To veiksmīgi pierāda citu valstu un būvmateriālu ražotāja "Schwenk Latvija" pieredze. Jūnijā Latvijā norisinājās ekspertu tikšanos cikls par tēmu "Atkritumu reģenerācijas stacijas integrācija pilsētas vidē: vides izglābšana vai degradācija?". Dalībnieki runāja par alternatīviem siltumapgādes risinājumiem, par to, kā palielināt Latvijas enerģētikas potenciālu un sasniegt ES mērķus ne tikai atkritumu apsaimniekošanā, bet arī atjaunīgo energoresursu izmantošanā. Kā piemērs tika minēts Eiropas valstu "industriālās simbiozes" princips, kas vieš ticību nākotnes enerģētiskajai drošībai.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija paredz, ka 2030. gadā pusi no kopējā enerģijas gala patēriņa valstī būs iespējams nodrošināt ar atjaunīgajiem energoresursiem. Par vienu no šādiem alternatīvajiem avotiem – atkritumu dedzināšanu – mūsu valstī runā jau gadiem. Taču agrāk sabiedrība un "zaļie" iestājās pret šo ideju, baidoties no iespējamām vides problēmām.

Eiropas Savienības (ES) atkritumu apsaimniekošanas mērķi paredz, ka līdz 2035. gadam Latvijai ir jāpārstrādā 65% sadzīves atkritumu un tikai 10% atkritumu drīkst nosūtīt uz specializētajiem poligoniem. Pašlaik ap 60% no ikgadējā valsts sadzīves atkritumu apjoma tiek nogādāti poligonos, un vairāk nekā puse no šiem atkritumiem ir pārstrādei (izejvielu ieguvei) nederīgi.

Šobrīd Latvijā tiek pārstrādāta gandrīz puse cieto sadzīves atkritumu, lielākā daļa tiek nogādāta poligonos. Viena no atkritumu pārstrādes iespējām ir enerģijas reģenerācija, kas nozīmē augsta efektivitātes līmeņa atkritumu sadedzināšanas iekārtu uzstādīšanu. Šobrīd Latvijā nav īpaši atkritumu dedzināšanai paredzētu rūpnīcu, kamēr Igaunijā un Lietuvā šādas fabrikas jau pastāv.

"Latvijā nav iespējas pārstrādāt visu veidu atkritumus. Mēs neesam tik liela valsts, lai katram atkritumu veidam izveidotu pa pārstrādes rūpnīcai, tomēr vēl ir jāattīsta pārstrādes jaudas un to, kam nav pārstrādes jaudas Latvijā, jāmeklē iespējas izvest pārstrādei ārpus Latvijas. Ir jādomā, kā attīstīt atkritumu otrreizējo pārstrādi, jo tās ir iespējas jaunām darbvietām, jaunām tehnoloģijām un zinātniskiem risinājumiem. Savukārt, tās atkritumu plūsmas, kuras nav iespējams pārstrādāt tehnoloģisku un ekonomisku apsvērumu dēļ no materiāla materiālā, bet kuras var izmantot enerģijas ieguvei, nepieciešams reģenerēt. Tādejādi tiks samazināts poligonos apglabājamo atkritumu apjoms," diskusijā ""Atkritumu reģenerācijas stacijas integrācija pilsētas vidē: vides izglābšana vai degradācija?" norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere.

Lai efektīvāk sasniegtu šos mērķus, viena no iespējām ir aizņemties ES un Skandināvijas valstīs aktīvi izmantoto "industriālās simbiozes" pieredzi, kurā daļa atkritumu tiek izmantota kā resurss siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai uzņēmumos, kuri veicina cirkulārās ekonomikas attīstību un enerģētisko neatkarību. Piemēram, Zviedrijā, Somijā un Dānijā aptuveni 50% atkritumu tiek pārstrādāti, tādējādi ražojot enerģiju. Zviedrija ir līdere atkritumu šķirošanas un pārstrādes jomā. Aptuveni 99,3% no visiem sadzīves atkritumiem tiek pārstrādāti vai reģenerēti enerģijā.

