tehniku, baterijas un riepas, nevis mest tos parastajos konteineros.

– Gribu pateikt uzreiz, ka paši mēs atkritumus nevācam. Mēs esam ražotāju atbildības organizācija, kas sadarbojas ar uzņēmumiem, lai palīdzētu tiem izpildīt Atkritumu apsaimniekošanas likumā un dabas resursu nodokļa likumos, kā arī citos normatīvajos aktos noteiktās prasības attiecībā uz izlietotā iepakojuma un videi kaitīgo preču pārstrādi vai reģenerāciju. Tas nozīmē, ka ar partneru palīdzību organizējam nolietotās tehnikas, iepakojumu un videi kaitīgo preču atpakaļ savākšanu valsts noteiktajā apmērā un kārtībā.

Strādājam jau vairāk nekā 20 gadu, un patlaban mums ir apmēram 2,5 tūkstoši klientu, tikai juridiskās personas. Mums ir vairāk nekā 50 partneru, kas atkritumus savāc, apstrādā un nosūta gala pārstrādei vai reģenerācijai uz dažādiem uzņēmumiem ārzemēs. Sadarbojamies arī ar uzņēmumiem, kas nodarbojas ar pārstrādi Latvijas teritorijā. Piemēram, ar AS "Eco Baltia" uzņēmuma "PET Baltija" rūpnīcu Jelgavā, kas pārstrādā PET pudeles, un "Nordic Plast" Olainē, kas pārstrādā polimērus. Mēs sadarbojamies tikai ar tādiem uzņēmumiem, kas ir saņēmuši Valsts vides dienesta piesārņojošo darbību atļaujas.

– Tas nozīmē, ka mašīnas, kas ierodas pie cilvēkiem un savāc sadzīves tehniku vai iztukšo šķirošanas konteinerus, pieder jūsu partneriem?

– Mēs slēdzam līgumus ar partneriem – atkritumu apsaimniekotājiem – par atsevišķiem pakalpojumiem: kartona, papīra, polietilēna, plastmasas, sadzīves elektropreču savākšanu. Tas, ko darām tieši mēs, – ciešā sadarbībā ar klientiem organizējam valstī noteikto atkritumu atpakaļ savākšanas un pārstrādes normu izpildi, tostarp nodrošinot pilnvērtīgu atskaišu izpildi atbildīgajām iestādēm.

Tāpat arī veicam izglītojošu darbu, informējot iedzīvotājus un juridiskās personas par atkritumu šķirošanas nepieciešamību un nozīmi. Atkritumu šķirošanas principi Latvijā pagaidām atšķirīgos reģionos vēl var būt atšķirīgi, taču dalītās vākšanas iespējas jau plaši pieejamas visā valsts teritorijā. Nav nekādas starpības, vai esat Liepājā vai Daugavpilī, – stikla tara ir jāizmet konteineros, kas paredzēti stiklam, bet nolietotā sadzīves elektrotehnika ir jānogādā šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumā, vai arī jāsazinās ar savu atkritumu apsaimniekotāju, kurš jau plašāk pastāstīs par atkritumu šķirošanas iespējām konkrētajā vietā.

– Taču konteineru veidi un maksa par šķirošanas konteinera izvešanu atšķiras?

– Iepakojuma un stikla taras, kā arī vairāku citu atkritumu veidu apsaimniekošana iedzīvotājiem tiek nodrošināta bez maksas visā Latvijā. Atkritumu apsaimniekošanas sistēma Latvijā nav viendabīga – katrai pašvaldībai ir savs vai savi izvēlēti apsaimniekotāji un var būt atšķirīgi apsaimniekošanas nosacījumi. Lielākoties un labākajā gadījumā pašvaldība rīko konkursu par šo pakalpojumu sniegšanu. Rīgā tie ir trīs uzņēmumi, Liepājā ir divi, Ventspilī – viens. Ir pašvaldības un privātie uzņēmumi. Vieniem un tiem pašiem atkritumiem jūs pat neredzēsiet tās pašas krāsas un formas konteinerus. Pieņemsim, ka zaļā krāsa ir paredzēta tikai stiklam, bet tonis ir atšķirīgs. Atkarībā no apkalpošanas uzņēmuma izvirzītajiem nosacījumiem šķiroto atkritumu izvešana ir bez maksas, dažiem atkritumu veidiem var būt iekļauta tarifā vai tikt piemērota atsevišķa, zemāka samaksa. Tomēr pamatā šis pakalpojums ir bez maksas, un, cītīgi šķirojot, tas dod iespēju samazināt sadzīves atkritumu izvešanas izmaksas, it īpaši privātmājās.

