Vēl pirms 30 gadiem Getliņu izgāztuve bija vien kārtējais milzīgais atkritumu kalns – jau pie poligona ieejas bija jūtama nepatīkama smaka, bez gumijas zābakiem šeit nevarēja ienākt, savukārt vietējie iedzīvotāji gruntsūdeņu piesārņojuma dēļ baidījās ņemt ūdeni no akām un stādīt sakņu dārzus pie mājām. Tagad "Getliņi EKO" ar savām atkritumu pārstrādes iekārtām, koģenerācijas staciju un siltumnīcām ir viens no Eiropā modernākajiem sadzīves atkritumu poligoniem.

2015. gadā uzņēmuma teritorijā tika izveidots atkritumu šķirošanas komplekss. Šķirošanas laikā iegūtie pārstrādājamie materiāli un metālizstrādājumi tiek novirzīti uzņēmumiem, kas nodarbojas ar to reģenerāciju un pārstrādi.

Savukārt nepārstrādājamie atkritumi tiek apglabāti videi draudzīgās, slēgtās, bioloģiski noārdāmās šūnās, kas pēc to atbilstošas slēgšanas ar pretinfiltrācijas segumu nelaiž cauri ne gaisu, ne lietusūdeni. Gāze, kas šūnās veidojas no bioloģiskajiem atkritumiem, tiek novadīta uz energobloku, kur tā tiek sadedzināta un pārvērsta enerģijā (elektrībā un siltumā), un visi notekūdeņi tiek savākti un attīrīti. Lielākā daļa elektroenerģijas tiek nodota SIA "Enerģijas publiskais tirgotājs", savukārt lielāko daļu siltumenerģijas izmanto uzņēmuma siltumnīcās, kur audzē Getliņu tomātus, gurķus un pavasarī nelielā skaitā nokarenos ziedus, pārējo enerģiju uzņēmums izmanto savas pamatdarbības nodrošināšanai.

"Mūsu poligonā varam salīdzināt divas atkritumu apsaimniekošanas kultūras. Paskatieties uz veco un aizaugušo kalnu ar atkritumiem, kas veidojās padomju gados, kad nebija nekādu vides aizsardzības pasākumu! Bija vienkārši atrasta bedre pie Rīgas, kur reiz bijuši kūdras purvi. Atkritumi tika izmesti kalnā, nebija nekādu augsnes pasargāšanas risinājumu. Līdz ar to, gadu gaitā lietus un sniega ūdeņiem sūcoties caur atkritumiem, veidojās gruntsūdeņu piesārņojums. 90. gados pētnieki novēroja, ka piesārņotie pazemes ūdeņi virzās uz Daugavas pusi," stāsta Vides pārvaldības daļas vadītāja Baiba Rosicka.

Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijai bija jāizpilda noteikti atkritumu apsaimniekošanas nosacījumi un kritēriji. Ar Pasaules Bankas aizdevumu un Ziemeļvalstu finansējumu tika izveidotas pirmās drošās, ES prasībām atbilstošās atkritumu apglabāšanas šūnas. Blakus vecajam kalnam tika izrakta atbilstoša pamatne, kas tika izlīdzināta, iztīrīta un no iekšpuses izklāta ar ģeotekstilu un ģeomembrānu, tika izbūvētas notekūdeņu savākšanas caurules un uzstādītas attīrīšanas ierīces. Kopš 2002. gada visi atkritumi tiek glabāti jaunajā kalnā.

Tā kā vecos "padomju" atkritumus nevarēja pārvietot uz jaunajām šūnām, tika veikta rekultivācija – vecais kalns tika slēgts, "noblietēts" kupola formā un pārklāts ar māla kārtu, lai tajā neiekļūtu lietusūdens (un lai tas nenonāktu arī gruntsūdeņos). Projekts ļāva arī pieslēgt tuvākās mājas pie centrālās ūdensapgādes sistēmas.

Tagad vecais kalns izskatās pēc parastas pļavas – aizaudzis ar zāli un pļavas puķēm. Bet, ja paņem paraugus, augsnes piesārņojumu joprojām var konstatēt. "Tas ir tāpēc, ka nekādi grunts vai gruntsūdeņu attīrīšanas darbi netika veikti. Protams, daba spēj atveseļoties, bet tas prasīs gadus," stāsta Baiba Rosicka.

Vecais kalns tika izveidots 70. gados un kalpoja 30 gadus. Jaunais atkritumu kalns jau tagad ir lielāks nekā tā priekšgājējs. Tā augstums ir 50–55 m, poligona platība ir 87 hektāri, no kuriem 60 hektārus jeb gandrīz divas trešdaļas aizņem atkritumu kalni. Pašreizējos tempos tukšās šūnas ar atkritumiem tiks aizpildītas 5–7 gadu laikā. Un Rīgai nāksies saskarties ar jaunu problēmu: kur turpmāk apglabāt atkritumus?

