Sandra stāsts ir viens no piemēriem, kad pārkvalifikācija palīdzējusi atrast savu aizraušanos un – arī vietu darba tirgū.

Pienācīgi labi apmācītu speciālistu trūkums gan starp augsti kvalificētiem, gan zemākas kvalifikācijas darbiniekiem bija viena no "Delfi Bizness" šī pētījuma sākumā uzrunāto uzņēmumu biežāk piesauktajām problēmām. Vainīgos meklējot, visbiežāk tiek piesaukta izglītība dažādos līmeņos - skolās, profesionālajās izglītības iestādēs, augstskolās.

Valsts līmenī pēdējos gados daudz spriests par to, kā padarīt izglītības saturu tuvāku tam, kas nepieciešams darba tirgū. Taču, pastāvot darbaroku deficītam, uzņēmumi bieži paši apmaksā potenciālo darbinieku apmācību, iegulda jauniešu prakses iespējās. Tas prasa naudu un laiku, bet ne vienmēr šie ieguldījumi vainagojas ar aizpildītām vakancēm.

Latvijā ir populārs uzskats, ka augstskolas "izlaiž" nākamos bezdarbniekus – te ir pārāk daudz juristu, ekonomistu un citas sociālās zinātnes studējošo, taču par maz inženieru, dabaszinātņu, matemātikas un tehnoloģiju (STEM) speciālistu. Lai Latvijā veidotos augsti kvalificētas darbavietas, kā arī būtu, kas tās aizpilda, dažādos valsts plānošanas dokumentos ir uzsvērta vēlme izglītot vairāk cilvēku tieši STEM jomās. Taču, kā "Delfi Bizness" norāda Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors Mihails Hazans, dati šobrīd nerāda, ka cilvēkam ar ekonomisko vai biznesa augstāko izglītību būtu grūtāk iegūt darbu nekā, piemēram, ar inženiera izglītību. "Ekonomiskā un biznesa izglītība ir universāla," saka Hazans. Augstāko izglītību saņēmušajiem arī ir lielākas algas.

Viņš gan nenoliedz – STEM speciālistu trūkst un būtu jādomā par viņu izglītošanu, taču tam saknes ir dziļākas – skolās. Neesot pietiekami daudz speciālistu un programmu. "Arī programmu ģeogrāfiskā pieeja visā Latvijā nav vienādi pieejama," saka profesors. Uz to norāda arī Ekonomikas ministrija, kura atbild par darba tirgus prognozēm – ir grūti palielināt studentu skaitu STEM virzienos, ja jau pamatskolā un vidusskolā skolēniem ir vājas zināšanas šajos priekšmetos.

Ilgtermiņa darba tirgus prognozes rāda, ka 2030. gadā Latvijā varētu trūkt 9100 STEM speciālistu, kamēr cilvēki ar augstāko sociālo un humanitāro zinātņu izglītību varētu būt par 26–27 tūkstošiem vairāk, nekā būs nepieciešams darba tirgū. Sagaidāms, ka pēc septiņiem gadiem visvairāk trūks darbinieku ar profesionālo vidējo izglītību – paredzams, ka pieprasījums pēc tiem pārsniegs piedāvājumu par 69 tūkstošiem.

Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs gan saka, ka izcili speciālisti ir pieprasīti darba tirgū jebkurā gadījumā – vai viņam būtu augstākā vai profesionālā izglītība. "Vissvarīgākais ir, lai [izglītības iestādes] absolvents iet strādāt tur, kur viņš grib un lai dara to, kas viņam labi izdodas," sarunā ar "Delfi Bizness" saka ekonomists.

Viņa ieskatā Latvijā ir gana daudz augstskolu ar viduvēju studiju kvalitāti – augstākās izglītības iestādes savā starpā konkurē, nevis piedāvājot labāko studiju kvalitāti, bet ar to, cik izmaksās studijas pie viņiem un budžeta vietu daudzumu katrā augstskolā, kas attiecīgi nozīmē lielāku valsts finansējuma saņemšanu.