Piemēram, jūs dzīvojat privātmājā un jums ir līgums par 240 litru atkritumu izvešanu. Papildus parastajam konteineram pēc jūsu pieprasījuma uzņēmums izvieto šķirošanas konteinerus stikla iepakojumam un vieglajam iepakojumam (plastmasa, papīrs, metāls). Ja šo iepakojumu pareizi sašķiro, tad konteineri tiek iztukšoti bez maksas. Tādējādi tiek samazināts nešķiroto un par maksu izvedamo parasto sadzīves atkritumu apjoms, attiecīgi – apsaimniekošanu var pieteikt retāk. Un te arī ir ieguvums: ieguldot pavisam nelielu darbu, iespējams samazināt izmaksas par nešķiroto atkritumu izvešanu.

– Katru rudeni un pavasari ir aktuāla problēma – riepas. Tās it kā var nodot bez maksas, bet vēl aizvien var uziet dažādus "atradumus" mežā, kā arī ir tādi ļaudis, kas turpina riepas dedzināt.

– Riepas ir tas atkritumu veids, par kura pārstrādi rūpnīcā ir jāpiemaksā papildus: 100 un vairāk eiro par tonnu. Neviena rūpnīca nepieņems no jums riepas un neteiks: "Lieliski, atvediet vēl!" Turklāt riepām ir noteikts dabas resursu nodoklis – 670 eiro par tonnu. Bet, samaksājot nodokli valstij, jau netiek risināta riepu savākšanas problēma. Tas nozīmē, ka tie tirgotāji, kas riepas pārdod legāli, es nerunāju par tiem, kas ved lietotas riepas no Skandināvijas un pēc tam tirgo tās ar reklāmas palīdzību, bet gan legālajiem dīleriem, jau katras riepas cenā ir iekļāvuši savākšanas un pārstrādāšanas izmaksas. Tie ir 1–2 eiro par vienu riepu.

Tas ir, iedzīvotājs, kurš iegādājas riepas no oficiāla un godīga tirgotāja, var bez maksas atstāt nolietotās to iegādes/maiņas vietās. Ja iegādājaties kaut kur "pa lēto" un pēc tam, dodoties uz autoservisu ar savām riepām, gribat nomainīt, tad par nomontētajām vecajām riepām nāksies segt pārstrādes izmaksas.

– Vai ar baterijām stāsts ir tāds pats?

– Nē. Tirgotājiem, kas pārdod jaunas baterijas, ir jānodrošina nolietoto bateriju atpakaļpieņemšana mazumtirdzniecības vietās. Tāpēc veikalos redzam īpašas kastes, kurās var izmest baterijas.

Bateriju savākšanas programma labi darbojas arī skolās. Bērni ir vispateicīgākā auditorija, mēs viņus apmācām jau no pirmajām klasēm. Un viņi ir tie vēstneši, kas nodod tālāk ziņu par šķirošanas un pārstrādes nepieciešamību mājās. Ja vecāki domā par to, kā nopirkt maizi un samaksāt ikdienas maksājumus, tad bērni savās domās ir brīvāki un var iemācīt vecākiem, ka kartona kasti vai stikla pudeli var aiznest līdz atkritumu šķirošanas konteineram, bet baterijas savākt un nodot skolā vai veikalā. Vai arī izstāstīt, ka var uzšūt ekoloģiski draudzīgu somu no veciem svārkiem vai biksēm, nevis katru reizi ņemt plastmasas maisiņus no veikala.

– Vai, pateicoties šādai audzināšanai, kopējais sašķiroto atkritumu daudzums palielinās?