"Jebkura poligona ekspluatācijas laiks ir 100–200 gadi. Taču mēs saprotam, ka gadu gaitā daudz kas ir mainījies, tostarp poligonu saturs, atkritumu apglabāšanas un pārstrādes metodes. Slēdzot veco kalnu, redzējām, ka galvenie materiāli, kas nesadalās, ir metāls un stikls – metāla spaiņi, stikla trauki utt. Bet tagad tie pārsvarā ir plastmasas izstrādājumi. Ir vairāk nekā 200 plastmasas veidu, un tikai daļu no tiem var pārstrādāt, pārējais nesadalās un var saglabāties līdz pat 500 gadiem. Mēs ceram, ka pēc aptuveni 30–40 gadiem būs pieejamas tehnoloģijas, kas ļaus situāciju uzlabot, taču risinājumi atkritumu apglabāšanas platību palielināšanai ir jāmeklē jau tagad," skaidro Baiba Rosicka.

Problēmas risināšanai ir vairāki varianti: meklēt vietu jaunam poligonam, atkritumus dedzināt vai palielināt pārstrādājamo atkritumu īpatsvaru. Piemēram, ir vērojams efekts no izveidotās depozīta sistēmas. Galu galā, ja pašam ir slinkums plastmasas pudeli nodot otrreizējai pārstrādei, tad to darīs kāds cits, kurš par to saņems dažus centus. Un citu valstu pieredze ir pierādījusi, ka ar šķirošanas palīdzību ir iespējams samazināt apglabājamo atkritumu daudzumu par 50%.

Šim nolūkam eksperti jau ir meklējuši jaunu vietu Rīgas apkaimē. Taču izrādījies, ka šis variants ir grūti īstenojams – Rīgas reģions ir blīvi apdzīvots. Un neviens nevēlas dzīvot blakus tik smakojošam kaimiņam. Ja apsvērtu poligona izvietošanu citos reģionos, rīdziniekiem var draudēt atkritumu savākšanas pakalpojumu sadārdzinājums loģistikas sarežģītības dēļ. Piemēram, plānotajā Viduslatvijas atkritumu apsaimniekošanas reģionā poligons atrodas arī Brakšķos, netālu no Jelgavas, tomēr gadā tas var pieņemt līdz 20 000 tonnu atkritumu, bet rīdzinieki saražo desmit reižu vairāk, tādējādi galvaspilsētas atkritumi šādu poligonu piepildītu gada laikā, nevis ieplānotajos 10 ekspluatācijas gados.

Vēl viena iespēja ir pāriet uz simtprocentīgu atkritumu pārstrādi. Bet, lai atkritumus pārstrādātu efektīvi, katram to veidam ir jāizveido sava neliela pārstrādes rūpnīca. Latvijā tas nav iespējams, jo nelielā atkritumu apjoma dēļ tas ir ekonomiski neizdevīgi. Kāpēc? Pašlaik populārā "Zero waste" jeb bezatkritumu sistēma ir dzīvesveids, kurā cilvēki cenšas aiz sevis atstāt pēc iespējas mazāk atkritumu. Tomēr šī pieeja nevar garantēt, ka iegādātais produkts pats ir saražots pēc šādas sistēmas. "Atkritumi tiek iedalīti ražošanas un sadzīves jeb mājsaimniecību radītajos. Un, ja paskatāmies uz Getliņiem, tad 60% no visiem pieņemtajiem atkritumiem ir nešķiroti mājsaimniecību radītie atkritumi. Bet poligonā tiek pieņemti arī būvniecības un ražošanas atkritumi. Šobrīd Rīgā no mājsaimniecībām šķiroti tiek savākti vien 10–15% atkritumu," skaidro Rosicka.

Daudziem iedzīvotājiem rodas pamatots jautājums: kāpēc atkritumus nav iespējams šķirot uzreiz poligonā? "Mums ir šķirošanas iekārtas, šķirojam metālu, papīru, PET pudeles un stiklu. Plastmasu pārstrādā Latvijā, stiklu un papīru ved uz Lietuvu, savukārt bioloģiskajiem atkritumiem esam uzbūvējuši bioloģisko atkritumu pārstrādes kompleksu. Bet labāk ir šķirot mājās, tad atkritumi būs tīrāki un efektīvāk pārstrādājami. Tiklīdz viss tiek samests vienā maisā, process kļūst sarežģīts. Mums nav feju un pelnrušķīšu komandas, kas šeit atver visus iepakojumus un šķiro, to dara mehāniskas iekārtas. Mājās atkritumus iemest trīs konteineros ir daudz vienkāršāk, jo, piemēram, ja kartona kaste ir izmirkusi un aplipusi ar ēdiena paliekām vai dārzeņu mizām, iekārtas šos atkritumus atdalīt nespēj," piebilst Baiba Rosicka.