"Šobrīd ir tā, ka [vidusskolas beidzējiem] vispopulārākā izvēle patiešām ir augstākā izglītība, bet tur prasības nav augstas – iestāties [augstskolā] var faktiski jebkurš. Studentu skaita palielināšana augstskolām ir sava veida uzņēmējdarbība," komentē Krasnopjorovs.

Tomēr viņš uzsver – Latvijā ir arī labas augstskolas, labi pasniedzēji un labas studiju programmas, informāciju par tām mūsdienās viegli atrast internetā. Atšķirības studiju programmās netieši iespējams arī izvērtēt, apskatot Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) monitoringu par augstskolu absolventu algām. "Un tur redzams, ka līdzīgu studiju programmu beidzējiem no dažādām augstskolām alga ir pietiekami atšķirīga," saka Krasnopjorovs.

Par profesionālās izglītības nepieciešamību Latvijā tiek runāts jau gadiem. Arī jaunās valdības deklarācijā ierakstīts mērķis panākt, ka puse skolēnu pēc 9. klases beigšanas dotos apgūt arodu uz profesionālajām skolām, bet otra puse - apgūt vispārējo izglītību uz vidusskolu. Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma direktors Artūrs Sņegovičs "Delfi Bizness" gan norāda – vienas skaidras atbildes, kā tieši valsts to varētu panākt, nav.

2020./2021. mācību gadā vidusskolā zināšanas turpināja uzņemt 60% pamatskolas absolventu, bet 40% devās uz profesionālās izglītības iestādēm. Salīdzinot ar iepriekšējo mācību gadu, šī proporcija par labu profesionālajām izglītības iestādēm ir mainījusies mazāk nekā par vienu procentpunktu.

Sņegovičs uzsver, ka viens no sāpīgākajiem jautājumiem veiksmīgākai profesionālās izglītības attīstībai ir skolotāju atalgojums – tas ir pārāk mazs un daudzi no speciālistiem, kas varētu būt lieliski pedagogi profesionālās izglītības iestādēs, izvēlas savas zināšanas likt lietā privātajos uzņēmumos. Tehnikums sadarbojas ar dažiem uzņēmumiem, kuru darbinieki ik pa laikam sniedz kādas apmācības. Taču svarīgi esot, ka tas notiek regulāri, nevis tikai reizi pa reizei.

"Būtu labi, ja [uzņēmumu pārstāvji viesoties] varētu reizi, divas reizes nedēļā," saka Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma direktors.

Viņa vadītajai iestādei ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar "Draugiem group", kas maksā stipendiju vienam skolotājam-programmētājam. Tādā veidā šis skolotājs, strādājot pilna laika slodzi tehnikumā, saņem skolotāja algu un vēl klāt arī stipendiju no "Draugiem group". Tomēr to varot saukt tikai par viena uzņēmuma labas gribas izpausmi, kas diemžēl neesot izplatīta.

Ņemot vērā tendences Eiropā, svarīgi ir turpināt investēt profesionālajā izglītībā un veidot mācību programmas ciešā saiknē ar darba devējiem. Tāpat jāturpina iesāktais darbs profesionālās izglītības prestiža celšanā, norāda eksperts. Pēdējo Sņegovičs uzskata par ļoti svarīgu, jo aizvien vēl pastāv nepatiess mīts, ka profesionālo izglītību izvēlas tikai jaunieši ar sliktām atzīmēm pamatskolā. "Par profesionālo izglītību ir jārunā daudz, jāstāsta, cik tā ir vērtīga, lai šie aizspriedumi pazūd," saka Sņegovičs.

Viņš uzsver, ka Latvijā ir ļoti labas profesionālās izglītības iestādes, kurās ir daudz labākas iespējas apgūt prasmes un zināšanas nekā vidusskolā. "Arī Latvijas darbaspēka prognozes tuvākajiem gadiem parāda, ka Latvijā ir tieši jāstiprina profesionālā izglītība, jo trūkst jauno speciālistu ļoti daudzās nozarēs," saka Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma direktors.