– Jā, pilnīgi noteikti (skat. infografiku). Tie uzņēmumi, kas ar mums ir noslēguši līgumu, pastāvīgi atskaitās par saviem iepakojuma un videi kaitīgo preču realizācijas apjomiem. Valsts ir noteikusi: ja esi pārdevis 100 baterijas, tad 45 ir jāsavāc atpakaļ un jānodod pārstrādei. Un tas ir jāpierāda ar dokumentiem. Ir nepieciešams ne tikai uzstādīt "bateriju kastes", bet pastāvīgi informēt cilvēkus par to pieejamību. Tā kā katru dienu dzimst jauni patērētāji, kas izmantos baterijas, viņiem ir jāmāca, kā šķirot, kāpēc tas ir jādara un kas ar šīm baterijām notiek pēc tam. Cilvēkiem ir jāzina, ko labu viņi ir izdarījuši dabai, nododot bateriju.

– Un ko labu mēs darām?

– Baterijas izgatavošanā tiek izmantoti dažādi smagie metāli – niķelis, kadmijs, kobalts, litijs un citi. Ja bateriju izmetat mežā, laika gaitā augsnē nonāks smagie metāli. Tos uzņem augi, pēc tam dzīvnieki, tie nokļūst ūdenī, tostarp var nokļūt arī dzeramajā ūdenī. Diemžēl savākt un pārstrādāt visas izlietotās baterijas pagaidām vēl nav iemācījies neviens. Eiropas Savienībā tiek pārstrādāti mazāk nekā 50%. Bet pārstrādes tehnoloģija ir vienkārša: metāla apvalks tiek sasmalcināts un krāsaino metālu sāļi sašķiroti – tos pēc tam var izmantot jaunu bateriju ražošanā. Faktiski tiek ražotas jaunas baterijas.

– Vai vecais ledusskapis mēro aptuveni tādu pašu ceļu?

– Sadzīves tehnikas gadījumā prasības ir vēl stingrākas. Normatīvajā aktā ir noteikts, ka 65% no nolietotās tehnikas ir jāsavāc un jāpārstrādā. Tas ir, pārdodot 100 ledusskapjus, 65 attiecīgajā gadā ir jāsavāc pārstrādei. Taču Latvijā un visā bijušajā padomju telpā ir viena īpatnība: mēs krājam vecas lietas. Ja nu noder?! Tad pērkam jaunu ledusskapi vai televizoru, lai arī vecais dažreiz vēl joprojām darbojas. Un tad mēs to veco, apnikušo vai arī vairs ne tik moderno nesam uz pagrabu, vedam uz garāžu vai vasarnīcu nebaltai dienai – "varbūt noderēs".

Mēs bieži ierodamies pie cilvēkiem, kuri glabā vecās sadzīves tehnikas kalnus. Viens iedzīvotājs bija uzkrājis veselu tonnu elektropreču un sadzīves preču! Viņa lauku mājā bija veci televizori, ledusskapji, veļasmašīnas. Šīs tradīcijas ir izveidojušās arī tāpēc, ka padomju laikos tehniku neviens nesavāca, vecāki cilvēki joprojām nezina, ka to var nodot. Un dažreiz var atrast īstas antīkās "pērles" – 40. gadu plītis, kas vēl joprojām darbojas. Tas ir, cilvēkiem nav ieraduma nodot vecās lietas otrreizējai pārstrādei.

Jaunā paaudze jau ir citāda. Viņi šādus "krājumus" neveido. Viņi dzīvo ekonomiskāk, pat izmantojot koplietošanas automašīnas, kāds cits to īrē. Un viņiem nav uzkrājumā "šādu kalnu".

– Un kas ar ledusskapjiem notiek pēc to savākšanas?

– Tos sākumā aizved uz šķirošanas uzņēmumu, pēc tam uz pārstrādes rūpnīcām. Šeit, Latvijā, tehniku izjauc pa detaļām, sašķiro pa materiālu veidiem, "izsūknē" freonu. Šī viela ir jāsavāc, tā nedrīkst nonākt apkārtējā vidē, jo ietekmē ozona slāni, izraisot tā noārdīšanos. Pēc tam freons tiek nosūtīts uz īpašu rūpnīcu, kur pēc apstrādes to atkārtoti izmanto ledusskapju uzpildīšanai.