"Atkritumu reģenerācija ļaus atteikties no atkritumu poligoniem, jo tas, kas tur pašlaik nonāk, nevienam nav vajadzīgs. Taču šie atkritumi vēl joprojām ir svarīgs resurss, ko var vai nu pārstrādāt kurināmajā, vai izmantot reģenerācijas rūpnīcās. Pašlaik mēs ar lepnumu paši savām rokām aprokam resursus – tas ir pats bēdīgākais," stāsta "Cleantech Latvia" izpilddirektore Evija Pudāne, piebilstot, ka poligonos cita starpā veidojas bīstama gāze – metāns, kas ir 86 reizes kaitīgāks par CO₂.

Pēc Pudānes domām, vairāk būtu jākoncentrējas uz ideju, ka atkritumi ir resurss: "Esam iemācījušies daļu no tiem pārstrādāt un šķirot, bet šī daļa ir ļoti maza. Mums vēl joprojām ir diezgan daudz atkritumu, kas uzkrājas poligonos. Savukārt Eiropā un Skandināvijā ir pieredze, kā izmantot atkritumus enerģijas iegūšanai. Un Latvijai būtu jāpievērš lielāka uzmanība atkritumu pārstrādei, nevis to aprakšanai."

Kā norāda "DEPO projekta" valdes priekšsēdētājs Uldis Zanders, reģenerācijas stacijas var mainīt industriālās vides atmosfēru, par ko liecina neskaitāmi Eiropas un pasaules pilsētplānošanas piemēri. "Izvēloties vietu šādai stacijai, mēs varēsim neuzkāpt uz grābekļa vai uzkāpt uz tā ar mazākām sekām nekā līdz šim. Postindustriālie rajoni ap Rīgu ir lieliska vieta, kur turpināt pilsētas apbūvi. Turklāt stacija būs tuvu ne tikai atkritumu pārstrādātājiem, bet arī energoresursu patērētājiem, kas ir svarīgi, lai izvairītos no siltuma zudumiem," stāsta Zanders.

Kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – ir attiecīgi trīs un viena atkritumu pārstrādes stacija. Un Ziemeļvalstīs ir aptuveni 90 rūpnīcu, kas enerģijas ražošanai izmanto atkritumus, kas nav piemēroti pārstrādei. Kā raksturīgus piemērus viena no diskusijas dalībniecēm, arhitekte Beatrise Šteina, min Austriju, Dāniju, Franciju, Spāniju un Šveici. Arī Ķīnu, kur projekta ietvaros kājāmgājējiem un velosipēdistiem pašlaik tiek radīta iespēja pārvietoties cauri šādai stacijai. Arī Vācijā tiks būvēta jauna stacija, lai veicinātu energoneatkarību no Krievijas resursiem.

"Parasti rekuperācijas stacijas tika veidotas kā inženiertehniskas būves, kas novietotas tā, lai neviens tās neredzētu. Bet mūsdienu tehnoloģijas ne tikai pieļauj šo staciju klātbūtni pilsētās, bet pat iesaka to," piebilst arhitekte.

To apliecina arī Evija Pudāne: "Šajās stacijās atkritumus sadedzina augstā un precīzi iestatītā temperatūrā, dūmgāzes tiek pilnībā attīrītas, izmešus un pelnus izmanto citos procesos, piemēram, betona ražošanā vai ceļu būvē. Patiesībā tas ir viens no drošākajiem veidiem, kā atbrīvoties no nepārstrādājamiem atkritumiem."

Taču Latvijas sabiedrība tam nepiekrīt. Neskatoties uz to, ka projektu par pārstrādāto atkritumu sadedzināšanas rūpnīcu būvniecību Latvijā atbalsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pirms trim gadiem iedzīvotāji piketējot iebilda pret šādas rūpnīcas celtniecību Daugavpils robežās. Rūpnīca tā arī netika uzcelta. Kaut gan ir aktīvisti, kas ir pret staciju, "Cleantech Latvija" un "Norstat" 2022. gada aprīlī veiktais pētījums atklāj, ka trīs no četriem (74%) Latvijas iedzīvotājiem piekrīt apgalvojumam, ka šobrīd atkritumi netiek pārstrādāti efektīvi. 42% respondentu uzskata, ka inovatīvi apsaimniekot atkritumus mums traucē politiskie lēmumi, 49% – sabiedrības izpratnes trūkums, bet vēl 43% aptaujāto domā, ka pie vainas ir cilvēciskais slinkums.