Daudzi uzņēmumi negaida, kad pēkšņi pieaugs to skaits, kas izvēlējušies iegūt arodu tehnikumā. Tā vietā viņi paši aktīvi piesaista skolēnus un studentus praksē vai arī apmāca potenciālos darbiniekus jau darba vidē.

Lai ieinteresētu savus nākotnes darbiniekus, metālapstrādes uzņēmums "EMJ Metāls" to sāk darīt agri, gan aicinot nepilngadīgus jauniešus vasarās piepelnīties, iesaistoties Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) programmās, gan piedāvājot praksi uzņēmumā profesionālo skolu audzēkņiem. Daļa no viņiem uzņēmumā vēlāk sākuši strādāt arī pastāvīgu darbu, stāsta SIA "EMJ Metāls" mārketinga vadītājs Agris Punculs.

Viņaprāt, tieši praktiskā pieredze ir būtiskākā, lai jaunieši pēc aroda apgūšanas vēlētos strādāt profesijā. Pēc Puncuļa teiktā, skolas vecuma jaunietis ļoti ātri var zaudēt interesi par potenciālo nākotnes darbu, ja, lai arī apgūtas teorētiskās zināšanas, izpaliekot praktiskajai pieredzei, viņam nav radusies interese par darba pienākumiem.

Uzņēmumam, kurš cita starpā savā rūpnīcā Ķekavā ražo detaļas militārajiem transportlīdzekļiem "Patria", gan esot visai grūti piesaistīt tādus darbiniekus, kam būtu nepieciešamās zināšanas un kurus nevajadzētu apmācīt. Tādi esot "uz izķeršanu", parasti tiekot vai nu pārvilināti no kāda cita uzņēmuma, piedāvājot lielāku algu, vai ļoti laicīgi uzrunāti brīdī, kad šāds darbinieks kādu citu iemeslu dēļ ir izlēmis atstāt savu iepriekšējo darbavietu.

Arī tos, kas nāk no profesionālās izglītības iestādēm, bieži vien vajagot apmācīt. Turklāt – nemaz tik daudz viņu arī nenākot. Puncuļa ieskatā, tas saistīts ar to, ka daļa potenciālo profesionālās izglītības iestāžu audzēkņu pēc 9. klases devusi priekšroku vidusskolas izglītībai. "Manuprāt, dažreiz notiek izglītības iestāžu cīņa par audzēkņiem," viņš saka. Tāpat viņš izceļ jau pieminēto aspektu, ka profesionālās izglītības iestāžu audzēkņi ne vienmēr varējuši izjust īstu darba pieredzi.

Tādēļ "EMJ Metāls" ir gatavs apmācīt pat tādus cilvēkus, kam metālapstrādes nozarē nav nekādas iepriekšējās pieredzes un arī izglītības. "Uzskats ir tāds – ja cilvēkam ir vēlme, divas rokas, divas kājas, tad viņš var. (..) Tu šajā gadījumā aprunājies ar cilvēku un dabū sajūtu, vai viņš varētu vai nevarētu darīt to, ko no viņa prasa, un tad jau var saprast," stāsta Punculs.

Sņegovičs stāsta, ka viņa vadītās izglītības iestādes prakses devēji ir ļoti ieinteresēti, lai jaunieši izvēlētos tieši viņu uzņēmumu pēc iespējas ātrāk, jo šādā veidā – sadarbībā ar tehnikumu – ir iespējams sagatavot pēc iespējas labāku darbinieku jau no pirmajām prakses dienām. "Tajā pašā laikā tehnikumos materiāltehniskā bāze ir ļoti laba, un uzņēmuma "sajūtu" noteikti var iegūt jau mācību laikā pašā tehnikumā. Piemēram, mums ir ļoti labas darbnīcas mēbeļu galdniekiem, arī pavisam jauns diagnostikas centrs jaunajiem automehāniķiem un 3D laboratorijas produktu dizaineriem," viņš stāsta.