Arī Latvijā ir viss pārstrādei nepieciešamais aprīkojums: tajā ievieto ledusskapi un kā ar lieliem dzirnakmeņiem sasmalcina sīkās daļās. Paralēli notiek šķirošana – metāls atsevišķi, plastmasa – arī atsevišķi. Tas viss tiek nosūtīts attiecīgajām pārstrādes rūpnīcām. Latvijā pēc "Liepājas metalurga" slēgšanas vairs nav šādas metāla pārstrādes. Metāls tiek eksportēts uz citām valstīm. Kāpēc mums, piemēram, būtu jāceļ stikla rūpnīca, ja tādas ir Lietuvā un Igaunijā? Mums savukārt ir plastmasas pudeļu pārstrādes rūpnīca. Ar saviem tikai Latvijā savāktajiem apjomiem mēs nespējam pilnvērtīgi izmantot pieejamās pārstrādes jaudas, tāpēc tiek ievestas pudeles no visas pasaules.

– Pirms dažiem gadiem tika izveidoti arī pirmie tekstila savākšanas punkti.

– Eiropas Savienība ir noteikusi, ka līdz 2025. gadam dalībvalstīm obligāti ir jāizveido tekstilizstrādājumu savākšanas sistēma, lai šie konteineri būtu pieejami katram iedzīvotājam. Protams, ne pie katras kāpņu telpas, bet šādu konteineru mums vajadzētu būt vairāk nekā 1000. Šobrīd mums ir jau 130 šādu konteineru. Taču pagaidām to uzstādīšana ir brīvprātīga – to, kā arī visu tālāko tekstila apsaimniekošanas procesu subsidē paši atkritumu apsaimniekotāji – viens no tiem arī SIA "Eco Baltia vide", ar ko 2019. gadā sākām tekstila šķirošanas pilotprojektu un uzstādījām pirmos konteinerus. Iedzīvotāji ir gatavi šķirot tekstilizstrādājumus, par to mēs cenšamies pārliecināt arī valdību. Taču lēmuma pieņemšana par sistēmas ieviešanu ātrāk – 2022. gadā – tika atlikta. iespējams, valdība nevēlas palielināt slogu uzņēmējiem, jo, lai organizētu šo sistēmu, kādam par to ir jāmaksā. Un tie būs apģērbu un apavu ražotāji un pārdevēji.

– Taču ražotāji šo slogu var pārlikt uz pircējiem, vienkārši paaugstinot preču cenas, iekļaujot šķirošanu un atgriešanu preču cenā.

– Varam izskatīt Francijas piemēru. Tur šāda sistēma pastāv jau vairāk nekā 10 gadus. Tie ir daži desmiti centu klāt pie pirkuma. Nedomāju, ka, pērkot mēteli, 18–20 centi būs pamanāmi. Ir veikali, kas piedāvā atlaides jaunajiem apģērbiem, ja atnesīsi savas nevajadzīgās drēbes. Tomēr ne visi iedzīvotāji ir gatavi iepirkties tieši šajā veikalā. Šeit ir daudz jautājumu. Ne visi ir gatavi kaut kur nest savas nevajadzīgās drēbes, vieglāk tās ir izmest speciālā konteinerā tuvāk pie mājām.

– Redzu šos konteinerus uz ielām, daudzviet tie ir pārpildīti, jo īpaši apkaimēs.

