Selekcija un sēklu rezerves.
Zinātnes loma meža koku stādu audzēšanā
Teksts: Līga Švāne
Foto: Viesturs Radovics/"Delfi"
Lai nākotnes mežs būtu arvien spēcīgāks un ražīgāks, ilgtspējīga meža apsaimniekošana iet roku rokā ar pētniecību, zinātni un inovācijām. AS "Latvijas valsts meži" (LVM) struktūrvienība "LVM Sēklas un stādi" Jaunkalsnavā rūpējas par meža selekcijas darba rezultātu pārnesi uz stādu ražošanu, lai veidotu veselīgākas un koksnes resursiem bagātīgākas mežaudzes.

"Mežs aug pats, un daba tukšumu nemīl. Tā jebkuru tukšumu vienmēr aizpildīs. Ilgtspējīga mežsaimniecība nozīmē saimniekošanu mežā – ja mežu apsaimnieko, tas pretī dod vairāk. Savukārt, ja mežu apsaimnieko, iesaistot vēl arī zinātni, tad, balstoties uz zinātniskajiem pētījumiem un selekcijas sasniegumiem, varam meža vērtību nākotnē kāpināt," stāsta "LVM Sēklas un stādi" direktors Māris Druvaskalns.

Spēcīgāko koku kloni
Māris Druvaskalns, "LVM Sēklas un stādi" direktors
Vārdā "selekcija" ietverti procesi, kas aizsākušies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Latvijas mežos mērķtiecīgi tika meklētas labākās un spēcīgākās priežu, egļu un bērzu audzes. Tika veikta "izcilo koku" atlase. Vienkāršiem vārdiem runājot, tika identificēti dažādu sugu koki ar teicamākajām īpašībām. Daudzi priežu kontekstā noteikti būs dzirdējuši par Tērvetes augstajām mastu priedēm un Baldones priedēm – arī šajos reģionos atrasti "izcilnieki". Savukārt izcilākās egles pārsvarā nāk no Latgales puses.

Izvēlētajās audzēs no atlasītajiem kokiem, uzrāpjoties to stumbrā, tika paņemti potzari. "Koka zars ģenētiski satur to pašu informāciju, ko celms. Tas ir līdzīgi kā ar cilvēka ģenētisko kodu – bērni no vecākiem pārmanto vizuālās īpašības. Nogrieztos zarus uzpotējot uz sējenīšiem, tajos esošā ģenētiskā informācija tiek pārnesta uz mazo kociņu. Koks tiek mērķtiecīgi audzēts, lai vēlāk no tā iegūtu čiekurus, kuros esošās sēklas satur to pašu ģenētisko informāciju, kas ir kokā, no kura paņemts potzars," skaidro Druvaskalns.

Tā dēvēto "plus koku" atlasīšanai un potējumu izveidei sekoja sēklu plantāciju ierīkošana, kur no uzpotētajiem kokiem to dzīves 10.–15. gadā tika ievākti pirmie čiekuri. No to sēklām tika izaudzēti stādiņi, kas aptuveni divu gadu vecumā tika izstādīti mežā. Atjaunotajā mežā paralēli notika zinātniskais darbs – pētījumu veikšana un secinājumu apkopošana. Bloki vairāku hektāru platībā, kur izstādīti pēcnācēji jeb atlasīto koku kloni, tiek saukti par salīdzinošajiem stādījumiem.

"Jāņem vērā, ka no "izcilās ģimenes" izaudzētie pēcnācēji, tāpat kā cilvēki, visi nebūs vienādi. Kāds koks izaugs lielāks, cits būs mazāks vai līkāks. Šajos salīdzinošajos stādījumos atkal skatās un atlasa labākos – ātrāk augošos, vitālākos, mazāk uzņēmīgos pret slimībām. Tiek izdarīti secinājumi, kuri ir spēcīgākie koki, no tiem atkal iegūst potzarus un audzē nākamo sēklu plantāciju. To attiecīgi tad sauc par 2. pakāpes sēklu plantāciju. Jāņem vērā, ka šis process, lai nokļūtu līdz nākamajai pakāpei, nav ātrs. Nu jau aizritējuši vairāk nekā 60 gadi," stāsta Druvaskalns.