Lai mācību organizēšana negultos tikai uz uzņēmumu pleciem, no 2017. gada līdz šī gada beigām darba devējiem, kuri organizē darba vidē balstītas mācības un prakses profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem, ir arī pieejams finansiāls atbalsts no Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļiem. Kopējā projekta summa sasniedz gandrīz 16 miljonus eiro.

Prakses vietu nodrošināšana un studentu apmācīšana savā ziņā ir sociāli atbildīga rīcība, tā vismaz uzskata augsto tehnoloģiju ražotājs AS "Hansamatrix". Tam vislabākā sadarbība ir izveidojusies ar Ogres tehnikumu, arī viena no uzņēmuma ražotnēm atrodas šajā Rīgai tuvajā pilsētā. Uzņēmuma personāla vadības biznesa partnere Diāna Urtāne "Delfi Bizness" stāsta, ka "Hansamatrix" speciālisti tehnikuma studentiem gan lasa lekcijas, gan aicina praksē uz uzņēmumu. "Paralēli mācību procesam tehnikumā mēs izglītojam par elektronikas procesiem un citām lietām, kas būs nepieciešamas tad, kad viņi nāks darbā kā speciālisti."

Tiesa, no šī mācību gada sadarbības forma ar izglītības iestādi pamainīta un uzņēmuma iesaiste ir nedaudz mazāka. Iemesls – sadarbība iepriekšējos gados paņēmusi no "Hansamatrix" speciālistiem ļoti daudz resursu – gan laika, gan materiālā ziņā.

"Mēs katru gadu pēc programmas pabeigšanas pieņēmām darbā kādu no studentiem, bet, iespējams, pārvērtējām [iespējas iegūt jaunus darbiniekus]. Apjoms nav bijis tik liels, cik mūsu ieguldījums," atzīst Urtāne.

Uzņēmums līdz šim gadā apmācījis vidēji 25–30 studentus. No visiem tiem, kas deviņu gadu laikā ar "Hansamatrix" palīdzību apguvuši praksē balstītas mācības, uzņēmumā šobrīd aizvien vēl strādā nedaudz vairāk kā 10 darbinieki. ("Hansamatrix" grupā kopumā strādā nedaudz vairāk kā 400 darbinieki). Urtāne uzņēmuma sadarbību ar tehnikumu šobrīd dēvē drīzāk par sociāli atbildīgu rīcību – darbinieki tiek gatavoti nozarei kopumā, ne konkrēti uzņēmumam.

Viņa izceļ darbā balstīto mācību procesa pieredzi Vācijā. Tur, pēc Urtānes teiktā, students meklē nevis tehnikumu, kurā mācīties, bet darba devēju, pie kā gribētu strādāt, un šis darba devējs attiecīgi sadarbojas ar konkrēto tehnikumu, kurā jaunietis iestājas un mācās. "Viņi pie tā ir ļoti piestrādājuši. Un students ir ar pavisam citu motivāciju – gan meklēt darbu, gan skatīties uz izvēlēto profesiju, gan arī daudz nopietnāk izvērtēt, ko viņš grib tālāk nākotnē darīt," stāsta Urtāne.

Arī IT kompānija "ZZ Dats" uzskata, ka praktiskās pieredzes iegūšana ir ārkārtīgi svarīga un augstskolām tai būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Uzņēmums labprāt atsaucas aicinājumiem lasīt vieslekcijas mācību iestādēs, kā arī piedāvā prakses vietas topošajiem programmētājiem.

Uzņēmuma administrācijas un personāla vadītāja Iveta Kažemaka skaidro, ka prakse SIA "ZZ Dats" paredz īstu darba uzdevumu došanu studentiem. Tiem jāizstrādā kvalifikācijas darbs, no uzņēmuma puses tiek nodrošināts šī darba vadītājs, kas studentam palīdz ar tēmas izvēli, sniedz par to padziļinātu izpratni, kā arī augstskolā atbalsta kvalifikācijas darba aizstāvēšanā. 2021. gadā katrs "ZZ Dats" praktikants pēc nodokļu nomaksas saņēma arī 500 eiro mēnesī.