– Jā, tas liecina, ka cilvēki ir gatavi nodot. Un sistēmu viņi izmantos, dodiet tikai konteinerus! Bet pagaidām valdība šo iedzīvotāju vēlmi vēl nav sadzirdējusi. Turklāt arī ar tekstilizstrādājumiem ne viss ir tik vienkārši. Nevar izmest un pārstrādāt visu masu kopā, tā ir jāsašķiro. Iedzīvotāji izmet visu – drēbes, apavus, rotaļlietas, spilvenus, segas, aizkarus. Un šo lietu tekstilšķiedras un stāvoklis ir atšķirīgs. Ir tādi, kas drēbes atnes pa taisno no ķīmiskās tīrītavas, uz pakaramā un polietilēna plēvē, bet ir tādi, kuri izmet sasmērētu un saplēstu apģērbu. Gadījumi ir dažādi. Ir cilvēki, kas gaida lietoto apģērbu izpārdošanu, jo tad, piemēram, T kreklus var nopirkt uz svara par 50 centiem kilogramā. Šie cilvēki nopērk piecus šādus kreklus, panēsā tos un izmet, lai nebūtu jāmazgā.

– Kas ar šīm lietām notiek pēc tam?

– Pēc ievietošanas konteinerā "Eco Baltia vide" tekstilizstrādājumus ved uz Tukumu, kur atrodas šķirošanas cehs, kurā tekstils tiek šķirots aptuveni 30 dažādu veidu kategorijās. Ziemas, vasaras, vīriešu, sieviešu, bikses, kleitas u. c. Daļa drēbju vairs nekur nenoderēs, tāpēc tie ir atkritumi. Vēl daļa nonāk ziedojumos, jo drēbes ir ļoti labā stāvoklī. Un tagad ar šīm drēbēm palīdzam Ukrainas kara bēgļiem labdarības akcijas "Atver sirdi, atver skapi" ietvaros! Lūdzam atnest savu apnikušo vai nevajadzīgo, bet vēl kvalitatīvo apģērbu, apavus, mājas tekstilu un atstāt to tuvākajā šķirošanas konteinerā. Saskaņā ar pēdējiem datiem pašlaik visvairāk trūkst 36.–44. izmēra apavu vīriešiem un sievietēm, kā arī treniņtērpu.

Pārējie tekstilizstrādājumi tiek novirzīti pārstrādei un atkārtotai valkāšanai. Daļa dodas uz trešajām valstīm, kur cilvēkiem nav tik augstu prasību pret valkātu apģērbu vai apavu kvalitāti. Kurpes ir 38. izmēra, bet papēži ir nodiluši? Tas nekas, galvenais, ka ir kurpes. Diemžēl vajadzības ir dažādas. Un mēs nevaram visus mērīt tikai pēc Latvijas iedzīvotājiem.

Tas ir, šajos sarkanajos konteineros ne tikai var, bet vajag likt labas drēbes. Dažādās vietās konteineri var būt atšķirīgās krāsās, un uz tiem nav obligāti jābūt rakstītam "ziedojumiem". Bet būtība ir tā pati. Tāpēc mēs vēlamies, lai sistēma būtu vienota. Nevis tā, ka šeit mēs atvedam slikto, bet citur – labo. Latvijā šķirošana tiek veikta, bet tekstila pārstrādes vēl nav, mēs sadarbojamies ar Somiju. Bet, ja savākšanas sistēma tiks ieviesta, pārstrādes rūpnīca ar laiku varētu būt arī Latvijā. Tas ir tajā pašā kategorijā: kāpēc izvest koksni no valsts, ja mēbeles varam izgatavot paši un pārdot tālāk ar lielāku pievienoto vērtību?

– Vai jūs saņemat ES finansējumu?

– Nesen mēs saņēmām nelielu LIFE finansējumu projektam par plastmasas iepakojuma pārbaudi pārstrādājamības aspektā. Iepakojumam, kas netiek pārstrādāts, no tirgus nāksies pazust vai kļūt dārgākam. Tas nozīmē, ka preces, kas tiks pārdotas nepārstrādājamā iepakojumā, maksās vairāk. Tuvākā nākotnē Latvijā varētu būt laboratorija ar iekārtām, kas var pārbaudīt, vai konkrēto iepakojumu ir iespējams pārstrādāt.

Bet ir saprotams, ka visam ir jābūt savām robežām. Vai dzīve guļbūvē nāk par labu veselībai? Jā. Bet tad kāpēc mēs visi nedzīvojam šādās mājās? Jo tas ir ļoti dārgi. Ar ekoloģisko dizainu ir tieši tāpat.