Uldis Zanders uzskata, ka ir svarīgi šādos projektos jau sākotnēji iesaistīt iedzīvotājus, rosinot interesi sabiedrībā, skaidrojot, iesaistot vietējās kopienas, lai cilvēki jau pašā sākumā būtu informēti un zināmā mērā kopīgi uzņemtos atbildību.

Arhitekte Beatrise Šteina stāsta, ka pēdējo divu gadu laikā iezīmējies jauns virziens – atkritumu reģenerācijas stacijām ir arī publiska funkcija. Arhitekte dalās savā profesionālajā pieredzē Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā, kur pārstrādes stacija atrodas divus kilometrus no vecpilsētas centra: "Lai arī stacija atrodas industriālā zonā – netālu no ostas, pilsētas attīstība joprojām ir manāma, jo ap ēku aug veseli dzīvojamie rajoni. Tajā ir visiem atpūtniekiem pieejama slēpošanas trase, no kuras paveras skats uz jahtu piestātni. Ir arī cita sabiedriskā aktivitāte: stacija ir uzsākusi jaunu industriālās attīstības vilni – reiz pamesta ēka, kas atrodas tieši pretī stacijai, tagad ir pārveidota par modernās mākslas muzeju. Savukārt pašā stacijā atrodas pasaulē augstākā kāpšanas siena," stāsta Šteina.

Uz bijušā Brocēnu cementa un šīfera kombināta bāzes jau vairākus gadus darbojas inovatīvs būvmateriālu ražotājs Eiropā – "Schwenk Latvija". Viena no šīs rūpnīcas iezīmēm ir tā, ka 95% no ražošanas procesos izmantotā kurināmā ir alternatīvie energoresursi. Tehnoloģijas un augstā temperatūra (1500–2000°C krāsnī) novērš jebkādu atkritumu vai kaitīgo izmešu nonākšanu vidē un gaisā. Visi materiāli, kas nonāk krāsnī, tiek rūpīgi analizēti – izmantošanai ir piemēroti speciāli sagatavoti sadzīves un rūpniecības atkritumi, sasmalcinātas nolietotās riepas un riepu tekstils.

Arī kurināmā sadegšanas process tiek kontrolēts gan pie vadības pults, gan laboratorijā, un pats kurināmais tiek uzglabāts modernās slēgtās noliktavās. Savukārt degšanas procesā radušies pelni ir izejmateriāls, kas tiek izmantots cementa klinkera ražošanā. Tiek nodrošināts pilnībā slēgts ražošanas process, un neveidojas atlikumprodukti vai atkritumi, kurus vajadzētu apsaimniekot.

Arī "Schwenk Latvija" Vides nodaļas vadītāja Santa Kļava uzskata, ka poligons nav ilgtermiņa risinājums: "Tas ir kā noliktava. Daudzas valstis slēdz vecos atkritumu poligonus un atkritumus pārstrādā. Arī Latvijā ir jādomā, kā samazināt atkritumu plūsmu uz poligoniem. Un kādu labumu mēs varam gūt, piemēram, sadedzinot atkritumus. Mums sāp sirds, ja labu materiālu, potenciālu kurināmo uzglabā poligonā – tā vietā, lai vestu mums."

Ja runājam par skaitļiem, "Schwenk Latvija" Brocēnos alternatīvajam kurināmajam izmanto 160–200 tūkstošus tonnu atkritumu. Turklāt lielu daļu uzņēmumam nākas importēt. No Latvijas nāk tikai 30–40%. Un tas nav tāpēc, ka Latvijā nebūtu pietiekami daudz atkritumu. "Lielākā problēma ir saistīta ar šķirošanu. Mēs nevaram ražot kurināmo no nešķirotiem atkritumiem. Ir noteikti nosacījumi: izejvielām ir jābūt tīrām un sausām," stāsta Santa Kļava.