Selekcijas un mežsaimniecības mijiedarbība
Pētījumi apliecina, ka selekcionēto otrās pakāpes sēklu plantācijās – gan skujkoku, gan lapu koku – krājas īpašības ir par 25%–30% augstākas, salīdzinot ar vienkāršu mežaudzes izcelsmes sēklu audzēm. "Tas ir meža selekcijas pienesums mežsaimniecībai," piebilst Druvaskalns. Tiesa, viņš uzsver, ka ļoti būtiska ir arī simbioze. Selekcionētajai sēklai ir jānodrošina piemēroti apstākļi, lai tās potenciāls spētu realizēties.

""LVM Sēklas un stādi" pienesums mežsaimniecībai ir kvalitatīvi stādi no selekcionētas sēklas. Taču tas, ka selekcionētie stādi tiek iestādīti mežā, uzreiz nenozīmē, ka izaugs labs mežs. Te svarīgi ir arī mežkopības darbi – savlaicīga aizzēluma pļaušana, pirmā krājas kopšana. Ir svarīgi kociņam radīt optimālus dzīves apstākļus," skaidro "LVM Sēklas un stādi" direktors.

Sēklu rezerves
Dzintra Paegle, čiekurkaltes vadītāja
Kalsnavas sēklkopības iecirknī Jaunkalsnavā ir lielākā un modernākā čiekurkalte Latvijā. Tā ir automatizēta kalte, kurā čiekuri vispirms tiek kaltēti, tad no tiem tiek izbirdinātas sēklas, kuras pēc tam atspārno, sijā, mazgā, žāvē un kalibrē. Labā ražas gadā šeit tiek iegūti pat 1000 kilogrami priežu sēklu un līdz 4000 kilogramiem egļu sēklu. Tiesa, kā norāda čiekurkaltes vadītāja Dzintra Paegle, pēdējos gados ražas vairs nav tik lielas.

Čiekurkaltē darbinieki ikdienā nodarbojas ne tikai ar sēklu ieguvi, bet arī meža koku sēklu uzglabāšanu. Lai nodrošinātu mežsaimniecības nepārtrauktību, ir izveidotas sēklu rezerves, kas nereti tiek dēvētas par "sēklu banku".
Blakus čiekurkaltei ir sēklu noliktava. Kā stāsta sēklu noliktavas vadītāja Ilze Pūpola, šeit vairākās aukstumkamerās glabājas aptuveni deviņas tonnas sēklu – gan priežu, gan egļu, gan arī dažādu lapu koku. Šajās telpās klimats īpaši pielāgots uzglabājamajam materiālam. Sēklas tiek turētas hermētiski noslēgtos traukos, un kamerās tiek uzturēts mīnus četru grādu sals. Pūpola stāsta, ka sēklu rezerves paredzētas Latvijas kokaudzētavām kā pamats, lai ik gadu būtu pieejami stādi, ar kuriem atjaunot Latvijas mežus.

"Mēdz būt sēklu neražas gadi, tāpēc svarīgi veidot rezerves, lai katru gadu būtu, ko sēt. Mūsu uzdevums ir nodrošināt rezerves septiņiem gadiem uz priekšu," savu kolēģi papildina čiekurkaltes vadītāja Paegle.

Jānorāda, ka sēklas šeit ir rūpīgi sašķirotas, zināma katras sēklas ieguves vieta un mežaudze, kur tā atlasīta. Kamerās glabājas augstvērtīgākie eksemplāri no dažādiem Latvijas reģioniem, un te pat atrodamas sēklas, kas ievāktas aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos gados. Daļu šo rezervju stādu ražošanai izmanto "LVM Sēklas un stādi" kokaudzētavas. Būtiski arī pieminēt, ka neviena sēkla neizceļo ārpus valsts robežām.
Projekts sadarbībā ar:
teksts
Līga Švāne, Ketija Nuķe-Osīte
redaktore
Kristīne Melne
DIZAINS
Māris Rītiņš
FOTO
"Latvijas valsts meži" arhīvs, Viesturs Radovics, "Delfi"
PROJEKTA VADĪBA
Žanete Kļaviņa
Pārdošanas projektu vadītāja
Lauma Simanoviča