"Ilgtermiņā" un "ilgtspējīgi" nenozīmē, ka visam jābūt simtprocentīgi dabīgam un pārstrādājamam. Ilgtermiņa attīstība nozīmē līdzsvaru. Ja man kāds jautās, ko darīt ar jogurta trauciņu, kuru vēlamies pārstrādāt, es noteikti teikšu, ka nevajag pusstundu mazgāt zem karsta ūdens ar mazgāšanas līdzekli tā, lai šie trauciņi no tīrības spīdētu. Tā nodarīsi lielāku ļaunumu dabai – tērēsi daudz ūdens un piepildīsi kanalizāciju ar mazgāšanas līdzekli. Un ieguldījums nebūs tāds, kādu mēs vēlētos.

Vai, ejot dušā, vienmēr nepieciešama pilna sauja šampūna? Šampūns, tāpat kā citi tīrīšanas līdzekļi, nonāk kanalizācijā. Un tas tomēr nonāk upē, ezerā, jūrā, bet paši vien mēs tur pēc tam peldam...

– Bet kā jūs iemācāt šo rūpīgo attieksmi pret dabu, ja runājam par izglītojošajiem projektiem, kurus veic "Latvijas Zaļais punkts"?

– Valsts ir noteikusi, ka mums ir jāveic vismaz četras iedzīvotāju izglītošanas programmas gadā. Taču mēs neapstājamies pie šīm četrām, jo iedzīvotāji nemitīgi interesējas par to, ko un kur var nodot pārstrādei. Pašlaik turpinās nolietotās elektronikas un bateriju savākšanas akcija.

Mums ir jauna izglītojošā iniciatīva "Šķirošanas pieccīņa", kuras gaitā tiek vēstīts, ka bez šķirošanas ir arī citi veidi, kā samazināt ikdienā radīto atkritumu daudzumu. Mums vienkārši ir jāpārdomā savi ieradumi. Galu galā šķirošana šajā ķēdē ir pēdējais elements. Mēs piedāvājam piecus principus, var izmantot arī septiņus vai astoņus. Tas ir kā anekdotē: "Ko darīt, lai nebūtu jākārto istaba? Vienkārši nevajag to savandīt." Un tāpat ir arī šeit. Nav jāpērk liekas preces, banāni vai āboli nav jāliek plastmasas maisiņā. Daudz cilvēku veic impulsīvus pirkumus – "ja visi pērk, tad es arī pērku", viņi vadās pēc akcijām un atlaidēm. Es pats eju uz veikalu ar auduma maisu, kad vien iespējams. Un arī veikalā ir izvēle – ņemt plastmasas maisiņu vai papīra. Ja arī papīrs netiek pārstrādāts, tad atkritumu poligonā ar noteiktām darbībām no tā var iegūt vismaz gāzi, bet no plastmasas maisiņa poligonā nevar iegūt neko.

Un, kad viss jau ir izmēģināts, tas ir, neesi nopircis nekā lieka, neko vairs nevari izmantot atkārtoti, tikai tad ir jādomā par šķirošanu un pārstrādi. Un tad var jau domāt tālāk – ko mēs izgatavojam no pārstrādātajiem atkritumiem? Galu galā tos var sadedzināt un iegūt siltumenerģiju un elektrību. Tagad, kad tradicionālie energoresursi ir sadārdzinājušies, mums tas ir ļoti svarīgi.

Latvijā nav nevienas speciālās atkritumu sadedzināšanas iekārtas, kurā tiktu saražots siltums apkurei. Latvija šo virzienu līdz šim neattīstīja. Tajā pašā laikā no 2030. gada drīkstēs apglabāt tikai 10% no visiem sadzīves atkritumiem. Bet, tiklīdz mēs ieminamies par sadedzināšanas iekārtu, seko protesti, ka tas neesot videi draudzīgi. Lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos, tagad ir īstais laiks, lai par to domātu, jo mums Latvijā ir vērtīgs resurss, kura ir ļoti daudz un no kura var ražot enerģiju, turklāt speciālās, ar filtrēšanas sistēmām aprīkotās iekārtās.