Lai gan par programmētāju var strādāt arī cilvēks bez oficiālas izglītības, apgūstot nepieciešamās zināšanas pašmācības ceļā, "ZZ Dats" svarīgi ir abi – gan izglītība, gan darba pieredze. Kažemaka norāda, ka izglītības aspekts ir būtisks, lai uzņēmums varētu piedalīties iepirkumos. "Pie pašreizējās konkurences "ZZ Dats" pārliecinoši jāspēj pierādīt profesionalitāti, apliecinot projekta īstenošanā plānoto darbinieku akadēmisko izglītību, viņu starptautiski atzīto sertifikāciju," skaidro Kažemaka.

Viņa noraida sabiedrībā populāro viedokli, ka visi ātri var kļūt par programmētājiem, sakot, ka šodienas prasībām atbilstošas izglītības un pieredzes iegūšanā jāiegulda ievērojams darbs un laiks. Turklāt IT speciālistam ir jārēķinās ar mūžizglītību – IT nozare visu laiku mainās, nepieciešama nemitīga papildu mācīšanās.

IT nozares darbinieki – ar nepieciešamo izglītību vai bez tās – parasti gan nav tie, kas veido lielākos bezdarba ciparus. Tieši otrādi – IT speciālistu Latvijā trūkst jau gadiem. "Pieprasījums pēc IT risinājumiem pieaug, mums ir jākonkurē globālajā IT tirgū, jo robežas IT resursiem šobrīd nepastāv," saka Kažemaka. Turklāt alga nemaz vairs neesot izšķirošais aspekts, kādēļ kāds latviešu programmētājs, iespējams, izvēlas darbu citā valstī, – darba samaksa Eiropā izlīdzinās.

Jaunas prasmes ir jāapgūst ne tikai skolēniem un studentiem. Pasaules Ekonomikas foruma pētījuma rezultāti liecina, ka jau tuvāko gadu laikā līdz pat pusei darba ņēmēju pasaulē būs nepieciešama pārkvalificēšanās vai jaunu prasmju apgūšana, uzsver NVA Attīstības un analītikas departamenta direktore Eva Lapsiņa.

Vienas no svarīgākajām apgūstamajām ir digitālās prasmes, ko pieprasa tehnoloģiju attīstība un mainīgā vide. Īpaši spilgti to varēja pieredzēt arī pandēmijas laikā, kad dažādu profesiju pārstāvjiem īsā laika posmā bija jāapgūst darbošanās virtuālajā vidē.

Arī Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītāja Dace Zīle akcentē, ka pandēmija ir atstājusi nozīmīgas sekas darba tirgū, tostarp pensijā ir devušies tie cilvēki, kas iepriekš strādāja, bet kas tagad, visticamāk, darba tirgū vairs neatgriezīsies, jo viņiem trūkst tieši digitālo prasmju.

"Ja vēlamies dzīvot tikpat labi vai vēl labāk, jāspēj ar to pašu cilvēku skaitu radīt lielāku IKP daļu. Tas nozīmē produktivitātes pieaugumu, strādāt gudrāk," viņa saka. To var izdarīt, izmantojot dažādus efektivitāti paaugstinošus risinājumus, liela nozīme ir izglītībai un mūžizglītībai. Tāpēc mūsdienās ir jādomā par kvalifikācijas paaugstināšanu. "Piemēram, ja cilvēks spēj darīt vienkāršus darbus, viņa izredzes dabūt darbu Rīgā ir labas, taču dzīves līmenis galvaspilsētā viņam diez vai būs augsts, jo ikdienas izmaksas tur noteikti būs lielākas," skaidro Zīle.

Trūkstot darbiniekiem, viens no risinājumiem situācijas uzlabošanai ir arī bezdarbnieku prasmju attīstīšana, kam NVA piedāvā daudz un dažāda veida kursus – sākot ar traktortehnikas vadītāja apmācību un beidzot ar dažāda veida datorkursiem. NVA kursu piedāvājumu nosaka īpaša komisija, kurā piedalās arī lielākās darba devējus pārstāvošās organizācijas. Pagājušajā gadā NVA kursus kopumā piedāvāja 194 izglītības iestādes.