Starp citu, tiek plānots, ka no 2024. gada bioloģisko atkritumu šķirošana Latvijā būs jāveic obligāti. Un, ja visi iedzīvotāji sāks šķirot atkritumus, nešķiroto atkritumu apjoms samazināsies par 20–30%.

Ņemot vērā siltumenerģijas sadārdzināšanos, bioloģiski noārdāmie atkritumi (dārzeņu un augļu pārpalikumi, olu čaumalas, zāle, lapas, puķes un tml. atkritumi) ieņems svarīgu lomu – iespēja tos šķirot Latvijas iedzīvotājiem pirmoreiz tika sniegta pirms pāris gadiem. Līdzās jau pazīstamajiem zilajiem, dzeltenajiem un zaļajiem atkritumu konteineriem arvien vairāk tiek izvietoti brūnie, ar uzrakstu BIO. Tas ir ļoti svarīgs pasākums, kas ļauj gandrīz uz pusi samazināt to atkritumu daudzumu, kas nonāk Getliņu poligonā apglabāšanai. Taču, ja PET pudeļu un iepakojuma šķirošana ir ekonomiski izdevīga, tad bioatkritumu šķirošana to zemās kvalitātes dēļ nav. Un bioatkritumu kvalitāte ir problēma visā pasaulē.

Nesen Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē tika skatīts Valsts kontroles ziņojums "Vai Latvijā tiek veidota efektīva un ekonomiski dzīvotspējīga bioatkritumu apsaimniekošanas sistēma?". Valsts kontrole secināja, ka Latvijā izstrādātā bioatkritumu apsaimniekošanas sistēma šobrīd ir neefektīva un ekonomiski nepamatota. Un sistēmas ieviešana ir būtiski aizkavējusies, jo trūkst koordinētas vadības un sadarbības ar visām ieinteresētajām pusēm. Ja bioloģiskie atkritumi tiks šķiroti slikti, iedzīvotāji pārmaksās par sniegtajiem pakalpojumiem, un valstij var piemērot sankcijas par to, ka ES vides mērķi netiek sasniegti laikā.

Variants, kas atzīts par ekonomiski izdevīgāko, ir poligona paplašināšana, papildus reģionā izbūvējot arī atkritumu sadedzināšanas rūpnīcu. Tas palīdzētu samazināt poligonā apglabājamo atkritumu daudzumu.

Šobrīd valdības plānos ir Latvijā izveidot trīs atkritumu sadedzināšanas rūpnīcas. Teorētiski tās var atrasties jebkurā stratēģiski piemērotā vietā. "Enerģiju un siltumu siltumnīcām mēs ražojam koģenerācijas ceļā. Bet mēs nevarētu kalpot par vietu šādai rūpnīcai Rīgas mērogā – siltumu nepieciešams pa caurulēm līdz pilsētai transportēt 5–6 kilometrus, un tie būs enerģijas zudumi. Tas būtu neefektīvi. Tāpēc ideju aplūkojam vispusīgi, šādas rūpnīcas izbūve palīdzētu sasniegt ES izvirzītos mērķus attiecībā uz apglabājamā apjoma samazināšanu, tomēr tas prasa milzīgas investīcijas, līdz ar to "Getliņi EKO" paši to nevarētu paveikt," stāsta Baiba Rosicka.

"Igaunijā un Lietuvā jau ir šādas reģenerācijas rūpnīcas. Arī depozīta sistēma tika ieviesta agrāk nekā mums. Bet bioloģisko atkritumu pārstrāde – šajā pozīcijā viņiem klājas tikpat smagi kā mums. Tas ir, dažos aspektos mēs esam gandrīz kopsolī ar kaimiņiem, bet dažos aspektos atpaliekam. Mums atkritumu šķirošana ir ieviesta tikai kopš 2014. gada, kamēr Vācijā tā darbojas jau 40 gadus. Tur jau vesela paaudze ir izaugusi un pie šīs sistēmas pieradusi. Tāpēc šobrīd uzsvars tiek likts uz bērnu izglītošanu. Kad divas paaudzes būs uzaugušas ar zināšanām par pareizu atkritumu apsaimniekošanu, sabiedrība mainīs savu domāšanu. Tai tas šķitīs dabiski, nevis kā piespiedu pasākumi," piebilst Getliņu poligona pārstāve.

Vēl viena neatrisināta problēma ir vecais kalns, kas joprojām izdala piesārņojumu. Pēc Baibas Rosickas domām, lēmumi ir atkarīgi no finansiālajām iespējām. Visvienkāršākais risinājums ir atkritumu pārvešana uz atbilstošām ekošūnām. Un tad šajā vietā var tikt izveidotas jaunas šūnas atkritumu apglabāšanai.

Var veikt gruntsūdeņu attīrīšanu vai izveidot rievotas sienas, tādējādi ierobežojot piesārņojumu. Tas noteikti būs projekts ar, iespējams, papildu finansējuma piesaisti, jo pašu spēkiem to īstenot būs ļoti grūti.