Pēc "Schwenk Latvija" pārstāves domām, nākamgad, kad bioloģiskie atkritumi tiks nodalīti atsevišķi no pārējiem atkritumiem (2023. gadā Latvijā plānota bioloģisko atkritumu atsevišķas savākšanas sistēmas ieviešana), izejvielu apjoms Latvijā uzreiz pieaugs. "Mēs nepretendējam uz to, lai savāktu dedzināšanai visus Latvijas atkritumus. Bet mēs esam spējīgi pieņemt lielākus apjomus. Un, ja mēs sāksim nodalīt bioloģiskos atkritumus, ir ļoti svarīgi zināt, kāds būs tas apjoms, kuru nevarēs atdalīt, un kāda reģenerācijas stacija mums Latvijā būs nepieciešama. Tas ir, atkritumu sadedzināšanas iekārtai ir jābūt efektīvai. Pagaidām ir plānoti trīs uzņēmumi. Bet vai to jaudai pietiks atkritumu? Galu galā šobrīd visus dedzināšanai piemērotos Latvijas atkritumus šobrīd var pieņemt tikai "Schwenk Latvija", taču mēs sevi nepozicionējam kā reģenerācijas staciju," skaidro Kļava.

Kā norāda Vesere, tas arī ir industriālās simbiozes piemērs, kad ražošanā rodas blakusprodukts, kas tiek izmantots tālāk kā izejviela.

Daudzās ES valstīs atkritumu sadedzināšanas rūpnīcas darbojas jau 20–30 gadus. Bet to pieredze ir pilnīgi atšķirīga. Jā, reģenerācijas iekārtas var atrisināt atkritumu izvešanas problēmu, bet tikai daļēji. Turklāt gadu gaitā situācija ir mainījusies – lielākā daļa atkritumu ir plastmasas izstrādājumi. Un tie netiek dedzināti, bet gan pārstrādāti jaunos produktos. Ir daļa atkritumu, kas nav pārstrādājami. Tos var vai nu aprakt zemē, vai arī reģenerēt.

No vides aizsardzības, energoresursu un ekonomikas viedokļa pareizāk būtu šos atkritumus reģenerēt. To pierāda arī Zviedrijas pieredze, kas ir līdere atkritumu šķirošanā un reģenerēšanā. Līdz ar to stacijas uzbūve absolūti netraucē šķirot un pārstrādāt atkritumus citā veidā. Un, ja mēs uzcelsim šādu atkritumu sadedzināšanas iekārtu, intereses par atsevišķu plastmasas materiālu savākšanu pārstrādei nebūs. Turklāt nav jēgas būvēt atsevišķu ražotni, ja tā ir noslogota tikai par 20% un atkritumus nāksies importēt.

Ap atkritumu sadedzināšanas iekārtām ir daudz mītu. Cilvēki baidās no šādām ražotnēm netālu no savas mājas, baidoties no kaitīgām emisijām. Kopumā nav nekādu zinātnisku pierādījumu tam, ka atkritumus reģenerējošajām stacijām, kas projektētas un darbojas atbilstoši attīstītajās valstīs spēkā esošajiem emisiju standartiem, būtu būtiska ietekme uz vidi un tuvumā dzīvojošo cilvēku veselību. Par to liecina arī Apvienoto Nāciju Vides programmas pētījums (Ernesto de Tito un Atīlio Savino (2019) pētījums "Ar atkritumu sadedzināšanu saistītie riski videi un veselībai". Avots: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/31319775/).

Starp citu, plastmasai ir ļoti daudz veidu un pilnīgi visus veiksmīgi pārstrādāt nav iespējams. Tas, ko var pārstrādāt, tiks pārstrādāts. Taču tāpat kādā brīdī pēc vairākkārtējas pārstrādes plastmasa kļūst neizmantojama un tā ir jāapstrādā citādi jeb jāreģenerē.