Reaģējot uz tirgus pieprasījumu, NVA pēdējos gados ir palielinājusi pieejamās programmas tieši digitālo prasmju apguvei, un kopš 2020. gada par valsts naudu bezdarbnieki var apgūt kursus tiešsaistes mācību platformās, piemēram, "Coursera", "EdX", "Futurelearn", kā arī citās. Savukārt kopš 2021. gada bezdarbniekiem, darba meklētājiem un nodarbinātajiem pieejami dažādi bezmaksas kursi sadarbībā ar tehnoloģiju milzi "Google". Pirmajā NVA un "Google" sadarbības gadā "Coursera" platformā mācības tika piedāvātas četrās izglītības programmās – "IT atbalsts", "Datu analīze", "Lietotāju pieredzes dizains" un "Projektu vadība", bet pērn mācību piedāvājums tika paplašināts ar piekto izglītības programmu "Digitālais mārketings un e-komercija".

Jaunā labklājības ministre Evika Siliņa "Delfi Bizness" norāda, ka NVA kursi kopumā ir ar pozitīvu tendenci. Viņa izceļ, ka sešu mēnešu laikā darbā iekārtojas vidēji puse to, kas beiguši pārkvalifikācijas programmas.

Lielākais izaicinājums gan ir ilgstošo bezdarbnieku motivācija un iesaiste pārkvalifikācijas programmās, norāda Siliņa. Latvijā ir salīdzinoši augsts ilgstošo bezdarbnieku skaits – aptuveni viena ceturtdaļa no bezdarbniekiem bez darba ir ilgāk par gadu, liecina Ekonomikas ministrijas informācija. 60% no ilgstošajiem bezdarbniekiem ir cilvēki, vecāki par 50 gadiem, 25,7% – bezdarbnieki ar invaliditāti, bieži vien tie ir cilvēki ar zemu prasmju un izglītības līmeni.

NVA piedāvā jaunas prasmes apgūt ne tikai jau gatavos kursos. Darba devējiem ir iespēja apmācīt savam uzņēmumam nepieciešamos speciālistus jebkurā licencētā profesionālās pilnveides vai neformālās izglītības programmā. Piemēram, šobrīd NVA organizē māsas palīgu apmācību pēc Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pieprasījuma.

Tomēr, kā izceļ viena no darba devēju pārstāvēm NVA organizēto apmācību komisijā, koncerna "SilJa" vadītāja Silva Jeromanova-Maura, ne vienmēr ir iespēja kursam piemeklēt atbilstošas kvalifikācijas pasniedzējus. Nereti tā ir reģionālo NVA filiāļu problēma – konkrētajam kursam sakomplektēt dalībnieku skaitu, jo visbiežāk uzņēmējus interesē specialitātes, kur nepieciešams viens līdz divi speciālisti, bet reģionā vairāk par to intereses nav.

Stāstot par savu profesionālo ceļu, Sandris Kolāts atceras, ka pēc vidusskolas, 17–18 gadu vecumā, nesaprata, ko un kāpēc darīt tālāk. Fonā bijuši gan sabiedrības stereotipi, ka normālam cilvēkam ir jāstājas augstskolā, gan vecāku teiktais, ka jādara, kas patīk, kas beigu beigās tomēr bija ar "jāiet tālāk uz augstskolu" piesitienu. To Sandris arī izdarīja. Par ceļu galdniecībā teju 10 gadu garumā viņš saka: "Daudz kļūdu, daudz pieredzes, no tā visa iegūtas zināšanas."

"Augstāko izglītību socioloģijā negribas noniecināt, bet katram laikam savs ceļš jānoiet, lai saprastu, ko darīt dzīvē," saka Sandris, kurš aizvien ražo sporta inventāru, kas ir arī domāts bērniem, – zviedru sienas, ragavas, gultiņas.