Šobrīd pieejamās tehnoloģijas neļauj pārstrādāt materiālus, kas sastāv galvenokārt no polimēriem, piemēram, plastmasas maisiņus, plēves un cita veida polimērus, kā arī piesārņotu papīru un citus vieglās frakcijas atkritumus. Šie sadzīves atkritumi ir vai nu pārāk piesārņoti, vai arī ražoti no vairākslāņu materiāliem, kurus patlaban pārstrādāt nav iespējams.

Tāpēc Latvijai paralēli ir nepieciešami citi varianti, norāda Rīgas Tehniskās universitātes Zinātnes un inovāciju centra vadītāja Alise Pizika.

"Reģenerācijas staciju izveide ir dārga un riskanta. Kāda būs situācija pasaulē, vai būs pieejami resursi? Tā ir viena no dārgākajām pārstrādes metodēm. Izmaksas gulsies uz cilvēku pleciem. Vai kāds modelē šos variantus? Turklāt to kalpošanas laiks ir 50 gadi. Ko darīt ar staciju pēc tam, kad tā kļūs nelietojama?" jautā zinātnes vides pārstāve.

Bet kā citādi sasniegt 10%? Ko mēs varam iegūt no atkritumu pārstrādes? Atkal, pētot globālās tendences, varam redzēt: šķirošanas detalizācija kļūst vēl detalizētāka. "Mēs nonāksim līdz tam, ka būs nepieciešams visu pēc iespējas vairāk šķirot. Un mēs meklējam risinājumus, kas šobrīd ir tikai izaicinājumi," skaidro Pizika.


Pēc ekspertes domām, pirmkārt, nepieciešams samazināt atkritumu daudzumu. Poligoni piedzīvo pēdējo savas dzīves posmu. "Un mums ir daudz jautājumu par to, kā turpināt izmantot plastmasu. Vai nu no šiem materiāliem ir jāatsakās, vai arī ir jāmeklē risinājumi, kā tos pārstrādāt. Un tikai tad, kad viss būs sašķirots, jautājums ar plastmasu būs atrisināts un paliks tikai tie atkritumi, kurus nevar pārstrādāt, mēs varam izskatīt jautājumu par atkritumu dedzināšanu." Kā norāda Pizika, Latvijas priekšrocība slēpjas tieši plastmasas pārstrādē. "Mums jau ir iestrādes. Jau tagad pārstrādājam ne tikai visiem zināmās PET pudeles, bet arī cita veida plastmasu. Šis virziens attīstās. Un tieši pētījumus par plastmasas pārstrādi veic RTU. Ir iespējas virzīties uz priekšu. Ar Lietuvu un Igauniju jau esam runājuši par sadarbības un kooperācijas iespējām. Taču praksē viss pagaidām ir apstājies," piebilst Pizika. Taču, kā skaidro Beatrise Šteina, ir svarīgi atcerēties, ka plastmasai un citiem atkritumiem arī ir derīguma termiņš, pēc kura attiecīgos materiālus vairs nevar pārstrādāt, kas arī ir iemesls, kāpēc Eiropas pilsētās veidojas atkritumu reģenerācijas stacijas.




Atkritumu pārstrāde enerģijas ieguves hierarhijā atrodas augstāk nekā noglabāšana. Tā kā šobrīd nav iespējams pārstrādāt absolūti visus atkritumus, par to liecina arī attīstītāko Eiropas valstu pieredze, mums ir jāizvēlas starp apglabāšanu un reģenerāciju. Reģenerācijas stacijas ir videi draudzīgākas nekā poligoni. Poligonos rodas metāns, ļoti spēcīgs siltumnīcefekta gāzu emisijas avots (20 gadu periodā tas 86 reizes kaitīgāks nekā oglekļa dioksīds), turklāt gan poligoni, gan atkritumu eksports veicina pasaules okeānu un jūru piesārņošanu, jo vējš no (nepietiekami kontrolētiem) poligoniem uz ūdenstilpēm iznēsā plastmasas mikrodaļiņas.